Luga “Uguns un nakts” sarakstīta 1903. un 1904. gadā. Tā tapusi dzimtenē laika posmā starp Raiņa izsūtījumu Krievijā, Slobodskā, un vēlākajiem trimdas gadiem Šveicē, Kastaņolā. Darbs pie lugas noritēja 1903. gadā Daugavpilī un Jelgavā, bet galvenokārt 1904. gada vasarā un rudenī Jūrmalā, Jaundubultos. “Uguns un nakts” tapšanu ierosināja Rīgas Latviešu biedrības (RLB) Mūzikas komisijas izsludinātais operas libretu konkurss, par kuru informācija publicēta laikrakstā “Baltijas Vēstnesis” 1903. gada 12. martā. Operas žanrs bija viens no prestižākajiem 19. gs. mūzikā. Arī 1782. gadā dibinātā Rīgas pilsētas (vācu) teātra (Rigaer Stadttheater) repertuārā bija daudzu vācu, kā arī itāļu un franču komponistu operas. Nacionālās operas bija svarīgs faktors tautiskās pašapziņas nostiprināšanās procesā Centrāleiropā. Latvijas mūzikā operas tradīcija tobrīd vēl nebija attīstīta, tāpēc 20. gs. sākumā būtiski bija centieni radīt nacionāla satura operu. Uz to īpaši norādīts RLB konkursa nosacījumos, uzsverot, ka vēlams operas vielu ņemt no latviešu vai lietuviešu vēstures, teikām, pasakām, kā vienu no ieteicamām minot Lāčplēša tēmu. Rainis libretu konkursam 1903. gadā iesniedza topošā dramaturģiskā darba divus pirmos cēlienus ar nosaukumu “Lāčplēsis un Spīdola”. Tomēr, nesagaidot konkursa rezultātu pasludināšanu, autors paņēma manuskriptu atpakaļ un turpināja darbu pie sižeta tālākā risinājuma. Būtiska nozīme lugas tapšanā bija Aspazijas atbalstam un iedrošinājumam. Jau 1904. gadā periodikā publicēts lugas pirmais cēliens, savukārt 1905. gadā – viss darbs. Lugā “Uguns un nakts” iestrādātas ilgākā laika posmā briedušas dzejnieka idejas saistībā ar latviešu varoņteiku sistematizēšanu un atbilstošu to izmantojumu dramaturģijā. Ieceres īstenojums saistīts ar Raiņa agrāk uzsākto, taču nepabeigto lugu “Īliņš” jeb “Īls”, kas vēlāk dēvēta par “Kurbadu”. Ierosmes “Uguns un nakts” sarakstīšanai sniedza arī 1888. gadā publicētais Andreja Pumpura eposs “Lāčplēsis”, kas 20. gs. sākumā nācijas apziņā bija ieguvis tautas eposa nozīmi. Lugai “Uguns un nakts” Rainis izvēlējās žanra apzīmējumu “sena dziesma – jaunās skaņās”.

“Uguns un nakts” sižetā tēlota latviešu tautas vēsturiskā attīstība un ar to saistītā cīņa par pašnoteikšanos, akcentējot gan varonības, gan garīgās attīstības nepieciešamību. Ideja par sevis pilnveidošanu aktualizēta ikvienā Raiņa lugā, tās aizmetnis rodams dzejnieka pārdomās par tā saukto nākotnes cilvēku, ko viņš bija plānojis plašāk izvērst romānā. Lugas ārējās norises skar mītiskā latviešu varoņa Lāčplēša gaitas, viņam atbrīvojot apburto Burtnieku pili, Nāves salā atbrīvojot no svešas varas Laimdotu, kā arī turpinājumā padzenot ienaidniekus no Latvijas. Lugas noslēguma daļā pēc gūtajām uzvarām Lāčplēsis un Laimdota apmetušies uz dzīvi Lielvārdes pilī, kur priecājas par zemē iestājušos mieru. Tomēr viņi pieviļas cerībās, jo Latvija joprojām ir apdraudēta. Filozofiski ievirzītajā lugas “Uguns un nakts” finālā, kad Lāčplēsis cīnās ar tumsas spēku centrālo pārstāvi Melno bruņinieku, abi pretinieki iekrīt Daugavā. Nākotnes cerības iezīmē Spīdolas vārdi, ka cīņa nav beigusies, apliecinot, ka Spīdola dosies Lāčplēsim palīgā. Lugas simbolu aspektā fināls skaidrojams kā mūžīgas maiņas un izaugsmes nepieciešamība, kas visvairāk akcentēta Spīdolas tēlā, radot priekšnoteikumus gan politiskajai, gan garīgajai brīvībai un patstāvībai. “Uguns un nakts” ir viens no pirmajiem darbiem latviešu rakstniecībā, kurā iešifrēta neatkarīgas Latvijas valsts ideja, ko dzejnieks ar īpašu spēku attīstīja dramatiskajā poēmā “Daugava” (1919).        

