Edvarts Virza darbam licis žanra piederības apzīmējumu – poēma –, lai arī tas ir prozas teksts un nereti latviešu literatūrzinātnē dēvēts par romānu. Darba iestrādes meklējamas jau pirms Pirmā pasaules kara, kad dzejnieks bija uzsācis heksametros rakstītu poēmu par lauku dzīvi un darbiem. Kā norādīja E. Virzas laikabiedrs rakstnieks Kārlis Štrāls, šo sākotnējo ieceri dzejnieks nav pabeidzis, bet pēc kara iestrādājis to poēmā “Straumēni”. Par priekšdarbu apjomīgajai poēmai uzskatāmi arī Pirmā pasaules kara laikā un pēc tā rakstītie tēlojumi, kas publicēti periodikā un vēlāk apkopoti tēlojumu krājumā “Zaļā Zemgale” (1923). Jau šajā tēlojumu kopā aktualizējas E. Virzas prozai iezīmīgā atteikšanās no sižetiska vēstījuma, lielāku uzmanību pievēršot teksta poētiskajam līmenim un valodas lietojuma niansētībai. Sabalsojumā ar poēmu “Straumēni” īpaši izceļami tēlojumi “Melderis”, “Suņi”, “Lopu dvēseles”.

Pirmā pasaules kara laikā dzejnieks arvien nopietnāk pievērsās latvietības izpratnes tēmai, akcentējot lauku cilvēkus un viņu darba nozīmīgumu. Jo īpaši šī ideja dzejnieku saista Latvijas Republikas dibināšanas un nācijas pašapziņas veidošanās kontekstā. Par jaunās valsts balstiem jau pirms poēmas tapšanas E. Virza savā daiļradē izvirza Zemnieka, Karavīra un Dzejnieka tēlu, bet ideālo pārvaldes sistēmu ataino Saimnieka tēlā un zemnieku saimes principos, kam arī tiek veltīta poēma “Straumēni”.

Poēma gada laiku ritējumā ataino Zemgales lauku sētu – darbus, svētkus, dzīves principus – vienotībā ar dabas norisēm un mītiskā laika ritu. Nav konkretizējama sižeta attīstības līnija, samezglojumi – tas ir poētisks vispārinājums par cilvēka un dabas saskaņas meklējumu. Lai arī tekstā saskatāmas norādes par vēsturisko darbības norises laiku – 19. gs. otrā puse – tomēr vienlīdz var pieņemt, ka Straumēnu mājas eksistē ārpus vēsturiskā lineārā laika, tā ir mītiskā realitāte.

Lai arī formāli par darbojošām personām poēmā var uzskatīt Straumēnu māju saimnieku, saimnieci, vectēvu, saimes ļaudis un tuvējos kaimiņus, tomēr poētiskajā nozīmē par galveno izvirzās daba – tās spēks un laika ritējums, cilvēka esība dabā. Vēstījuma centrā ir Jānis – Straumēnu saimnieks, kam dotais vārds ir kā latvietības simbols. Saimnieks virza un vada savu saimi, nosaka darbu gaitu, pieņem lēmumus. Vien retais no saimes ļaudīm tiek nosaukts vārdā – tie ir kā vispārināti un tipizēti latviešu zemnieku tēli.

Teksts strukturēts atbilstoši gadalaiku nomaiņai. Pirmā nodaļa, kas grāmatā publicēta bez nosaukuma, bet pirmpublicējumā ar nosaukumu “Straumēni”, iepazīstina lasītāju ar Zemgales lauku sētu. Šim ievadam seko nodaļas: “Pavasaris”, “Vasara”, “Rudens” un “Ziema”. Katrā nodaļā aplūkoti atbilstoši zemnieku sētas darbi un sētai piederīgo ļaužu dzīves ritējums – svētki, dzīves godi.

