Ķirurģija ir traumu vai slimību ārstēšana, ar griezienu palīdzību izņemot vai koriģējot bojāto ķermeņa daļu vai orgānu. Ārstēšanu, kurā tiek izmantota ķirurģija, dēvē par “operāciju”. Ķirurģisku operāciju kopīgi veic ķirurgs, ķirurga asistents, anesteziologs un ķirurģiskā māsa. Ķirurģijas uzdevums ir meklēt veidus, kā ar ķirurģisku metožu palīdzību visefektīvāk ārstēt slimības, kas nav ārstējamas terapeitiskā ceļā. Ķirurģiska operācija paredz invazīvu iejaukšanos pacienta organismā, tāpēc, ja iespējams, vispirms tiek meklētas terapeitiskas ārstēšanas iespējas. 

Teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas ķirurģijā ļauj diagnosticēt slimību, novērtēt izmeklējumu datus un pieņemt lēmumus par ārstēšanas stratēģiju un taktiku un veikt ķirurģisku iejaukšanos. Ārstēšanas rezultāts, kā arī pacienta drošība ir atkarīgi no ārsta zināšanām un praktiskās sagatavotības. Zināšanu pamatā ir patoloģiskā procesa (slimības) izpratne, kas nosaka praktiskus soļus ārstniecības procesā. Praktiskās iemaņas ķirurģijā iegūst, sākotnēji asistējot ķirurģisko operāciju laikā un pēc pietiekamas pieredzes uzkrāšanas un noteikta skaita manipulāciju veikšanas veicot ķirurģiskās operācijas patstāvīgi. Uz starptautisko klīnisko pētījumu un pierādījumu pamata ir izstrādātas vadlīnijas, protokoli un algoritmi ķirurģisko slimību ārstēšanai.

Ķirurģija ir viena no klīniskās medicīnas zinātnes specialitātēm, cieši saistīta ar citām medicīnas specialitātēm, kā, piemēram, anestezioloģiju un reanimatoloģiju. Anestezioloģijas uzdevums ir mazināt pacienta organisma reakciju uz sāpēm, ko rada invazīva iejaukšanās tajā. Terapeitiskajai ārstēšanai parasti īpaša nozīme ir pacienta pēcoperācijas periodā, kad tiek pielietota antibakteriāla terapija.

Galvenās ķirurģijas apakšnozares ir vispārējā ķirurģija, torakālā ķirurģija, resnās un taisnās zarnas ķirurģija, uroloģija, plastiskā ķirurģija, ortopēdija, dzemdniecība un ginekoloģija, neiroķirurģija, otorinolaringoloģija, oftalmoloģija.

Par vispārējo ķirurģiju mūsdienās tiek uzskatītas kuņģa un zarnu trakta, krūts, asinsvadu, mīksto audu audzēju un virsnieru operācijas, kā arī amputācijas. Plastiskā ķirurģija galvenokārt saistīta ar ķermeņa virskārtu un sejas vai citu ķermeņa atsegto daļu rekonstrukciju. Ortopēdiskajā ķirurģijā tiek operēti kauli, cīpslas, saites un muskuļi; visbiežāk tiek ārstēti ekstremitāšu lūzumi un iedzimti skeleta trūkumi. Dzemdniecībā tiek veikts ķeizargrieziens, bet ginekoloģijā tiek izņemti dzemdes un olnīcu audzēji. Neiroķirurgi operē smadzeņu audzējus, ārstē smadzeņu traumas galvaskausa lūzuma gadījumos un bojātus mugurkaula skriemeļus. Torakālie ķirurgi ārstē plaušu slimības. Kardiovaskulārā ķirurģija saistīta ar sirds un asinsvadu ķirurģisko ārstēšanu. Resnās un taisnās zarnas ķirurģijā tiek operētas resnās un taisnās zarnas patoloģijas. Otorinolaringoloģija ir ausu, kakla un deguna ķirurģiskā ārstēšana, bet oftalmoloģijā ārstē acu slimības. Uroloģijā tiek ārstēta urīnizvades sistēma un vīriešu dzimumorgāni.

Pēc rakstura un mērķa ķirurģiskās operācijas iedala diagnostiskās, radikālās un paliatīvās. Diagnostiskās operācijas palīdz ķirurgam noteikt precīzāku diagnozi, radikāla iejaukšanās nepieciešama, lai pilnībā novērstu patoloģisko procesu, bet paliatīvās operācijas atvieglina pacienta stāvokli. Izšķir neatliekamas, steidzamas un plānveida operācijas. 

