Angļu valodā nozares apzīmēšanai vairāk lieto terminu pedagogy, ar to saprot mācīšanas zinātni (teorijas) un mākslu (praksi).

Skolas pedagoģija, tāpat kā pirmsskolas pedagoģija un augstskolas pedagoģija, ir pedagoģijas zinātnes iedalījuma kategorija atbilstoši formālās izglītības mērķgrupām. Skolas pedagoģijas izpētes priekšmets ir skolas pedagoģiskā procesa likumsakarības. Tās metodoloģiskais pamats ir filozofija. Skolas pedagoģija ir cieši saistīta ar psiholoģiju, antropoloģiju, socioloģiju, fizioloģiju. Tās pamatjēdzieni ir “skolēns”, “skolotājs”, “mācību stunda”, “mācīšanās”, “mācīšana”, “skola”, “skolas kultūra”, “izglītības programma”, “vērtēšana”, “didaktika” un citi.

Skolas pedagoģija palīdz pilnveidot izpratni par cilvēka attīstību un mācīšanos un piedāvā teorētisko pamatu organizētam skolas pedagoģiskajam procesam izglītības mērķos ietverto sabiedrības ideālu un vajadzību īstenošanai.

Skolas pedagoģijas struktūru veido didaktikas teorijas un metodika (pedagoģiskais process, mācīšanās un mācīšana utt.), izglītības un mācību programmu (curriculum) teorijas, vadība (skolas un klases līmenī), skolu attīstības teorijas, skolu vēsture.

Skolas pedagoģija aptver skolas pedagoģisko procesu (audzināšanas un mācību procesu) no pirmās līdz pēdējai klasei (dažādās pasaules valstīs atšķiras mācību ilgums skolā): gan mācību procesa organizāciju, metodiku, mācību saturu, vērtēšanu, gan personības attīstību, gan skolas un ģimenes sadarbību pedagoģisko mērķu sasniegšanai. Pedagoģiskais process tiek sīkāk diferencēts atbilstoši skolēnu vecumposmam (sākumskola, pamatskola, vidusskola) un mācību priekšmetam, īpaši izdalot valodu, matemātikas, dabaszinātņu, sociālo zinātņu, sporta, mūzikas un mākslas didaktiku.

Skolas pedagoģijas teorijas galvenokārt balstītas didaktikā, integrējot psiholoģijas un fizioloģijas atklājumus, un teoriju ieviešanā, balstoties uz vadības zinātnes teorijām. Apakšnozarē aktuālas vairākas teorijas – par mācībām (mācīšanās, mācīšana, attiecības starp skolotāju un skolēnu, mācību disciplīna), skolēnu un skolotāju kompetencēm, mācību sasniegumu vērtēšanu, skolotāju profesionālo izaugsmi, programmu veidošanu, mācību didaktiskajiem principiem mācību stundā, iekļaujošās izglītības īstenošanu skolā, mācību vidi un citas.

Nozīmīgākās mācīšanās un mācīšanas teorijas: konstruktīvisms, atklājumu mācīšanās, jēgpilnā mācīšanās, situatīvā mācīšanās, transformatīvā mācīšanās, biheiviorisms, mācīšanās mācīties, organizēta mācīšanās, empīriska mācīšanās, mācīšanās stilu teorija, daudzveidīgo spēju teorija, kritiskā pedagoģija.

Konstruktīvisms uzsver, ka skolēns mācību procesā nav pasīvs dalībnieks, bet gan pats konstruē zināšanas. Atklājumu mācīšanās balstīta uzskatā, ka skolēns iegūst zināšanas, formulējot un pārbaudot hipotēzes. Jēgpilnās mācīšanās pamatā ir uzskats, ka jauno zināšanu apguve balstās uz iepriekšējām zināšanām. Situatīvās mācīšanās pamatā ir uzskats, ka mācīšanās ir sociāls process, kur zināšanas tiek konstruētas kontekstā ar noteiktu sociālo un fizisko vidi; transformatīvās mācīšanās pamatā – uzskats, ka zināšanas un prasmes veidojas un tiek izmantotas gan skolā, gan ārpus tās. Biheiviorisms uzskata, ka mācīšanās procesā veidojas asociācijas starp vides stimuliem un skolēna atbildes reakcijām. Mācīšanās mācīties teorijā pāreja pie nākamā līmeņa mācību uzdevumiem tiek īstenota tad, kad ir sasniegumi iepriekšējā mācību līmenī. Tiek izmantota mācīšanās uzdevumu klasifikācija, iedalot tos izziņas, emociju un kustību mācību uzdevumos. Organizēta mācīšanās balstās uzskatā, ka mācoties tiek uztverti signāli no organizētās mācību vides, notiek komunikācija un pielāgošanās atbilstoši tiem. Empīriskās mācīšanās pamatā ir uzskats, ka mācoties tiek reflektēta personīgā pieredze un tajā balstās lēmumi un problēmu risinājumi. Mācīšanās stilu teorija uzskata, ka mācību metodes jāizvēlas atbilstoši skolēnu mācīšanās stiliem. Daudzveidīgo spēju teorija balstās uzskatā, ka veids, kā notiek informācijas uztvere un mācīšanās, ir atkarīgs no skolēna vadošajām spējām. Kritiskā pedagoģija nosaka, ka tiek attīstīta skolēnu brīvības apziņa un spēja savienot zināšanas ar konstruktīvu aktivitāti.