Lugas centrālās personas ir tautas varonis Lāčplēsis, Laimdota, Spīdola un Kangars. Tie ir tipoloģiski tēli, ko Rainis dēvējis par organiskiem simboliem. Ar šo tēlu starpniecību vispārināti atklātas gan universālas, gan latviešu tautai raksturīgas iezīmes. “Uguns un nakts” uzskatāmi parāda simbolu nozīmi Raiņa dramaturģijā. Lugas tēlu sistēma veidota, akcentējot paralēles un kontrastus. Lāčplēsis citu personu uztverē ir mītisks varonis, kas cēlies no lāču mātes. Ar viņa rīcību saistās tautas ilgas un cerības, no viņa tiek gaidīti varoņdarbi, un Lāčplēsim piemīt īpašas spējas to veikšanai. Savukārt Kangars ir Lāčplēša agrākais biedrs, kuram ir atšķirīgi uzskati un kurš notikumu risinājumā gan varaskāres, gan greizsirdības dēļ kļūst par viņa pretinieku. Kangara tēls ieguvis vispārinātu nozīmi kā nodevības simbols. Uzzinot, ka Lāčplēša spēks ir koncentrēts ausīs, Kangars atklāj šo noslēpumu ienaidniekiem, un tas kļūst par iemeslu varoņa krišanai. Pēc kontrasta principa veidoti arī Laimdotas un Spīdolas tēli. Laimdotas tēlu Rainis veidojis kā Latvijas simbolu. Laimdota iemieso garīgās vērtības un tradicionāli izprastu sievišķību, viņas rakstura iezīmes ir maigums un izpratnes pilns atbalsts, ko tā sniedz Lāčplēsim. Savukārt Spīdolas tēlā īpaši akcentētas dailes un mākslas tēmas. Spīdolai piemīt neaprēķināms raksturs, pašapziņa un patstāvība rīcībā. Sieviešu tēlu veidojumā dzejnieks atteicies no tradicionālās polarizācijas, Laimdotas tēlā līdzās tautas zināšanu glabātājas vērtībām iezīmējot arī zināmu ierobežotību, garīgu pieticību. Lugas piektajā cēlienā viņa uzskata Lāčplēša misiju par piepildītu un nevēlas tālāku attīstību. Savukārt Spīdola ir Raiņa lugas pārsteidzošākais, spilgtākais un daudzpusīgākais tēls. Viņas sākotnējā saistība ar tumsas spēkiem, kategoriskie vērtējumi un mērķu egoisms pakāpeniski tiek pārvarēti. Spīdola kļūst par attīstības procesu simbolu un aicina arī citus tēlus, īpaši Lāčplēsi, uz pastāvīgu sevis pilnveidošanos. Tieši viņas nerimtīgais meklējumu gars spēj darīt Lāčplēsi stiprāku, un šādā vispārinātā nozīmē uztverams arī lugas fināls. Lāčplēša pretinieku vidū vispārināti izcelts Melnais bruņinieks, ar kura līdzdalību lugas norisēs akcentētas tumsas, naida un varmācības tēmas. Lugā “Uguns un nakts” dominē filozofiska līmeņa konflikti.

