Atjaunots 2023. gada 13. jūnijā
Jānis Kloviņš

zinātne un zinātnes politika Latvijā

Saistītie šķirkļi

Eiropas Komisijas pārstāvniecības Latvijā sadarbībā ar Izglītības un zinātnes ministriju (IZM) un Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizāciju (OECD) rīkotais augstākās izglītības, pētniecības, inovācijas strukturālo reformu forums "Kā sekmēt pētniecības un augstākās izglītības ieguldījumu izaugsmē un konkurētspējā?". Rīga, 19.05.2016.

Fotogrāfs Toms Grīnbergs. Avots: Latvijas Universitātes Mediju un mārketinga centrs.

Īsa vēsture

19. gs. virzība uz modernizāciju Austrumeiropā un Krievijas Impērijā veicināja Rīgas Politehnikuma dibināšanu (1862), kas bija pirmā starptautiski atzīta praktiski orientēta augstskola, kurā tika veikti arī fundamentāli pētījumi. Pazīstamākie pētnieki – fizikālās ķīmijas pamatlicējs Vilhems Ostvalds (1909. gada Nobela prēmijas laureāts) un Pauls Valdens, kurš veica pasaules līmeņa atklājumus organiskajā ķīmijā. Daudzi latviešu zinātnieki 19. gs. beigās strādāja dažādās Krievijas augstskolās (galvenokārt Maskavā un Pēterburgā), kur veica pētījumus ne tikai eksaktajās un dabaszinātnēs, bet attīstīja arī humanitārās zinātnes, t. sk. latviešu valodniecību, folkloru, vēsturi un ģeogrāfiju. Šīs aktivitātes un tajās iesaistītie akadēmiski izglītotie cilvēki no jaunlatviešu vidus – Krišjānis Valdemārs, Krišjānis Barons, Kārlis Mīlenbahs, Jānis Endzelīns – veicināja pirmo latviešu tautas atmodu. Pēc Pirmā pasaules kara ar Latvijas Republikas un Latvijas Universitātes (LU) dibināšanu sākās jauns posms zinātnes attīstībā. Zinātni neatkarīgajā Latvijā starpkaru periodā raksturo daudzveidība un jaunu akadēmisko nozaru līdzsvarota attīstība gan humanitārajās (filozofija, filoloģija, vēsture, literatūrzinātne), gan eksaktajās (matemātika, dabaszinātnes, medicīna) zinātnēs. Arī tradicionālās nozares – ķīmija, inženierzinātnes un lauksaimniecības zinātnes – piesaistīja jaunus speciālistus un ievērojami paplašināja pētniecību. 20. gs. 30. gadu beigās iezīmējās modernas, zinātnē balstītas industrijas attīstība. Diemžēl šo attīstību pārtrauca Otrais pasaules karš un Latvijas aneksija Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā (PSRS), kā rezultātā aptuveni 60 % zinātnieku devās trimdā uz rietumiem un daudzi, apliecinot Latvijas tā laika zinātnes kvalitāti, ieguva profesoru vietas Eiropas, Amerikas un Austrālijas augstskolās. Pēc 1945. gada zinātne Latvijā bija spiesta attīstīties totalitāros apstākļos, piemērojoties PSRS nosacījumiem un kārtībai. Lielākās izmaiņas bija Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (LPSR) Zinātņu akadēmijas dibināšana 1946. gadā, kas izveidojās kā galvenā zinātni organizējošā iestāde valstī, attīstot plašu institūtu tīklu. Tas noveda pie pētniecības samazināšanās LU un citās augstskolās. Zinātņu akadēmijas tīklā kopā tika dibināti 15 institūti, kas darbojās galvenokārt eksaktajās un dabaszinātņu jomās un apvienoja 500–600 zinātnieku. Lai arī proporcionāli tas veidoja nelielu daļu no LPSR zinātnes darbiniekiem (11,5 % pēc 1980. gada datiem), šajos institūtos tika veikti svarīgākie augsta līmeņa pētījumi un bija koncentrēti lielākie resursi. Lielākais institūts šajā saimē bija Organiskās sintēzes institūts (OSI), kas ne tikai veica pasaules līmeņa fundamentālus pētījumus, bet arī izgudroja daudzus medicīnas preparātus un nodrošināja to ražošanu. Kopumā šajā periodā tika veikti nozīmīgi atklājumi ķīmijā (t. sk. organiskajā ķīmijā, koksnes ķīmijā, zemtemperatūras plazmas ķīmijā un elektroķīmijā), fizikā (magnetohidrodinamikā un cietvielu fizikā), astronomijā, kompozīto materiālu mehānikā, informācijas tehnoloģijās, hidrobioloģijā, viroloģijā un molekulārajā bioloģijā. Lai arī pētniecība LPSR bija daudz apjomīgāka un pat prestižāka nekā pirmskara Latvijā, tā bija pilnībā atkarīga no centralizētā komunistiskā režīma Maskavā, kur tika pieņemti lēmumi par Latvijas zinātnes virzienu attīstību, administrēšanu un lielā mērā arī finansēšanu.

