Latviešu dzejnieks, kura daiļrade padomju okupācijas laikā tika pilnībā noklusēta, jo E. Virzas radošie un sabiedriski politiskie uzskati bija nacionālpatriotiski – latvietība kā augstākā vērtība. E. Virza darbojās dažādos literatūras veidos un žanros. Viņa poēma “Straumēni” (1933) ir viens no latviešu literatūras darbiem, kas pieredzējis visvairāk atkārtotu izdevumu.

E. Virzas dzejai raksturīgs izjusts dabas tēlojums, nerimstoši formas meklējumi un eksperimenti. Rakstījis arī liroepiku, atdzejojis no franču valodas. Atstājis teātra un literatūras kritikas un plašu publicistikas darbu klāstu. Praktiski nav saglabājušies rokraksti un vēstules – E. Virzas arhīvs gāja bojā Otrā pasaules kara laikā.

E. Virza bija precējies (1920) ar dzejnieci Elzu Stērsti, kurai veltīts viens no viņa izjustākajiem darbiem – liriskā poēma “Marselīne Nevermore” (krājumā “Poēmas”, 1924).

Sākotnējo izglītību ieguva Salgales pagasta skolā. 1901. gadā pabeidza Bauskas pilsētas skolu. 1902. gadā uzsāka mācības Rīgas pasta un telegrāfa skolā – Pasta ierēdņu sešu mēnešu kursos –, tomēr šis praktiskas ievirzes amats nespēja saistīt topošā dzejnieka interesi.

1904.–1905. gadā E. Virza uzturējās Maskavā, kurp devās, lai kļūtu par klausītāju speciālajos žurnālistu kursos, kuri Krievijas Impērijā notika pirmo reizi (tie bija pirmie un vienīgie šāda veida kursi Krievijas Impērijā līdz pat laikam pēc Pirmā pasaules kara), ko rīkoja jurists un tieslietu zinātnieks profesors Leonīds Vladimirovs (Леонид Евстафьевич Владимиров). 1905. gada revolūcijas notikumu izraisītā politiskā nestabilitāte valstī ienesa savas korekcijas, tādēļ kursu darbība tika pārtraukta jau 1905. gada rudenī, neīstenojot pilnu programmu.

Lai arī E. Virza ieguva salīdzinoši nelielu formālo izglītību, viņš aktīvi pašizglītojās.

E. Virzas pirmā dzeja publicēta 1906. gadā žurnālā “Dzelme” – dzejoļu cikls “Nakts dziesmas”. Dzejnieka debijas krājums “Biķeris” (1907) izraisīja asu polemiku, jo tajā lasāma laikmetam neierasti atklāta erotiska dzeja. Turpmākajos gados, līdz nākamā krājuma “Dievišķīgās rotaļas” iznākšanai 1919. gadā, E. Virza aktīvāk pievērsās publicistikas žanram – dažādas apceres un raksti izdevumos “Latvija”, “Līdums”, “Jaunākās Ziņas” un citur.

1916. gadā E. Virza kļuva par strēlnieku 5. Zemgales latviešu strēlnieku pulkā. Kara laikā E. Virza ne tikai rakstīja ziņojumus no frontes un strēlniekus uzmundrinošus rakstus, bet arī iesaistījās jaunās neatkarīgās Latvijas valsts ideoloģijas pamatu radīšanā.  E. Virza pievērsās arī prozai – no 1915. līdz 1922. gadam rakstītie tēlojumi apkopoti krājumā “Zaļā Zemgale” (1923). Pēc Latvijas Republikas proklamēšanas – 1919. gada sākumā – E. Virza strādāja laikrakstā “Latvijas Sargs” Liepājā. Jau pēc dažiem mēnešiem – pēc t. s. Aprīļa puča – E. Virza devās uz Valku, kur iesaistījās laikraksta “Tautas Balss” (iznāca no 22.04. līdz 30.09.1919.) redakcijas darbā un publicēja savus darbus literārajā mēnešrakstā “Jaunā Latvija”. Vēlāk kopā ar Viktoru Eglīti un Aleksandru Grīnu darbojās laikraksta “Latvijas Kareivis” redakcijā. Ilgstoši – no 1923. līdz 1940. gadam – E. Virza strādāja laikrakstā “Brīvā Zeme”, bija laikraksta literārās daļas vadītājs.

