Izteikta interese par iedzīvotāju etnisko sastāvu Latvijas teritorijā bija kopš 19. gs. vidus, taču vēl vienīgās Viskrievijas tautas skaitīšanas laikā 1897. gadā noskaidroja personu dzimto valodu un ticību, nevis tautību (etnisko piederību), kuru nosaka, pamatojoties uz respondentu etnisko pašapziņu. Tautība pirmo reizi tika noskaidrota tūlīt pēc Latvijas neatkarības proklamēšanas, veicot tautas skaitīšanu 1920. gadā. Arī visās nākamajās tautskaitēs, tanī skaitā padomju okupācijas periodā, aptaujas lapās bija ietverts jautājums par etnisko piederību.
Latvijas teritorija jau izsenis bija daudzu tautību apdzīvota. Pēc 1897. gada tautas skaitīšanas datiem, toreizējā Latvijas teritorijā dzīvoja 1,929 miljoni cilvēku, no kuriem 1,318 miljoni jeb 68 % no iedzīvotāju kopskaita bija latvieši. Relatīvi zems latviešu īpatsvars bija pilsētās. Otra lielākā etniskā kopība bija krievi (12 % no iedzīvotāju kopskaita), bet trešā ‒ ebreji (7,4 %). Nozīmīgs bija arī vāciešu un poļu īpatsvars (attiecīgi 6,2 un 3,4 %).
Pēc valstiskās neatkarības iegūšanas latviešu skaits bija manāmi sarucis, taču tam bija tendence palielināties (1,16 miljoni 1920. gadā un gandrīz 1,50 miljoni 30. gadu beigās). Tagadējās Latvijas robežās 1935. gadā un pat vēl vairāk pēc vāciešu izceļošanas 1939. gadā pamattautības iedzīvotāju īpatsvars bija pieaudzis no 73 % 1920. gadā līdz 77 %. Etnisko minoritāšu skaitliskie apjomi samazinājās daļēji arī to asimilācijas un emigrācijas dēļ. Pēdējās pirmskara tautas skaitīšanas laikā krievu īpatsvars bija sarucis līdz 8,8 %, bet ebreju īpatsvars līdz 4,9 %.
Tūlīt pēc Otrā pasaules kara latviešu īpatsvars iedzīvotāju vidū bija visai augsts, pārsniedzot 80 %. Ļoti augsto austrumslāvu ieceļošanas apmēru dēļ, kā arī augstā austrumslāvu dabiskā pieauguma dēļ kopējais krievu, baltkrievu un ukraiņu skaits 1959. gadā salīdzinājumā ar 1935. gadu bija pieaudzis 3,3 reizes, bet līdz 1989. gadam ‒ jau 5,7 reizes. Rezultātā latviešu īpatsvars nokritās līdz 62 % 1959. gadā un 52 % padomju okupācijas perioda beigās, bet austrumslāvu īpatsvars pieauga līdz 31 % 1959. gadā un 42 % 1989. gadā. Rīgā latviešu īpatsvars 1989. gadā veidoja vien 36,5 %, kamēr krievu, baltkrievu un ukraiņu īpatsvars ‒ 57 %.
Pēc neatkarības atjaunošanas liela vērība tika veltīta Iedzīvotāju reģistra izveidošanai. Oficiāla iedzīvotāju reģistrācija par pilsoņiem norisa 1992.‒1993. gadā. Tā notika saspringtā politiskajā situācijā, pretdarbojoties vairākām organizācijām. Līdz pilsonības likuma pieņemšanai 22.08.1994. trūka detalizētu datu par pilsoņu etnisko sastāvu. Tikai 12.04.1995. Latvijas Republikas Saeima pieņēma likumu par to bijušās Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) pilsoņu statusu, kuriem nebija Latvijas vai citas valsts pilsonības, noregulējot apmēram 700 000 cilvēku juridisko statusu. Gadsimta mijā statistiskie dati vēl bija nepilnīgi, jo pirmā tautskaite norisa tikai 2000. gadā. Arī līdz 2011. gada skaitīšanas materiālu iegūšanai datu ticamība bija vāja un dati bija nepilnīgi. Saskaņā ar Centrālās statistikas pārvaldes publiskotajiem precizētiem tautskaites datiem 2011. gadā iedzīvotāju skaits bija par 155 000 jeb 7,5 % mazāks par uzskaitīto daudzumu. Vēl lielākas ir atšķirības starp Centrālās statistikas pārvaldes un Iedzīvotāju reģistra datiem, t. sk. par etniskās piederības un pilsonības būtiskiem raksturojumiem.