Jauns periods zinātnes attīstībā sākās līdz ar neatkarības atgūšanu 1990.–1991. gadā. Liela loma zinātnes pārveidē bija Atmodas pirmsākumos, 1988. gadā, izveidotajai Latvijas Zinātnieku savienībai Elmāra Grēna vadībā. Tika izveidota Latvijas Zinātnes padome (1990), un Latvija bija pirmā no Baltijas valstīm, kas pilnībā mainīja zinātnes finansēšanas modeli, pārejot no tiešas institūtu finansēšanas uz naudas piešķīrumu konkrētiem konkursā iegūtiem projektiem (grantiem). 1992. gadā tika reformēta Zinātņu akadēmija, pārveidojot to par nacionālas nozīmes zinātnes centru, kas sastāv no vēlētiem Zinātņu akadēmijas locekļiem. Līdz ar Latvijas Zinātņu akadēmijas administratīvo funkciju zaudēšanu tās institūti tika iekļauti universitāšu sastāvā, uzsākot zinātnes un augstākās izglītības integrāciju pēc rietumu modeļa, vai arī kļuva par neatkarīgiem valsts zinātniskajiem institūtiem Izglītības un zinātnes ministrijas pakļautībā.

Valsts politika un zinātnes struktūra mūsdienās. Galvenie zinātnes attīstības virzieni

Latvijas valsts politika mūsdienās principā atzīst zinātnes un inovāciju attīstības nozīmīgumu. Galvenais vidēja termiņa attīstības plānošanas dokuments – Nacionālais attīstības plāns 2014.–2020. gadam (NAP2020) paredz ievērojamu finansējuma pieaugumu zinātnē, sasniedzot 1,5% no IKP 2020. gadā. Reizi trijos gados tiek noteiktas zinātnes prioritātes, un kopš 2013. gada definētas viedās specializācijas jomas, kas nosaka zinātnes un inovāciju sfēras, kurās tiek ieguldīti Eiropas struktūrfondu (ESF) līdzekļi. Realitātē zinātnes un inovāciju politika valstī ir ar zemu prioritāti un attīstība ievērojami atpaliek no plānošanas dokumentos norādītā. Latvija aizvien ieņem vienas no pēdējām vietām Eiropas Savienībā (ES) tādos rādītājos kā zinātnē ieguldītais finansējums, zinātnē nodarbināto skaits, publikāciju skaits, inovāciju līmenis. Viena no lielākajām reformām zinātnes jomā Latvijā aizsākta pēc inovāciju sistēmas un zinātnisko institūciju starptautiskās izvērtēšanas (2013), kas identificēja absolūtu nacionālā finansējuma trūkumu zinātnē un izteiktu pētniecības sistēmas fragmentāciju. Izvērtējot kopumā 150 zinātniskās institūcijas, tikai 15 institūcijas tika atzītas par spēcīgiem starptautiskiem spēlētājiem (vērtējums 4 vai 5 punkti), iesakot zinātnes konsolidāciju ap šiem institūtiem; 33 zinātniskās institūcijas tika atzītas par spēcīgiem vietējiem spēlētājiem (vērtējums 3 punkti). Pārējās institūcijas saņēma zemāku novērtējumu un ieteikumu tās pievienot spēcīgākām institūcijām. Balstoties uz šiem rezultātiem, kopš 2014. gada Latvijā mainīta institucionālā finansēšanas kārtība (zinātnes bāzes finansējumu saņem tikai augstāk novērtētās institūcijas) un uzsākts konsolidācijas process, samazinot zinātnisko institūciju skaitu no 40 (2014) līdz 22 (2017).