Jau 20. gs. sākumā E. Virza pašmācības ceļā apguva franču valodu, vēlāk tulkoja un atdzejoja izcilus franču un flāmu autoru, piemēram, Pjēra de Ronsāra (Pierre de Ronsard), Šarla Bodlēra (Charles Baudelaire), Viktora Igo (Victor Hugo), Emīla Verharna (Émile Verhaeren), darbus. Franču dzejas atdzejojumi apkopoti E. Virzas “Rakstu” piektajā sējumā. Bija Latvijas Preses biroja vadītājs Parīzē (1921–1922).

Pēc Kārļa Ulmaņa īstenotā apvērsuma pārmaiņas notika arī kultūras vidē, tostarp Dailes teātra vadībā – tika izveidota speciāla padome, kurā strādāja arī E. Virza.

20. gs. 30. gados E. Virza bija Latvijas radiofona priekšlasījuma nodaļas vadītājs, Izglītības ministrijas Mākslas nodaļas vadītājs (1934–1936). 

Dzejnieka dzīves laikā publicēti seši lirikas un liroepikas krājumi (“Biķeris”, 1907; “Dievišķīgās rotaļas”, 1919; “Laikmets un lira”, 1923; “Poēmas”, 1924; “Skaidrība”, 1927; “Dzejas un poēmas”, 1933). Krājumu “Pēdējās dzejas” (1941) izdeva jau pēc autora nāves.

E. Virza rakstīja arī prozu – tēlojumi apkopoti krājumā “Zaļā Zemgale”; publicistikas darbi – krājumos “Izpostītā Latvija” (1917), “Laikmeta dokumenti” (1920), “Zem karoga” (1935), “Jaunā junda” (1936). Simtiem R. Virzas rakstītu ziņu materiālu, apceru, literatūras un teātra kritiku lasāmi dažādu preses izdevumu slejās. Šos materiālus apkopojusi un komentējusi E. Virzas daiļrades pētniece Anda Kubuliņa E. Virzas “Rakstu” otrajā un septītajā sējumā (2005–2018). E. Virzas atdzejojumi no franču valodas: Emīls Verharns “Dzīves sejas” (1920), “Franču lirika 19. gadsimtā” (1921), “Franču renesanses lirika” (1930).

Par spožāko E. Virzas daiļrades virsotni un viņa zināmāko darbu kļuvusi prozā rakstītā poēma “Straumēni”, kas latviešu valodā izdota 17 reizes (līdz 2020. gadam), kā arī tulkota vairākās valodās – igauņu, franču, čehu, horvātu. Krievu un vācu valodā šim darbam ir pat divi tulkojumi. Jaunāko tulkojumu vācu valodā veicis Bertolds Forsmans (Berthold Forssman); 2020. gadā grāmata publicēta apgādā Guggolz (Vācija).

E. Virzas daiļrade ir plaša – dzeja, proza, publicistika, literatūras un teātra kritikas, atdzejojumi un tulkojumi. Šajā kopumā atklājas vairāki būtiski akcenti. Iezīmīgākais no tiem nenoliedzami ir tautas un valsts apziņa, kas ir klātesoša gan E. Virzas dzejā – jau sākot ar krājumiem “Dievišķīgās rotaļas”, “Laikmets un lira” –, gan tēlojumos, kas lasāmi preses publikācijās un krājumā “Zaļā Zemgale”, un, protams, prozā rakstītajā poēmā “Straumēni”. Lai arī nereti E. Virzam tika pārmesta pārāk ciešā saistība ar Latviešu zemnieku savienību (partijā iestājās 1923. gadā) un slavinošs atbalsts Kārlim Ulmanim un viņa īstenotajai politikai, tomēr E. Virzas daiļrades nacionālpatriotiskais skanējums formējās jau krietni pirms K. Ulmaņa apvērsuma un nav tieši saistāms arī ar partijas nostādnēm. E. Virzas radošā balss bija saskaņā ar viņa sabiedriski politiskajiem uzskatiem, kas balstījās priekšstatā par Zemnieku kā latvietības fiziskā spēka un turības zīmi, Dzejnieku un Zinātnieku kā gara spēka un radošuma simbolu, Karavīru kā drošības un aizsardzības garantu un Saimnieku kā to, kurš spēj pārredzēt visus laukus un jomas, spēj vadīt, sniegt padomu un atbalstu. Šis motīvs caurvij teju visu dzejnieka daiļradi, un tam viņš palika uzticīgs visu mūžu.

