Viens no pazīstamākajiem t. s. Talsas skanējuma (Tulsa sound) pārstāvjiem.

Raksturīgs specifisks skanējums, tehnikā un emocionalitātē lakoniska ģitārspēles un dziedāšanas maniere. Vārdu “Dž. Dž. Keils” sāka lietot 60. gados, lai netiktu jaukts ar The Velvet Underground mūziķi Džonu Keilu (John Cale).

Bērnību un skolas gadus aizvadīja Talsas pilsētā (Oklahomas pavalsts), kur 50. gadu 2. pusē radās neformāla mūziķu aprite, kuras radošo identitāti veidoja blūza, kantri, rokenrola un rokabilī hibrīdžanrs (pazīstams kā Talsas skanējums) – šajā mūziķu kopienā iekļāvās arī Dž. Dž. Keils. 60. gadu sākumā, pēc dienesta ASV Gaisa spēkos profesionālo darbību turpināja Losandželosā, bet desmitgades otrajā pusē, zaudējis ticību izredzēm nacionālajā mūzikas tirgū, atgriezās Talsā. Negaidītu ievērību mūziķis izpelnījās 1970. gadā, kad Ēriks Kleptons (Eric Clapton, viens no pazīstamākajiem Talsas skanējuma adeptiem) savā pirmajā soloalbumā iekļāva viņa dziesmu After Midnight – paša Dž. Dž. Keila ieskaņojumā (1966. gadā izdots singla B pusē) tā bija palikusi bez ievērības, bet Ē. Kleptona interpretācijas panākumi viņu pamudināja atsākt ierakstu mākslinieka karjeru.

Debijas albums Naturally (1972, iekļauts arī jauns After Midnight ieraksts) pieteica savdabīgu dziesminieka stilistiku – melanholiskas blūza un kantri saplūsmē balstītas dziesmas un izpildījums, kura dominante ir relaksēti atslābināta, ar tālaika slavenāko roka ģitāristu uzsvērti virtuozo tehniku kontrastējoši atturīga ģitārspēle un nosvērts, melodiski murminošs vokāls –,  kurai viņš ar nelielām variācijām palika uzticīgs visā turpmākajā profesionālajā darbībā.

Dž. Dž. Keila savrupā personība (mūziķim bija noslēgts dzīvesveids, viņš vairījās no publicitātes un reti sniedza intervijas), viņa ierakstu šķietami neizstrādātais, bet spontāni dzīvīgais skanējums (savus ieskaņojumus dziesminieks bieži producēja pats), kā arī neregulārā koncertdarbība nebija masu popularitāti veicinoši faktori, taču viņa muzicēšanas stils guva plašu ievērību citu mūziķu vidū un tiešāk vai netiešāk iespaidojis daudzu ievērojamu mākslinieku radošo rokrakstu (Dire Straits; Bobs Dilans, Bob Dylan; Marks Nopflers, Mark Knopfler; Nīls Jangs, Neil Young; Džons Meiers, John Mayer; Toms Petijs, Tom Petty, u. c.).

1974. gadā plašus panākumus piedzīvoja Dž. Dž. Keila dziesma Call Me the Breeze grupas Lynyrd Skynyrd versijā (turpmākajos gados tā iemantoja t. s. Dienvidu roka, Southern rock, klasikas statusu). Arī vēlāk vislielāko atpazīstamību viņa mūzika guvusi citu izpildītāju sniegumā; pats autors sacījis, ka situācija, kad viņa mūzika ir daudz slavenāka par viņu pašu, esot ideāla.

Visvairāk Dž. Dž. Keila dziesmas popularizējis Ē. Kleptons, kurš viņa jaunradi atzinis par nozīmīgu faktoru savas muzikālās identitātes izveidē, īpaši solokarjeras sākumperiodā. 1977. gadā par starptautisku hitu kļuva Ē. Kleptona Cocaine interpretācija (oriģinālversija Dž. Dž. Keila albumā Troubadour, 1976) un arī turpmāk viņš Dž. Dž. Keila sacerējumus repertuārā iekļāvis regulāri. 2006. gadā abi izdeva kopīgu albumu The Road to Escondido, kurš novērtēts ar Grammy balvu kā Labākais laikmetīgā blūza albums (Best Contemporary Blues Album, 2008).

2014. gadā pēc Ē. Kleptona iniciatīvas tapa Dž. Dž. Keila piemiņai veltīts albums The Breeze: An Appreciation of J.J. Cale (2014), kurā viņa dziesmas izpilda ievērojami roka, blūza un kantri mūziķi: M. Nopflers; Kristīne Leiklenda (Christine Lakeland, Dž. Dž. Keila dzīvesbiedre bija arī viņa grupas dalībniece); Dž. Meiers; Villijs Nelsons, Willie Nelson; T. Petijs; Dereks Trakss, Derek Tracks; Dons Vaits, Don White.

After Midnight; Any Way the Wind Blows; Blues for Mama; Borrowed Time; Cajun Moon; Call Me the Breeze; Carry On; Change Your Mind; Changes; City Girls; Cloudy Day; Cocaine; Crazy Mama; Crying; Devil in Disguise; Don’t Cry Sister; Guitar Man; Hey Baby; Homeless; I’ll Make Love to You Anytime; Jailer; Lady Luck; Lies; Long Way Home; Love Has Been Gone; Magnolia; Money Talks*; Okie; Rio; Sensitive Kind; Shanghaid**; Traces; Travelin’ Light

* līdzautore K. Leiklenda

** līdzautors Odijs Ešvorts (Audie Ashworth)

After Midnight – Ē. Kleptons; Any Way the Wind Blows – Bill Wyman’s Rhythm Kings; Cajun Moon – Rendija Krauforde (Randy Crawford); Cocaine – Ē. Kleptons; Nazareth; Crazy Mama – The Band; Bringing it Back – Kansas; Call Me the Breeze – Džonijs Kešs (Johnny Cash); Lynyrd Skynyrd; Dž. Meiers; Clyde – Dr. Hook and the Medicine Show; Veilons Dženingss (Waylon Jennings); I Got the Same Old Blues – Kapteinis Bīfhārts (Captain Beefheart); Braiens Ferijs (Bryan Ferry); Lynyrd Skynyrd; Fredijs Kings (Freddie King); I’ll Make Love to You Anytime – Ē. Kleptons; Magnolia – Beks, Beck; Iron and Wine; Poco; Lusinda Viljamsa (Lucinda Williams); Sensitive Kind – John Mayall & The Bluesbreakers; Santana;  Travelin’ Light – Ē. Kleptons

Naturally (Shelter/A&M, 1972); Really (Shelter/A&M, 1973); Okie (Shelter/A&M, 1974); Troubadour (Shelter, 1976); 5 (MCA/Island, 1979); Shades (MCA/Island, 1981); Grasshopper (Mercury/Island, 1982); #8 (Mercury, 1983); Travel-Log (BMG/Silvertone, 1990); Number 10 (BMG/Silvertone, 1992); Closer to You (Virgin/Delabel, 1994); Guitar Man (Virgin/Delabel, 1996); Live* (Virgin/Delabel, 2001); To Tulsa and Back (Blue Note, 2004); Rewind: The Unreleased Recordings** (Time Life, 2007); Roll On (Rounder, 2009); Stay Around (Because Music, 2019)

* koncertalbums

** iepriekš neizdotu ierakstu izlase