Pēc Otrā pasaules kara izceļojis uz Amerikas Savienotajām Valstīm (ASV), kur izveidojās par visā trimdas latviešu sabiedrībā un arī okupētajā Latvijā iemīļotu dziesminieku ar daudzveidīgu repertuāru. Viens no stūrakmeņiem latviešu šlāgerkultūrā, izpildījis un ieskaņojis 20. gs. 30. gados populāras dziesmas, latviskojis ārzemju autoru hitus.

I. Dzenis piedzima skolotāju ģimenē, savu mīlestību pret mūziku mantoja no vecākiem, kuri bija čakli skaņuplašu pircēji, mājās bija klavieres, tēvs spēlēja vijoli. Jau bērnībā zēns iemācījās spēlēt klavieres un mutes harmonijas, iepazina un iemīļoja ne tikai mātes dziedātās tautasdziesmas, bet arī tolaik populāro dziedoņu Aleksandra Kortāna, Marisa Vētras, Tāļa Matīsa, Edvīna Krūmiņa u. c. repertuāru. Šīs Latvijas neatkarības laika dziesmas vēlāk kļuva par būtisku sastāvdaļu I. Dzeņa repertuārā. Ilmāra tēvam piederēja lauku saimniecība Dzeņi Sventē.

Vēlāk ģimene pārcēlās uz Jelgavu, no kurienes Otrā pasaules kara laikā Ilmārs ar māti devās bēgļu gaitās uz Vāciju. Latviešu nometnē Eslingenā pabeidza vidusskolu, tur arī sākas I. Dzeņa mūziķa gaitas. Jauneklis apmeklēja klavieru privātstundas, muzicēja vietējā ballīšu ansamblī, dziedāja Eslingenas latviešu vidusskolas zēnu korī.

Izceļojis uz ASV, I. Dzenis 30 gadus pavadīja Čikāgā, kur, sāka ar smagu fizisku darbu dzelzslietuvē, absolvēja augstskolu kā būvinženieris, iztiku pelnot ar šo profesiju. Mūzika I. Dzenim visu muzikālās karjeras laiku bija vaļasprieks. Studiju laikā pievienojies studentu korporācijai “Fraternitas Metropolitana”.

1962. gadā I. Dzenis iesaistījās Alberta Legzdiņa dibinātajā grupā “Čikāgas piecīši” – viņš dziedāja solo (“Ceriņi”, “Es redzēju jūriņāi” u. c.) un kopējā ansamblī, spēlēja akordeonu, ģitāru u. c. instrumentus. Apgūta kontrabasa un bandžo spēle, I. Dzenis tulkoja ārzemju dziesmu vārdus, skaņdarbus iekļaujot grupas repertuārā. Viņa liriskie un sentimentālie priekšnesumi, mūžzaļu latviešu dziesmu atskaņojumi līdzsvaroja grupas repertuārā būtisko humoru un satīru. Ar I. Dzeņa līdzdalību desmit gadu laikā izdotas sešas “Piecīšu” skaņuplates, notikuši neskaitāmi koncerti trimdas latviešu publikai, to vidū ASV, Kanādā, Austrālijā. Ar laiku nebeidzamie koncertceļojumi mūziķi nogurdināja, viņš no grupas aizgāja, ar kolēģiem saglabādams labas attiecības, nereti turpmāk viņi tikušies koncertos. 

1972. gadā I. Dzenis sāka solokarjeru, dziedot sev patīkamas dziesmas, tās ieskaņojot skaņuplatēs un ar šo repertuāru uzstājoties koncertos vai nu solo, vai veidojot mūziķu grupu. Pirmā soloskaņuplate “Vēl tu rozes plūc” izdota 1972. gadā, ar nosaukumu un saturu piesakot I. Dzeņa interesi par 20. gs. sākuma latviešu dziesmām. Sekoja albums “Dzīvīte, dzīvīte, šūpojos tevī” un skaņuplate “Tik dēļ jums, daiļās dāmas!” Tajās iekļautas latviešu tautasdziesmas un tradicionālās dziesmas (“Pūt, vējiņi”, “Pie Dzintara jūras”, “Dažu skaistu ziedu” u. c.), Alfrēda Vintera u. c. sacerētas melodijas no 30. gadu Bellacord-Electro skaņuplatēm, arī Amerikā saklausītas dziesmas un populāri Rietumeiropas hiti – “Taurenītis” (Butterfly), “Dilaila” (Delilah), “Lusile” (Lucille), “Krodziņā” (Le cafe des trois colombes) un citas. I. Dzeņa repertuārā bijušas arī 70. gados Padomju Latvijā sacerētas, piemēram, Edmunda Goldšteina (“Deviņvīru spēks”) un Elgas Igenbergas (“Pie Aiviekstes”) dziesmas, tādējādi iepazīstinot arī trimdas tautiešus ar Latvijas mūzikas novitātēm.

Okupētajā Latvijā I. Dzeņa ieskaņojumi izplatījās kā kopijas no skaņuplatēm magnetofona lentēs, ne radio, ne televīzijā viņa ieskaņojumi netika pārraidīti, šīs mūzikas izplatīšana bija nelegāla. Vairākas I. Dzeņa skaņuplates iekļautas padomju ideoloģijai nevēlamo sarakstā.

70. gadu 2. pusē. gadā Čikāgā I. Dzenis izveidoja grupu “Ilmārs Dzenis un kompānija”, kurā muzicēja dziedātāja meita Sandra (klavieres), Vilnis Gagainis (akordeons), Pēteris Ozols (ģitāra).

