Senslāvu valoda ir pirmā slāvu literārā valoda un slāvu pareizticīgās baznīcas valoda. Rokrakstos no šīs valodas izcelšanās laika tā dēvēta par slāvu jeb slovēņu valodu (словѣньскъ). Savos pirmsākumos senslāvu valoda bija grāmatu (literārā) valoda un netika izmantota sadzīviskai saziņai. Taču dzīvas runas ietekmē grāmatu valoda mainījās, blakus vecajiem rakstiem parādījās jauni, kas atainoja vietējās valodas īpatnības. Dažādos reģionos veidojās savi literārās valodas paveidi (dialekti), savukārt līdzšinējā literārā valoda kopš šo reģionālo atšķirību parādīšanās tiek saukta vairs nevis par senslāvu, bet gan baznīcslāvu valodu. Pieņemts runāt par baznīcslāvu (vai senās baznīcslāvu) valodas bulgāru, serbu un krievu dialektiem. Šobrīd ir nostiprinājusies tradīcija par senslāvu valodu saukt valodas, kurās rakstīti pirmie slāvu literatūras pieminekļi, savukārt par baznīcslāvu valodu sauc mūsdienu baznīcas literatūras valodu.

Senslāvu valoda ir senākā līdz mūsdienām nonākusī apstrādātā slāvu runa un tās rakstiskā fiksācija. Pirmie senslāvu rakstības pieminekļi attiecināmi uz 9. gs. 60. gadiem. Tie ir gan grieķu liturģisko grāmatu tulkojumi, gan vēlāki oriģināli autoru darbi.

Tā kā senslāvu valodai bija citām slāvu valodām tuva skaņu sistēma, gramatiskā uzbūve un vārdu krājums, tā ātri izplatījās slāvu zemēs kā baznīcas, zinātnes un daļēji arī daiļliteratūras valoda. Visas pārējās slāvu valodas rakstiski nostiprinājās ievērojami vēlāk (senākie saglabājušies rakstiskie krievu valodas pieminekļi attiecināmi uz 11. gs. otro pusi, senčehu – uz 13. gs., savukārt senākie saglabājušies poļu valodas pieminekļi nāk no 14. gs.).

Tādējādi senslāvu valoda lielā daļā gadījumu sniedz iespēju iepazīt slāvu valodu skaņas un formas to senākajā attīstības posmā.

Kijivas Krievzemē senslāvu valoda ienāca līdz ar kristietības pieņemšanu (988. gadā) kā baznīcas rakstu valoda.

Baznīcslāvu valoda ilgu laiku bija pāretniska valoda un pildīja baznīcas, reliģiskas valodas funkciju. Kijivas Krievzemē to prata un mācījās, taču tā nebija vietējo iedzīvotāju dzimtā valoda. Baznīcslāvu valodas saglabāšanos Kijivas Krievzemē un vēlāk tās teritorijās izveidojušajās valstīs līdz pat 18. gs. sākumam zinātnieki skaidro ar baznīcas vajadzībām, kā arī kultūras tradīcijām.

Kaut gan šai valodai ir mirušas valodas statuss, tā joprojām tiek izmantota pareizticīgās baznīcas dievkalpojumos.

9. gs. Kirils (Κύριλλος) un Metodijs (Μεθόδιος) senbulgāru valodā pārtulkoja Evaņģēlijus, Apustuļu darbus un Psalmus, tādējādi liekot pamatu starpslāvu literārajai valodai, kas zināma arī kā senslāvu valoda.

Caur to slāvu tautas uzņēma antīkās un kristīgās civilizācijas vērtības. Tā slāviem pavēra ceļu uz savu sasniegumu un kultūras rakstveida nostiprināšanu. Senslāvu valodai bija spēcīga loma bulgāru, serbu, krievu un citu slāvu tautu literārās valodas attīstībā.

Senslāvu valodas kā dzīvas valodas izzušana notika ne vēlāk kā 11. gs., un tas skaidrojams ar to, ka tā, būdama tuva savas izplatības areāla slāvu tautu valodām, pati tik ļoti ietekmējās no šajās tautās runātās valodas, ka zaudēja savu sākotnējo būtību un izzuda.

Tomēr tās izzušana nenotika strauji. Baznīcas un reliģiskajā literatūrā ar laiku arvien vairāk parādījās slāvu tautās runātās valodas elementi. Mūsdienās tas krievu literārās valodas tips, kura pamatā bija senslāvu valoda, tiek saukts par krievu varianta baznīcslāvu valodu.

Nozīmīgākie senslāvu valodas fonētikas likumi ir augšupejoša skanīguma likums un vaļējas zilbes likums.

