Dzimis Delunboldakā, Ononas upes krastā. Bordžiginu (Borjigin) klana galvas un taičiutu cilts vadoņa Jesigaja (Yesügai) ģimenē. Deviņu gadu vecumā zaudēja tēvu, nonāca dziļā nabadzībā. Pusaudža gados vairākkārt nonāca naidīgu klanu vai cilšu gūstā, pat verdzībā. Pēc pilngadības sasniegšanas kļuva par keraītu cilts hana Toorila (Toghril; arī Van hans, On hans; Van khan; ķīniešu 王汗, Wáng Hàn; Ong Khan) vasali. Ar ģimeni apmetās sava bērnības asinsbrāļa, Džadžiratu klana vadoņa Džamuhas (Жамуха сэцэн) ordā.

Bez milzuma konkubīņu, Čingishanam bija četras likumīgās sievas: Borte (Бөртэ үжин), Hulana (Хулан хатан) un Jesugena (Есүгэн хатан) un Jesuja (Есүй хатан). Borte tam dzemdēja četrus dēlus: Džuči (Зүчи хан), Čagataju (Цагадай хан), Udegeju (Өгэдэй хаан) un Toluju (Тулуй еке ноён), kā arī piecas meitas. Tikai Bortes dēlu pēcteči varēja pretentēt uz ievēlēšanu par haniem.

Uzvara un laupījums sadursmēs ar merkitiem ļāva Temudžinam sākt vervēt piekritējums, kas 1180. gada vidū ievēlēja viņu par savu hanu. Tas izraisīja karu, kurā Temudžins tika sakauts, piekritēji izklīdināti, bet viņš pats uz 10 gadiem pazuda. Ap 1195. gadu Temudžins atkal parādījās stepē. 05./06.1196. uzstājās par Ķīnas Dzjiņu Impērijas sabiedroto, palīdzot sagraut tatārus. Kļuva par imperatora pārstāvi pierobežā. 1196. gadā par nopelniem impērijas labā piešķīra džaotao titulu. Viņu iecēla arī par karaspēka grupējuma czju virspavēlnieku. Temudžina autoritāte citu mongoļu vadoņu vidū pieauga. Viņam bija pat juridiskas tiesības pavēlēt citiem haniem Ķīnas imperatora vārdā. Temudžins apvienoja un palielināja savu ulusu, sakāva tuvākos pretiniekus. 1197.–1204. gada karos viņš pakļāva visas Mongolijas stepes ciltis un tautas, t. sk. arī savus sabiedrotos.

1206. gadā lielajā sapulcē kurultajā Temudžinu pasludināja par lielo hanu – Čingishanu. Pirmo viņš īstenoja militāri administratīvo un tiesvedības reformu, likvidējot nomadu cilšu etniskās pašpārvaldes struktūras. Tika izsludināts likumu kodekss Jasa. Lai reglamentētu vēstnešu, sūtņu, ierēdņu un citu varas pārstāvju tiesības, tika ieviesta paiczu sistēmu. Hana administrāciju vadīja kanclers – džarguči (arī augstākās instances tiesnesis). Lietvedībā tika ieviesta t. s. uiguru rakstība, kuras apguvei izveidoja skolas. Tika izveidots vienots pasta ceļu tīkls, pasta staciju dienests. Par hana pastāvīgo rezidenci kļuva Karakoruma, kas pamazām attīstījās par pastāvīgu galvaspilsētu. Ciltis – tatāri, merkiti, džadžirati, naimani, keraīti un citi saplūda kopīgā masā, veidojot vienotu senmongoļu tautu. Eirāzijas stepes nomadu sociums dažās desmitgadēs mainīja sociālpolitisko struktūru un pārgāja no klasiskās vadonības sabiedrības stadijas uz monarhiju.