Zinātnes vadības un organizatoriskajos procesos Latvijā iesaistītas daudzas organizācijas. Vēsturiski 1990. gadā dibinātā Latvijas Zinātnes padome bija galvenā ar zinātnes procesu vadību saistītā organizācija, taču laika gaitā, īpaši pēc ESF līdzekļu ienākšanas Latvijā, šajās aktivitātēs tika iesaistītas vairākas citas organizācijas un Latvijas Zinātnes padomes loma un īpatsvars būtiski samazinājās. 2009. gadā daļa no zinātnisko procesu administrēšanas tika nodota Studiju un zinātnes administrācijai. Sākoties ESF līdzekļu apgūšanai Latvijā, kuru sastāvdaļa bija pētniecības un zinātniskās infrastruktūras projektu realizācija, zinātnes procesu administrēšanā iesaistījās Centrālā finanšu un līgumu aģentūra, Valsts izglītības attīstības aģentūra un Latvijas Investīciju un attīstības aģentūra. Ar projektiem saistīto procesu organizēšanu daļēji realizē arī IZM. Līdz 2014. gadam LZA bija galvenokārt iesaistīta zinātnes organizatoriskajos projektos, nodrošinot starptautisko sadarbības programmu koordinēšanu, t. sk. Eiropas ietvara programmu Nacionālā kontaktpunkta uzturēšanu. Mūsdienās Latvijas Zinātnes padome saglabājusi savu kā zinātnes pārstāvja lomu Latvijas politikā, aktīvi iesaistoties Latvijas Pētniecības un inovācijas stratēģiskās padomes darbībā, kā arī organizējot ar zinātnes popularizēšanu saistītus pasākumus, piemēram, nosakot gada labākos zinātnes sasniegumus.

Prioritārie zinātnes attīstības virzieni 2018.–2021. gadā valstī ir: 1) tehnoloģijas, materiāli un inženiersistēmu produkti un procesi pievienotās vērtības palielināšanai un kiberdrošībai; 2) energoapgādes drošuma stiprināšana, enerģētikas sektora attīstība, energoefektivitāte, ilgtspējīgs transports; 3) klimata pārmaiņas, dabas aizsardzība, vide; 4) vietējo resursu izpēte un ilgtspējīga izmantošana uz zināšanām balstītas bioekonomikas attīstībai; 5) Latvijas valstiskums, valoda un vērtības, kultūra un māksla; 6) sabiedrības veselība; 7) zināšanu kultūra un inovācijas ekonomiskajai ilgtspējai; 8) demogrāfija, sports, atvērta, iekļaujoša sabiedrība, labklājība un sociālā drošumspēja; 9) valsts un sabiedrības drošība un aizsardzība. Līdzīgas pēc satura ir viedās specializācijas jomas 2014.–2020. gadam: 1) zināšanu ietilpīga bioekonomika; 2) biomedicīna, medicīnas tehnoloģijas, biofarmācija un biotehnoloģijas; 3) viedie materiāli, tehnoloģijas un inženiersistēmas; 4) viedās enerģētikas un 5) informācijas un komunikācijas tehnoloģijas. Lielākā kapacitāte, vērtējot pēc līdzšinējiem sasniegumiem, ir atsevišķās zināšanu jomās dabas zinātnēs (īpaši cietvielu fizikā, organiskajā ķīmijā, bioķīmijā un molekulārajā bioloģijā, kā arī datorzinātnēs), inženierzinātnēs (īpaši elektrotehnikā un elektronikā, keramikas un kompozītu materiālzinātnēs, mehānikā, biotehnoloģijās), medicīnā (īpaši farmācijā, biomedicīnā, medicīnas tehnoloģijās) un lauksaimniecības zinātnēs (īpaši agronomijā un dārzkopībā, mežsaimniecībā, pārtikas tehnoloģijās).

Zinātnes sistēma Latvijā.

Avots: Izglītības un zinnātnes ministrija.

Latvijas Zinātņu akadēmija. Rīga, 2015. gads.

Fotogrāfs Ansis Starks.