Izglītības un mācību programmu (curriculum) teorijas redzamākais pārstāvis mūsdienās ir Deivids Prets (David Pratt), kas grāmatā “Izglītības programmu pilnveide. Rokasgrāmata profesionāļiem” (Curriculum planning. A Handbook for Professionals, 1994) pamato mūsdienīgu programmu izveidi. Izglītības programmu izveide galvenokārt balstās uz mācīšanās psiholoģiskajām teorijām, izmantojot izziņas teorijas. Izglītības programmu novērtēšanā iesaka izmantot šādus kritērijus: atbilstība skolēnu un sabiedrības vajadzībām, stratēģiskais mērķis un tā loģiskais pamatojums, galvenie uzdevumi, vērtēšana, pēctecība un saistība ar vietējās pašvaldības un valsts mērķiem (konteksts), mācību procesa īstenošana, individuālo atšķirību ievērošana, resursi.

Izplatītākie izglītības programmu filozofijas virzieni ir kultūras pārnese, kas uzsver tradicionālās akadēmiskās nozares un kuras pamatā ir izziņas jeb kognitīvā darbība, sociālā transformācija, kas uzsver politiskās un sociālās pārmaiņas, individuālā pilnveidošanās, kas akcentē personības izaugsmi, cilvēku attiecības un pašizteikšanos, un feministiskā pedagoģija, kas uzsver taisnīgāku līdzsvaru starp dzimumu atšķirību raksturojumiem un interesēm.

Izšķir vairākas pieejas izglītības programmu veidošanā. Instrumentālā pieeja balstās uz sistemātisku programmu analīzi, komunikatīvā pieeja balstās uz plašām diskusijām ar visām ieinteresētajām pusēm – programmu veidotājiem, vecākiem, skolēniem, skolotājiem un sabiedrību. Artistiskā pieeja balstās uz pašu programmas veidotāju radošumu, subjektīvo izpratni par skolēnu vajadzībām un programmu uzdevumiem, savukārt pragmatiskā pieeja ir vērsta uz programmas produktu (zināšanām, prasmēm, praktiskajām spējām jeb kompetencēm), kur būtiska loma ir formatīvajai vērtēšanai.

Nozīmīgāko vērtēšanas teoriju pamatā ir skolēna mācību sasniegumu vērtēšana un skolas darba vērtēšana.

Skolu attīstības teorijas definē skolas pamatfunkcijas un pēta un attīsta skolu veidus. Skolas pamatfunkcijas ir reproduktīvā, humānā un izglītības funkcija. Skolu veidi ir dzīves skola, pieredzes skola, zinātnes skola un mācīšanās skola.

Pieredzes skola kalpo integrācijai sabiedrībā, socializē, kompensē audzināšanu; zinātnes skola kalpo skolēnu ranžēšanai un atlasei. Mācīšanās skolā galvenā uzmanība veltīta skolēnu mācīšanās procesa kvalitātei. Nozīmīgas teorijas ir arī integrācija un diferenciācija skolā, skolas pedagoģiskais etoss un skolu reforma.

Skolas pedagoģijas pētniecības metodes ir līdzīgas augstskolas, pirmsskolas un vispārīgās pedagoģijas pētīšanas metodēm. Galvenais pētniecības objekts ir skola un tās dažādu komponentu attīstība pārmaiņu procesā. Galvenie pētniecības priekšmeti ir organizēts pedagoģiskais process visās klasēs un skolas kā organizētas institūcijas organizējošā, audzinošā un attīstošā vide. Pētījumos skolas pedagoģijā tiek izmantotas gan kvalitatīvās, gan kvantitatīvās pētniecības metodes. Raksturīga jaukto metožu pieeja, kombinējot kvalitatīvās un kvantitatīvās pētījuma stratēģijas, atzīstot tās par savstarpēji papildinošām. Raksturīgākās apakšnozarē izmantotās pētniecības metodes ir pedagoģiskais eksperiments, novērojums, aptaujas, intervijas, fokusgrupas diskusijas, gadījumu analīze, dokumentu analīze.

