Koinē izveidojās un attīstījās 4. gs. p. m. ē. Maķedonijas Aleksandra jeb Aleksandra Lielā (Ἀλέξανδρος ὁ Μέγας) karagājienu laikā, grieķu valodai izplatoties lielā daļā Vidusjūras baseina zemju un Tuvajos Austrumos, un kalpoja par universālu saziņas līdzekli hellēnisma periodā, Romas impērijas laikā un agrīnajā Bizantijas vēstures periodā. Koinē grieķu valoda ir Bizantijas grieķu valodas un jaungrieķu valodas vēstures sākumposms.  

Maķedonijas Aleksandra valdīšanas laikā koinē grieķu valoda bija saziņas līdzeklis jaundibinātajās grieķu pilsētās no Egejas jūras krasta Mazāzijā līdz pat Pendžabas līdzenumam mūsdienu Pakistānā un Indijā. Senās Grieķijas teritorijā koinē grieķu valoda strauji kļuva par oficiālo pārvaldības valodu un lēnām ieņēma sengrieķu valodas dialekta kā ikdienā lietotās valodas vietu.

Koinē grieķu valodas rašanās primāri saistīta ar atiskā dialekta kā Atēnu hegemonijas lingua franca (kopējā valoda) izplatīšanos 5. gs. p. m. ē. beigās ārpus Atikas apgabala un pārmaiņām, ko šis valodas paveids tādējādi piedzīvoja, aizgūstot citu sengrieķu dialektu, jo īpaši joniskā dialekta, īpatnības un vārdus. Pseido-Ksenofonts (Ξενοφῶν) savā darbā “Atēnu valsts” (Ἀθηναίων πολιτεία, 5. gs. p. m. ē. beigas) raksta par aizguvumiem atēniešu runā: “Dzirdot ikvienu runas veidu (φωνή, fonē burtiski ‘skaņa’, ‘balss’), viņi ir pārņēmuši kaut ko no viena un kaut ko no otra; un kamēr hellēņu tautas izmanto katra savu runas veidu, tām ir savs dzīvesveids un paražas, atēniešiem ir maisījums (no sengrieķu darbības vārda κεράννυμι, kerannumi ‘maisīt’, ‘sajaukt’) no visiem – gan hellēņiem, gan barbariem.” (Ath. Pol. 2.8)

4. gs. p. m. ē. atiskais dialekts – vai nu tā oriģinālajā, vai arī paplašinātajā formā – kļuva par literārās prozas pamatvalodu. Tajā rakstīja ne tikai slaveni atēnieši – Ksenofonts, Isokrats (Ἰσοκράτης), Dēmostens (Δημοσθένης) un Platons (Πλάτων), bet arī citi ievērojami autori no visdažādākajām Senās Grieķijas vietām – Stagīras Aristotelis (Ἀριστοτέλης) no Maķedonijas Ziemeļgrieķijā, Teofrasts (Θεόφραστος) no Efesas Lesbas salā un citi.

Maķedonijas Filipa II (Φίλιππος II) laikā hellēņu zemēs jau plaši lietotais atiskais dialekts kļuva par Maķedonijas pārvaldības oficiālo valodu. Savukārt līdz ar viņa dēla Aleksandra valdīšanu atiskais dialekts nu jau tā starptautiskajā formā kļuva par oficiālo Maķedonijas impērijas valodu, kā arī ikdienas saziņas līdzekli Grieķu pilsētās, kas tika nodibinātas Aleksandra un viņa pēcteču iekarotajās teritorijās. Šī pārveidotā atiskā dialekta forma kļuva par dzimto valodu grieķu kopienām Ēģiptē, Sīrijā, Mazāzijā, Mezopotāmijā, irāņu pasaulē, kā arī pakāpeniski Senās Grieķijas teritorijā.

Aleksandriešu gramatiķi terminu ἡ κοινὴ διάλεκτος līdz pat 1. gs. p. m. ē. attiecināja gan uz tā dēvēto grieķu pirmvalodu, gan arī uz jebkuru citu atsevišķiem reģioniem raksturīgu grieķu valodas paveidu (tā dēvēto vernakulāro valodu), kas atšķīrās no literārās valodas. Tomēr 1. gs. p. m. ē., kad koinē grieķu valoda kļuva par literatūras valodu, gramatiķi ar terminu “koinē” aizvien biežāk apzīmēja universālo jeb kopīgo tā laika posma grieķu valodu. Koinē izplatīšanās bija galvenais seno grieķu valodas dialektu izzušanas iemesls.

Valodu vēsturē koinē grieķu valodas straujajam nostiprināšanās un izplatības ceļam, kļūstot par kultūras valodu un arī par dzimto valodu grieķu kopienām tik plašā apgabalā, nav līdzvērtīgas parādības.

