“Dzejas māksla”, kas pazīstama arī ar nosaukumu “Vēstule Pizoniem” (Epistula ad Pisones), ir romiešu dzejnieka Kvinta Horācija Flaka (Quintus Horatius Flaccus) poēma daktilu heksametra pantmērā ar literatūrteorētisku saturu. Tā, domājams, adresēta valsts vīram un mecenātam Lūcijam Kalpurnijam Pizonam  (Lucius Calpurnius Piso) un viņa diviem dēliem. Par “Dzejas mākslu” to savā darbā “Oratora mācīšana” (Institutio Oratoria, 1. gs.) nosauca retorikas teorētiķis Marks Fābijs Kvintiliāns (Marcus Fabius Quintilianus). Viņš poēmā vispirms saskatīja dzejas sacerēšanas pamācības. Sākot ar pieminējumu Kvintiliāna teorētiskajā darbā, “Dzejas māksla” tiek uzskatīta par antīkās literatūrteorētiskās domas avotu.

“Dzejas māksla” ir Horācija garākā poēma. Precīzas ziņas par tās sarakstīšanas laiku nav saglabājušās, bet vairums mūsdienu pētnieku norāda uz 19. gadu p. m. ē. Pastāv arī viedoklis, ka tas varētu būt Horācija pēdējais dzejas darbs. Skaidrību par poēmas sacerēšanas iemesliem un laiku nevieš arī manuskripti, jo tajos poēma bieži novietota uzreiz pēc odām (Carmina). Šāds sakārtojums pamato poēmas kā dzejas teorijas avota nozīmi. Modernajos zinātniskajos izdevumos tā parasti atrodas II vēstuļu grāmatas beigās vai ir izdalīta atsevišķi no pārējām vēstulēm. “Vēstules” (Epistulae) divās grāmatās pieder Horācija daiļrades pēdējam posmam, kurā viņš turpina risināt satīrās aizsāktos morāles, ētikas un filozofijas jautājumus. Tajos tematiski iekļaujas arī “Dzejas māksla”.

“Dzejas māksla” var tikt aplūkota kā atsevišķs sacerējums, tomēr II vēstuļu grāmata sniedz plašāku poēmas interpretācijas kontekstu, jo visās II grāmatas vēstulēs aplūkoti ar dzeju saistīti jautājumi. “Vēstule Augustam” (Epistula ad Augustum II 1.) apcer literatūras vēsturi un tās nozīmi sabiedrības attīstībā un izaugsmē. “Vēstule Jūlijam Floram” (II 2. Epistula ad Julium Florum) veltīta pārdomām par dzejnieka lomu un statusu sabiedrībā.

“Dzejas mākslu” var uztvert kā dzejnieka testamentu, rakstītu vēstules formā cilvēkiem, kas ar dzeju ir pazīstami. Horācijs smalki neiztirzā retorikas jautājumus un stila sīkumus, kas šajā laikā jau aprakstīti, piemēram, Aristoteļa (Ἀριστοτέλης) un Cicerona (Marcus Tullius Cicero) darbos, bet piemin, viņaprāt, svarīgāko. Horācijs uzskata, ka mākslas darbam jābūt samērīgam. Dzejniekam jāizvēlas spējām piemērota tēma un jāizmanto žanram atbilstoša valoda un mākslinieciskās izteiksmes līdzekļi. Domas ilustrācijai Horācijs dzeju salīdzina ar tēlotāju mākslu.

Poēmas kompozīciju veido nosacīta vēstules forma, tā rakstīta neoformālā tonī, šķietami didaktiski. Domu un tematu pārejas ir pēkšņas. Sistemātiskuma trūkums pamācību izklāstā mulsinājis pētniekus cauri gadsimtiem, bet, atmetot struktūras meklējumus, jāsecina, ka poēma ir mākslas darbs pati par sevi, jo iemieso visas Horācija kvalitātes: labu humoru, vieglumu, izstrādātu izteiksmi.