Ķirurģijas pamatā ir zināšanas par ķermeņa sastāvdaļu anatomiju, normālu funkcionēšanu, patoloģiju attīstību, diagnostikas metodēm un ārstniecības taktiku. Ķirurgi informāciju par pacientu iegūst, to fizikāli izmeklējot (anamnēzes ievākšana, palpācija, perkusija), analizējot laboratoros un diagnostiskos izmeklējumus (bakterioloģiskie, morfoloģiskie, molekulārie, ģenētiskie, radioloģiskie). Viens no svarīgākajiem ķirurģijas mērķiem ir meklēt arvien jaunas metodes, lai ķirurģiskās operācijas laikā iespējami mazāk traumētu pacienta ķermeni. Eiropā anatomijas zināšanu pamatus ir aizsācis itāļu ķirurgs Andreass Vezālijs (Andreas Vesalius) 16. gs. Šajā pašā laikā franču armijas ķirurgs Ambruāzs Parē (Ambroise Paré) atklāja līdzekļus brūču un apdegumu ārstēšanai, kā arī uzlaboja amputācijas praksi, atklājot, ka jānosien asinsvadi. Anestēzijas lietošanu un infekciju kontroles efektivitāti atklāja 19. gs., kā rezultātā ķirurgiem radās iespēja veikt ilgstošas sarežģītas operācijas. Angļu ķirurgs Džozefs Listers (Joseph Lister) uzsāka ķirurģisko instrumentu un brūču tīrīšanu, un līdz 20. gs. aseptika kļuva plaši pielietota, izmantojot vārīšanu, autoklāvu lietošanu, ķīmiskos antiseptiķus un sterilu operācijas vidi. Arī turpmākie jauninājumi, kā, piemēram, endoskopiskā ķirurģija, minimālinvazīvā ķirurģija, robotu izmantošana ķirurģijā u. c., ir vērsti uz iespējami saudzīgāku iejaukšanos cilvēka organismā. Pētījumu mērķis ir iegūt jaunu informāciju, kas palīdzētu atklāt jaunus risinājumus un teorētisko pamatu turpmākai ķirurģijas attīstībai.

Senākā ķirurģiskā operācija, par ko atrastas liecības, ir galvaskausa trepanācija. Atrasti galvaskausi, kas trepanēti līdz pat ~7000 g. p. m. ē. Ar m. ē. sākumu tiek datēta leģenda par “Melno kāju” un brāļiem ķirurgiem Kosmu (Κοσμάς) un Damianu (Δαμιανός) Mazāzijā 3. gs., kuri spējuši nomainīt kāda slimnieka kāju pret nupat miruša afrikāņa kāju. Viduslaikos ķirurģija bija sasniegusi augstu līmeni arābu pasaulē. Jāpiemin ķirurģijas aizsācējs Abulkasiss (أبو القاسم خلف بن العباس الزهراوي‎, Abulcasis), Andalūzijas kalīfa galma ārsts, un no šiem laikam saglabājušies apraksti par arābu ķirurgu lietotajiem instrumentiem 12. gs. Abulkasiss ieviesis ierīces rīkles, auss un urīnizvadkanāla izmeklējumiem, kā arī izveidojis enciklopēdiju par tā laika ārstniecības un ķirurģisko praksi (Kitab al-Tasrif). 

Ķirurģija ilgstoši netika uzskatīta par līdzvērtīgu “īstajai medicīnai” un tika praktizēta un uztverta kā arods. 13. gs. p. m. ē. Eiropas pilsētās sāka pieprasīt, lai ārsti pirms prakses uzsākšanas iegūtu dažu gadu apmācību. 14. gs. Lielbritānijā nodibināja Ķirurgu bārddziņu asociāciju (Barbers Surgeons Association). 1745. gadā ķirurgi no bārddziņiem atdalījās, un 1800. gadā Ķirurgu apvienība dibināja Londonas Karalisko Ķirurgu koledžu (Surgery King’s College London). Renesanses laika pazīstamākie ārsti ķirurģijā ir A. Parē – franču ķirurgs/karalauka ārsts, kurš ieviesa jaunas ievainojumu apstrādes metodes; A. Vezālijs, kurš sarakstījis mācību grāmatu par cilvēka anatomiju “Par cilvēka ķermeņa uzbūvi” (De Humani Corporis Fabrica), un Viljams Hārvijs (Villiam Harvey), kurš pirmais aprakstījis asins cirkulāciju. 19. gs. beigās Eiropā sāka piešķirt bakalaura un maģistra grādu ķirurģijā. Šajā laikā Vācijā darbojies slavenais ķirurgs Teodors Billrots (Christian Albert Theodor Billroth), kuru mēdz dēvēt par abdominālās ķirurģijas aizsācēju. Atsevišķi būtu jāizdala endoskopiskās ķirurģijas sasniegumi: 1805. gadā Filips Bozīni (Philipp Bozzini) izgudroja gaismas vadītāju uretras, vagīnas un taisnās zarnas apskatei, bet 1960. gadā angļu matemātiķis un fiziķis Herolds Hopkinss (Harold Horace Hopkins) patentēja moderno endoskopu. Profesors Kurts Zemms (Kurt Karl Stephan Semm) – minimālinvazīvās ķirurģijas un laparoskopiskās ķirurģijas aizsācējs – 1983. gadā pirmo reizi veica apendektomiju.