Lugas uzbūvi veido prologs dzejā un pirmpublikācijā grāmatā pievienotais prologs prozā, kā arī pieci cēlieni, kas atspoguļo gan dramaturģiskā konflikta gaitu, gan vispārinātā veidā uzlūkojami par vēsturisko procesu tēlojumu. No vienas puses, mītiskie “Uguns un nakts” notikumi konkretizēti laikmetā, kad 12. un 13. gs. norisinās latviešu cilšu cīņas pret vācu krustnešiem. Tomēr tajā pašā laikā luga atspoguļo arī tautas vēsturiskās attīstības gaitu; uz to norāda, piemēram, eposa “Lāčplēsis” autora pieminējums lugas tekstā. Pirmā cēliena darbība risināta Aizkraukles pilī, kur uzsākas Lāčplēša gaitas, viņš atklāj sev doto uzdevumu būt karotājam pret tumsu, kā arī notiek Lāčplēša pirmā sastapšanās ar Spīdolu. Otrajā cēlienā Lāčplēsis satiek Laimdotu un, ar viņas atbalstu izturēdams uzliktos pārbaudījumus, uzceļ gaismā nogrimušo Burtnieku pili. Tomēr cēliena finālā Laimdota tiek nolaupīta, un varonis dodas viņas meklējumos. Trešais cēliens risinās Spīdolas teltī Rīgas pilsētā tās celšanas laikā, un tajā tiek konkretizēti Lāčplēša un Spīdolas uzskati. Ceturtais cēliens notiek Nāves salā, kur Laimdota un viņas pavadoņi ir pārvērsti akmeņos. Lāčplēsis nonāk tuvu tam, lai sekotu Spīdolas aicinājumam uz kopību meklēt ideālo saskaņu gara pasaulē, un šī cēliena estētikā atspoguļojas 19. un 20. gs. mijā raksturīgā tautiskā laikmeta atskaņu un latviešu agrīnā modernisma ideju cīņa. Spīdolas un Lāčplēša iespējamo ideālo satuvināšanos savtīgu interešu dēļ izjauc Kangars, varoņa domas atgriežas pie Laimdotas, un viņas atmodināšana tiek saistīta ar atgriešanos pie varoņa misijas īstenošanas. Tai sekojot, tiek uzvarēti un pārspēti Latvijas naidnieki. Par šo cīņu norisi uzzinām lugas piektajā cēlienā, kura darbība risināta Lielvārdes pilī pēc ienaidnieku padzīšanas. Tomēr miera svinību laikā uzliesmo jauns konflikts. Lāčplēsis, kuru provocē gan Melnais bruņinieks, gan Kangars, iesaistās liktenīgā divkaujā ar Melno bruņinieku, un tas nocērt viņa ausis, kas ir spēka devējas. Cīņa tiek turpināta mītiskajai apziņai raksturīgajā cikliskajā laikā ar cerību uz varoņa galīgu uzvaru un tautas atbrīvošanu nākotnē.  

Raiņa daiļrades specifika uzskatāmi atklājas lugas “Uguns un nakts” konflikta risinājuma un tēlu veidojuma salīdzinājumā ar A. Pumpura eposu “Lāčplēsis”. Rainis lugā pievērsis īpašu vērību vēstījuma filozofiskajam līmenim. Dzejnieka idejas par nemitīgu attīstības procesu saistītas arī ar atšķirīgu laika posmu un tā vērtējuma iešifrējumu “Ugunī un naktī”. Divi pirmie cēlieni aplūko latviešu senvēstures laikmetu un pirmās cīņas ar iebrucējiem. Trešajā cēlienā darbība lokalizēta Rīgā 13. gs. sākumā, kad jūtams tiešs apdraudējums. Savukārt lugas ceturtajā un piektajā cēlienā Rainis notikumu interpretācijā tuvinās 20. gs. sākuma aktualitātēm.  

