Iznāca 08.12.1911.–09.08.1940. ar pārtraukumiem tikai Pirmā pasaules kara vācu okupācijas (21.08.1917.–14.11.1918.) un Padomju Latvijas laikā (04.01.1919.–25.05.1919.). Sākumā guva panākumus kā populāra kapeikas avīze (līdz 1916. gadam), pirmā latviešu pilsonības avīze strādniekiem un mazturīgajiem ar lielākoties četru lappušu apjomu tabloīda (aptuveni atbilst A3) formātā ik rītu katru dienu (līdz 02.04.1917.), pēc tirāžas apsteidzot vecās, t. s. literārās, avīzes (kurām bija raksturīgi pārsvarā gari, apcerīgi, didaktiski raksti, noformējuma stils atgādināja grāmatas).

Latvijas neatkarības pirmajā posmā (1918–1940) iznāca pēcpusdienās, ietverot arī dienas pirmās puses informāciju. Nepārtraukti un strauji attīstījās par visās trijās Baltijas valstīs pārliecinoši lielāko dienas avīzi kā pēc drukātā un pārdotā metiena, tā arī apjoma (16–24 lappuses darbdienās un 40–50 lappuses sestdienās) un korespondentu tīkla plašuma, sevišķi ārzemēs. Sekmīgi apvienoja kvalitātes (nopietns izdevums informācijas elitei, galvenokārt lēmumu pieņēmējiem, vadītājiem) un populāra izdevuma (plašam lasītāju lokam) tipu iezīmes, tādējādi guva vairākus metiena rekordus, līdz pat 210–250 tūkstošiem eksemplāru pēdējos pāris gados. Tas bija vairāk nekā visām pārējām latviešu avīzēm kopā un pārsniedza 10 % no valsts iedzīvotāju skaita, auditorijai aptverot visplašāko sociālo loku arī provincē un laukos. Sākumā maksājot vismaz trīsreiz lētāk par citām avīzēm, “Jaunākās Ziņas” arī vēlāk bija un palika savam apjomam relatīvi vislētākā avīze (6–10 santīmi par numuru). Tā maksāja lētāk par tramvaja biļeti. Sev interesanto avīzi ar bagāto, vispusīgo, viegli pārskatāmo un lielā mērā praktisko informāciju koncentrētā un lietišķā stilā, ar rakstnieku un dzejnieku sniegto lasāmvielu un ar nacionāli demokrātisko virzienu plašā auditorija pirka, līdz ar to radās sludinājumu un reklāmas devēji. Tie deva lielāko avīzes peļņas daļu (duālais mediju biznesa modelis) un līdz Kārļa Ulmaņa autoritārajam režīmam (1934–1940) izdevējiem un redakcijai ļāva nodrošināt “Jaunāko Ziņu” politisko neatkarību un patstāvīgo nostāju. Laikrakstu konsekventi attīstot kā saimniecisku peļņas uzņēmumu, ar zemo cenu tas izplatījās plašākos iedzīvotāju slāņos un ar sludinājumu (reklāmas) biznesa attīstību kļuva pietiekami spēcīgs, lai izveidotu lielāko redakciju tālaika Latvijā ar vislabāk atalgotajiem līdzstrādniekiem – profesionāļiem, kuri pārstāvēja visai plašu politisko loku, pašam laikrakstam noturot noteiktu redakcionālo līniju.

