Termins "sengrieķu mistērijas" parasti tiek attiecināts uz Eleusīnas mistērijām. Tomēr vēl bez Dēmetras (Δημήτηρ) kulta rituālu praktizēšanas Eleusīnas svētvietā Atikā sengrieķu pasaulē liela nozīme bija arī citu, piemēram, Dionīsa (Διόνυσος) vai Orfeja (Ὀρφεύς), Kibeles (Κυβέλη), Izidas (Ἶσις) un Ozirisa (Ὄσιρις), un mazāk zināmu vai pat nezināmu dievību kultiem. Sengrieķu mistēriju kultu galvenā kopīgā iezīme – tie saviem sekotājiem deva cerību uz labāku pēcnāves dzīvi, kas, iespējams, arī izskaidro mistēriju lielo popularitāti vairāk nekā 1000 gadu garumā.

Tā kā par mistēriju slepenajiem rituāliem to dalībnieki nedrīkstēja runāt, līdz mūsdienām nonākušās sporādiskās un pretrunīgās ziņas par mistērijām gadsimtu gaitā radījušas daudz spekulāciju gan par šo kultu būtību, gan arī par to, ko darīja un piedzīvoja rituālu dalībnieki. Zinātnieki, rekonstruējot mistērijas, balstās līdz mūsdienām nonākušajās mākslas un arheoloģijas liecībās, kā arī antīkajā literatūrā un epigrāfikas materiālos.

Papildus tradicionālajai bijībai pret dieviem un to pielūgsmei, kas sengrieķu pasaules pilsētvalstu iedzīvotājiem nodrošināja tūlītējus laicīgās dzīves labumus, piedalīšanās mistērijās katram to dalībniekam sniedza iespēju piedzīvot individuālu saskarsmi ar dievišķo, dodot cerību uz atdzimšanu vai labāku pēcnāves dzīvi. Tādējādi mistēriju kulti papildināja tradicionālo sengrieķu reliģiju, piešķirot tai filozofisku saturu. Šī iemesla dēļ mūsdienās sengrieķu mistērijas nereti dēvē arī par mistēriju skolām.

Mistēriju pamatidejām bija liela ietekme arī uz sengrieķu filozofijas virzienu – pitagorisma, platonisma un īpaši neoplatonisma – attīstību. Neoplatonistu filozofs Jamblihs (Ἰάμβλιχος) savā darbā “Par mistērijām” (De Mysteriis, ap 245.–325. gadu) atklāj neoplatonisma mistiskos uzskatus, apgalvojot, ka vienīgais labais ir vienotība ar dieviem un ka uz to ir tikai viens ceļš – teurģija (θεουργία, theourgia ‘reliģisks rituāls, kas demonstrē pārdabisku spēku). Saskaņā ar Jamblihu tieši upurēšana (θυσία, thysía) – viena no teurģijas daļām – veicina dvēseles katarses vai pilnveidošanas procesu un nodrošina tiešu kontaktu ar dieviem (De Mysteriis V.5-7).

Eleusīnas mistērijas un Dionīsa vai Orfeja mistērijas ir senākās un slavenākās sengrieķu mistērijas, kas īpašu uzplaukumu piedzīvoja 6. gs. p. m. ē. un 4. gs. p. m. ē., kā arī kristietības rašanās sākumposmā – mūsu ēras pirmajos gadsimtos. Tiek uzskatīts, ka šie kulti Senajā Grieķijā tika ievesti no zemēm ārpus sengrieķu pasaules vēl pirms Homēra (Ὅμηρος) laika (9. vai 8. gs. p. m. ē.).

6. gs. p. m. ē. Senajā Grieķijā no senas indoeiropiešu tautas, ko dēvēja par frīģiešiem un kas dzīvoja Anatolijā, tika ievests dievietes–mātes Kibeles kults. Šajā laikā Tēbās, centrālajā Grieķijā, un Egejas jūras salās – Lemnā un, iespējams, arī Samotrāķijā – tika ievestas un iedibinātas mistisku pazemes dievību Kabeiru (Κάβειροι) mistērijas. Paralēli sengrieķu pasaulē tika iedibināti arī citi slepeni reliģiski kulti.

Hellēnisma periodā, Senās Ēģiptes valdnieku Ptolemaju (Πτολεμαῖοι) valdīšanas laikā, sengrieķu pasaulē popularitāti guva arī no Ēģiptes ievesti kulti, piemēram, dievietes Izidas (Dēmetrai līdzīga dievība) kults un pēcnāves dieva Ozirisa kults. Izidas un Ozirisa mistērijas vēlāk tika praktizētas arī Romā, īpašu uzplaukumu piedzīvojot mūsu ēras 2. gadsimtā.