Nākamā grieķu valodas vēstures perioda, kas zināms kā Bizantijas laika grieķu valoda vai viduslaiku grieķu valoda, sākumu iezīmē Konstantinopoles nodibināšana 330. gadā. Turpmākajai grieķu valodas attīstībai līdz pat 1100. gadam ir grūti izsekot. Galvenais informācijas avots ir dažas inskripcijas un salīdzinoši nedaudzi līdz mūsdienām saglabājušies literārie darbi. Bizantijas literatūra šajā laikā tika sarakstīta apzināti attīrītā, atiskajam dialektam tuvā literārajā valodā, kas par grieķu valodas attīstību vēsta pavisam maz. Tikai dažkārt vērojami citāti, kas atspoguļo ikdienas – tā dēvēto tautas valodu. Literārie darbi, kas sarakstīti vēlīnajos viduslaikos, liecina par jaunu grieķu valodas dialektu attīstību, kas sakņojas koinē grieķu valodā.

Nozīmīgākie koinē grieķu valodas rakstu pieminekļi ir Plūtarha (Πλούταρχος) darbi, piemēram, “Paralēlās dzīves” (Βίοι παράλληλοι, 2. gs. sākums), Polībija (Πολύβιος) un Sicīlijas Diodora (Διόδωρος Σικελιώτης) apjomīgie vēsturiskās prozas darbi “Vēstures” (Ἱστορίαι, 3.–1. gs. p. m. ē.), Epiktēta (Ἐπίκτητος) “Diskursi” (Ἐπικτήτου διατριβαί, 1. gs. p. m. ē.), ebreju Bībeles pirmais tulkojums grieķu valodā “Vecā Derība” (Ἡ μετάφρασις τῶν Ἑβδομήκοντα, burtiski “Septiņdesmit [tulkotāju] tulkojums”, saukts arī “Septuāginta” no latīņu valodas skaitļa vārda septuāginta ‘septiņdesmit’, 3.–2. gs. p. m. ē.), Jaunās Derības (Καινὴ Διαθήκη, ~ 1. gs. vidus–2. gs. vidus) raksti, kā arī citi atsevišķi agrīnie kristiešu sacerējumi, vēstules un citi dokumenti, kas sarakstīti uz papirusa Ēģiptē un datēti no 4. gs. p. m. ē. beigām līdz 8. gs., kā arī Romas imperatora Marka Aurēlija (Marcus Aurelius Antoninus Augustus) ievērojamākais filozofiskais traktāts “Pašam sev” (Τὰ εἰς ἑαυτόν, burtiski “[Domas] pašam sev”, 2. gs.), kas arī sarakstīts koinē grieķu valodā.

Kopīgo grieķu valodu raksturoja gan literārās valodas, gan sarunvalodas stils, kam katrā reģionā bija savas īpatnības.

Literārajā valodā tika sarakstīta proza, izņemot atsevišķu žanru literatūru. Piemēram, ārsti, ievērojot tradīciju, turpināja rakstīt hipokratiskā korpusa tekstiem raksturīgajā sengrieķu valodas joniešu dialektā, filozofa Pitagora (Πυθαγόρας) dibinātās filozofijas skolas (4. gs. p. m. ē.) sekotāji – Dienviditālijas grieķu kolonijām raksturīgajā sengrieķu valodas doriešu dialektā. Dzejnieki, sacerot dzeju, turpināja izmantot noteiktu sengrieķu valodas dialektu atkarībā no dzejas žanra, tomēr arī šo literatūras veidu aizvien vairāk un vairāk ietekmēja koinē.

Zināšanas par koinē grieķu valodu galvenokārt balstās tajā sacerēto literāro darbu, kā arī papirusa vēstuļu un dokumentu valodas analīzē. Ievērojamākās izmaiņas, salīdzinot ar 5.–4. gs. p. m. ē. jeb tā dēvētā klasiskā perioda atisko dialektu, attiecas uz koinē grieķu valodas fonētiku un gramatiku. Koinē grieķu valoda nebija statiska, tā pastāvīgi attīstījās.

Koinē grieķu valodas agrīnajos gadsimtos notika dažādas – vieglāk un grūtāk datējamas – fonētiskas izmaiņas. Izglītotie valodas lietotāji centās mākslīgi uzturēt tādu vārdu un formu lietojumu, kas vienkāršo ļaužu runā jau bija zudušas. Šīm izmaiņām iespējams izsekot tikai daļēji – pētot rakstu pieminekļos, arī inskripcijās, vērojamās pareizrakstības kļūdas, analizējot aizguvumus no citām valodām koinē grieķu valodā, kā arī mūsdienu grieķu valodas izrunu.