Zilbe veidojās uz augšupejoša skanīguma likuma pamata, kā tas bija visās tā laika slāvu valodās. Tas nozīmē, ka skaņas zilbē varēja izvietoties tikai pieaugošā skanīguma secībā, sākot ar mazāk skanīgajām skaņām (frikatīviem) un beidzot ar skanīgākajām (skaneņiem un patskaņiem).

Zilbe noslēdzās ar plūdeni vai patskani (vaļējas zilbes likums), citu grupu skaņu klātesamība zilbē nebija obligāta. Savukārt vienas grupas skaņu atrašanās līdzās bija iespējama tikai, ja tās bija pieskaitāmas pie dažādām zilbēm.

Līdzās šiem likumiem bija arī tendence izvairīties no pārāk straujas skanīguma pārejas, tāpēc bieži parādījās iesprausti līdzskaņi [зр]>[здр], [ср]>[стр].

Pastāvēja 11 patskaņu fonēmas, kas atšķīrās pēc mēles pacēluma vietas, augstuma, nazāluma / nenazāluma (nazāli un tīri patskaņi), kā arī pēc labializācijas (labializēti patskaņi). Senslāvu valodā paralēli pilniem patskaņiem pastāvēja arī reducēti (pārīsi) patskaņi /ъ/ и /ь/, kas vārdā varēja atrasties zilbē ar spēcīgu pozīciju (izteiktāk pietuvojoties pilniem patskaņiem) vai vāju pozīciju. Reducēto patskaņu pozīcija nosakāma no vārda beigām. Par vājām tika uzskatītas pozīcijas, kas atradās vairākzilbju vārda pašās beigās, pirms pilnu patskani saturošas zilbes un pirms zilbes ar reducētu patskani spēcīgā pozīcijā. Par spēcīgām tika uzskatītas pozīcijas, kas atradās pirms zilbes ar reducētu patskani vājā pozīcijā, uzsvērtas (nosacīti) zilbes sākumā un vienzilbes vārda beigās. Rezultātā vājās pozīcijās esošie reducētie patskaņi vairs netika izrunāti. Šo parādību sauc par reducēto patskaņu krišanu. Senslāvu rakstu pieminekļos redzamas šī procesa sākuma stadijas.

Pastāvēja 26 līdzskaņu fonēmas (27, ja pieskaita tikai aizgūtos vārdos atrodamā fonēma /ф/), kas savstarpēji atšķīrās pēc šādām pazīmēm: artikulācijas vietas (lūpeņi, zobeņi, vidusaukslējeņi, aizmugurējie aukslējeņi), artikulācijas veida (eksplozīvie, frikatīvi, afrikāti, saliktie, nāseņi, vibranti, laterālie), balsīguma (nebalsīgie un balsīgie), kā arī papildu artikulācijas (cietā, pusmīkstā, mīkstā).

Senslāvu valodā tika izmantota trīs veidu palatalizācija. Par palatalizāciju vēsturiskajā fonētikā sauc skaņas izmaiņas, kuru rezultātā cietie līdzskaņi pirms priekšējās rindas patskaņiem kļūst mīksti (palatāli jeb palatalizēti). Paleoslāvistikā ar palatalizāciju tradicionāli saprot pirmslāviskas pakaļējās artikulācijas (velāro) līdzskaņu *k, *g, *x izmaiņas (“pārejas”) uz mīkstajiem šņāceņiem un svelpeņiem pirms un pēc priekšējās rindas patskaņiem. Pirmā un otrā palatalizācija bija regresīvas, jo notika sekojošā patskaņa ietekmē, trešā palatalizācija bija progresīva. Tajā mīkstinošu iedarbību uz pakaļēji artikulēto skaņu izdarīja tā priekšā esošs patskanis. Šāda palatalizācija notika sistēmā, kas nepazina palatalizētu un nepalatalizētu līdzskaņu fonoloģisko pretstatījumu, tāpēc rezultātā pakaļējo mēleņu vietā radās jaunas palatālās fonēmas. Atbilstoši šīs palatalizācijas sauc par pārejas palatalizācijām: pakaļējie mēleņi ir it kā pārgājuši mīkstajos šņāceņos un svelpeņos. Svarīgākais sistēmiskais palatalizācijas rezultāts bija vēlāka laika pirmslāvu valodas līdzskaņu fonēmu sastāva papildinājums: pirmās palatalizācijas rezultātā radās palatālie “šņāceņi”, savukārt otrā un trešā palatalizācija veicināja palatālo “svelpeņu” rašanos. Sākotnējās palatālās fonēmas, kas izveidojās palatalizācijas procesā, vēlāk piedzīvoja pārmaiņas dažādās slāvu valodās un dialektos (piemēram, tās varēja kļūt cietas). Turklāt palatalizācija rosināja skaņu miju, kam bija nozīmīga loma senslāvu valodas vārdu deklinēšanā un konjugēšanā, kā arī vārddarināšanā.