Zināms, ka pirmie baznīcas tēvi mistēriju kultus uzskatīja par spēcīgiem pretiniekiem savai ticībai un to praktizēšanu asi kritizēja. Piemēram, kristiešu teologs un filozofs Aleksandrijas Klements (Κλήμης ὁ Ἀλεξανδρεύς vai Titus Flavius Clemens) savā darbā “Pamudinājums grieķiem” (Προτρεπτικὸς πρὸς Ἕλληνας, 2. gs.) sengrieķu dievus, mītus un mistēriju kultus raksturo kā amorālus, smieklīgus, nepatiesus. Par mistērijām viņš raksta: “Un šis [iepriekš aprakstītais] ir mistērijas, īsi sakot, slepkavības un kapi.” (Προτρεπτικὸς πρὸς Ἕλληνας II. 16) Lai arī vienpusējs, Klementa sacerējums ir vērtīgs informācijas avots, jo daudzas no viņa sniegtajām ziņām par sengrieķu reliģiju, tostarp Eleusīnas mistērijām, kā arī Dēmetrai un Persefonei (Περσεφόνη) veltītiem svētkiem – Tesmoforijiem, citviet nav atrodamas.

392. gadā Romas imperators Teodosijs (Θεοδόσιος) pasludināja kristīgo ticību par vienīgo reliģiju Romas Impērijā un izdeva rīkojumu par Eleusīnas, kā arī citu nekristīgo svētvietu un orākulu slēgšanu. Taču interese par mistērijās veiktajiem rituāliem neizzuda uzreiz. Uzplaukstot un nostiprinoties kristietībai, sengrieķu mistēriju praktizēšana pakāpeniski samazinājās, līdz 5. gs. izzuda pavisam.

Mistērijas ir sengrieķu reliģijas daļa, un piedalīšanās mistēriju kultu rituālos bija nozīmīga seno grieķu dzīves sastāvdaļa. Par to, ka mistērijām Senajā Grieķijā tika piešķirta liela nozīme, liecina sengrieķu autoru (piemēram, Platona (Πλάτων), Sofokla (Σοφοκλῆςi), Pindara (Πίνδαρος), Eurīpida (Εὐριπίδης), Aristofana (Ἀριστοφάνης), Hērodota (Ἡρόδοτος), Isokrata (Ἰσοκράτης), Pausanija (Παυσανίας) u. c.) līdz mūsdienām nonākušajos literārajos darbos vai to fragmentos vērojamās atsauces uz mistēriju kultiem. Autori sniedz vispārīgus – gan pozitīvus, gan negatīvus – vērtējumus un atklāj dažādas detaļas par kādu no kultiem kopumā vai rituāliem. Piemēram, Platons dialogā “Faidons” (Φαίδων, ap 360. gadu p. m. ē.), kas zināms arī ar nosaukumu “Par dvēseli”, raksta: “Tie, kuri mums iedibināja iesvētīšanas rituālus (τελεταί, teletaí), šķiet, nav nekādi muļķi, bet patiesībā jau izsenis mīklaini ir teikuši, ka tas, kurš ierodas Aīdā neiesvētīts un neapgaismots, gulēs dubļos, bet tas, kurš ierodas attīrīts un iesvētīts, dzīvos starp dieviem.” (Plat. Phaedo 69c) Eurīpids sengrieķu traģēdijā “Bakhantes” (Βάκχαι, ap 406. gadu p. m. ē.) dialogā starp Penteju (Πενθεύς) un Dionīsu atklāj, ka iesvētītie nedrīkst izpaust neko par rituālu norisi neiesvētītajiem: “Pentejs: – Kāds ir jūsu rituālu (ὄργια, orgia) izskats? Dionīss: – Par tiem nedrīkst stāstīt mirstīgajiem, kuri nav iesvētīti bakhiskajās svinībās. Pentejs: – Un vai tiem, kas upurē, tiek kāds labums? Dionīss: – Tev nav tiesību to dzirdēt, bet labums ir tā vērts, lai par to zinātu.” (Eur. Ba. 471-5)

Šīs mistērijas tika rīkotas par godu lauksaimniecības dievietei Dēmetrai, viņas meitai Jaunavai (Kόρη, Korē) Persefonei un maznozīmīgai dievībai – Iakham Iakhs (Ἴακχος, Íakhos no sengrieķu lietvārda ἴακχος, íakhos 'dziesma'), kurš kā iesvētāmo dievs bija iesaistīts viņu gājienā uz Eleusīnas svētvietu, kas atrodas apmēram 22 km no Atēnām.

