Par ģeogrāfijas zinātnes pirmsākumiem Latvijas teritorijā var uzskatīt vispārēja ģeogrāfiska rakstura informāciju par valsts pašreizējo teritoriju, kas atrodama Sebastiāna Minstera (Sebastian Münster) grāmatā “Kosmogrāfija” (Cosmographia, 1544) un Džirolāmo Rušelli (Girolamo Ruscelli) sagatavotajās Livonijas kartēs. Kartogrāfijas attīstībā un Latvijas teritorijas apzināšanā liela nozīme bija kadastra nolūkos veiktajiem zemes uzmērīšanas darbiem Vidzemē 1681.–1710. gadā, kuru materiālus vēlāk izmantoja, lai sastādītu precīzas kartes. 18. gs. vidū un 2. pusē, Latvijas teritorijai esot Krievijas Impērijas sastāvā, pateicoties Pēterburgas Zinātņu akadēmijas (Петербургская академия наук) ierosmei un atbalstam, sākās Latvijas dabas sistemātiska izpēte. Pētījumu rezultāti apkopoti Augusta Vilhelma Hūpela (August Wilhelm Hupel) darbā “Topogrāfiskas ziņas par Vidzemi un Igauniju” (Topographische Nachrichten von Lief- und Ehstland, 1774–1782), Jākoba Benjamina Fišera (Jacob Benjamin Fischer) darbā “Vidzemes dabas stāsti” (Versuch einer Naturgeschichte von Liefland, 1778), Johana Jākoba Ferbera (Johann Jacob Ferber) darbā “Dažas piezīmes pie Kurzemes fiziskā zemes apraksta” (Einige Amerkunngen zur physischer Erdbeschreibung von Kurland, 1784), kuri sniedz ieskatu Latvijas teritorijas dabas apstākļos atbilstoši tā laika zināšanām un pieejamai informācijai. 18. gs. Latvija attēlota ap 40 dažādās kartēs, kas izdotas atsevišķi vai apkopotas atlantos. Liela nozīme kartogrāfijas attīstībā bija Frīdriha Georga Vilhelma fon Strūves (Friedrich Georg Wilhelm von Struve) un Karla Tennera (Karl Tenner) 1816.–1827. gadā realizētajam Krievijas triangulācijas tīkla projektam (Strūves ģeodēziskais loks), kas ietvēra arī Latvijas teritoriju. Tā rezultātā tika iegūti precīzi topogrāfiskie dati par tīkla atbalsta punktiem (Latvijas teritorijā 16 punkti). Abu speciālistu vadībā pašreizējā Latvijas teritorijā kopumā precīzi tika uzmērīti 325 triangulācijas punkti un 280 augstuma punkti, ko turpmāk izmantoja precīzu karšu sastādīšanai. Mērījumu gaitā pirmo reizi precīzi tika noteikts arī Gaiziņkalna augstums – 1032 pēdas (314,6 m).
18. gs. Latvijā sākta atsevišķu dabas parādību un procesu izpēte. Pirmie zināmie instrumentālie meteoroloģiskie novērojumi Latvijā veikti 18. gs. 2. pusē. Liela nozīme šo novērojumu veikšanā bija skolotājiem un ārstiem, piemēram, Rīgas pilsētas ārsta palīgam Johanam Luteram (Johan Luther), Rīgas Doma skolas skolotājam Johanam Dāvidam Zandam (Johann David Sand) un citiem. Pirmie ūdens līmeņa novērojumi iekšējos virszemes ūdeņos tika veikti Daugavā un Ventā (1876–1877), vēlāk arī Lielupē un Gaujā (1902–1903, 1909).
Ģeogrāfisko pētījumu attīstībā liela nozīme bija Rīgas Dabas pētnieku biedrībai (dibināta 1845. gadā) un Rīgas Latviešu biedrībai (dibināta 1868. gadā). Piemēram, Rīgas Dabas pētnieku biedrības pārziņā 18. gs. 2. pusē bija 12 meteoroloģisko novērojumu punkti Latvijas teritorijā. 01.09.1850. biedrība nodibināja pirmo meteoroloģisko novērojumu vietu Rīgā, kur katru dienu trīs reizes tika reģistrēti visi galvenie meteoroloģiskie elementi – gaisa temperatūra (vidējā, maksimālā, minimālā), vēja ātrums un virziens, nokrišņi, gaisa mitrums, atmosfēras spiediens, tika izdarītas atzīmes par laikapstākļiem.
