Vidus dialekts gan valodas, gan ģeogrāfiskā ziņā atrodas vidū starp augšzemnieku un lībisko dialektu un ir latviešu literārās valodas pamats, tāpēc tajā atšķirības no literārās valodas ir mazākas nekā citos dialektos. Uz vidus dialekta bāzes veidojusies latviešu literārā valoda.

Daļā vidus dialekta izlokšņu saglabājušās visas trīs zilbes intonācijas – stieptā, lauztā, krītošā (Vidzemē tā aptver Cēsu, Smiltenes, Valkas, Valmieras apkārtni, Zemgalē to sastop Jaunpilī un Blīdenē). Citās vidus dialekta izloksnēs ir zudusi atšķirība starp krītošo un lauzto intonāciju, tiek lietotas divas intonācijas – stieptā un nestieptā, respektīvi, lauztā.

Latviešu valodniecībā precīzas dialektu robežas nav, jo tās nosaka pēc izoglosu kopuma, atklājot vairākas izlokšņu īpatnības. Dialektu klasifikācijas pamatā ir fonētisko, morfoloģisko un leksisko izoglosu kopums.

Vidus dialektā šķir trīs izlokšņu grupas:

1) kursiskās izloksnes;

2) zemgaliskās izloksnes;

3) Vidzemes izloksnes.

Vidus dialekta kursiskās izloksnes runā lielākajā daļā Dienvidkurzemes apmēram līdz Kuldīgai ziemeļu virzienā un atsevišķās Zemgales ziemeļrietumizloksnēs (Aizupē, Vecmokās, Zantē, Zemītē u. c.). Tām pamatā ir kuršu sentautas valoda.

Zemgaliskās izloksnes veidojušās uz zemgaļu sentautas valodas pamata. Tiek šķirtas diva veida zemgaliskās izloksnes. Zemgaliskās izloksnes ar anaptiksi jeb īsa patskaņa iespraudumu aiz sena tautosillabiska līdzskaņa r vai l runā atsevišķās Kurzemes dienviddaļas izloksnēs, piemēram, izloksnēs uz dienvidaustrumiem no Liepājas (Aizvīķos, Bārtā, Bunkā, Gramzdā, Priekulē, Purmsātos, Virgā u. c.) un uz dienvidiem no Saldus (Ezerē, Kursīšos, Pampāļos, Zvārdē u. c.), kā arī daļā Rietumzemgales izlokšņu (Bēnē, Glūdā, Jaunpilī, Penkulē, Remtē, Strutelē, Svētē u. c.).

Zemgaliskās izloksnes bez anaptikses runā Zemgales vidienē līdz Kurmenei, Skaistkalnei, Taurkalnei, kur jau manāma arī augšzemnieku dialekta ietekme. 

Vidzemes izlokšņu pamatā ir latgaļu valoda un latgalizēta zemgaļu valoda. Anna Stafecka minējusi, ka jautājums par vidus dialekta cilmi ir visai sarežģīts, īpaši Vidzemes izlokšņu cilmi, par ko pastāv vairāki viedokļi, piemēram, viens no populārākajiem, ka Vidzemes vidus izloksnes ir latgaļu sentautas turpinājums, otrs – tās ir zemgaļu sentautas valodas turpinājums, trešais – bijušas divas pastāvīgas baltu sentautas – latgaļi un latvieši. Savukārt Antons Breidaks secinājis, ka Vidzemes vidus izlokšņu pamatā ir rietumlatgaļu sentautas valodas dialekts, ko ietekmējusi arī zemgaļu valoda.

Vidzemes izloksnes runā, sākot no Mazsalacas ziemeļrietumu virzienā uz Siguldu un Rīgu, arī ap Cēsīm, Valmieru, Smilteni, līdz Cirgaļiem, Zvārtavai.