Laikraksta dibinātājs, liberālais žurnālists un merkantilais izdevējs Antons Benjamiņš, vēlāk saukts par Latvijas preses karali, bija pirmās latviešu kapeikas avīzes “Rīta Vēstnesis” (1910–1912) redaktors. Kopā ar redakcijas līdzstrādnieku Kārli Skalbi viņš pameta “Rīta Vēstnesi” un reizē arī tā izdevēja klajā laisto ilustrēto žurnālu “Atpūta” (1911–1912), lai tūlīt kopā ar Emīliju Elku (vēlāk Benjamiņu) sāktu izdot pats savu kapeikas avīzi, kļūdams par tās redaktoru. Izdevējai E. Elkai bija zināšanas un pieredze sludinājumu (reklāmas) vākšanā un tipogrāfijā (1912–1922 vadīja savu spiestuvi), viņas mātei Edei Simsonei – avīzes ekspedīcijā. Kopā ar A. Benjamiņu tas kļuva par pamatu ģimenes mediju uzņēmumam. Paralēli “Jaunākajām Ziņām” un ilustrētajam nedēļas žurnālam “Atpūta” (1924–1940) Benjamiņi izdeva plašu pēcpusdienas laikrakstu “Jaunais Ceļš” (1913–1916), kas iznāca katru dienu, bet izbeidzās lasītāju trūkuma dēļ, un nedēļas žurnālu “Tagadne” (1913–1914). Peļņu ienesa A. Benjamiņa klajā laistais Pirmā pasaules kara laika krievu frontes laikraksts Rīgā “Rižskoje utro” (1915–1917), kas patriotisma garā vēstīja galvenokārt par kara norisēm, pēc tam – vienīgais laikraksts latviešu valodā vācu cenzūras apstākļos, provāciskā “Rīgas Latviešu Avīze” (1917–1918), kurai A. Benjamiņš bija līdzizdevējs. Ārpus preses un poligrāfijas izdevēji citās nozarēs neiesaistījās. Ar K. Ulmani viņiem nekad ciešāku attiecību nebija, labprāt atsaucās uz bezpartejiskumu, ko arī līdz K. Ulmaņa autoritārajam režīmam lielākoties ievēroja, sevišķi attiecībā uz abām lielajām partijām – Latvijas Sociāldemokrātisko strādnieku partiju (LSDSP) un konservatīvo Latvijas Zemnieku Savienību (LZS). 

Pirmo numuru iespieda ar rokas presi septiņos tūkstošos eksemplāru dzīvoklī Parka (tag. Alfrēda Kalniņa) ielā 3, kur atradās arī redakcija (pretī Krišjāņa Barona ielai 12, kur mūsdienās ir restorāns “Benjamiņš”). Ātrspiede drukāja tikai 1500 lokšņu stundā. Skaidri saskatāma metiena pieauguma tendence un divi lūzuma brīži: Pasaules kara sākumā (93 tūkstoši eksemplāru, kas latviešu laikrakstu vidū bija otrs augstākais rādītājs pēc “Dzimtenes Vēstneša”) un kara beigās nodibinoties Latvijas valstij (no 15 tūkstošiem eksemplāru 1918. gadā līdz caurmērā 200 tūkstošiem eksemplāru 1938. gadā). Jau Pirmā pasaules kara gados laikraksts kļuva par latviešu populārāko periodisko izdevumu (metiens vēl pieauga no 96 tūkstošiem 1915. gadā līdz 98 tūkstošiem eksemplāru 1917. gadā).

Līdz Pirmajam pasaules karam laikraksts kā jauna tipa populārs masu izdevums lielākoties sniedza vietējo informāciju, ieskaitot plašu kriminālhroniku un sludinājumus. Taču atšķirībā no līdzīgiem izdevumiem Eiropā un Krievijā “Jaunākās Ziņas” jau kopš iznākšanas sākuma visai nopietni pievērsās nacionālajai kultūrai, sevišķi teātrim, kopš 1912. gada divas reizes nedēļā ievietoja “literāri zinātnisku pielikumu”. Vienlaikus avīze pasludināja un īstenoja demokrātisku politisko programmu, vērsās pret nedemokrātisku valsts iekārtu, pret cenzūru, prasīja nacionālu līdztiesību un tiesību ievērošanu, sevišķi latviešu valodas lietošanā, atbalstīja strādnieku ekonomiskās prasības un arodbiedrību darbību. Vairāk nekā puse “Jaunāko Ziņu” lasītāju tolaik bija strādnieki (galvenokārt Rīgā). Laikrakstā regulāri parādījās rubrika “Strādnieku dzīve”. Kā lēta operatīvu, koncentrētu un ērti pārskatāmu ziņu avīze lasītāju piesaistīšanai, orientējoties uz maksimālu metienu, lai iegūtu sludinājumu (reklāmas) devējus, tā sevišķi izmantoja arī spraigu, bet garu prozas darbu – avīžu romānu – publicēšanu turpinājumos. Laikraksts pielāgojās auditorijas vairākumam, galvenokārt izplatot vienkāršāk uztveramu daiļliteratūru, sevišķi tulkoto beletristiku. 1913. gadā uzsāka fotoilustrācijas.