Senslāvu valodā pastāvēja šādas lokāmas vārdšķiras: lietvārdi, vietniekvārdi, īsie un pilnie īpašības vārdi, skaitļa vārdi.

Tika izmantoti seši locījumi: nominatīvs, ģenitīvs, datīvs, akuzatīvs, instrumentālis, lokatīvs un vokatīva forma, kā arī trīs gramatiskie skaitļi ‒ vienskaitlis, divskaitlis un daudzskaitlis. Vienskaitlī pastāvēja visi seši locījumi un vokatīva forma, daudzskaitlī nebija vokatīva, savukārt divskaitlī sakrita nominatīvs / akuzatīvs / vokatīvs, ģenitīvs / lokatīvs un datīvs / instrumentālis. Tas nozīmē, ka divskaitlī bija iespējamas tikai trīs vārdformas.

Senslāvu valodā lietvārda dzīvuma kategorija tādā veidā, kādā tā pastāv mūsdienu slāvu valodās, vēl nebija izveidojusies.

Īpašības vārds morfoloģiskajā ziņā vēl nebija tik skaidri saistīts ar lietvārdu, kā tas ir mūsdienu krievu valodā. Kā arī īpašības vārdu īsajām formām senslāvu valodā bija lielāka loma nekā mūsdienu krievu valodā, turklāt tos bija iespējams lietot kā raksturojošu vārdu, savukārt īpašības vārdu pilnās formas netika izmantotas nominālā izteicēja sastāvā.

Ievērojamas atšķirības raksturīgas arī darbības vārdu sistēmām: veida un kārtas kategorijas senslāvu valodā vēl nebija ieguvušas tādu formu, kādā tās pastāv mūsdienu slāvu valodās. Tā kā darbības vārda veida kategorija nebija pietiekami noformējusies, senslāvu valodā pastāvēja vairāki pagātnes laiki (aorists, imperfekts, perfekts, pluskvamperfekts). Arī norādīšanai uz nākotnes darbībām izmantotie paņēmieni ievērojami atšķīrās no mūsdienu krievu valodā esošajām darbības vārdu nākotnes formām.

Atšķirībā no mūsdienu darāmās kārtas lokāmajiem divdabjiem atbilstošajiem senslāvu lokāmajiem divdabjiem bija gan īsās, gan pilnās formas, kā arī tie varēja kalpot par izteicēju.

Nelokāmā divdabja kategorija senslāvu valodā vēl nebija izveidojusies (krievu valodā nelokāmie divdabji izveidojās no senkrievu valodas darāmās kārtas lokāmajiem divdabjiem), taču, tāpat kā infinitīva gadījumā, pastāvēja īpaša darbības vārda forma – supīns (mērķa infinitīvs) –, kas mūsdienu krievu valodā nepastāv.

Senslāvu valodā atspoguļojas arī senslāvu sintakses vispārīgās īpatnības: paratakses (sakārtojuma) dominēšana pār hipotaksi (pakārtojumu). Sakārtojuma ietvaros priekšroka ir saskaņojumam, nevis pārvaldījumam, un vairāk izplatīts ir pārvaldījums, neizmantojot prievārdu.

Arī salikta pakārtota teikuma konstrukcija senslāvu valodā nebija pilnībā attīstīta: saistīšanas veidu bija mazāk, un tie salīdzinoši nebija daudzveidīgi.