Konkrēts vidus dialekta kopējais runātāju skaits līdz šim nav ticis uzskaitīts – vidus dialektu runā to Kurzemes, Zemgales un Vidzemes novadu iedzīvotāji, kas apdzīvo vidus dialekta teritoriju (Bauskas, Cēsu, Dienvidkurzemes, Dobeles, Jelgavas, Ķekavas, Mārupes, Olaines, Ropažu, Salaspils, Saldus, Siguldas, Valkas, Valmieras novada, daļēji – Ādažu, Kuldīgas, Tukuma, Smiltenes novada, arī Jelgavas, Jūrmalas, Liepājas, Ogres, Rīgas, Valmieras valstspilsētas iedzīvotāji). Pēc statistikas datiem lēšams, ka novadu teritorijās tie ir ap 500 000 iedzīvotāju, valstpilsētās – vairāk nekā 200 000 iedzīvotāju (neskaitot Rīgu). Tā kā vidus dialekts ir vistuvākais latviešu literārajai valodai, novērojama izlokšņu nivelēšanās un dialekta runātāju skaita samazināšanās.

Piezīmes par latviešu valodas dialektālajām īpatnībām sastopamas jau senākajos latviešu rakstu avotos. Pirmais mēģinājums latviešu valodā izdalīt dialektus atrodams 1732. gadā Georga Špungjanska (Georgius Szpungjanski) gramatikā.

Augusts Bīlenšteins (August Johann Gottfried Bielenstein) 1863. gada gramatikā izdala trīs latviešu valodas dialektus – augšzemnieku, ziemeļrietumkursisko un vidus dialektu. Tas ir pirmais plašākais visu latviešu valodas dialektu raksturojums, un tajā pieminēts arī mūsdienās izmantotais termins “vidus dialekts”. A. Bīlenšteins gramatikā norāda uz dialektu fonētiskajām un morfoloģiskajām atšķirībām un iezīmē samērā precīzas dialektu robežas.

Savukārt 1892. gadā publicētā A. Bīlenšteina veidotā dialektu karte uzskatāma par pirmo latviešu valodas ģeolingvistisko karti, kurā attēlotas atsevišķas latviešu izlokšņu īpatnības un kas iezīmē dialektu un pat izlokšņu grupu robežas.

Jautājums par latviešu valodas dialektu cilmi kopumā ir problemātisks, ir izteikti vairāki viedokļi. Piemēram, viens no viedokļiem ‒ mūsdienu latviešu valodas dialekti ir veidojušies no latviešu pirmvalodas, respektīvi, savstarpēji ļoti tuvas dialektu un izlokšņu grupas (to izteikuši Jānis Endzelīns, Kazimiers Būga, Kazimieras Būga, to atbalsta arī Marta Rudzīte). J. Endzelīns ir pieļāvis arī senlatviešu valodu pastāvēšanu. Pret latviešu pirmvalodas hipotēzi iestājas Ernests Blese un Juris Plāķis, vēlāk arī A. Breidaks.

Vidus dialekta izlokšņu grupu pamatā ir senās cilšu – kuršu, zemgaļu un latgaļu – valodas.

Vidus dialektam nav savas rakstu tradīcijas, tas pastāv tikai mutvārdu formā, tam nav atzīta valodas statusa.

Izloksnes nemitīgi attīstās un mainās. Jau vismaz kopš 20. gs. vidus latviešu valodas izloksnēm un dialektiem raksturīgs nivelēšanās un zušanas process. Tas turpinās arī 20. gs. otrajā pusē un 21. gs., līdz ar to samazinās arī izlokšņu dzīvotspēja. Īpaši tas raksturīgs vidus dialektā literārajai valodai pietuvinātajos apgabalos. To veicina dažādi faktori: gan lingvistiski, gan ekstralingvistiski (saimnieciskās dzīves izmaiņas, ģeogrāfiskā atrašanās vieta u. c.). Dialektu un izlokšņu dzīvotspējas saglabāšanai svarīga ne tikai ģeogrāfiskā atrašanās vieta, bet izloksnes lietotāju vecums, arī profesija, kas nereti ir iemesls izloksnes saglabāšanās vai nivelēšanās procesam. Mūsdienās arvien grūtāk sastapt cilvēkus, kuri nebūtu vai tikai īsu laiku būtu apmeklējuši skolu, kuri neskatītos televīzijas vai neklausītos radio pārraides, nelasītu laikrakstus, žurnālus, grāmatas, nebūtu bijuši blakus novados, tuvākajā lielpilsētā, galvaspilsētā vai ārzemēs. Visi šie iemesli veicina un sekmē tieši literārās valodas lietojumu, nostiprina tās ietekmi. Izloksnes zušanu un nivelēšanos veicina arī kaimiņu un radu valodu vai svešvalodu ietekme uz vietējās izloksnes runātājiem. 