Pirmā pasaules kara laikā, mainoties un pieaugot lasītāju informācijas vajadzībām, avīze veidoja papildu rubrikas ‒ “Eiropas karš” un “Kara gleznas”. Pēdējā ievietoja populāru latviešu rakstnieku un dzejnieku publicistiku, ieskaitot speciālkorespondences no latviešu strēlnieku ierakumiem frontē. Līdztekus publicēja oriģinālliteratūru par kara tematiku un latviešu bēgļu likteņiem. Pasaules kara notikumi un bēgļu gaitas, par ko lasītājiem bija liela interese, strauji vairoja laikraksta metienu. Neraugoties uz kara cenzūru (nereti tekstā redzami balti plankumi – cenzūras svītrojumi kara stāvokļa laikā), kara laiks bija labvēlīgs “Jaunākajām Ziņām”, kas pretēji lielajiem laikrakstiem, kuri evakuējās, palika Rīgā, pateicoties savai nelielajai tipogrāfijai un apjomam. Pēc kara sākuma tā kļuva arī par pirmo latviešu avīzi ar pastāvīgiem korespondentiem Maskavā un Petrogradā. Labs aprēķins bija bēgļu sludinājumus, kuros tie mēģināja sazināties ar piederīgajiem un paziņām, jau no 01.07.1915. publicēt par brīvu, veselām lappusēm sīkā iespiedumā. Savukārt pēc 1917. gada Februāra revolūcijas popularitāti ieguva iepazīšanās sludinājumi.

19.11.1918. gandrīz pusi no astoņu lappušu numura “Jaunākās Ziņas” veltīja neatkarīgās Latvijas pasludināšanai, ievadrakstā uzsverot: “Vivat res publica!” Bermontiādes kauju laikā avīzi laida klajā uguns joslā – redakcija un tipogrāfija atradās Vecrīgā. Latvijas demokrātijas posmā (1918–1934) metiena un līdz ar to arī ietekmes ziņā arvien vairāk dominēja neatkarīgas avīzes tips, kura pamatā bija saimnieciskā neatkarība un privātais kapitāls. “Jaunākās Ziņas” ar savu liberālo ievirzi bija galvenā šīs tendences nesēja, pārstāvot tāda laikraksta tipu, kura nostāja gan nereti sakrita ar noteiktām partijām (“Jaunāko Ziņu” gadījumā ar Demokrātisko centru, Progresīvo apvienību un citām centra grupām), kuras tas atbalstīja, bet nebija no tām atkarīgs. Tieši otrādi – partijas bija atkarīgas no neatkarīgā laikraksta atbalsta. Laikraksta “Pēdējā Brīdī” (1927–1936) ietekmē izdevēji pieņēma lēmumu iegādāties jaunu, modernu rotācijas mašīnu, ar ko uzlabot laikraksta iespiešanas kvalitāti un paātrināt iespiešanu. Baltijas valstīs lielākā (64 lappusēm) rotācijas mašīna “Jaunāko Ziņu” tipogrāfijā četru namu blokā Kalēju ielā stundā iespieda 75 tūkstošus eksemplāru. Kopš 1924. gada plaši izmantoja fotouzņēmumus, taču A. Benjamiņš kategoriski iebilda pret avīzes izdošanu vairākkrāsu iespiedumā, kaut gan jaunā rotācijas mašīna tam būtu piemērota. Laba latviešu lasītāju konservatīvās dabas pārzināšana izpaudās arī nesteidzīgā pārejā no fraktūras uz latīņu burtiem. Avīzes pastāvīgie korespondenti, bieži izmantojot dārgas telefonogrammas svešvalodās, ziņoja no Berlīnes, Parīzes, Stokholmas, Ženēvas, tāpat korespondenti Ņujorkā, Romā, Prāgā, Vīnē, Belgradā, Maskavā, Tallinā, Kauņā, Varšavā u. c. Par korespondentiem nereti darbojās Latvijas diplomāti. Laikraksts regulāri publicēja piecas tematiskās lappuses (t. s. pielikumus): “Likums un tiesa”, “Lauksaimniecība un mājturība”, “Tautas veselība”, “Bērns mājā un skolā” un “Māksla un rakstniecība”, lai gan stingri izstrādāts avīzes modelis (pa lappusēm un rubrikām) netika ieviests. Taču ziņas lielā mērā tika nodalītas no autora/ redakcijas viedokļa izteikšanas. Redakcijā bija vēl ārzemju, ilustrāciju, vietējās informācijas, politiskās informācijas, tautsaimniecības, šaha, sludinājumu un sporta nodaļa. 1930. gadā redakcijā strādāja 33 redakcijas locekļi – žurnālisti. Līdz autoritārajam režīmam redakcijā darbojās koleģiāla vadības iekārta: svarīgākos lēmumus pieņēma nevis galvenais redaktors vienpersoniski, bet gan redakcijas kolēģija. Izdevēji īpaši rūpējās par mediju uzņēmuma reputāciju: kopš 1921. gada “Jaunākās Ziņas” katru gadu Ziemassvētkos aicināja ziedot trūkumcietējiem, kopš 1926. gada bērni varēja rakstīt attiecīgus lūgumus laikraksta Ziemassvētku vecītim. Rubrikā “Lasītāju domu aptauja” par dažādiem jautājumiem vārds tika dots lasītājiem, nevis tikai viedokļu līderiem. Vienlaikus rakstnieki saņēma visaugstākos honorārus latviešu presē (katrā numurā bija vismaz viens latviešu dzejnieka dzejolis un divi romānu turpinājumi – latviešu romāns un viens romāna tulkojums). Informatoriem valsts iestādēs maksāja honorārus par ekskluzīvu informāciju. “Jaunāko Ziņu” romāni kļuva ļoti populāri, tos veiksmīgi papildināja ceļojumu apraksti turpinājumos, reportāžas. Netrūka arī viedokļa un analītiskā žanra publikāciju, aktīva bija laikraksta kultūrpolitiskā daļa.

