Klasiskajā romiešu juridiskajā kultūrā institūcijas līdz ar komentāriem (commentarii), juridisko terminu definīciju (definitiones) krājumiem, juridisko aforismu (regulae) krājumiem un citiem avotiem, bija juridiskās mācību literatūras forma. Institūcijas bija īsas, sistemātiskas mācību grāmatas par tiesību pamatiem, tostarp tiesību terminiem un principiem. Tās ietvēra gan ius civile, gan ius honorarium pamatus un bija paredzētas studentiem, kas uzsāk apgūt jurisprudenci. Daudzi ievērojami romiešu juristi rakstīja savas mācību grāmatas, tostarp institūcijas. Īpaši slavenas bija Gaja institūcijas (Gaii institutiones), kuras norakstā ir saglabājušās līdz mūsdienām.

Bizantijas imperators Justiniāns (latīņu Flavius Petrus Sabbatius Justinianus, grieķu Μέγας Ιουστινιανός) uzskatīja, ka tiesiskuma nodrošināšanai valstī nepieciešams reformēt jurisprudences studijas. Viņa reformas uzdevumi bija, lai visi studējošie piecu gadu laikā apgūtu vienu studiju programmu, kura iekļautu jaunākos spēkā esošos likumus, mācoties tostarp no vienas tiesību pamatu grāmatas. Juridiskās izglītības reformu ievada Justiniāna 533. gada 16. decembra konstitūciju Omnem.

Jebkurā izglītības procesā būtiska ir studiju programma un literatūra. Tāpēc praktiski vienlaikus ar Digestu jeb Pandektu (latīņu Digesta seu Pandectae, grieķu πανδέκται) projekta izstrādāšanu bizantiešu jurista Triboniāna (latīņu Tribonianus, grieķu Τριβωνιανός) vadībā Konstantinopoles Universitātes (Pandidakterions; grieķu Πανδιδακτήριον) profesors Teofils (Θεόφιλος) un Beirutas Universitātes profesors Dorotejs (latīņu Dorotheus, grieķu Δωρόθεος) izstrādāja jaunu tiesību pamatu (elementa) grāmatu, kura būtu apgūstama pirmajā jurisprudences studiju gadā. 21.11.533. Justiniāna institūcijas tika publicētas ar īpašu jaunatnei adresētu (Cupidae legum juventuti) konstitūciju Constitutio Imperatoriam maiestatem un stājās likuma spēkā vienlaikus ar Digestām 30.12.533. Justiniāna institūcijas vienlaikus bija mācību grāmata un likums. To bija aizliegts komentēt.

Justiniāna institūcijām par pamatu tika ņemtas Gaja institūcijas, taču izmantotas arī Bizantijas imperatora Marciāna (latīņu Flavius Marcianus, grieķu Μαρκιανός), romiešu valsts darbinieka Florentīna (Florentinus) un romiešu jurista Ulpiāna (Gnaeus Domitius Annius Ulpianus) institūcijas. Justiniāna institūciju teksts ir latīņu valodā.

Justiniāna institūciju struktūra pārņemta no Gaja institūcijām – tās dalītas četrās grāmatās. Pirmā grāmata sniedz ieskatu par tiesību un taisnīguma kopsakaru, tiesību avotiem, tiesību dalījumu un personām (personae), tostarp ģimenes tiesībām. Otrā un trešā grāmata par lietu tiesībām, saistību tiesībām un mantošanas tiesībām. Ceturtā grāmata par civilprocesa tiesībām. Grāmatas tradicionāli dalītas nodaļās (tituli), bet nodaļu teksts paragrāfos.

Justiniāna institūcijas formāli juridiski zaudēja spēku 886.–888. gadā, kad stājās spēkā Bizantijas imperatora Leo IV Gudrā (Λέων Ϝ΄ ὁ Σοφός) Bazilikas (τὰ Βασιλικά), kuru teksts bija grieķu valodā, tulkota un aktualizēta Justiniāna kodifikācijas redakcija.

Justiniāna institūcijas ir saglabājušās daudzos norakstos, vecākie no tiem datēti ar 9. gs. Par ievērojamāko tiek uzskatīts Turīnas manuskripts, kurā ir ne tikai oriģinālteksts, bet arī skaidrojumi jeb glosas. Vecākās no tām, domājams, ir tapušas vēl Justiniāna laikā, par spīti aizliegumam avotu komentēt.

Justiniāna institūcijas ir vispopulārākā un vairāk studētā juridiskā mācību grāmata vēsturē. Tā gadsimtiem tika studēta Romas kultūrtelpā, bet vēlāk ietekmēja jurisprudences attīstību gan Bizantijā, gan Rietumeiropā.