Lūgšana parasti sākās ar komplimentiem dievībai, sniedza norādes par lūdzēja vai lūdzēju dievbijību un beidzās ar konkrētu lūgumu. Kā mājās, tā arī publiskā vidē – dievībai veltītos svētkos, kaujas laikā u. tml. – pēc lūgšanas sekoja ziedošana. Ziedoti tika zelta, sudraba un bronzas trauki, ieroči, bronzas vai terakotas figūriņas, gleznas un rūpīgi austi apģērbi. Šie vērtīgie priekšmeti tika nolikti attiecīgā dieva svētnīcā un apliecināja ziedotāja cieņu un dievbijību, vai nu cerot uz dievības atbalstu, vai pateicībā par to. Ne tik ilgnoturīgi ziedojumi arī bija dažādi, sākot no dārgu dzīvnieku upurēšanas un beidzot ar salīdzinoši lētākām veltēm, piemēram, tika ziedoti augļi, no augļiem pagatavotas kūkas, arī vīns, piens, medus (dzēriena ziedošanu sauc par libāciju). Upurējamā dzīvnieka dzimums parasti atbilda dievības dzimumam. Dieviem upurēja dažādus dzīvniekus: Atēnai – teles, Hērai – govis, Dēmetrai – cūkas, Zevam un Dionīsam – vēršus, Hekatei (Ἑκάτη) – suņus, Artemīdai – medījumu un teles, Poseidonam – zirgus. Tomēr upurdzīvnieku nošķīrums netika stingri ievērots. Lai neaizvainotu dievību, upurim bija jābūt nevainojamam.
Bareljefs ar upurēšanas ainu dievietei Dēmetrai. Senā Grieķija, 4. gs. p. m. ē.
Avots: CM Dixon/Print Collector/Getty Images, 501583763.
Rītausmā upurēja olimpiskajiem dieviem, savukārt vakarā – htoniskajām (zemes un pazemes) dievībām. Upurēšana notika dieva svētvietā, parasti pie altāra, kas atradās uz austrumiem no tempļa. Līdzās dzīvnieku upurēšanai nereti tika veikta arī libācija. Upurēšanai sekoja dzīres, kurās rituāla dalībnieki mielojās ar upura gaļu un iekšām, kā arī līdzņemtajiem ēdieniem, vīnu, olīveļļu. Arheoloģiskās liecības, sasaucoties ar mītos atspoguļotajiem notikumiem un rituāliem, apliecina, ka dažkārt, izņēmuma kārtā, tika upurēti arī cilvēki.
Saskaņā ar Homēra eposos minēto, kulta rituāls varēja ietvert arī mazgāšanos pirms upurēšanas, apbēršanu ar miežu graudiem un simbolisku ziedojumu veidošanu no matiem. Lūgšanu laikā lūdzēji stāvēja ar paceltām rokām un viņu plaukstas bija pavērstas uz augšu.
Par publisko kultu rituālu izpildi rūpējās kultu kalpotāji jeb priesteri, kuri bieži vien nāca no vienas dzimtas, piemēram, Atēnās Eteobūtadu (Έτεοβουτάδαι) dzimtas pārstāvji organizēja arhaiskā Atēnu valdnieka – varoņa Erehteja (Ἐρεχθεύς) – kulta rituālus, bet Praksiergīdu (Πραξιεργίδαι) dzimtas sievietes Plinterijos (no sengrieķu darbības vārda πλίνειν, plínein ‘mazgāt’) veica Atēnas statujas tērpa un rotu mazgāšanu un tīrīšanu. Mistērijas Eleusīnā pārvaldīja Eumolpīdi (Εὐμολπίδαι) un Kēriki (Κήρυκες). Atbilstība starp dievību un priesteru dzimumiem nebija obligāta. Hēra un Atēna deva priekšroku priesterienēm, bet Izīda un Kibele – priesteriem, Apollons Delfos iedvesmoja priesterieni Pītiju.
