J. Poruks ir viens no latviešu literatūras izcilākajiem pārstāvjiem 19. un 20. gs. mijā. Viņa darbus intelektuāli ietekmējusi gan Eiropas kultūras tradīcija, gan laikmetīgā māksla, saglabājot arī saikni ar latviskās vides specifiku. J. Poruka daiļrade ir saistīta ar romantisma kultūrtipa veidošanos latviešu rakstniecībā; tai piemīt neoromantisma un simbolisma iezīmes, darbos iezīmēti un daudzpusīgi risināti gadsimtu mijas sabiedrībai un indivīdam būtiski fiziskās un garīgās eksistences jautājumi.

J. Poruks mācījās Druvienas pagastskolā (1881–1885), Liezēres draudzes skolā (1885–1887), Cēsu pilsētas skolā (1888–1889). 1888. gadā Druvienas jauktā kora sastāvā viņš piedalījās III Vispārējos latviešu dziesmu svētki Rīgā. No 1889. gada līdz 1892. gadam J. Poruks mācījās Rīgas Politehniskā institūta (RPI) priekšskolā. Paralēli viņš sniedza privātstundas, savukārt pats apguva vijoles un klavieru spēli pie Rīgas Pilsētas teātra (Rigaer Stadttheater) māksliniekiem. 1893. gada sākumā ar RPI docenta Hermana fon Vestermana (Hermann von Westermann) materiālu atbalstu J. Poruks devās uz Vāciju, kur studēja Drēzdenes Karaliskajā konservatorijā (Königliches Konservatorium, 1893–1894), apgūstot klavierspēli, pašmācības ceļā arī filozofiju, rakstniecības un mūzikas vēsturi, apmeklēja operas izrādes un gleznu galeriju. Latvijā atgriezās 1894. gadā. 1897. gadā iestājās RPI, kur studēja ķīmiju (1897–1899). Represiju ietekmē pēc studentu nemieriem uz laiku bija spiests mācības pārtraukt; pēc savu studiju atjaunošanas no 1901. gada līdz 1906. gadam RPI apguva komerczinātnes, tomēr institūtu nepabeidza. Īslaicīgi un nesistemātiski atsevišķos dzīves posmos J. Poruks strādāja par rakstvedi un bija muižas pārvaldnieks.

J. Poruka radošās intereses rosināja gan mūzika, gan literatūra. Viņa profesionālā darbība galvenokārt bija saistīta ar rakstniecību, tomēr mūzikas studijas, kā arī zināšanas kultūras vēsturē un filozofijā noteica J. Poruka garīgā apvāršņa plašumu, interešu daudzpusību un ietekmēja arī literāro darbu izveidi. Nozīmīga J. Poruka profesionālās dzīves daļa bija saistīta ar darbību 19. un 20. gs. mijas latviešu periodikā. No 1894. gada viņš aktīvi iesaistījās redaktora Pētera Zālīša laikraksta “Mājas Viesis”, arī “Mājas Viesa Mēnešraksts” un “Dienas Lapa” veidošanā. Gan P. Zālītis, gan redaktora dzīvesbiedre Hermīne Zālīte augstu novērtēja J. Poruka intelektuālo ieguldījumu minēto preses izdevumu tapšanā un sniedza rakstniekam nozīmīgu morālo un materiālo atbalstu, kas bija būtisks viņa daiļrades veicināšanā. 