7. gs. beigās vai 6. gs. p. m. ē. sākumā Eleusīnas svētvietu savā pārziņā pārņēma Atēnu valsts. Lai gan divas vietējās dzimtas – Eumolpīdi (Εὐμολπίδαι) un Kēriki (Κήρυκες) –, kas līdz šim bija rūpējušās par kulta rituālu izpildi, saglabāja savas priesteru priekšrocības un pienākumus, Atēnas stingri kontrolēja kultu, kuru nu apmeklēja visas grieķu tautas, tostarp sievietes, bērni un vergi. Tikai slepkavas un tie, kuri nerunāja grieķu valodā, nevarēja tikt iesvētīti.

Homēriskā “Himna Dēmetrai” (Εἲς Δημήτραν, ap 675.–625. gadu p. m. ē.) ir agrākais līdz mūsdienām nonākušais avots, kurā pieminētas Eleusīnas mistērijas. Pastāv uzskats, ka himna sacerēta vēl pirms Eleusīnas svētvietas nonākšanas atēniešu pārziņā. Himnā aprakstīts, kā Dēmetra nodibināja mistērijas, meklējot Persefoni, kuru bija nolaupījis pazemes valdnieks Aīds (Ἅιδης). Lai arī himnā netiek atklāti noslēpumi, kas bija zināmi tikai iesvētītajiem, tomēr mīta detaļas, kas aprakstītas himnā, liecina par dažiem rituāliem, kas tika veikti, un mistēriju dalībniekos izraisītajām reliģiskajām emocijām.

Eleusīnas mistērijas tika svinētas katru gadu pavasarī un rudenī. Mazās mistērijas notika februārī–martā un bija tāda kā pirmā iesvētīšanas pakāpe, kas ietvēra rituālu attīrīšanos un, iespējams, gavēni. Lielās mistērijas notika septembra beigās un ilga 10 dienas. Tās ietvēra divus posmus: iesvētīšanas rituālu iesvētāmajiem un jau iesvētīto iesvētīšanu augstākā pakāpē.

Eleusīnas mistērijas, no vienas puses, iesvētītajiem nodrošināja labu laicīgo dzīvi, jo primāri bija saistītas ar lauksaimniecību un zemes auglību, un, no otras puses, deva cerību uz labāku pēcnāves dzīvi. Romiešu autors Cicerons (Marcus Tullius Cicero), raksturojot Eleusīnas mistēriju iesvētīšanas rituāla duālo nozīmi, traktātā “Par likumiem” (De legibus, ap 52. gadu p. m. ē.) raksta: “...iesvētīšanās (initia), kā tās tiek sauktas, mēs uzzinājām dzīves patiesos pirmsākumus un mēs ne tikai saņēmām zināšanas par to, kā dzīvot ar prieku, bet arī – kā nomirt ar gaišāku cerību.” (Cic. Leg. 2.36)

Atšķirībā no Eleusīnas mistērijām, kas notika tikai Eleusīnas svētvietā, vīna un ekstāzes dievam Dionīsam veltītie kulta rituāli notika dažādās vietās visā Vidusjūras reģionā – no Melnās jūras līdz Ēģiptei un no Mazāzijas līdz Dienviditālijai, turklāt tie atšķīrās.

Dionīss simbolizēja cilvēka pirmatnējo dabu, kurai, kā uzskatīja viņa sekotāji, varēja piekļūt ar vīna palīdzību. Pastāvēja arī uzskats, ka Dionīsam piemīt vara pār nāvi. Saskaņā ar mītu Dionīsu saplēsa gabalos un apēda titāni, taču Zevs viņu atdzīvināja.

Ziņas par Dionīsa mistērijām ir ļoti trūcīgas. No antīkajiem avotiem – literārajiem darbiem un mākslas – zināms, ka daži rituāli notika publiski, piemēram, neprātīga piedzeršanās, mūzikas instrumentu spēlēšana, dzīvnieku upurēšana, kam sekoja asiņu dzeršana, sajaucot tās ar vīnu.

Tiek uzskatīts, ka 6. gs. p. m. ē. beigās–5. gs. p. m. ē. sākumā Dionīsa mistērijas pārtapa Orfejam veltītajās jeb tā dēvētajās orfiskajās mistērijās. Orfejs tiek atspoguļots vairākos mītos – kā viens no argonautiem, mītisks dziedonis un liras muzikants, arī cilvēks, kurš nokāpis pazemes valstībā, lai vestu atpakaļ savu mirušo sievu Euridiki (Εὐρυδίκη). Pastāvēja uzskats, ka Orfejs ir Dionīsa mistēriju dibinātājs.

Orfeja sekotāji jeb orfiķi dzīvoja askētisku dzīvesveidu, atsakoties no savu priekšgājēju vaļīgajām, amorālajām darbībām. Viņi ticēja, ka cilvēki ir dievišķi, radīti no to titānu pelniem, kuri nogalināja Dionīsu. Diemžēl viņi mantoja arī titānu grēkus, kas viņiem bija jāizpērk.