Autora manuskripti un piezīmes, kas radušās “Uguns un nakts” tapšanas laikā, glabājas Rakstniecības un mūzikas muzejā. Salīdzinājumā ar citiem Raiņa darbiem, šie materiāli ir nepilnīgi un grūtāk datējami. Atsevišķi fragmenti saglabājušies Aspazijas rokrakstā, liecinot, ka dzejniece piedalījusies lugas teksta vairākkārtējā pārrakstīšanā.

Lugas pirmais cēliens ar nosaukumu “Aizkraukļa pilī” publicēts rakstu krājumā “Rīta skaņas” 1904. gadā. Pilnā apjomā luga “Uguns un nakts” publicēta 1905. gadā žurnāla “Mājas Viesa Mēnešraksts” 8., 9., 11. un 12. numurā. Pirmajos cēlienos, kas publicēti 8. un 9. numurā, tekstā ir cenzūras svītrojumi; pēc tam, kad 1905. gada oktobrī Krievijā tika atcelta tā sauktā iepriekšējā cenzūra, literārā darba pēdējo cēlienu publikācijā atjaunots arī iepriekš svītrotais teksts. Sagatavojot izdevumu grāmatā, Rainis 1906. un 1907. gadā Šveicē veica lugas tekstā atsevišķus grozījumus un sarakstīja prologu prozā. Pirmiespiedums grāmatā 1907. gadā apgādā “Domas” (uz vāka: 1908. gads). Atkārtoti luga iespiesta apgādā “Dzirciemnieki” 1911. un 1913. gadā. 1921. gadā izdevējs Ansis Gulbis publicēja lugu “Uguns un nakts” kā Raiņa “Kopotu rakstu” 3. sējumu. 1925. gadā tā ietverta Raiņa kopotu rakstu “Dzīve un darbi” izdevuma 5. sējumā. Luga publicēta arī 1930., 1935. un 1940. gadā Rīgā, kā arī atkārtoti pēc Otrā pasaules kara. 1945. gadā luga “Zelta Ābeles” iespiedumā publicēta latviešu bēgļu gaitās Zviedrijā, Stokholmā. 1964. gadā “Uguns un nakts” iekļauta Raiņa “Rakstu” izdevumā Zviedrijā, Vesterosā. 1980. gadā Rīgā tā ar plašiem komentāriem publicēta apgādā “Zinātne” Raiņa “Kopotu rakstu” 9. sējumā. Lugai ir arī vairāki tulkojumi. 1920. gadā luga izdota krievu valodā Ufā Jāņa Gruntes tulkojumā ar nosaukumu Огонь и ночь. Žurnālā La Nouvelle Journée Parīzē 1922. gadā (nr. 36) un 1923. gadā (nr. 38, 39, 41, 43) ar nosaukumu Feu et Nuit. Drama symbolique en cinq actes iespiests tulkojums franču valodā, ko veikusi Natālija Robiņa sadarbībā ar šveicieti Kamilu Mobēru (Camille Maubert). Igauņu valodā luga publicēta Raiņa darbu izlasē “Atlasītie darbi” (Valitud teosed) 1965. gadā ar nosaukumu Tuli ja öö Karla Abena (Karl Aben) un Vladimira Bēkmana (Vladimir Beekman) tulkojumā. Angļu valodā luga ar nosaukumu Fire and Night izdota 1983. gadā Reinholda Millera tulkojumā. 1986. gadā Alfreda Straumaņa atdzejojumā tā publicēta tulkotāja sastādītajā krājumā “Uguns un nakts. Piecas Baltijas lugas” (Fire and Night. Five Baltic Plays).