J. Poruks pievērsās visiem literatūras veidiem – gan dzejai, gan prozai, gan dramaturģijai –, un rakstīja arī literārās apceres un esejas, kopumā radot vairākus simtus darbu. Viņa daiļradē skartā tematika ir visai daudzpusīga, latviešu rakstniecības kontekstā tā ievērojami paplašinājusi gan literāro darbu sižetiskās variācijas, gan garīgo mērogu. Lielākā daļa J. Poruka prozas un apcerējumu kopš 1888. gada sākotnēji tika publicēti periodikā. Viņa pirmā grāmata “Nākotnes reliģija” 1894. gadā iespiesta Berlīnē vācu valodā ar nosaukumu Die Religion der Zukunft. Atsevišķi izdota arī fantāzija “Pērļu zvejnieks” (1895) un stāsts “Brūklenāju vaiņags” (1904). Rakstnieka dzīves laikā J. Poruka proza apkopota un izdota arī krājumos “Sirds starp sirdīm” (1900), “Dzīves straumē” (1902), “Dzīve un sapņi” (1904), “Zelta adata” (1906). Atsevišķi publicēta luga “Hernhūtieši” (1896), poēma “Zilizana sirdsdedze” (1905). Lirika apkopota krājumā “Dzejas” (1906). No 1905. gada līdz 1908. gadam izdoti pirmie J. Poruka “Kopoti raksti” 5 sējumos. Plašākais rakstnieka darbu apkopojums 20 sējumos izdots 1929. un 1930. gadā. “Raksti” 3 sējumos publicēti no 1971. gada līdz 1973. gadam.

Intensīvākais J. Poruka literārās darbības posms bija 19. gs. 90. gadu otrā puse. Šajā laikā viņš radīja darbus, kas vairākos aspektos ir novatoriski latviešu literatūrā. Tajos atspoguļota garīgi rosmīga indivīda vēlme pārvarēt sadzīves apstākļu šaurību, izvirzīt un risināt cilvēka garīgajai pieredzei nozīmīgas problēmas. Būtisks krustpunkts J. Poruka personības veidošanās procesā bija prozas darba “Pērļu zvejnieks” publikācija, kas vispirms iespiests laikraksta “Mājas Viesis” literārajā pielikumā 1895. gadā. Latviešu rakstniecībā tas ir pirmais mēģinājums aktualizēt klasiskā romantisma filozofiskās prozas tradīciju. J. Poruka veikumu rosinājusi Frīdriha Helderlīna (Friedrich Hölderlin), Novālisa (Novalis, īstajā vārdā Frīdrihs fon Hardenbergs, Friedrich von Hardenberg) un citu vācu romantiķu daiļrade; šī darba tematikā un tā izveidē atklājas būtiskā nozīme, kāda bija rakstnieka studijām Drēzdenē. “Pērļu zvejnieka” struktūrā vērojama arī līdzība ar 19. gs. vācu literatūrā nozīmīgo tā saukto audzināšanas romāna (Bildungsroman) žanru, kura centrā ir indivīda izaugsmes intelektuālie un emocionālie procesi, garīgās pasaules veidošana. Nozīmīga J. Poruka prozas sastāvdaļa ir arī neliela apjoma konceptuālas līdzības un alegorijas žanra darbi, to vidū “Klusētājs” (1897), kuros reducēta sižeta nozīme, kā galvenā vērtība izvirzīts eksistenciālu problēmu risinājums, stoicisma filozofija. Šīs ievirzes darbi atklāj Rietumeiropas klasiskā romantisma periodā iedibināto, romantisma kultūrtipam būtisko fragmenta estētiku. Līdzīgā konceptuālā ievirzē indivīda garīgā pasaule tēlota un līdz ar to arī vispārināta tajos J. Poruka prozas sacerējumos, kuru sižets tuvināts ikdienas apstākļiem, norises nereti lokalizējot rakstnieka dzimtajā Druvienas apkārtnē. Tieši ar šīs ievirzes darbiem (stāsti “Sirdsšķīsti ļaudis” 1896, “Kukažiņa” 1899) J. Poruks nostiprināja 19. gs. latviešu rakstniecībā nozīmīgo tā saukto sirdsšķīsto ļaužu tipu. Tie ir cilvēki, kas nerod sev vietu sabiedrībā, kurā valda materiālas vērtības un intereses, toties ir uzskatāmi par tradicionālo ētisko vērtību glabātājiem. Šo tēlu veidojumā svarīga nozīme autora saskarei ar viņa dzimtajā novadā ietekmīgajām hernhūtiešu idejām. Garīgo atziņu meklējumi akcentēti arī J. Poruka prozas darbos ar orientāliem motīviem, piemēram, “Maldu pils” (1897), “Faķīrs” (1902). Šādu sižetu izvēli rosināja 19. un 20. gs. mijā Eiropas kultūrā populārā austrumu filozofijas interpretācija; līdzās tam rakstnieks aplūkoja arī antīkajā, it īpaši grieķu, kultūrā sakņotus motīvus, piemēram, “Hērakla iesvētīšana Eleuzīnas mistērijās” (1900), izmantoja arī viduslaiku leģendas (“Parsifals”, 1901). Daļai no rakstnieka darbiem, kuros atklājas virzība uz kosmopolītiskām idejām gan tēmu, gan telpisko modeļu izvēlē, raksturīga romantiska trauksmainība, dažkārt noslēpumu un šausmu motīvs (“Grāfs Rodensteins”, 1901). Viņš rakstīja arī satīrisko prozu (“Kā Runcis kļuva par Runcē”, 1898). Atmiņu tēlojumos atspoguļoti gan bērnības iespaidi, gan studiju laiks Drēzdenē un Rīgā (“Studenta Domiņa sapnis”, 1900). 