Tematiski poēmu var iedalīt trīs daļās, no kurām pirmā stāsta par dzeju kā mākslas veidu, otrā veltīta dzejnieka uzdevumiem un dzejas žanriem, bet pēdējā apcerēta dzejas sacerēšana un kritikas nozīme. Tiek uzskatīts, ka tēmu sakārtojumu un risinājumu Horācijs aizguvis no 3. gs. p. m. ē. hellēnisma perioda dzejnieka un filologa Neoptolema (Νεοπτόλεμος) teorētiska sacerējuma par dzeju, kas līdz mūsu dienām nav saglabājies.

Poēmā aplūkoto tematu izklāsts  pa rindām:

1.–37. par harmoniju: samēra, vienkāršības un atbilstības nozīme;

38.–72. dzejnieka uzdevumi;

73.–118. par dzejas žanriem: eposs, elēģija, drāma, lirika un decorum (žanram piemērota valoda) nozīmi;

119.–152. Inventione vs. imitatione. (Kas jāievēro, ieviešot jaunas formas, tematus, un kas – atdarinot jau zināmus. Horācijs norāda, ka nav labāka atdarināšanas parauga par Homēru (Ὅμηρος));

153.–188. par raksturiem (četri vecumam atbilstoši raksturi);

189.–219. par drāmu (kora un mūzikas nozīme);

220.–250. par satīru drāmu;

251.–274. par metriku (jambs un spondejs);

275.–294. par traģēdijas rašanos un attīstību Grieķijā un Romā;

295.–332. ko nozīmē būt labam dzejniekam (talants un prasme);

333.–365. par pamācīšanu un valdzināšanu;

366.–407. par vairīšanos no viduvējības mākslā;

408.–452. par talanta, prasmes un kritikas nozīmi;

453.–476. par līdzsvaru dzejnieka trakumam un skaidrajam saprātam.

Horācijs ieviesis apzīmējumus, kuri nostiprinās literatūrkritikā, piemēram, purpureus pannus (15) – ‘purpura skrandas’ ir samocīta izteiksme, kas domu izceļ ar uzkrītošu formu, nevis saturam atbilstošu attēlojumu. Ut pictura poesis (361) – ‘dzeja ir kā glezna’.

Daudzas Horācija domas no “Dzejas mākslas” ir folklorizējušās, piemēram, Quidquid praecipies, esto brevis (335)  – ‘Lai arī ko tu māci, esi īss’; Mediocribus esse poetis non homines, non Di, no concessere columnae (372–373) – ‘Dzejā viduvējību necieš ne cilvēki, ne dievi, ne reklāmas stabi’; Nescit vox missa reverti (390) – ‘Izteiktais vārds nepazīst atpakaļceļu’; Omne tulit punctum qui miscuit utile dulci (343) – ‘Vispārēju atzinību ir pelnījis tas, kas savienojis patīkamo ar derīgo’.

Poēmai ir liela nozīme literatūrzinātnes attīstībā. “Dzejas māksla” bija zināma viduslaikos, bet kā literatūrkritikas avotu to intensīvi sāka pētīt renesansē. Pirmo reizi iespiesta Romā 1471. gadā, pēc tam daudzkārt izdota gan kopā ar citiem Horācija darbiem, gan atsevišķi. Kopš 16. gs. filologi un filozofi diskutē par “Dzejas mākslā” izklāstītajiem stila jautājumiem, cenšoties atrisināt antīko autoru literārās meistarības noslēpumu. Strukturētas izklāsta formas trūkums rosināja pētniekus meklēt tajā slēptas norādes un ‘restaurēt tekstu’. Šie meklējumi noveda pie atšķirīgiem viedokļiem un strīdiem. Viena no senākajām diskusijām norisinājās starp Bergamo priesteri un pasniedzēju Nikolo Kolonjo (Nicolò Cologno) un Padujas universitātes humānistu Antonio Rikoboni (Antonio Riccoboni). N. Kolonjo darbā “K. Horācija Flaka dzejas mākslas metode” (Q. Horatii Flacci methodus de arte poetica, 1578) izteica domu, ka Horācija darbā saskatāma Aristoteļa “Poētikas” (Περὶ ποιητικῆς, 4. gs. p. m. ē.) struktūra. A. Rikoboni atspēko Kolonjo apgalvojumus darbā “Pretrunas Horācija vēstulē Pizoniem” (Dissensio de epistola Horatii ad Pisones, 1591).

