Rūpes par slimniekiem kopš kristietības pirmsākumiem bijis neatņemams kristīgās draudzes uzdevums, kas pamatojās gan Jēzus Kristus mudinājumā apmeklēt slimniekus (Mateja evaņģēlijs 25, 31–46), gan viņa dzīves piemērā, ignorējot sava laika sabiedrības novilktās robežas, kad slimos vērtēja kā nešķīstus un Dieva atstātus. Kristietība izmainīja sabiedrības attieksmi pret slimajiem un redzēju katru cilvēku kā Dieva radītu savu tuvāko, kas pelnījis īpašu cieņu un uzmanību. Tā iespaidā viens no redzamākajiem kristīgas draudzes uzdevumiem kļuva apmeklēt slimos un trūcīgos, par viņiem aizlūgt un svētīt viņus ar eļļu. Par slimnieku garīgās aprūpes konstitutīviem elementiem kļuva lūgšana, svētīšana, grēksūdze un grēku piedošana, uzskatot, ka cilvēka ķermeniskās ciešanas atrodas kopsakarībā ar dvēseliski garīgo vājumu. Kristietības agrīnajā periodā kļuva skaidrs, ka šis uzdevums nav tikai draudzes kopējs uzdevums, bet tā īstenošanai izveidoti īpaši amati. 2. un 3. gs. tieši rūpes par slimajiem kļuva par kristietības un kristiešu galveno pazīšanas zīmi.
4. gs., kristietībai iegūstot dominējošās reliģijas statusu Romas Impērijā, sākās pirmo slimnīcu izveide. Sākumā tās uzņēma gan slimos, gan svešiniekus, atraitnes, bāreņus un trūcīgos vienuviet, tikai pēc tam katrai no šīm grupām sāka veidot atsevišķas mītnes. Atbildīgais par pirmajām slimnīcām bija vietējais bīskaps. Īpaša nozīme slimnīcu veidošanā bija klosteriem, kuru mūkiem un mūķenēm rūpes par slimniekiem bija viens no vissvarīgākajiem uzdevumiem. Rūpes par slimniekiem balstījās arī tolaik izplatītajā ieskatā, ka slimība ir grēku sekas un izpausme, līdz ar to slimnieku aprūpei lielākoties bija reliģiski morālisks raksturs. Ārstam pacients pirms ārstēšanas bija jāsūta vispirms uz grēksūdzi. Tas atspoguļojās arī slimnīcu arhitektūrā, kur vidū atradās kapela, ko tikai no 19. gs. arhitektoniski un saturiski aizstāja operāciju zāle, jo tad slimnīca kļuva par vietu, kurā izveseļoties vai cīnīties par veselību, nevis, skatoties uz altāri, mierīgi nomirt. Kamēr slimnīcas atradās klosteru paspārnē, garīgā aprūpe bija neatņemama slimnieku aprūpes daļa.
12. un 13. gs. veidojās jauns slimnīcu veids – strauji augošajās pilsētās pieauga arī slimnieku un trūcīgo skaits, par ko atbildību bija jāuzņemas visai kopienai. Līdztekus Krusta karu kustībai attīstījās jauns slimo un trūcīgo cieņu vairojošs jēdziens “mūsu Kunga nabagie” (latīņu Domini nostri pauperes). Radās daudzas slimnīcas, kurās valdīja Krusta karu dedzīgums apvienojumā ar dedzīgu uzupurēšanos un tuvākmīlestību slimo labā. Lielākām slimnīcām pašām bija sava baznīca un savs priesteris. Šāda slimnieku garīgās aprūpes sistēma, kura cilvēka morāli un slimību redzēja kā savstarpēji saistītas izpausmes un kuras pasludinātā grēku piedošana un sniegtais sakraments kalpoja par ārstēšanas procesa priekšnoteikumu, nemainīgā veidā pastāvēja līdz pat 16. gs.
Reformācijas laiks ienesa lielāku uzsvaru uz mierinājumu un cerības sniegšanu slimību skartajiem. Grēksūdze zaudēja savu dominējošo lomu. Katoļu mūks un teologs Mārtiņš Luters (Martin Luther) ieteica slimajiem izsūdzēt viens otram grēkus, viens otram palīdzēt un piedot, nešaubīties par labo Dievu, lasīt Bībeli, lūgt, būt pacietīgiem, vairīties no vientulības un arī piedalīties izklaidēs (muzicēt), lai uzvarētu “grūtsirdības grēku”.
Piētisma laikmetā, no 17. gs. otrās puses, slimību sāka saredzēt kā izdevīgu iespēju nonākt tuvāk Dievam, atvērties Dieva Vārdam, atgriezties no grēkiem. Garīgās aprūpes sniedzēja atbildība bija neļaut nevienam nomirt bez atgriešanās no grēkiem un sirdsapziņas atvieglošanas. Tajā pašā laikā tieši piētismā pirmo reizi slimnieku garīgā aprūpē ienāca brīva saruna, kurā slimnieks var līdzdalīt savas bēdas.
Racionālisma ietekmē radās jauni garīgās aprūpes mērķi – protestantu mācītājs kā garīgās aprūpes veicējs strikti sevi norobežo no priesteriskajām funkcijām, definē sevi par slimnieka draugu un līdzcilvēku, kurš vēršas pie slimnieka ar draudzīgu sarunu un kristīgu mierinājumu. Slimībai vairs nav saistības ar grēku un morāli, tā kļūst par cilvēka iekšējo pieredzi. 20. gs. 60. gados slimnīcas garīgā aprūpē radās jauni izaicinājumi:
Atsaucoties šiem izaicinājumiem kopš 60. gadiem notiek paradigmu maiņa no slimnieku garīgās aprūpes uz garīgo aprūpi veselības aprūpes iestādē.