Zinātnes finansējums

Zinātnes finansējums Latvijā ir viens no zemākajiem ES. 2015. gadā tas veidoja tikai 0,62 % no IKP, bet 2016. gadā vēl mazāk – 0,44 % no IKP, kas ievērojami atpaliek no NAP2020 plānotā 1 %. Pēc neatkarības atgūšanas zinātnes finansējums saglabājās ļoti zemā līmenī un būtiski sāka palielināties tikai pēc 2004. gada. Valsts budžeta finansējums zinātnei 2004.–2008. gadā pieauga 4,8 reizes (no 14 līdz 67 miljoni eiro). Globālās finanšu krīzes rezultātā kopējais zinātnes finansējums pārdzīvoja smagu triecienu, 2009. gadā nokrītoties līdz 60 % no iepriekšējā gada līmeņa un sasniedzot pirmskrīzes līmeni tikai 2014. gadā. Valsts budžeta finansējums zinātnei 2016. gadā vēl joprojām bija tikai 78 % no 2008. gada līmeņa. Aizvien pieaugošu īpatsvaru zinātnes finansējumā kopš 2005. gada veido ESF līdzekļi, kas ievērojami pārsniedz valsts budžeta līdzekļu apjomu. Lielāko daļu (55 % jeb 27 miljoni eiro) no kopējā valsts finansējuma (49,8 miljoni eiro 2016. gadā) veido zinātnes bāzes finansējums, kas ieviests 2005. gadā. Pēc 2015. gada zinātnes bāzes finansējums tiek piešķirts 22 zinātniskajām institūcijām, ņemot vērā institūcijās strādājošo zinātnisko darbinieku skaitu un rezultativitātes rādītājus. Tas paredzēts institūciju uzturēšanai, stratēģisko mērķu sasniegšanai, personāla atalgojumam un citiem mērķiem. Zinātniskie projekti no valsts budžeta tiek finansēti divās grupās: 1) Latvijas Zinātnes padomes pārraudzītie fundamentālie un lietišķie projekti, kā arī sadarbības projekti; 2) valsts pētījumu programmas. Ievērojami lielāks finansējums zinātniskajai darbībai pēdējos gados veltīts no ESF līdzekļiem, paredzot finansējumu pārsvarā lietišķajiem pētījumiem vairākās projektu grupās. Arī ieguldījumi zinātniskās infrastruktūras attīstībai kopš 2004. gada pamatā tiek iegūti no ESF līdzekļiem. Tieši ESF balstītā zinātniskās infrastruktūras attīstība veicinājusi būtisku publikāciju skaita pieaugumu Latvijā, kas gan vēl joprojām atpaliek no kaimiņvalstu snieguma. Papildus zinātniskās bāzes finansējumam kopš 2015. gada 6,5 miljoni eiro tiek veltīti zinātniskās darbības attīstībai augstskolās. Lai arī lielu daļu no valsts budžeta zinātnes finansēšanai nodrošina Izglītības un zinātnes ministrija, aptuveni 7 % no zinātniskās darbības finansē arī citas ministrijas. Būtisks un prestižs zinātnes finansējuma avots ir Eiropas Komisijas organizētais ietvara programmu finansējums (“Apvārsnis 2020” u. c.), kura iegūšanā Latvijas zinātnieki konkurē ar Eiropas zinātniekiem. Lai gan Latvija atpaliek no kaimiņvalstīm arī šajā jomā, 2016. gadā vadošās zinātniskās institūcijas piesaistījušas 13,3 miljonus eiro starptautiskā finansējuma, kas veidoja 30,7 % no kopējā finansējuma. Zinātnieki sadarbojas arī ar Latvijas un ārzemju uzņēmējiem. Līgumpētījumu, t. sk. arī valsts pasūtījumu, darbu veikšanā zinātniskās institūcijas 2016. gadā piesaistījušas 7,5 miljonus eiro, kas veido 17,1 % no kopējā finansējuma.

Institucionālās attīstības raksturojums

Zinātnisko darbību valstī veic zinātniskās institūcijas, kas reģistrētas zinātnisko institūciju reģistrā. Latvijā reģistrētas 74 zinātniskās institūcijas (2017), no kurām zinātnes bāzes finansējumu pēc 2015. gadā veiktās reorganizācijas saņem 21 institūcija.