1207. gadā notika pirmais Čingishana karagājiens ārpus mongoļu zemēm: veiksmīgs iebrukums dienvidrietumos esošajā tangutu Sisja valstī. Savukārt 1211. gadā, lielajā kurultajā, viņš proklamēja no Dzjiņu Impērijas neatkarīgu valsti – Mongoļu Impēriju (mongoļu Их Монгол Улс ’Lielā mongoļu valsts’). Aizsākot mongoļu iekarojumus, 1213.–1214. gada kampaņā Čingishans sagrāva džurčeņu Dzjiņu Impērijas armiju. 1218. gadā mongoļu karaspēks sakāva naimanu hanu Kučluku (Хүчлүг), kurš bija apturējis tirdzniecību pa Zīda ceļu. Čingishana ārpolitiskās intereses sadūrās ar Horezmas šaha Ala ad Dina Muhameda II (Ala ad-Dunya wa ad-Din Abul-Fath Muhammad Sanjar ibn Tekish, valdīja 1200–1220) interesēm. Kad šahs noraidīja miera un sadarbības piedāvājumu, apkaujot mongoļa sūtniecību, 1219. gadā Čingishans visus spēkus pavērsa pret rietumiem. 1221. gadā Horezmas lielvalsts krita.

Čingishans miris karagājiena laikā pret tangutu Sisja valsti. Apbedījums nav zināms – mirstīgās atliekas it kā esot vestas uz valdnieka dzimtajām vietām Kerulenas upes augštecē, kur tas slepeni apglabāts, apbedījuma vieta noslēpta, bet nevēlamie liecinieki nogalināti.

Nepierasta bija viņa īstenotā iekarošanas taktika: pilsētas un zemes, kuras labprātīgi padevās viņa varai, netika izlaupītas, bet to valdnieki saņēma jarliku autonomai valdīšanai arī turpmāk, bet pretestības gadījumā izrēķināšanās bija bezkompromisu cietsirdīga. Čingishana stratēģijai un taktikai bija raksturīga rūpīga izlūkošana, negaidīts uzbrukums, manevrēšana ar lielām jātnieku masām. Līdz 1225. gadam viņš bija iekarojis visu Centrālāziju, izveidojot sava laika lielāko impēriju, kas sniedzās no Klusā okeāna līdz Kaspijas jūrai, liekot pamatus t. s. Pax Mongolica zonai. Tajā bija vienoti likumi un nodokļi, kas veicināja strauju tirdzniecības, amatniecības un zināšanu uzplaukumu, ļaužu mobilitāti. Šo faktoru dēļ Rietumu kristīgā civilizācija uzzināja par Senās Ķīnas civilizācijas eksistenci un sākās to savstarpējā mijiedarbība.

Čigishana tēls plaši atspoguļots literatūrā un mākslā. Romāni: Kons Iguldens (Conn Iggulden) “Čingishans, impērijas dzimšana” (Genghis: Birth of an Empire, 2010), Toms Šanlejs (Tom Shanley) “Čingishana parādīšanās” (Ascent: The Rise of Chinggis Khan, 2010), Isajs Kalašņikovs (Исай Калистрaтович Калашников) “Skarbais gadsimts (Жестокий век, 2015) un citi.

Spēlfilmas: “Čingishana noslēpums” (Тайна Чингис Хаана, režisors Andrejs Borisovs, Андрей Саввич Борисов, 2009, Krievija); “Čingishans” (Genghis Khan, režisors Edvards Bazalgets, Edward Bazalgette, 2005, Lielbritānija, BBC); “Mongolis” (Монгол, režisors Sergejs Bodrovs, Сергей Владuмирович Бодров, 2007, Krievija, Vācija, Kazahstāna); “Čingishans. Uz zemes un jūras malu” (Genghis Khan: To the Ends of the Earth and Sea, režisors Šiničiro Savajs, 澤井 信一郎, Sawai Shin’ichirō, 2007, Japāna, Mongolija); “Čingishans” (Genghis Khan, režisors Henrijs Levins, Henry Levin, 1965, Lielbritānija, Dienvidslāvija); daudzsēriju (30 sērijas) televīzijas filma “Čingishans“ (成吉思汗, režisors Vans Veņdze, Wang Wenjie, 2004, Ķīna, Ziemeļkoreja).

20. gs. 70. un 80. gadu mijā visai populāra bija vācu disko grupa Dschinghis Khan.