Tā kā izdevēji vēlējās saglabāt un attīstīt ienesīgo mediju uzņēmumu, viņiem nācās pārkārtot “Jaunākās Ziņas” atbilstoši autoritārā režīma vajadzībām, atsakoties no patstāvīga politiskā kursa, citādi bija apdraudēta pat uzņēmuma saimnieciskā patstāvība: vairāk no iespējamās nacionalizēšanas nekā slēgšanas. Jaunajam režīmam bija izdevīgi, ka agrākie demokrātijas un parlamentārisma aizstāvji tagad centīgi slavēja autoritāro iekārtu. A. Benjamiņš tomēr atgāja no redakcijas vadības, lai gan oficiāli skaitījās galvenais redaktors līdz pat nāvei 14.06.1939. No 1937. gada galvenā redaktora pienākumus faktiski veica viņa dēls Jānis Benjamiņš (kopš 1919. gada ārzemju nodaļas vadītājs, arī ilustrāciju nodaļas redaktors). Viņa autoritārās vadības dēļ daži ievērojami redakcijas līdzstrādnieki (atbildīgais redaktors Ernests Arnis, Jānis Kārkliņš, Jānis Porietis) pameta redakciju (1937), toties vietā par atbildīgo redaktoru (1937–1940) tika iecelts Pēteris Blaus, kurš bija draugos ar propagandu pārraugošo sabiedrisko lietu ministru. Uz Sabiedrisko lietu ministriju “Jaunākās Ziņas” sūtīja pat teātra un filmu recenzijas, ko nedarīja neviens cits preses izdevums. Tas apstiprina Benjamiņu nedrošību un īpašās bažas, lai avīzes nostāja vienmēr saskanētu ar oficiālo viedokli. Pēc preses brīvības likvidācijas nekādas valdības iestāžu kritikas, tāpat kā citos laikrakstos, nebija un nevarēja būt, presei bija atņemta patstāvīga politiskā loma, tā kļuva tikai instrumentāla valdības propagandas nolūkiem. Tomēr arī autoritārā režīma apstākļos avīze turpināja attīstīties, sevišķi ārzemju informācijas nozarē, kas bija galvenokārt J. Benjamiņa nopelns, lai gan ārlietu jautājumu apskatu kontrolēja Ārlietu ministrija.

