Psiholoģijas attīstība Latvijā parasti tiek saistīta ar vēsturiskiem notikumiem (Latvijas valsts dibināšana, neatkarības zaudēšana, neatkarības atjaunošana), kuri ietekmējuši psiholoģiju kā zinātni. Taču jau pirms Latvijas dibināšanas bijuši notikumi, kuri iezīmē psiholoģijas kā zinātnes aizsākumus Latvijas teritorijā. Svarīgākie no tiem: 19. gs. beigās matemātiķis Hermans fon Vestermans (Hermann von Westermann) rakstīja par personības attīstību, saistot pedagoģiju ar psiholoģiju, priestera Aleksija Aristova (Алексий Петрович Аристов) grāmata “Eksperimentālā psiholoģija” (Психология опытная, 1889), skolotāja Kārļa Ašmaņa grāmata “Psiholoģijas pamatjautājumi” (1908). Pirmie sistemātiskie pētījumi un lekcijas par psiholoģijas tēmām Latvijā sākās pēc Latvijas Augstskolas (vēlāk – Latvijas Universitāte, LU) dibināšanas 1919. gadā. Nozīmīgākie psiholoģijas docētāji LU šajā laikā bija Pauls Dāle, Rūdolfs Jirgens, Pēteris Birkerts, šveicietis Ernsts Šneiders (Ernst Schneider), Jūlijs Students.
20. gs. 20. un 30. gados sākas psiholoģijas zināšanu pielietošana izglītības, rūpniecības un psihiatrijas jomās. Notika arī pirmie mēģinājumi izmantot gan eksperimentālās, gan statistiskās metodes, tādējādi mēģinot ieviest augstus zinātniskuma standartus. Ironiskā kārtā Latvijas vārds saistībā ar psiholoģiju pirmo reizi starptautiski izskanēja sakarā ar skolnieci Ilgu Ķ., kurai it kā piemitušas telepātiskās spējas. Tomēr pēc P. Dāles izpētes “Vai Ilga Ķ. spēj lasīt domas?” (1938) izrādījās, ka Ilga Ķ. ņēmusi vērā fonētiskās nianses saskarsmes partnera teiktajā un nekādas telepātijas tur nebija. Tiek uzskatīts, ka tas starptautiskā mērogā ir viens no pirmajiem eksperimentālajiem pētījumiem, kuros ir viens dalībnieks. Pētnieciskā darbība, bieži lietišķi orientēta, koncentrējās LU Eksperimentālās psiholoģijas laboratorijā (1923–1938), vēlāk darbojās kā LU Psiholoģijas institūts (1938–1944). 1924. gadā tika nodibināts arī Izglītības ministrijas Psihotehnikas kabinets, 1925. gadā kabinetu apvienoja ar Rīgas pilsētas Veselības nodaļas Skolēnu nervu ambulanci un nosauca par Rīgas pilsētas Jaunatnes un arodu piemērotības pētīšanas institūtu, ko 1936. gadā pārdēvēja par Rīgas pilsētas Psihotehnikas un arodizvēles institūtu.