J. Poruka dzeja publicēta kopš 1890. gada. Tajā akcentēti individuāli pārdzīvojumi, nozīmīgi ir gan mīlestības, gan grūtsirdības, skumju un vientulības motīvi. Izcelta arī cilvēka personības dualitāte, kas izpaužas garīgās un fiziskās eksistences nesamierināmā konfliktā, arī tieksmē pēc ideāliem, kādi nav sasniedzami reālajā pasaulē. Dzejai raksturīgs smalks lirisms, elēģiskas noskaņas, ieklausīšanās sevī, noslēpuma motīvs, tomēr tajā atklājas arī spraigs dzejnieka intelekts. Vērtīgākā J. Poruka dzejas daļa ietverta mākslinieciski izslīpētā formā.

J. Poruka daiļradē akcentēts garīgi bagātu un apdāvinātu cilvēku tēlojums, kuri nonāk nesamierināmā konfliktā ar sabiedrības merkantilajām interesēm, un ar šīm pretrunām saistīto pārdzīvojumu niansēta atveide. Viņa literārajā veikumā svarīga nozīme bija filozofijas un mūzikas iespaidiem; ievērojamu ietekmi atstāja gan antīkā filozofija, gan 19. gs. domātāju darbi, kuru vidū īpaši nozīmīgs bija vācu filozofs Frīdrihs Nīče (Friedrich Nietzsche). Daļa no rakstnieka darbiem atklāj vēlmi samēroties ar klasisko tradīciju, kā arī apziņu par Latvijas atšķirīgajiem apstākļiem, kas šīm cerībām neļauj pilnībā īstenoties (stāsts “Romas atjaunotāji”, 1900). Savukārt mūzikā atzīta autoritāte J. Porukam bija vācu komponists Rihards Vāgners (Richard Wagner). Rakstnieks augstu vērtēja R. Vāgnera operas “Tanheizers” (Tannhäuser, 1845) un “Tristans un Izolde” (Tristan und Isolde, 1865), ar to motīviem saistītu tematiku risināja savos darbos, dažkārt arī tieši saistot tēlu izjūtas ar operu radītajiem iespaidiem. Atsevišķu rakstnieka darbu nosaukumos rodamas alūzijas uz konkrētiem skaņdarbiem; tēlojums Cavalleria rusticana (1901) nosaukts pēc itāļu komponista Pjetro Maskanji (Pietro Mascagni) 1890. gadā izrādītas tāda paša nosaukuma operas.   