Latvijas zinātnisko institūciju raksturojums
Autora veidota.
* zinātniskās institūcijas uzskaitītas atbilstoši 2017. gada bāzes finansējuma piešķiršanas kārtībai
** Rīgas Politehniskās augstskolas dibināšanas gads
*** dati par personālu doti kā pilna darbalaika laika ekvivalents
Zinātniskā institūcija*	Dibināšanas gads	Zinātniskā personāla skaits***	Zinātnes tehniskā un apkalpojošā personāla skaits***
Augstskolas un to institūti
Latvijas Universitāte 13 institūti, 1 aģentūra, 2 fakultāšu institūti	1919	525	364
Latvijas Universitātes Cietvielu fizikas institūts	1978	77	34
Latvijas Universitātes Matemātikas un informātikas institūts	1959	75	134
Rīgas Tehniskā universitāte	1958 (1862**)	337	517
Rīgas Stradiņa universitāte	1950	80	91
Latvijas Lauksaimniecības universitāte	1938	64	110
Agroresursu un ekonomikas institūts	2016	45	70
Dārzkopības institūts	2016	27	24
Daugavpils Universitāte	1952	45	79
Ventspils Augstskola	1997	23	21
Liepājas Universitāte	1954	16	15
Vidzemes Augstskola	1996	12	2
Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmija	1994	11	4
Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmija	1993	10	8
Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija	1919	5	1
Latvijas Mākslas akadēmija	1921	5	–
Valsts zinātniskie institūti
Latvijas Organiskās sintēzes institūts	1957	183	51
Latvijas Valsts mežzinātnes institūts “Silava”	1991	93	72
Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centrs	1993	91	27
Latvijas Valsts koksnes ķīmijas institūts	1946	53	28
Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskais institūts “BIOR”	2010	40	54
Elektronikas un datorzinātņu institūts	1960	40	21

Lielākoties pētniecība koncentrēta divu veidu institūcijās: 1) augstskolās, kuru ietvaros zinātniskie institūti var darboties kā struktūrvienības, aģentūras vai atvasinātas publiskas personas; 2) valsts zinātniskajos institūtos. Zinātnisko darbību veic arī biedrības, komercsabiedrības un nodibinājumi (kopā 38 organizācijas pēc reģistra datiem). Pēc 2016. gada datiem, kopumā 21 zinātniskā institūcijā tiek nodarbināti 3457 zinātniskie darbinieki (rēķinot pēc pilnas slodzes ekvivalenta, PLE), no tiem 1842 PLE ir tieši vēlētais zinātniskais personāls (asistenti, pētnieki un vadošie pētnieki), bet 1615 PLE – zinātnes tehniskais un apkalpojošais personāls (laboranti, tehniķi un administratori). Tikai 11 zinātniskās institūcijās zinātniskā personāla skaits pārsniedz 50 PLE. Starp augstskolām pēc šī rādītāja lielākā ir Latvijas Universitāte, kuras sastāvā ir 18 institūti (525 PLE), kam seko Rīgas Tehniskā universitāte ar struktūrvienībām (337 PLE) un Rīgas Stradiņa universitāte ar četriem institūtiem un astoņām laboratorijām (80 PLE). Starp valsts zinātniskajiem institūtiem zinātniskā personāla skaita ziņā līderis ir Organiskās sintēzes institūts (183 PLE), kam seko Latvijas Valsts mežzinātnes institūts “Silava” (93 PLE) un Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centrs (91 PLE). Kopumā zinātnes institucionālās attīstības procesu raksturo resursu konsolidācija un integrācija ar augtāko izglītību. Piemēram, 2015. gadā Latvijas Lauksaimniecības universitāte konsolidējusi vairākus institūtus, izveidojot Agroresursu un ekonomikas institūtu un Dārzkopības institūtu kā atvasinātas publiskas personas.