Poēmā apvienoti neoklasicisma un mītiskā skatījuma aspekti ar dievatziņas meklējumiem un nacionālās identitātes izpratnes pamatkodiem. Mītiskais laiks un tipizēti, līdz simbola līmenim pacelti tēli.

Lielākā daļa poēmas manuskripta nav saglabājusies, domājams, manuskripts līdz ar citiem E. Virzas rokrakstiem iznīcināts Jelgavas ugunsgrēkā Otrā pasaules kara laikā. Atsevišķas manuskripta daļas, ko izdevies atrast, glabājas Rakstniecības un mūzikas muzeja krājumā. Saskaņā ar Vitauta Kalves un E. Virzas “Rakstu” sastādītājas Andas Kubuliņas veikto tekstoloģisko analīzi konstatējams, ka dažādos poēmas izdevumos izdarīti redakcionālie labojumi un izmaiņas un vien daļa no tiem, iespējams, bijuši paša dzejnieka veikti.

1940. gadā jau pēc E. Virzas nāves sagatavotā poēmas izdevuma (septītais izdevums, “Valters un Rapa”) metiena daļa esot aizturēta apgādā un, domājams, iznīcināta. Iespējams, tādēļ ka bija sākusies padomju okupācija, bet, iespējams, tādēļ ka dzejnieka atraitne Elza Stērste nav bijusi mierā ar izdevniecības darbu un lauzusi līgumu ar apgādu “Valters un Rapa”. Nākamais poēmas izdevums tika publicēts jau vācu okupācijas laikā apgādā “Zelta ābele” ar Oskara Norīša grafisko noformējumu.

Pilns poēmas teksts izstrādāts laikposmā no 20. gs. 20. gadu nogales līdz 1933. gada vasarai, kad tika veikti pēdējie papildinājumi un labojumi pirms poēmas pirmpublicēšanas grāmatā. Trimdas literatūrpētnieks un dzejnieks V. Kalve, veicot padziļinātu poēmas tapšanas apstākļu un teksta analīzi, norādīja, ka E. Virza poēmu sāka rakstīt ne agrāk par 1929. gada vasaru. Grāmatas pirmizdevums – 1933. gadā apgādā “Valters un Rapa”. Autors darbam deva apakšvirsrakstu – “Vecā Zemgales māja gada gaitās”.

Poēmas daļas sākotnēji publicētas presē: “Straumēni” – žurnālā “Daugava” (Nr. 9, 1929); “Pavasaris Straumēnos” – žurnālā “Daugava” (Nr. 1, 1930); “Vasara Straumēnos” – žurnālā “Daugava” (Nr. 12, 1930); “Vasaras darbi Straumēnos” – žurnālā “Daugava” (Nr. 9, 1931); “Rudens Straumēnos” – žurnālā “Daugava” (Nr. 9, 1933), paralēli arī laikrakstā “Brīvā Zeme” (Nr. 215, 217, 218, 220, 223, 225, 230, 231, 232, 234, 1933); “Ziema Straumēnos” – žurnālā “Daugava” (Nr. 10, 11, 1933), paralēli arī laikrakstā “Brīvā Zeme” (Nr. 248, 250, 252, 256, 257, 258, 1933). Saskaņā ar E. Stērstes atmiņām šī ir poēmas teksta daļa, ko dzejnieks rakstīja 1933. gada vasarā, viesojoties sava drauga režisora Eduarda Smiļģa mājās.

Kopumā poēma latviešu valodā izdota 17 reizes (līdz 2020. gadam, neskaitot papildmetienus) un ir viens no visvairāk izdotajiem latviešu literatūras darbiem.