Koinē grieķu valoda izvairījās no atiskam dialektam raksturīgā līdzskaņu savienojuma -ττ- (-tt-) un aizstāja to ar jonisko un līdz ar to panhellēnisko -σσ- (-ss-). Tādējādi – θάλασσα (thálassa) ‘jūra’, nevis θάλαττα (thálatta). Interesanti, ka tie atiskā dialekta vārdi, kam joniskajā dialektā nav vērojams precīzs radniecīgs vārds, koinē parādījās ar atisko -ττ-, piemēram, ἡττάομαι (ēttáomai) ‘es esmu uzvarēts’, attiecīgi joniskā forma – ἑσσόομαι (essόomai). Reizēm vērojams paralēls jonisko un atisko formu lietojums, piemēram, retāk lietotais ἐλάττων (eláttōn) ‘mazāks’ dažkārt vērojams biežāk lietotā ἐλάσσων (elássōn) vietā. Līdzīgi atiskā dialekta -ρρ- (-rr-) piekāpās joniskajam -ρσ- (-rs-): ἄρσην (ársēn) ‘vīriešu, vīrišķais’, nevis ἄρρην (árrēn), tomēr reti sastopams arī -ρρ-, piemēram, πόρρω (pόrrō) ‘tālāk’, jo joniskajā dialektā nebija precīzas radniecīgas formas πόρσω (pόrsō). Kopīgajai grieķu valodai tāpat kā joniskajam dialektam bija raksturīgi nesavilkt divus patskaņus, kas atrodas viens otram blakus vārdā, piemēram, ἐπλέετο (epléeto) ‘kuģoja’, nevis ἐπλεῖτο (epleíto).

Būtiskākās strukturālās izmaiņas piedzīvoja patskaņu sistēma. Pakāpeniski zuda garo un īsto patskaņu nošķīrums: sākot ar 2. gs. p. m. ē., visiem patskaņiem bija vienāds garums. Vienlaikus mainījās vārda akcentēšanas principi, no trīs akcentu veidiem paliekot tikai vienam. Zuda dvesmas zīmju lietojums. Pārveidojās un izzuda vairāki divskaņi, savukārt atlikušajiem mainījās izruna, piemēram, divskani αυ (au) atkarībā no pozīcijas vārdā sāka izrunāt kā av vai af. Vienkāršie patskaņi saglabāja savu sengrieķu izrunu, izņemot patskani η (ē), kuru sāka izrunāt kā i. Arī līdzskaņi galvenokārt tika izrunāti tāpat kā antīkajā senatnē. Izmaiņas skāra vien dažus, piemēram, β, γ, δ (b, g, d). Koinē grieķu valodā noteiktās pozīcijās vārdā šos līdzskaņus sāka izrunāt kā v, gh, dh.

Koinē grieķu valodai un klasiskā perioda atiskajam dialektam ir daudz vairāk kopīgu nekā atšķirīgu iezīmju. Būtiskākā atšķirība – koinē grieķu valodā ir salīdzinoši mazāk neregulāru formu un izņēmumu. Īpatnējās formas tika unificētas un vienkāršotas, piemēram, retāk tika lietoti trešās deklinācijas īpašības vārdi, kā arī neregulāri lokāmi vienzilbes vārdi, vairāki tā dēvētie mi (-μι) verbi ieguva omega (-ω) verbu galotni un raksturīgo locīšanas paradigmu, tika unificēti aorista, kas apzīmē pagātnē pabeigtu darbību, veidošanas principi. Darbības vārdu vidējā kārta pakāpeniski tika aizstāta ar darāmo kārtu.

Sintaktiskajām konstrukcijām – akuzatīvs ar infinitīvu un nominatīvs ar infinitīvu – parādījās alternatīva – palīgteikums, kuru ievada saiklis ἵνα (hína) ‘ka’, ‘lai’. Aizvien biežāk tika izmantoti prievārdi gadījumos, kad atiskajā dialektā iztiktu tikai ar vārdu attiecīgā locījumā. Pastiprinājās vietniekvārdu lietojums: tie tika lietoti arī tādos gadījumos, kad bez tiem varētu iztikt. Piemēram, grieķu valodā pirmo, otro vai trešo personu kā vienskaitlī, tā daudzskaitlī skaidri norāda darbības vārda galotne, tāpēc personas vietniekvārda lietojums visbiežāk ir lieks.

Koinē grieķu valodas literārie prozas teksti liecina par standartizētu un konservatīvu pieeju vārdu krājumam. “Vecā Derība” ietver daudz aizguvumus no ebreju valodas, vienlaikus tā ir daudz tuvāka ikdienā lietotajai koinē grieķu valodai nekā jebkurš cits literārs teksts. Īpaši tuvs hellēņu pasaulē ikdienā runātās koinē grieķu valodas atspulgs ir “Jaunās Derības” raksti. To apliecina arī papirusa vēstuļu un dokumentu studijas.