Galvenie mērķi, uz kuriem virzās ķirurģijas attīstība, ir ārstēt ātrāk, mazāk sāpīgi, mazāk traumatiski, kosmētiski un panākt pacienta ātrāku atgriešanos darbā un ierastajā dzīves ritmā. Mūsdienu iespējas un nākotnes perspektīvas: simulācija un apmācība, minimālinvazīvā ķirurģija, endoskopiskā ķirurģija, kombinētās konvencionāli endoskopiskās operācijas, perorāla transgastrāla endoskopiska ķirurģija, aknu transplantācija, allotransplantātu izmantošana, audu inženierija, intracelulārā ķirurģija, intraoperatīvā navigācija, transorāla intraperitoneāla ķirurģija, biomimētiskie mikroroboti, neinvazīvas ārstēšanas metodes, robotu pielietošana ķirurģijā, teleķirurģija (ķirurģija no attāluma) un pirmsoperācijas plānošana, izmantojot datortomogrāfiju un magnētisko rezonansi u. c. izmeklējumu datus.

Galvenās ārstniecības iestādes, kurās nodarbojas ar zinātni ķirurģijas nozarē, visbiežāk ir universitāšu slimnīcas, medicīnas augstskolas un zinātniskie institūti. Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) Meijo klīnika (Mayo Clinic) Floridā ir līdere daudzās medicīnas nozarēs un ķirurģijas nozarē īpaši ievērojama ar audzēju pētniecību, sirds ķirurģiju, kuņģa un zarnu trakta ķirurģiju, uroloģiju. Apmācības īstenošanai izveidota Meijo Medicīnas un zinātnes klīniskā koledža (Mayo Clinic College of Medicine and Science). Klīvlendas klīnika (Cleveland Clinic) specializējas vēža pētniecībā, sirds ķirurģijā, gastrointestinālā ķirurģijā un uroloģijā. Klīvlendas klīnika sadarbībā ar Keisa Rietumu rezervāta universitāti (Case Western Reserve University (CWRU)) izveidojusi mācības programmu, kurā akcents tiek likts uz medicīniskās izglītības un zinātniskās darbības apvienošanu. Masačūsetsas galvenā slimnīca (Massachusetts General Hospital) Bostonā nodarbojas ar vēža izpēti, transplantāciju, uroloģiju un traumām. Masačūsetsas galvenā slimnīca ir Hārvarda Medicīnas skolas (Harvard Medical School) slimnīca.

Toronto galvenā slimnīca (Toronto General Hospital) ir lielākā Kanādas pētniecības un izglītības slimnīca, vadošā transplantācijas pētniecībā un inovācijās, kā arī sirds ķirurģijā. Svētā Marka slimnīca (St. Mark’s hospital) Londonā, Lielbritānijā, ķirurģijā izcili pārstāv zarnu un kolorektālo ķirurģiju. Slimnīca sadarbojas ar Londonas Imperiālo koledžu (Imperial College London). Londonas Karaliskās koledžas slimnīca (King’s College hospital) ir starptautiski pazīstama aknu ķirurģijas un transplantācijas jomā. Šaritē Berlīnes Universitātes slimnīca (Charité – Universitätsmedizin Berlin) Vācijā specializējas onkoloģisko un kardiovaskulāro slimību ārstēšanā. Tā sadarbojas ar Berlīnes Humbolta Universitāti (Humboldt-Universität zu Berlin) un Berlīnes Brīvo universitāti (Freie Universität Berlin).

Surgery (kopš 1937. gada; Elsevier); American Journal of Surgery (kopš 1905./1926. gada; Elsevier); British Journal of Surgery (kopš 1913. gada; BJS Society Limited; John Wiley & Sons, Ltd); Lagenbecks Archive Surgery (kopš 1860. gada, Springer).

A. Parē 1536. gadā atklāja brūču apstrādes un amputācijas pamatus. Dž. Listers 20. gs. 60. gados atklāja antiseptikas principu nozīmi ķirurģijā. Tomass Starzls (Thomas Starzl) 1963. gadā veica pirmo aknas transplantāciju pasaulē. Kristiāns Barnārds (Christiaan Barnard) 1967. gadā veica pasaulē pirmo sirds transplantācijas operāciju. Ērihs Mīe (Erich Mühe) 1985. gadā veica pirmo laparoskopisko holecistektomiju. ASV uzņēmums “Intuitive surgical” 1999. gadā atklāja Leonardo da Vinči (Leonardo da Vinci) konstruēto ķirurģisko robotu asistēto ķirurģijas iekārtu.