Poēma “Straumēni” tulkota sešās valodās: vācu, krievu, igauņu, franču, horvātu un čehu valodā. Krievu valodā publicēti divi tulkojumi: 1939. gadā Viktora Tretjakova (Виктор Васильевич Третьяков), bet 2001.–2003. gadā Žannas Ezītes tulkojumā. Villija Šteplera (Willi Stöpller) tulkojums vācu valodā sākotnēji 1934. gadā izdots Latvijā, bet 1935. gadā Leipcigā (Vācija). 2020. gadā Bertolda Forsmana (Berthold Forssman) tulkojumā vācu valodā poēma izdota apgādā Guggolz (Vācija), gūstot pozitīvu kritikas un lasītāju novērtējumu. Igauņu valodā poēma izdota 1937. gadā Marta Pukitsa (Mart Pukits) tulkojumā, franču valodā – 1939. gadā Aijas Bertrānes (Aia Bertrand), čehu valodā – 1939. gadā Aloiza Červina (Alois Červin), horvātu valodā – 1943. gadā Ivana Esiha (Ivan Esih) tulkojumā.

Dzejnieka dzīves laikā šis darbs izpelnījās ļoti atzinīgus kritiķu, pētnieku un lasītāju vērtējumus, kritiska attieksme pret tekstu nereti saistīta ne ar teksta vēstījumu vai poētiku, bet ar autora politiskajiem uzskatiem. Padomju okupācijas laikā “Straumēni” kļuva par aizliegto literatūru – grāmata tika izņemta no pārdošanas, skolu un publiskajām bibliotēkām. 20. gs. 80. gadu izskaņā “Straumēni” bija viens no pirmajiem tautai atkal atdotajiem darbiem – 1989. gadā poēma tika izdota apgādā “Liesma”, un šā izdevuma priekšvārdā dzejnieks Imants Ziedonis norādīja, ka “Straumēni” ir māju, ticības un uzticības dziesma, kas nozīmīguma ziņā latviešu kultūrā liekama līdzās latvju dainām un Andreja Pumpura eposam “Lāčplēsis” (1888).

Poēmas izdevumu mākslinieciskais noformējums ir nozīmīgs latviešu grāmatniecības tradīciju kontekstā. Īpaši atzīmējami divi 1942. gada izdevumi apgādā “Zelta ābele”: ar O. Norīša grafisko noformējumu, un miniatūrizdevums ar Jāņa Plēpja darinātu kokgrebumu attēliem, kas iespiests uz zīdpapīra un bija domāts latviešu leģionāriem.

Par poēmu “Straumēni” dzejnieks 1934. gadā saņēma Kultūras fonda godalgu. 

1989. gadā izveidots Latvijas Televīzijas iestudējums – “Edvarts Virza “Straumēni”” (režisore Virdžīnija Lejiņa).

2010. gadā režisors Viesturs Meikšāns sadarbībā ar komponistu Jēkabu Nīmani un scenogrāfu Reini Suhanovu Valmieras teātrī iestudēja “Straumēnus”, liekot izrādei nosaukumu “Pēc Edvarta Virzas poēmas “Straumēni” motīviem. Plūdi un saulgrieži Straumēnu skaņās. Poēmas atskaņojums”. Izrāde tika augstu novērtēta – 2009./2010. sezonā saņēma Teātra gada balvas kategorijās “Gada režisors” un “Gada muzikālās partitūras autors dramatiskajā izrādē”, guva arī starptautisku atzinību Baltijas teātru festivālā Lietuvā un starptautiskajā teātra festivālā Kingfestival 2011 Krievijā. Šis iestudējumus teātra zinātnieku vērtējumā tiek atzīts par vienu no nozīmīgākajiem režisora līdzšinējā daiļradē. Balstoties izrādes mākslinieciskajā konceptā, 2014. gadā režisori Viesturs Meikšāns un Dzintars Dreibergs uzņēma spēlfilmu “Plūdi un saulgrieži Straumēnos”.

2016. gadā pēc “Straumēnu” motīviem tika izveidots koncertuzvedums “Pie Daugavas” ar Raimonda Paula, Kārļa Lāča u. c. komponistu mūziku; koncertuzveduma režisore Laura Zemvalde; mākslinieciskais vadītājs Edgars Vītols.