Tā kā senslāvu valoda visupirms bija baznīcas liturģiskā valoda, tajā tika izteikti no seno slāvu ikdienas dzīves attāli jēdzieni un idejas, tāpēc bija nepieciešamība radīt lielu skaitu jaunu vārdu. Daļa nepieciešamās leksikas jau parādījās valodā, ko lietoja Solunas (tagad Tesalonīke Grieķijā) slāvi, kuri dzīvoja kristīgās runas tradīcijas apstākļos un kopš seniem laikiem kontaktējās ar grieķiem. Taču ar to nepietika, tādēļ senslāvu valodas veidotāji tajā ieviesa daudz jaunu vārdu, kas aizgūti no grieķu valodas gan tiešā veidā (ароматъ ‘smarža’ < grieķu ἄρωμα, ἀρώματος ‘smarža’; икономъ ‘vadītājs’ < grieķu οἰκονόμος ‘mājkalpotājs’), gan kā kalki, t. i., vārdi, kas uzbūves ziņā veidoti pēc grieķu parauga (благословити ‘slavēt, svētīt’ < grieķu εὐλογεῖν ‘svētīt’, salīdziniet εὐ-λογ-ειν = {благо} + {слов(о)} + {-ити}, дъводоушиѥ ‘divkosība’ < grieķu διψυχία ‘divkosība, salīdziniet δι-ψυχ-ία = {дъв(а)} + {доуш(а)} + {иѥ}; негасимъ ‘nedzēšams’ (lokāmais ciešamās kārtas tagadnes divdabis) < grieķu ἄσβεστος ‘nedzēšams’, salīdziniet ἄ-σβεσ-τος = {не} + {гас(ити)} + {мъ}). Turklāt senslāvu tekstos kalki izmantoti paralēli tiešiem aizguvumiem: salīdziniet икономъ ‒ приставьникъ ‘vadītājs’ (pēdējais no tiem ir kalks no grieķu valodas vārda ἐπιστάτης ‘vadītājs’). Grieķu valodas elementi caurvija visus senslāvu valodas līmeņus, jo īpaši leksiku un sintaksi. Grieķu valodā izmantotās sintaktiskās konstrukcijas tika kopētas brīžos, kad senslāvu valodā neatradās atbilstošas formas.

Dažas pazīmes, kas norāda uz to, ka vārds ir senslāvisms:

1)     priedēkļi воз- un чрез-. Piemēram: возвратить ‘atdot atpakaļ’, чрезмерный ‘pārmērīgs’;

2)     saliktas leksēmas, kas ietver vārdus бого-, добро-, грехо-, зло- u. tml. Piemēram: злонравие ‘ļaunprātība’, грехопадение ‘krišana grēkā’;

3)     piedēkļi -ств-, -знь-, -ущ-, -ющ-, -ащ-, -ящ-. Piemēram: горящий ‘degošs’, тающий ‘kūstošs’.

Šī valoda jau savas pastāvēšanas pirmsākumos ietvēra citu slāvu dialektu iezīmes, kā dienvidslāvu, tā rietumslāvu, daļēji Panonijas un Morāvijas izloksnes (sal. ашють ‘velti’, рѣснота ‘patiesība’, отълѣкъ ‘atlikums’ u. c.). Senslāvu pieminekļos esošie šādi vārdi, kā arī aizguvumi no latīņu un vācu valodas (piemēram, оцьтъ ‘skābs vīns, etiķis’ < latīņu acetum; поганъ ‘pagāns’ < latīņu paganus, no kā cēlies arī grieķu παγανός ‘pagāns’; постъ ‘gavēnis’ < senvācu fasta ‘gavēnis’; мънихъ ‘mūks’ < senvācu munich ‘mūks’ < latīņu monicus ‘viens, vientuļš’ < grieķu μοναχός ‘vientuļš’) veidoja pamatu tā saucamajai Panonijas teorijai par senslāvu valodas izcelsmi.

Uz senslāvu valodas balstītas rakstības izveidošana saistīta ar misionāru ‒ brāļu Kirila un Metodija ‒ darbu slāvu tautu kristianizācijas procesā. Pirms došanās uz Morāviju ar brāļa Metodija un mācekļu palīdzību Kirils 863. gadā izveidoja senslāvu alfabētu un senslāvu valodā no grieķu valodas pārtulkoja galvenās dievkalpojumu grāmatas. Šobrīd pētnieku vidū nav vienprātības par to, kuru no diviem labi zināmajiem senslāvu alfabētiem ‒ glagolicu vai kirilicu ‒ Kirils izveidoja. Tomēr lielākā daļa zinātnieku sliecas piekrist uzskatam, ka no šiem senākais senslāvu alfabēts, kuru radījis Kirils, ir glagolica, savukārt kirilica ir radīta vēlāk, par pamatu ņemot grieķu alfabētu.

Sākotnējā kiriliskā alfabēta sastāvs zinātniekiem nav zināms. “Klasiskā” senslāvu kirilica, kurā ir 43 burti, daļēji satur vēlāk pievienotus burtus (ы, оу, jotētos burtus). Kirilica ietver grieķu alfabētu (24 burti), taču daļa no grieķu alfabēta pārņemto burtu (ksi, psi, fita, ižica) atrodas nevis savā sākotnējā pozīcijā, bet gan ir pārnesti alfabēta beigās. Tas papildināts ar 19 burtiem, kas apzīmē grieķu valodā neesošas slāvu valodām specifiskas skaņas. Līdz pat Pētera I (Пётр I) ieviestajām reformām kirilicai nebija mazo burtu, viss teksts tika rakstīts lielajiem burtiem. Daļa to kirilicas burtu, kuri nenāk no grieķu alfabēta, vizuāli ir tuvi glagolicas burtiem. Ц un Ш rakstības ziņā ir līdzīgi atsevišķām citu tā laika alfabētu (aramiešu, etiopiešu, koptu, ebreju, brahmi) rakstzīmēm, un viennozīmīgi noteikt to aizgūšanas avotu nav iespējams. Б izskatās līdzīgs В, savukārt Щ ir līdzīgs Ш. Kirilicas digrafu (Ы no ЪІ, ОУ, jotētie burti) veidošanas princips kopumā ir tāds pats kā glagolicai.