“Dzejas māksla” bija rokasgrāmata renesanses dzejniekiem un paraugs pirmajiem literatūrteorētiķiem. Papildināta ar atziņām no Aristoteļa, Cicerona, Kvintiliāna u. c. antīkajiem teorētiķiem, “Dzejas māksla” atbalsojas renesanses un vēlāku periodu nozīmīgākajos literatūras teorijas traktātos, piemēram, Antonio Minturno (Antonio Sebastiano Minturno) “Par dzejnieku” (De poeta, 1559), Nikolā Bualo (Nicholas Boileau) “Dzejas mākslā” (L’Art Poétique, 1674), Aleksandra Poupa (Alexander Pope) “Esejā par kritiku” (An Essay on Criticism, 1711), Gotholda Efraima Lesinga (Gotthold Ephraim Lessing) “Lāokoonts jeb par glezniecības un poēzijas robežām” (Laokoön oder Über die Grenzen der Malerei und Poesie, 1767) Ārčibalda Maklīša (Archibald MacLeish) “Dzejas mākslā” (Ars Poetica, 1926).

“Dzejas mākslas” tulkošanā liela nozīme ir satura interpretācijai, tāpēc vēstuli mēdz tulkot arī prozā. Pirmie tulkojumi parādās jau 16. gs. Piemēram, angļu valodā poēmu pirmo reizi atdzejojis Tomass Drants (Thomas Drant) 1567. gadā, tomēr daudz pazīstamāks ir Bendžamina Džonsona (Benjamin Jonson) 1640. gadā publicētais tulkojums, kurā autors, cenšoties skaidrot Horācija domas, iepludinājis arī savus vērtējumus par apskatītajiem tematiem. Vēlāk angļu valodā tapuši arī citi tulkojumi gan dzejā, gan prozā. Krievu valodā prozā poēmu tulkojis filologs Vasilijs Trediakovskis (Василий Кириллович Тредиаковский), bet dzejā – filozofs un runas mākslas speciālists Nikolajs Popovskis (Николай Никитич Поповский). Citi ievērojami tulkojumu autori ir dzejnieks Afanasijs Fets (Афанасий Афанасьевич Фет) un klasiskais filologs Mihails Gasparovs (Михаил Леонович Гаспаров).

Latviskajā kultūrvidē poēma zināma kā antīkās literatūras teorijas avots. Tā pieminēta rakstos par literatūru, mācību grāmatās un periodikā. Pirmo reizi latviešu valodā publicēta 1952. gadā “Antīkās literatūras antoloģijā II”, Augusta Ģiezena tulkojumā. Poēma atdzejota oriģināla pantmērā, saturu atveidojot pēc iespējas pietuvinātu latīņu tekstam. Tulkojumam pievienoti atsevišķu izteikumu, personvārdu un reāliju skaidrojumi, un vēlāk tulkojums ar šiem pašiem komentāriem un izmainītu personvārdu atveidi publicēts “Senās Romas literatūras antoloģijā” (1994).

Edvarts Virza dzejolī “Dzejas māksla” (1927), vērtējot un kritizējot latviešu dzeju un dzejniekus, atdarina Horācija stilu. Poēmas latīniskais nosaukums Ars poetica dots Imanta Auziņa krājumam 2007. gadā, kurā apkopoti veltījumi citiem dzejniekiem, pārdomas un vērojumi. Pēteris Brūveris tetraloģijas “Valodas ainava” katra krājuma (2004, 2006, 2009, 2014) pēdējā vāka atlokā kā grāmatas moto iekļāvis atšķirīgu dzejoli ar šādu nosaukumu. Arvja Vigula krājumu  “Istaba” (2009.) noslēdz dzejolis ARS POETICA, kurā var saskatīt perifrāzi par Horācija darbu. Dzejoli ievada vēstules uzruna, un tas stāsta par dzejnieku bohēmu.