Gan Dionīsa, gan Orfeja mistēriju rituāli lielā mērā attiecās uz pēcnāves dzīvi, par to liecina arheoloģiskie atradumi apbedījumu vietās – dažādu materiālu plāksnītes ar enigmātiskiem uzrakstiem, kas sniedz norādījumus ceļam uz pazemes valstību.

Senie grieķi dievieti Kibeli sauca arī par Māti (Μᾶτερ, Māter vai Μήτηρ, Mētēr) un visai drīz pēc tās kulta iedibināšanas identificēja ar sengrieķu dievietēm – gan ar zemes personifikāciju dievieti Gāju (Γαῖα), dievieti Reju (Ῥεία; Reja–Kibele), kura tika uzskatīta par dievu māti, gan arī ar Dēmetru un vairākām citām grieķu dievietēm.

Tika uzskatīts, ka Kibele mājo kalnu virsotnēs, kur kopā ar lauvām valda pār dabas pasauli. Ar viņas kultu saistītie rituāli ietvēra skaļu bungu mūziku, neprātīgas dejas, kas, līdzīgi kā Dionīsam veltītie rituāli, kulta dalībniekus noveda ekstāzē, rituāla vērša kaušanu un apliešanos ar tā asinīm.

Arī Kibeles kults ietvēra cerību uz atdzimšanu. Šis aspekts saistīts ar vēlāku kulta papildinājumu, kuru droši vien ieviesa grieķi, – mītu par Atisu (Ἄττις, Áttis), mirstīgo, kurš atteicās no Kibelas romantiskajiem piedāvājumiem un tika sodīts ar neprātu, kā rezultātā viņš pats sev nogrieza sēkliniekus un nomira. Galu galā Kibele pārdomāja un lūdza Zevu atļaut Atisam augšāmcelties. Mīta iespaida rezultātā Kibelei veltītajos rituālos Kibeles priesteri veica paškastrāciju ar cerību kādreiz atdzimt. Kibeles rituālus pārraudzīja priesteri – einuhi. 3. gs. p. m. ē. Kibeles kults kļuva nozīmīgs Mazāzijas reģionos – Īlijā un Pergamā, Romas Impērijas periodā – arī Romā, kur Kibeli pielūdza kā Magna Mater (no latīņu valodas ‘Lielā Māte’).

Šis kults bija populārs grieķu jūrnieku vidū, jo iesvētīšana sengrieķu pasaulē ievesto pazemes dievību Kabeiru mistērijās solīja drošību jūrā. Līdzīgi kā citos sengrieķu kultos, arī Kabeiru mistēriju dalībnieki veica attīrīšanās un auglības rituālus. Kulta slepenības dēļ tā būtība un saikne ar sengrieķu dievībām nav zināma. Nekas daudz nav zināms arī par šī kulta sekotājiem.

Antīkie avoti sniedz aprakstus par dažādiem iesvētīto un iesvētāmo (iesvētīšanas kandidātu) gājieniem pirms un pēc mistēriju slepenajiem rituāliem, kā arī neskaidrus mājienus par svētām lietām vai priekšmetiem (τὰ ἱερὰ, tá hierá), kas tika atklāti iesvētīšanas laikā un par kuriem iesvētītie nedrīkstēja runāt. Lai gan daži vēlākie antīkie avoti apgalvo, ka sniedz ziņas par Dēmetras atklāsmi Eleusīnas mistēriju kulminācijā, to apraksti atšķiras.

Mistērijās veiktie rituāli bija līdzīgi, piemēram, iesvētīšana ietvēra fizisku un garīgu attīrīšanos (purifikācija), kam sekoja saskarsme ar dievišķo, kas, kā tika uzskatīts, nošķīra indivīdu no tiem, kas nav iesvētīti, un deva iesvētītajam svētības sajūtu, proti, ka viņa vajadzības šajā dzīvē un pēc nāves ir nodrošinātas. Tiek uzskatīts, ka gan Dēmetrai, gan Dionīsam veltīto mistēriju centrā bija teatrāls uzvedums par attiecīgās dievības dzīves ciklu, kurā tā triumfēja pār nāvi un atdzima no jauna. Mistērijās pielūgtās dievības mīts visos kultos tika interpretēts alegoriski. Nozīmīga mistēriju daļa bija ekstāzes piedzīvošana ar dejas un ritmiskas mūzikas palīdzību.

Dalība mistēriju kultu rituālos veicināja ciešākas savstarpējās attiecības iesvētīto jeb mistu starpā. Piedaloties rituālās darbībās, tie valkāja vienādu apģērbu. Mistiem bija kopīga pieredze par iesvētīšanas rituālā piedzīvoto. Daži antīkie avoti norāda, ka par iesvētīšanu, kā arī dalību rituālos tika pieņemta samaksa un ziedojumi.