Lielākā daļa līdz mūsdienām saglabājušos senslāvu valodā rakstīto pieminekļu ir grieķu tekstu tulkojumi. Tie visupirms ir dievkalpojumu (liturģiskās) grāmatas. Vēl dzīvodams Bizantijā, Kirils sāka senslāvu valodā tulkot grieķu kanoniskos evaņģēlijus. Savukārt Lielmorāvijā Kirils un Metodijs pabeidza iesāktos evaņģēliju tulkojumus, kā arī pārtulkoja (visticamāk, 864.–867. gada laikā) Apustuļu darbus, Psalmus, kas viduslaikos bija pirmā un galvenā lasītprasmes apguvē izmantotā grāmata, un dažus citus tekstus, tai skaitā Nomokanonu (Νομοκανών, baznīcas kanonu un civillikumu krājums). Vēlāk, jau pēc Kirila nāves, Metodijs ar saviem mācekļiem sagatavoja ievērojamas daļas Bībeles tekstu tulkojumus. Turklāt sadarbībā ar Morāvijas varas iestādēm viņi izveidoja arī senu slāvu tiesību pieminekli ‒ “Tiesāšanas likums cilvēkiem” (Законъ сѹдьнꙑи людьмъ). Uz šo periodu, visticamāk, attiecināms arī darbs par slāvu rakstības pamatlicēja Kirila dzīvi “Kirila dzīve” (Житьѥ Константина). Vēlāk Bulgārijā cara Simeona Lielā (Симеон I Велики) valdīšanas laikā (893.–927. gadā) tika iztulkots vēl vairāk grieķu tekstu, tai skaitā izveidoti kompilatīvi krājumi, kā arī oriģināli darbi senslāvu valodā, piemēram, “Metodija dzīve” (Житьѥ Меѳодїа), “Nauma dzīve“ (Житьѥ Неємія; Naums bija viens no Kirila un Metodija mācekļiem), kā arī “Melnsvārča Hrabra traktāts par rakstiem” (Ὀ писмєнєхь), “Ābeces lūgšana” (Азбучная молитва), ko sarakstīja Preslavas Konstantīns (Константин Преславски), un Solunas brāļu mācekļa un, iespējams, viņu dzīves aprakstu autora Ohridas Klimenta (Климент Охридски) sacerējumi. Svarīgs ir arī tāds filozofiski reliģisks sacerējums kā “Sešas dienas” (Шестоднев). Tas ir heksamerons, ko sarakstījis Joans Eksarhs (Йоан Екзарх), izcils 10. gs. bulgāru rakstnieks, un kas pamatā bija tulkojums no grieķu valodas un kompilācija.

Pie senākajiem (10.‒11. gs.) senslāvu valodas pieminekļiem pieskaitāmi glagolicā rakstītie: “Asemani evaņģēlijs” (Codex Assemanius), “Bojanas evaņģēlijs” (Боянское евангелие), “Zografa tetraevaņģēlijs” (Quattuor evangeliorum codex glagoliticum olim Zographensis) kopā ar “Zografa palimpsestu” (Supplementum glagoliticum codicis Zographensi), “Kijivas glagoliskās lapas” (Folia Kioviensia), “Marijas tetraevaņģēlijs” (Codex Marianus), “Sīnāja psaltērijs” (Psalterium Sinaiticum), “Sīnāja lūgšanu grāmata” (Euchologium Sinaiticum), “Ohridas glagoliskās lapas” (Fragmenta Achridiana).

Kirilicā rakstītie pieminekļi: Bulgārijas cara Samuila uzraksts (Самуилов надпис), “Eninas Apustuļu darbi” (Енински апостол), “Zografa lapas” (Zograph folia), “Undolska lapas” (Undolski folia), “Maķedonijas lapa” (Македонский кириллический листок), “Savvas grāmata” (Савина книга), “Supraslas rokraksts” (Codex Suprasliensis), “Hilandara lapas” (Hilandar Folia).