Garīgās pasaules meklējumi J. Poruka darbos tēloti kā personības sevis atrašanas un apliecināšanas ceļš. Būtiska nozīme viņa daiļradē ir garīgo un fizisko aktivitāšu savstarpējām attiecībām, arī platoniskas mīlestības un kaislību dialektikai. J. Poruka nepabeigtais romāns “Rīga” (1899), kura centrālais tēls ir vācbaltiešu aristokrātu atvase, veidots kā moderna estēta pieredzes atklāsme, kas saistāma ar dekadences tradīciju. Latviešu rakstnieka skatījumā laikmetīgajai realitātei piemīt gan izsmalcinātība, gan traģisms; romāns atklāj arī Baltijas lielākās pilsētas kosmopolītisko veidolu gadsimtu mijā. Šajā darbā skarta arī tēma par tehnoloģiskā progresa ietekmi sabiedrības un indivīda dzīvē, kam J. Poruks pievērsās atkārtoti, sākot jau no stāsta Perpetuum mobile (1894) un lugas “Hernhūtieši”.

J. Poruka skatījumam uz kultūras procesiem raksturīga spēja novērtēt pasaules literatūru kā vienotu kopumu gan diahroniskā, gan sinhroniskā skatījumā. Viņa personības veidošanās procesā nozīmīgs bija skats kultūras vēsturē no antīkās literatūras līdz 19. gs. pirmās puses klasiskajam romantismam; tomēr rakstnieka daiļrades savdabību noteikusi viņa literāro centienu atšķirība no citu šī laikmeta latviešu autoru darbos izmantotās poētikas. J. Poruks aktīvi iedziļinājās laikmetīgajā literatūrā, piemēram, franču rakstnieka Gija de Mopasāna (Guy de Maupassant) un Morisa Māterlinka (Maurice Maeterlinck) darbībā, cenšoties arī latviešu rakstniecību ievirzīt Eiropas kultūras jaunāko procesu gultnē. Viņa darbiem piemīt tendence nerespektēt ierastos kanonus, vēlme atveidot modernā kosmopolītiskā cilvēka pasaules izjūtu. 1898. gadā publicētajā apcerē “Par mūsu jaunāko rakstniecību” J. Poruks aicināja nodoties sevis vērojumiem kā būtiskākajam daiļrades avotam, akcentējot mākslinieka daiļrades patstāvību un suverenitāti, radošā procesa individuālo un personisko raksturu.  

J. Poruka pieccēlienu luga “Hernhūtieši” 1896. gadā iestudēta Pētera Ozoliņa vadītajā Rīgas Latviešu teātrī. Centrālo, Aleksandras lomu izrādē atveidoja Jūlija Skaidrīte. 1903. gadā izdota Viktora Eglīša apcere “Poruks”, kurā J. Poruks atzīts par nozīmīgāko personību laikmetīgās latviešu literatūras veidošanās procesā. Ievērojot J. Poruka darbu muzikalitāti, viņa dzeja daudz komponēta; īpaši populāras ir desmit Emīla Dārziņa solodziesmas. Skaņdarbus ar J. Poruka vārdiem rakstījuši arī Jāzeps Vītols, Nikolajs Alunāns, Alfrēds Kalniņš, Jānis Mediņš, Jāzeps Mediņš, Emilis Melngailis, Jānis Zālītis, Helmers Pavasars, Marģeris Zariņš, Pēteris Barisons, Bruno Skulte, Andrejs Jansons, Imants Kalniņš, Imants Zemzaris, Juris Karlsons, Georgs Dovgjallo, Rihards Dubra. 1930. gadā J. Poruka atdusas vietā II Meža kapos Rīgā tika uzstādīts tēlnieka Teodora Zaļkalna veidots piemineklis. Druvienas pagastskolas kādreizējā ēkā 1966. gadā tika atvērts “Druvienas muzejs”, kura ekspozīcijā līdzās novadniekiem (Kārlis un Rūdolfs Egles, Jānis un Jūlijs Straumes) nozīmīga vieta ir materiāliem par J. Poruku. Skolas sadzīve deva ierosmi populārajam J. Poruka stāstam “Kauja pie Knipskas” (1897).