Skolas pedagoģijas pirmsākumi meklējami antīkās pasaules izpratnē par jaunās paaudzes audzināšanu un mācībām. Pirmās skolas atradās Mezopotāmijā (Divupē) un Senajā Ēģiptē. To rašanos vēsturnieki saista ar rakstības (ķīļraksta) izveidošanos un pilsētu veidošanos. Pilsētās bija nepieciešami cilvēki, kas prastu rakstīt un lasīt (apmēram 3300 p. m. ē.). Šo laika periodu nosacīti var uzskatīt par skolas pedagoģijas pirmsākumiem. Kaut arī tolaik nebija īpaši celtu skolas ēku un skola bija tur, kur atradās skolotājs – viņa dzīvesvietā vai templī –, tika īstenoti noteikti mācību principi un mācību metodes: iegaumēšana, atkārtošana, stingra disciplīna.

Skolu sistēmu un pedagoģisko procesu visdetalizētāk aprakstījis čehu pedagogs Jans Amoss Komenskis (Jan Amos Komenský) darbā “Lielā didaktika” (Didactica opera omnia, 1657). Viņš izstrādājis tam laikam oriģinālu didaktisku sistēmu, ko dēvē par klašu mācību stundu sistēmu. Pēc tās darbojās skolas daudzu gadsimtu garumā, ieskaitot mūsdienas.

Kā mācību iestādes klases darbības pētnieki un pētniecisko eksperimentu veicēji minami vācu pedagogi un zinātnieki Johans Frīdrihs Herbarts (Johann Friedrich Herbart), Vilhelms Reins (Wilhelm Rein) un Peters Petersens (Peter Petersen).

Skolas pedagoģijas pētījumu galvenie jautājumi laika gaitā maz mainījušies, bet pētījumos mēģina rast atbildes uz jautājumiem pašreizējo aktualitāšu kontekstā. Jau sengrieķu filozofa Platona (Πλάτων) grāmatā “Valsts” (Πολιτεία) tiek pievērsta uzmanība jautājumam, kādai jābūt izglītības programmai, lai sagatavotu cilvēkus, kam jāvalda taisnīgā sabiedrībā. Filozofs Herberts Spensers (Herbert Spencer) 1861. gadā esejā “Kādām zināšanām ir vislielākā vērtība?” (What knowledge is of most worth?) viens no pirmajiem atzinis, ka ierobežotā laika un finanšu resursu dēļ jāatrod kāds atskaites punkts, kas ļautu izlemt, kuras no dažādām iespējamām zināšanām mums vajadzīgas visvairāk. H. Spensers ieteicis veidot izglītības programmu, ievērojot cilvēka vajadzību hierarhiju.

Krievu pedagogs un zinātnieks Vasilijs Vahterovs (Василий Порфuрьевич Вахтеров) 1901. gadā rakstījis, ka mūsdienu skolai jāattīsta skolēnos pašiniciatīva, personiskais enerģiskums, prāta radošā darbība, pieradumus visu sasniegt pašam, veikt paškontroli, kritiski izvērtēt citu teikto. Tas saskan ar mūsdienu skolas uzdevumiem un Eiropas Padomes mērķnostādnēm izglītībā. Eduards Pētersons grāmatā “Vispārīgā didaktika” 1931. gadā runā par skolu un programmu maiņu no tādas skolas, kas izkopj tikai atmiņu un rūpējas par gatavu zināšanu apguvi, uz skolu, kas apvieno fizisko un garīgo darbu, kā mērķi izvirzot skolēnu spēju attīstību. Viņš apraksta mācību mērķu izvirzīšanu, mācību satura izkārtojumu, mācību plānus.

Pērs Kvists (Per Kvist) 1995. gadā atzinis, ka “mūsu skolu sistēma ir daudzpusīgs un komplicēts veidojums. Ir daudz grūtāk audzināt cilvēkus, nekā ražot preces”. Tie ir mūsdienu skolas pedagoģijas svarīgākie uzdevumi – pētīt, skaidrot un prognozēt skolu izaugsmi, pedagoģiskā procesa attīstību, lai apmierinātu nākotnes sabiedrības vajadzības, kuras šodien mēs varam tikai nojaust, ne apzināt. Turklāt šodienas mācību un sociālā vide ir dramatiski mainījusies, to raksturo straujā digitalizācija, sociālie tīkli, informatīvā piepildītība. Pētījumi par to, ko vajag mācīt skolā, nav zaudējuši savu aktualitāti. Pašreiz visā pasaulē globālo pārmaiņu rezultātā aktualizējies jautājums par izglītības mērķiem, saturu un procesu, lai skolēni attīstītu 21. gs. nepieciešamās kompetences.