Neatņemama E. Virzas daiļrades daļa ir mīlas lirika – gan provocējoši erotiska, gan liriski pieklusināta. Tā ir iezīmīga latviešu literatūras kopainā. Un, lai arī “Biķeris” netika iekļauts ne dzejnieka dzīves laikā izdotajos Kopotos rakstos (trīs sējumi, 1938.–1939. gadā), ne Kopotos rakstos, kas izdoti trimdā (četri sējumi, 1958.–1966. gadā Mineapolisā), debijas krājums kļuva par dzejnieka E. Virzas atpazīstamības zīmi.

Viena no būtiskākajām E. Virzas darbu tēmām ir nacionālās pašapziņas meklējumi un latviskuma apzināšanās, kas atklāta, tēlojot dabu, lauku vidi, arī vēsturiskas personības un par centrālajiem tēliem dzejā pozicionējot saimnieka, kareivja, arī dzejnieka tēlu. Līdztekus literārajai jaunradei E. Virza, būdams viens no sava laikmeta vērā ņemamiem literatūrkritiķiem, aktīvi darbojās arī literatūras, teātra un kultūras procesu apzināšanā un vērtēšanā.

E. Virza apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni, III šķira (1926) un II šķira (1937), saņemta Kultūras fonda godalgas (par darbiem “Straumēni”, “Kārlis Ulmanis” un “Jaunā junda”), Tēvzemes balva (1938).

E. Virzas dzeja kļuvusi par iedvesmu komponistiem, radot dziesmas, piemēram, jau 1919. gadā Alfrēds Kalniņš uzrakstīja dziesmu “Vakars” ar dzejnieka vārdiem. Viens no visvairāk komponētajiem E. Virzas dzejoļiem ir “Karogs” – 1923. gadā Jāzeps Vītols, vēlāk arī Valdemārs Ozoliņš, Arvīds Žilinskis, A. Kalniņš, Vilnis Salaka un citi.

Dažādas interpretācijas ir poēmai “Straumēni”. 1989. gadā Latvijas Televīzija iestudēja izrādi – “Edvarts Virza “Straumēni”” (režisore Virdžīnija Lejiņa).

2010. gadā režisors Viesturs Meikšāns sadarbībā ar komponistu Jēkabu Nīmani un scenogrāfu Reini Suhanovu Valmieras teātrī iestudēja “Straumēnus” ar nosaukumu “Pēc Edvarta Virzas poēmas “Straumēni” motīviem. Plūdi un saulgrieži Straumēnu skaņās. Poēmas atskaņojums”. Izrāde tika augstu novērtēta – 2009./2010. sezonā saņēma Teātra gada balvas kategorijās “Gada režisors” un “Gada muzikālās partitūras autors dramatiskajā izrādē”, guva arī starptautisku atzinību Baltijas teātru festivālā Lietuvā un starptautiskajā teātra festivālā Kingfestival 2011 Krievijā. Balstoties izrādes mākslinieciskajā konceptā, 2014. gadā režisori Viesturs Meikšāns un Dzintars Dreibergs uzņēma spēlfilmu “Plūdi un saulgrieži Straumēnos”.

2016. gadā pēc “Straumēnu” motīviem izveidots koncertuzvedums “Pie Daugavas” ar Raimonda Paula, Kārļa Lāča u. c. komponistu mūziku; koncertuzveduma režisore Laura Zemvalde; mākslinieciskais vadītājs Edgars Vītols.