Eposā “Lāčplēsis” sakņotie un Raiņa lugā “Uguns un nakts” tālāk veidotie tēli laika gaitā ieguvuši vispārinājuma un simbola raksturu. Visskaidrāk tas atklājas priekšstatos par tautas varoni Lāčplēsi un nodevēju Kangaru. No 1920. līdz 1940. gadam Latvijas Republikas augstākais militārais apbalvojums bija Lāčplēša Kara ordenis. 1930. gadā uzņemta vērienīgā mēmā kino filma “Lāčplēsis” (režisors Aleksandrs Rusteiķis), kurā atspoguļota Latvijas valsts tapšana. Arī vēlākajās interpretācijās galvenokārt saskatāmi nozīmīgi patriotiski akcenti. Nozīmīga valstiskās neatkarības atgūšanas liecība ir dzejnieces Māras Zālītes un komponista Zigmāra Liepiņa rokopera “Lāčplēsis” (1988), kuras libretā saistībā ar varoņa mītisko izcelsmi akcentēta doma, ka viņa spēks koncentrēts īpašā spējā sadzirdēt savu tautu un tēvzemi. Atsevišķu literāru darbu autori snieguši arī izteikti subjektīvas interpretācijas. Andrievs Niedra drāmā “Kangars” (1929), atsaucoties uz sev piedēvēto “tautas nodevēja” apzīmējumu, A. Pumpura un Raiņa darbu sižetā atspoguļotos notikumus interpretējis no Kangara skatpunkta. 2005. gadā Jaunajā Rīgas teātrī režisors Andrejs Jarovojs sadarbībā ar rakstnieci Ingu Gaili sagatavoja uzvedumu “LV”, kurā apvienoti Raiņa “Uguns un nakts” un Gunāra Priedes lugas “Trīspadsmitā” (1965) tēli un motīvi, risinot jautājumu par varoņa tēlu 21. gs. Latvijā. Luga “Uguns un nakts” iekļauta Latvijas Kultūras kanonā, to īpaši izceļot Raiņa daiļradē līdzās dzejoļu krājumam “Gals un sākums” (1912). Par godu leģendārajam “Uguns un nakts” 1911. gada iestudējumam Romanova iela, kuras 25. numurā atradās Jaunais Rīgas teātris, 1923. gadā tika pārdēvēta par Lāčplēša ielu.

Lugas “Uguns un nakts” pirmuzvedums tika sagatavots Jaunajā Rīgas teātrī. Tas kļuva par vienu no svarīgākajiem pavērsiena punktiem latviešu teātra attīstībā un kā īpaša vērtība iekļauts Latvijas Kultūras kanonā. Pirmizrāde notika 1911. gada 26. janvārī. Uzveduma tapšanai bija gara priekšvēsture. Plānojot vērienīgu inscenējumu, teātra direkcija 1909. gada 16. novembrī laikrakstos publicēja aicinājumu ziedot naudu tā sagatavošanai, kas izpelnījās plašu ievērību un atsaucību. Sākotnēji pie iestudējuma plānošanas strādāja režisors Jēkabs Duburs. Tomēr Rainis nepieņēma piedāvājumu veidot iestudējumu kā melodrāmu žanra sākotnējā izpratnē, proti, izrādē apvienojot dramatisko dialogu un mūziku. Saskaņā ar viņa priekšstatiem, kas bija veidojušies sengrieķu traģēdiju un vācu rakstnieka Frīdriha Šillera (Johann Christoph Friedrich Schiller) lugas “Mesīnas līgava jeb naidīgie brāļi” (Die Braut von Messina oder Die feindlichen Brüder, 1803) ietekmē, antīkajam korim līdzīga funkcija bija labi izsakāma arī runātā, nevis dziedātā tekstā. J. Duburs no tālāka darba atteicās, un izrādes sagatavošanu uzņēmās režisors Aleksis Mierlauks. Viņš apmeklēja Raini un Aspaziju Kastaņolā, lai apspriestu iestudējuma plānu. Iestudējuma tapšanas