Starptautiskā zinātniskā sadarbība

Pēc neatkarības atjaunošanas Latvijas zinātne, kas līdz tam bija slēgta sistēma, atkal varēja atjaunot starptautisko sadarbību. Arī iestāšanās ES būtiski palielinājās iespējas sadarboties, it īpaši pateicoties Eiropas Komisijas Ietvara programmās pieejamajiem finanšu līdzekļiem sadarbības projektu finansēšanai. Objektīvākais rādītājs starptautiskās sadarbības novērtēšanai ir kopīgi publicētie zinātniskie raksti. Lai arī šādu rakstu skaits Latvijā pieaug, šajā rādītājā Latvija būtiski atpaliek no kaimiņu valstīm Igaunijas un Lietuvas. Visvairāk kopēju publikāciju Latvijas zinātniekiem ir ar šādām valstīm (dilstošā secībā): Vācija (1988), Krievija (1340), Zviedrija (1194), Amerikas Savienotās Valstis (1185), Anglija (1007), Lietuva (998) un Igaunija (930). Atšķirībā no Igaunijas un Lietuvas, sadarbība ar Krieviju palikusi augstā līmenī. Lielāko daļu no starptautiski piesaistītā finansējuma (neskaitot ESF) Latvijā veido Eiropas Komisijas Ietvara programmas (“Apvārsnis 2020”) projekti. 2017. gada sākumā “Apvārsnis 2020” ietvaros Latvija piedalās 131 projektā, kur kopā ir 150 dalībnieki no 72 iestādēm. Papildus Latvijā tiek realizētas arī citas, pēc apjoma mazākas, starptautiskās sadarbības programmas, piemēram, Latvijas–Lietuvas–Taivānas, Latvijas–Ukrainas un līdzīgas programmas. Starptautiskos projektos būtiskākā loma ir Latvijas Universitātei, Organiskās sintēzes institūtam un Rīgas Tehniskajai universitātei, piesaistot 60 % no kopējā starptautiskā finansējuma apjoma 2016. gadā. Paralēli pētniecībai Latvija iesaistījusies Eiropas Pētniecības infrastruktūras stratēģijas foruma ietvaros veidotajos Eiropas līmeņa zinātnes infrastruktūras objektos – kopumā Latvija apstiprinājusi dalību astoņos šādos objektos tādās jomās kā biobanku veidošana, valodas resursi un tehnoloģijas, Eiropas sociālais pētījums, translācijas medicīna, zāļu testēšana un struktūrbioloģija.

Izdevumi zinātniski pētnieciskajam darbam pa sektoriem un to finansējums (mlj eiro)
Avots: Centrālā statistikas pārvalde.
Gads	Kopējais uzņēmumu finansējums zinātniski pētnieciskajam darbam	Kopējais valsts finansējums zinātniski pētnieciskajam darbam	Kopējais augstskolu finansējums zinātniski pētnieciskajam darbam	Kopējais ārvalstu finansējums zinātniski pētnieciskajam darbam	Zinātniski pētnieciskā darba izmaksas procentos no IKP
2000	8,8	12,4	–	8,7	0,5
2001	5,6	14,9	–	9,5	0,4
2002	7,4	14,7	–	12,2	0,4
2003	11,5	15,9	–	7,0	0,4
2004	20,5	13,8	–	10,0	0,4
2005	24,8	33,2	0,9	13,2	0,6
2006	58,6	42,5	1,7	8,4	0,7
2007	45,5	62,5	1,1	15,9	0,6
2008	38,3	67,0	3,6	32,7	0,6
2009	31,5	38,1	2,6	13,1	0,5
2010	42,5	28,9	1,6	36,6	0,6
2011	35,1	31,9	2,3	72,1	0,7
2012	34,6	34,7	2,9	73,3	0,7
2013	30,4	33,4	3,7	72,0	0,6
2014	45,3	41,7	3,8	72,0	0,7
2015	30,5	49,8	3,4	68,5	0,6
2016	23,8	52,7	3,2	30,7	0,4

Multivide

Eiropas Komisijas pārstāvniecības Latvijā sadarbībā ar Izglītības un zinātnes ministriju (IZM) un Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizāciju (OECD) rīkotais augstākās izglītības, pētniecības, inovācijas strukturālo reformu forums "Kā sekmēt pētniecības un augstākās izglītības ieguldījumu izaugsmē un konkurētspējā?". Rīga, 19.05.2016.

Fotogrāfs Toms Grīnbergs. Avots: Latvijas Universitātes Mediju un mārketinga centrs.

Zinātnes sistēma Latvijā.

Avots: Izglītības un zinnātnes ministrija.

Latvijas Zinātņu akadēmija. Rīga, 2015. gads.

Fotogrāfs Ansis Starks.

zinātne un zinātnes politika Latvijā

Saistītie šķirkļi

Satura rādītājs

Satura rādītājs

Zinātnes sistēma Latvijā.

Latvijas Zinātņu akadēmija. Rīga, 2015. gads.

Multivide

Autora ieteiktie papildu resursi

zinātne un zinātnes politika Latvijā

Saistītie šķirkļi

Satura rādītājs

Satura rādītājs

Zinātnes sistēma Latvijā.

Latvijas Zinātņu akadēmija. Rīga, 2015. gads.

Multivide

Saistītie šķirkļi

Autora ieteiktie papildu resursi

Tīmekļa vietnes

Ieteicamā literatūra