Sākoties Otrajam pasaules karam un sekojošai Latvijas padomju okupācijai, pēdējais “Jaunāko Ziņu” redaktors (27.06.1940.–09.08.1940.) bija Haralds Lūkins. Vācijas ārlietu ministrs protestējis Kremlī par augusta sākumā “Jaunākajās Ziņās” publicētu kritisku rakstu par Francijas sakāvi. Pēc tam uz “Jaunāko Ziņu” pamata, pārņemot visas saistības, izdeva oficiozu dienas laikrakstu “Padomju Latvija” (1940–1941) vispirms augustā kā Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (LPSR) valdības izdevumu (līdzās “Valdības Vēstnesim”), vēlāk kā Augstākās Padomes avīzi, ko pievienoja “Cīņai”. T. s. Tautas valdībā iegāja “Jaunāko Ziņu” veselības nodaļas redaktors Augusts Kirhenšteins (Ministru prezidents), avīzes līdzstrādnieks pamatdarbā Vilis Lācis (iekšlietu ministrs), P. Blaus (sabiedrisko lietu ministrs), “Atpūtas” atbildīgais redaktors un kādreizējais “Jaunāko Ziņu” pastāvīgais korespondents Parīzē Jūlijs Lācis (tautas labklājības ministrs). Šai kolaborantiskajai t. s. “Jaunāko Ziņu” grupai pieskaita arī Paulu Galenieku, avīzes līdzstrādnieku no tās pirmajiem gadiem. Avīzes korespondents Kauņā (1927–1939) Justs Paleckis (Justas Paleckis) kļuva par padomju okupētās Lietuvas Ministru prezidentu.

30. gados redakcijas un tehniskajā personālā strādāja 455 darbinieki, nerēķinot līdzstrādniekus ārpus Rīgas. Līdzās Benjamiņiem visu laiku nozīmīgāko darbinieki bija: Rūdolfs Aihers, Mārtiņš Antons, Arturs Bērziņš, Jānis Akuraters, Ernests Brusubārda, Kārlis Ducmanis, Anšlavs Eglītis, Ādolfs Ģersons, Arvīds Kalniņš, Jānis Kārkliņš, Artūrs Kroders, Jūlijs Madernieks, Emilis Melngailis, Jānis Porietis, Pāvils Rozītis, Anna Rūmane-Ķeniņa, Mārtiņš Sams, Kārlis Skalbe, Jānis Sudrabkalns, Nikolajs Šiliņš, Jānis Zālītis, Indriķis Zeberiņš, Jānis Ziemeļnieks.

Attīstoties industralizācijai, kapitālismam un urbanizācijai Rīgā, izdevēju peļņas pamudinājumi un uzskati bija pamats “Jaunāko Ziņu” kā tipiskas masu avīzes nacionāli demokrātiskām tendencēm. Pirmā pasaules kara laikā laikraksts nokļuva Latvijas sabiedriski politiskās dzīves centrā. Palikdams Rīgā, sevišķi bēgļu laikmetā, tas izvērtās par latviešu tautas likteņa kopības sastāvdaļu. Vēlāk modernais laikraksts gan demokrātijas, gan autoritārisma periodā sabiedrības apziņā un priekšstatos sasaistījās ar neatkarīgo Latvijas valsti un kļuva ne vien par latviešu masu avīzes, bet reizē par valsts simbolu. It īpaši kā neatkarīgs laikraksts līdz preses brīvības likvidēšanai autoritārā režīma laikā tas veidoja kopīgu nācijas komunikācijas telpu. Bez brīvības lietu un parādību izteikšanai auditorijas informācijas vajadzību apmierināšana tomēr tika ievērojami ierobežota, tādējādi dezorientējot sabiedrību par valstī un starptautiskajā politikā patiesībā notiekošo, ieskaitot Molotova-Ribentropa paktu un situāciju Padomju Savienībā.

Vērtīgākais darbs, kur fonā labi atainota tālaika preses vēsture, ir Laimas Muktupāvelas romāns par E. Benjamiņu “Mīla. Benjamiņa” (2005), lai gan dokumentāli fakti savīti ar autores fantāzijām par Benjamiņu dzīvi. Ievērojami neobjektīvāks ir Roberta Sēļa padomju romāns par Benjamiņiem “Ne viss ir zelts, kas spīd” (1966), atainojot 20. gs. 30. gadus. Indras Burkovskas monoizrādi pēc Baņutas Rubesas scenārija (arī viņas režijā) “Benjamiņa. Kā dzīvot modernam cilvēkam” (2009) ar panākumiem turpināja izrādīt līdz 2019. gadam.