1980. gadā I. Dzenis pārcēlās uz Floridu, Sentpītersbergu, kur iegādājās namīpašumu, turpināja muzicēt latviešu sabiedrības sarīkojumos. 1981. gadā mūziķis izveidoja pavadošo grupu “Dienvidnieki”, kuras sastāvs mainās no koncerta uz koncertu. Grupā turpmākajos pāris gados muzicējuši Valdis Tuklers, Aivars Viļumsons, Alfrēds Grīnbergs un citi. No 80. gadu vidus I. Dzenis lielākoties uzstājās solo, kā arī divatā ar Pēteri Ozolu (vokāls, ģitāra, sitamie instrumenti). 1989. gada albums “Smaidi, draugs” ieskaņots Losandželosā kopā ar Weyne Newton mūziķiem

1991. gadā notika pirmā I. Dzeņa 12 koncertu turneja “Smaidi draugs” Latvijā kopā ar Gunāra Rozenberga vadīto Latvijas Radio bigbendu. Pēdējais koncerts Rīgā, Mežaparka estrādē pulcēja rekordlielu klausītāju skaitu – 35 000. Dzimtenē dziesminieks koncertēja arī 1994., 1997. un 2001. gadā. Togad izdota paša sagatavota dziesmu grāmata “Dziedāsim, spēlēsim, dejosim” ar 157 dziesmu notīm, to vidū I. Dzeņa veiktiem ārzemju dziesmu latviskojumiem, tradicionālām, citu autoru dziesmām, kas tikušas iekļautas mūziķa repertuārā.

2002. gadā kopā ar grupu “Emburgas zēni”, kas atskaņoja pavadījumus arī pēdējās divās Latvijas turnejās, pēdējoreiz apceļota Kanāda un ASV. 21. gs. I. Dzenis joprojām regulāri sniedz koncertus vietējai Floridas latviešu sabiedrībai, viņa ierakstu vairums ir digitalizēts.

Dziesminieka I. Dzeņa, tāpat kā ansambļa “Čikāgas piecīši” daiļrade iemantojusi lielu piekrišanu gan “brīvajā pasaulē”, gan okupētajā Latvijā. I. Dzeņa repertuārs bija orientēts uz atpūtu un izklaidi, ar saviem priekšnesumiem viņš uzstājies neskaitāmos koncertos. I. Dzeņa balss iemūžināta gandrīz 20 lielu popularitāti guvušos albumos, dziesminieks radījis aiz sevis veselu dziedoņu paaudzi, kura turpina demokrātisko tradīciju – dāvināt klausītājam vieglu, sentimentālu un patīkamu priekšnesumu.

I. Dzeņa kontā ir 200 dziesmu teksti – oriģināli un atdzejojumi. Viņa repertuāra populārākie skaņdarbi ieskaņoti jaunās, citu izpildītāju (“Vēstule no Sorento”, “Kā pa miglu”, “Es tik lādē”, “Es vēlētos par pogu blūzē kļūt”) versijās.

2006. gadā mūziķis apbalvots ar Atzinības krustu. 2011. gada sākumā I. Dzenis saņēma Latvijas mūzikas ierakstu Gada balvu par mūža ieguldījumu latviešu populārās mūzikas attīstībā.

“Mikrofona” aptaujā un Vecā ratiņa aptaujā 1990. gadā iegūtās vietas:

“Ceriņi” – 5. vieta

“Es zinu, visi mani nievā” – 8. vieta

“Es ceru, ka kādreiz” – 9. vieta

“Par vēlu, draugs – 12. vieta

No 1963. līdz 1968. gadam skatīt šķirklī “Čikāgas piecīši”

LP*, Vēl tu rozes plūc... Mūzika atpūtai un dejai. Tobago Records, Illinois, 1972.

LP, Dzīvīte, dzīvīte...šūpojos tevī... Mūzika jautriem un sentimentāliem brīžiem... un dejai. Tobago Records, Illinois, 1973.

LP, Tik dēļ jums, daiļās dāmas, dēļ jums! Tobago Records, Illinois, 1973–1974.

LP, Ak, pavasar, ak, pavasar!. Tobago Records, Illinois, 1975.

LP, Sveiciens no Čikāgas. Tobago Records, Illinois, 1978.

LP, Es tik lādē!. Tobago Records, Illinois, 1983.

CC**,  Smaidi, draugs. Tobago Records, Illinois, 1989.

CC, Šeit ir Latvija!. MicRec, Rīga, 1995.

CC, Koncerts Mežaparkā. MicRec, Rīga, 1995.

CD***, Jaunās Dzeņa dziesmas. Ilmārs Dzenis un Mazā ģilde. MicRec, Rīga, 1995.

CD, Burvīgajā maijā. Balss, Rīga, 1995.

CD, Latvijai (Izlase 1971–1998). Balss, Rīga, 1998.

CD, Lūdzu, nekāp man uz varžacīm! Balss, Rīga, 2001.

CD, Tik dēļ jums, daiļās dāmas, dēļ jums! Ak, pavasar, ak, pavasar! Balss, Rīga, 2001.

CD, Sveiciens no Čikāgas. Es tik lādē! Balss, Rīga, 2001.

CD, Smaidi, draugs. Šeit ir Latvija! Balss, Rīga, 2001.

CD, Lai dzīvo trešā jaunība. Balss, Rīga, 2004.

* vinilplate

** kompaktkasete

*** kompaktdisks