Pēc Krišjāņa Valdemāra iniciatīvas Krišjānis Barons 1859. gadā uzrakstīja grāmatu par Latvijas ģeogrāfiju “Mūsu tēvzemes aprakstīšana”. Tas ir pirmais šāds izdevums latviešu valodā. Pirmais latviešu kartogrāfs Matīss Siliņš 1891. gadā sastādīja Latvijas teritorijas vispārīgo (politisko un fizisko) un ģeoloģisko karti, kā arī pirmo Latvijas karti (Kurzeme līdz ar Vidzemes un Vitebskas guberņu latviešu daļu) latviešu valodā. Rīgā 1911. gadā tika izdota grāmata par Baltijas valstu teritoriju un dabu – Karla Reinholda Kupfera (Karl Reinhold Kupffer) “Baltijas zemes apraksts” (Baltische Landeskunde), kurā viņš, izmantojot savus u. c. pētījumu rezultātus, raksturoja Latvijas teritorijas ģeoloģiju, augsnes un veģetāciju. Grāmatas pielikumā pievienots arī neliels karšu atlants ar sešām kartēm, no kurām vērtīgākā ir autora sastādītā veģetācijas karte.
1918. gadā, nodibinot Latvijas valsti, viens no pirmajiem uzdevumiem bija attīstīt pētījumus par valsts teritoriju, resursiem, saimniecību un tautu, lai nodrošinātu izglītības kvalitāti un valsts institūcijas ar visaptverošu informāciju par valsti. Latvijas Augstskolas Matemātikas un dabas zinātņu fakultātē 1920. gada rudenī nodibināja Fiziskās ģeogrāfijas katedru Reinholda Voldemāra Putniņa vadībā. 1923. gadā tika nodibināta Latvijas Ģeogrāfijas biedrība. 1935. gadā tika izveidots Latvijas Universitātes (LU) Ģeogrāfijas institūts un Ģeofizikas un meteoroloģijas institūts. 20. gs. 1. pusē tapuši vairāki monogrāfiski darbi par Latviju: Marģera Skujenieka darbs “Latvija. Zeme un iedzīvotāji” (1920, 1922, 1927), Paula Galenieka un Nikolaja Maltas redakcijā trīs sējumos monogrāfija “Latvijas zeme, daba un tauta” (1936–1937) un Ģederta Ramana publikācija “Latvijas teritorijas ģeogrāfiskie reģioni” (1935). Galvenie pētījumu virzieni ģeogrāfijā 20. gs. 1. pusē: kompleksā Latvijas ģeogrāfiskā rajonēšana (Ģ. Ramans), purvu inventarizācija (Pēteris Nomals), mežu raksturojums un rajonēšana pēc dabas apstākļiem un cilvēka darbības izpausmēm (mežu ainavu rajonēšanā tika nodalīti ainavu rajoni, iedalot tos ainavās; Vilhelms Jānis Eihe), ģeomorfoloģiskie pētījumi (Aleksis Dreimanis, Verners Aleksandrs Zāns) un rajonēšana (Indriķis Saule-Sleinis); kartogrāfiskie un morfometriskie pētījumi (R. V. Putniņš un Leonīds Slaucītājs), Latvijas mežu un purvu attīstības izpēte pēcleduslaikmetā (P. Galenieks un Marija Galeniece), augsnes un zemes kvalitatīvas vērtības izpēte un kartēšana (Jānis Vītiņš), tautsaimniecības attīstības ģeogrāfisko likumsakarību analīze (Jānis Bokalders, M. Skujenieks, Kārlis Balodis). Latvijā 20. gs. 20.–30. gados Pētera Stakles vadībā tika izveidots viens no labākajiem hidroloģiskajiem monitoringiem pasaulē. Liela nozīme meteoroloģiskās informācijas ievākšanā un apkopošanā bija 1920. gadā Zemkopības ministrijas pakļautībā izveidotajam Latvijas Valsts meteoroloģiskajam birojam. Lielu ieguldījumu kartogrāfijas attīstībā Latvijā pirmajos neatkarības gadu desmitos deva Aleksandra Ošiņa un Pētera Rūdolfa Mantnieka kartogrāfijas izdevniecība (kopš 1930. gada P. Mantnieka kartogrāfijas institūts).