Svarīgākie jautājumi mūsdienu skolas pedagoģijā ir tādi pētniecības virzieni kā audzināšanas un mācību procesa organizācija, pašaudzināšanas vadība, mācīšanās vadība, skolēnu un skolotāju kompetenču veidošanās, iekļaujoša izglītības vide, vērtībizglītība, karjeras izglītība, pienākumu izpratne, uzņēmība un virzība uz zināšanu sabiedrību.

Izglītības programmu izveidē 21. gs. balstās uz skolēnu daudzpusīgas attīstības un brīvās attīstības teorijām. Tajās kā pamatkategorijas tiek izmantoti jēdzieni “pieredzes, spēju attīstība”, “kompetenču pieeja”, ”audzināšana“, ”spēja dzīvot mūsdienu multikultūru sabiedrībā“, ”konkurētspēja“.

Aktuāli ir pētījumi, kas saistīti ar mācību procesa transformēšanu no skolotāja uz skolēna dominanti, risinot jautājumus par skolas un skolēna darbības mērķi, saturu, organizāciju un novērtēšanu. UNESCO noteiktie mērķi kopš 2000. gada kā ietvaru skolas pedagoģijas pētīšanas virzieniem ir izvirzījuši izglītības ilgtspējīgai attīstībai īstenošanu skolas pedagoģiskā procesā.

Galvenās pētniecības iestādes, kas nodarbojas ar skolas pedagoģiju, ir Programmu attīstības institūts (Stichting Leerplanontwikkeling) Nīderlandē, kas izstrādā dažādu līmeņu izglītības programmas. Izvērtēšanas un monitoringa centrs (Centre for Evaluation & Monitoring) Lielbritānijā darbojas divos virzienos – pētniecība un izglītības iestāžu darba izvērtēšana un mācību sasniegumu novērtēšana un monitorings. Tībingenes Universitātes Audzināšanas zinātnes institūts (Institut für Erziehungswissenschaf, Univesität Tübingen) Vācijā pēta skolu sistēmas, atsevišķu skolu attīstību un skolotāju profesionālās meistarības attīstību. Vircburgas Universitātes Skolas pedagoģijas katedra (Lehrstuhl für Schulpädagogik. Universität Würzburg) Vācijā, Skolas kvalitātes un izglītības pētniecības valsts institūts (Staatsinstitut für Schulqualität und Bildungsforschung) Vācijā, Ilinoisas Universitātes Mācīšanas un mācīšanās inovāciju centrs (Center of Innovation in Teaching and Learning, University of Illinois) ASV un Mičiganas Universitātes Mācīšanās un mācīšanas pētniecības centrs (Center for Research on Learning and Teaching. University of Michigan) ASV.

Starptautiski plašāk pazīstamie periodiskie izdevumi skolas pedagoģijā ir britu Nacionālās izglītības pētniecības fonda žurnāls Educational Research (kopš 1958. gada), kas aptver pētījumus visās izglītības pakāpēs no pirmsskolas līdz universitātei; vācu Lernende Schule (kopš 1998. gada), kas skaidro pārmaiņas skolās, analizē teorētiskās nostādnes un piemērus no prakses, jaunu mācību metožu lietojumus un mācību materiālu izstrādes; ASV bazētais Akadēmiskās un biznesa pētniecības institūta (Academic and Business Research Institute) žurnāls Journal of Instructional Pedagogies (kopš 2009. gada) publicē pētījumus par mācību metožu īstenošanu, mācību tehnoloģijām, vērtēšanu, tālmācību, klases aktivitātēm; britu Journal of Education for Teaching (kopš 1975. gada) publicē starptautiskus pētījumus plašā izglītības jautājumu lokā, tostarp skolotāju izglītošanā.

Nozīmīgākie pētnieki skolas pedagoģijā ir J. A. Komenskis, kas izstrādājis klašu – stundu sistēmu; Johans Frīdrihs Herberts (Johan Friedrich Herbart) pētījis mācību stundas struktūru, nosakot četrus tās posmus – jaunais mācību saturs, jaunā un vecā sasaistīšana, apkopojums un secinājumu veikšana, iegūto zināšanu praktisks pielietojums; P. Petersens runā par “brīvo darbu” – brīvību izvēlēties mācību tēmas, metodes un materiālus; Mihails Skatkins (Михаил Скаткин) detalizēti izskaidrojis pedagoģiskā procesa organizāciju un metodes pamatskolā un vidusskolā; Paulo Freire (Paulo Freire) raksta par to, ka bērnam ir brīvība izpaust savu viedokli. P. Freire ir ievērojams kritiskās pedagoģijas pārstāvis; Hilberts Meiers (Hilbert Meyer) izpētījis mācību stundas dažādas struktūras, daudzveidīgas mācību metodes; Marks Prenskis (Marc Prensky) viens no pirmajiem izpētījis digitālās paaudzes uztveres un mācīšanās īpatnības.