gaitā Rainis aktīvi sarakstījās arī ar izrādes scenogrāfu Jāni Kugu un aktrisi Birutu Skujenieci. Izrādes mēģinājumi tika uzsākti 1910. gada augustā. Dziesmas un mūziku iestudējumam komponēja Nikolajs Alunāns, dejas sagatavoja Mārtiņš Kauliņš. Aptuveni pusgada laikā tika sagatavots novatorisks inscenējums, kurā pirmo reizi latviešu teātra vēsturē tika īstenots visu svarīgāko skatuves mākslas elementu – režijas, aktiermākslas, scenogrāfijas, kostīmu, gaismas, mūzikas un horeogrāfijas – saskaņots izmantojums. Iestudējuma simtā izrāde notika 1914. gada 15. aprīlī; tas bija pirmais šāds gadījums latviešu teātra vēsturē. “Uguns un nakts” pirmuzvedums tika parādīts 112 reizes. Lāčplēša lomas pirmais atveidotājs bija vēlāk pazīstamais operdziedātājs Ādolfs Kaktiņš, vēlāk šajā lomā bija Eduards Smiļģis. Spīdolu pārmaiņus tēloja Tija Banga un Lilija Ērika, vēlāk arī Otīlija Muceniece. Laimdotas lomā – Biruta Skujeniece un Mirdza Šmithene. Kangaru atveidoja izrādes režisors A. Mierlauks un Vilis Segliņš. Luga “Uguns un nakts” piedzīvojusi arī atkārtotus uzvedumus. 1921. gadā E. Smiļģis to iestudēja Dailes teātrī. 1928. gadā tika veidots iestudējums Jelgavas teātrī. Nozīmīgs bija E. Smiļģa 1947. gadā veidotais inscenējums Dailes teātrī, kas piedzīvoja vairāk nekā simts izrādes. Spīdolas lomas izcila interpretētāja bija aktrise Lilita Bērziņa. 1958. gadā luga uzvesta Liepājas teātrī (tolaik Liepājas muzikāli dramatiskais teātris), izrādes režisors bija Nikolajs Mūrnieks. 1965. gadā saistībā ar Raiņa simtgadi Dailes teātrī lugu “Uguns un nakts” iestudēja Pēteris Pētersons. 1977. gadā iestudējumu Liepājas teātrī veidoja režisors Oļģerts Kroders, Spīdolas loma bija viens no pirmajiem nozīmīgajiem Indras Briķes skatuves darbiem. 1985. gadā Latvijas Nacionālajā (tolaik Drāmas) teātrī Raiņa lugu iestudēja režisors Alfrēds Jaunušans, Spīdolas lomā – aktrise Astrīda Kairiša. 21. gs. uzvedumu Latvijas Nacionālajā teātrī veidoja Viesturs Kairišs, Spīdolas lomā uzaicinot Jaunā Rīgas teātra aktrisi Gunu Zariņu. Pirmizrāde notika 2015. gada 11. septembrī, atzīmējot Raiņa 150. dzimšanas dienu. Luga “Uguns un nakts” arī komponēta. Komponists Jānis Mediņš 1913. gadā uzsāka un 1921. gadā pabeidza darbu pie operas “Uguns un nakts”. Apjomīgais darbs sākotnēji tika izrādīts divās daļās, pirmo reizi tas uzvests Latvijas Nacionālajā operā 1921. gadā. Gan šo uzvedumu, gan tā pārveidojumu viena vakara versijā (1924. gadā) diriģēja pats komponists. Iestudējums piedzīvoja sešdesmit sešas izrādes. Jauns uzvedums Latvijas Nacionālajā operā sagatavots 1966. gadā. 20. gs. beigās J. Mediņa operu “Uguns un nakts” iestudēja režisors Alvis Hermanis. Inscenējuma pirmizrāde notika 1995. gadā 14. decembrī Latvijas Nacionālās operas atjaunotā nama atklāšanas svētkos. “Rīgas Pantomīma” 2001. gadā sagatavoja un izrādīja pēc Raiņa lugas motīviem veidotu uzvedumu “Naktī tapa gaisma” Roberta Ligera režijā.