Pēc Otrā pasaules kara, padomju okupācijas laikā, pētniecība ģeogrāfijā norisinājās Latvijas Valsts Universitātes Ģeogrāfijas fakultātē (dibināta 1944. gadā), kā arī Latvijas Mežsaimniecības problēmu zinātniski pētnieciskajā institūtā, Latvijas Republikāniskajā hidrometeoroloģijas un dabas vides kontroles pārvaldē, Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (LPSR) Zinātņu akadēmijas Bioloģijas institūtā, LPSR Ģeoloģijas pārvaldē un citur. Padomju okupācijas periodā vislielākais ideoloģiskais spiediens bija uz ekonomisko ģeogrāfiju, kur pētījumu rezultātiem vajadzēja atspoguļot padomju iekārtas priekšrocības, salīdzinot ar Rietumvalstīm. Mazāk politiski tika ietekmēti pētījumi fizikālajā ģeogrāfijā. Tā kā pētījumu rezultāti galvenokārt tika publicēti latviešu un krievu valodā, ar tiem vairumā gadījumu nebija pazīstami pasaules zinātnieki. Šajā laikā nozīmīgākie pētījumi ģeogrāfijā saistīti ar Latvijas hierarhiskas ainavu klasifikācijas sistēmas izveidošanu un šo ainavu vienību (piemēram, fācijas, savrupienes, vietienes, rajoni) izdalīšanas kritēriju izstrādāšanu (Kamils Ramans, Ādolfs Krauklis, Valija Klane u. c.), funkcionālās pieejas attīstību ainavu izpētē un tās integrāciju zemes izmantošanas plānošanā un dabas aizsardzībā (Aija Melluma), Latvijas ūdeņu izpēti (Larisa Glazačeva, Arvīds Pastors, Ansis Zīverts u. c.), reljefa un to formu veidošanās apstākļu izpēti (Ojārs Āboltiņš, Guntis Eberhards, Eduards Grīnbergs, Aleksandrs Jaunputniņš u. c.), veģetācijas izplatības ģeogrāfisko likumsakarību noskaidrošanu (Māris Laiviņš, Laima Tabaka u. c.), augsnes izpēti un kartēšanu (Kārlis Brīvkalns u. c), klimata un mikroklimata pētījumiem (Natālija Temņikova, Anita Kalniņa u. c.), Latvijas teritorijas ekonomiskās rajonēšanas shēmas izstrādāšanu, saimniecības nozaru un apdzīvojuma telpiskās izvietojuma struktūras izpēti (Antons Kolotijevskis, Zigrīds Dzenis, Jāzeps Jankevics, Pārsla Eglīte u. c.), kartogrāfijas vēstures izpēti (Jānis Štrauhmanis). Padomju okupācijas laikā ģeogrāfi Latvijā apkopoja pētījumu rezultātus monogrāfijā “Latvijas PSR ģeogrāfija” (1971, 1973).
Otrā pasaules kara beigās trimdā devās un tur aktīvu zinātnisko darbību turpināja ģeogrāfi un ģeologi L. Slaucītājs, A. Dreimanis, V. A. Zāns, J. Bokalders u. c. LU mācību spēki. Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) Delavēras Universitātē (University of Delaware) strādāja pasaulē pazīstams kultūrģeogrāfs Edmunds Valdemārs Bunkše. Pēc Latvijas neatkarības zaudēšanas Jānis Rutkis Zviedrijā 1960. gadā sarakstīja un izdeva monogrāfiju “Latvijas ģeogrāfija”, kurā raksturota Latvijas daba, iedzīvotāji un saimniecība.