Tāpat mūsdienās jāņem vērā straujās saimnieciskās dzīves izmaiņas, jo līdz ar tām literarizēšanos piedzīvo arī leksikas slānis – zūd reālijas, to lietojums, daļa šo leksēmu ir vai nu saglabājušās visvecākās paaudzes runātāju vārdu krājumā vai arī vidējās paaudzes pasīvajā vārdu krājumā, informanti tās atceras kā agrāk lietotas, bet jaunā paaudze tās neizmanto, tāpēc nezina arī nosaukumus.

Taču par spīti tam, ka 21. gs. raksturīga izlokšņu nivelēšanās, kas novērojama visos latviešu valodas dialektos, īpaši vidus dialektā, kas tuvāks literārajai valodai, tomēr atsevišķas izloksnei tipiskās gramatikas (fonētiskās un morfoloģiskās pazīmes) un leksikas pazīmes mūsdienās joprojām tiek lietotas samērā konsekventi. Vērojams, ka ilgāk noturas tās valodas parādības, kas ir biežāk sastopamas un plašāk lietotas, kā arī tiek runātas nosacīti perifērijas apgabalos, kas attālāki no lielākām apdzīvotām vietām un pilsētām.

Lai gan vidus dialekts ir literārās valodas pamats, tajā arī vērojamas vairākas dialektālās īpatnības, kas ir atšķirīgas no literārās valodas.

Tā kā vidus dialektā tiek šķirtas trīs izlokšņu grupas, tajās vērojamas gan kopīgas, gan atšķirīgas fonētiskās, fonoloģiskās un morfonoloģiskās iezīmes.

Gan Kurzemes un Zemgales, gan arī Vidzemes vidus izloksnēm raksturīga ir platā e̹, ē̦ skaņa šaurās e, ē skaņas vietā vārdos de̹dzināt, ē̦dināt, lē̦juši, skrē̦juši.

Tipiski ir dažādas cilmes un pakāpes līdzskaņu zudumi, piemēram, arāš < arājs, bē̦rs < bē̦rns, ciris < cirvis, gāši < gājuši, tē̦s < tē̦vs, vēš < vējš.

Tāpat vidus dialekta izloksnēs raksturīga ln asimilācija par ll tādos vārdos kā me̹lls < me̹lns, ve̹lls < ve̹lns, villa < vilna.

Vidzemes vidus izloksnēs ap Cēsīm, Raunu, Smilteni, Valku raksturīgi tas, ka a, ā skaņas vietā saknē lietots platais e̹ vai ē̦, piemēram, vārdos ne̹gla ‘nagla’, re̹gavas ‘ragavas’, pē̦rsla ‘pārsla’, ē̦murs ‘ārmurs’. Tāpat raksturīgs skaņas ī iespraudums starp darbības vārda sakni un nākotnes piedēkli arī tiem 1. konjugācijas darbības vārdiem, kam saknes veigās nav skaņu s, z, t, d, piemēram, lijīs ‘līs’, nācīs ‘nāks’, mirīs ‘mirs’, pļāvīšu ‘pļaušu’ u. c. Atsevišķos o-celma vārdos vienskaitļa nominatīvā, ja galotnes -s priekšā ir -rl-, troksnenis vai kāda troksneņa savienojums ar skaneni l, m, n, r, tiek iesprausts patskanis i, piemēram, kaklis, kurlis, putnis, tre̹knis, se̹skis.

Daļā zemgalisko izlokšņu raksturīga anaptikse jeb īss patskaņa iespraudums aiz sena tautosillabiska līdzskaņa r (dar^abs, kur^ape, zirⁱgus pirⁱkti) vai retāk l (gal^ava, mal^aka, spal^ava). Iesprausti var tikt patskaņi a, e̹, i, taču dažkārt īsā patskaņa kvalitāte nav nosakāma (piemēram, bir’ze, var’na, ver’pju, vir’sus). Šī pazīme uzlūkojama par zemgaļu valodas mantojumu. Zemgaliskajām izloksnēm vairāk nekā kursiskajām izloksnēm raksturīgi arī priedēkļi āz-, ūz- (āznest ‘aiznest’, āzvakar ‘aizvakar’, āzmiersu ‘aizmirsu’, ūzdāvināt ‘uzdāvināt’, ūziet ‘uziet’) vai (retāk) prievārdi āz vai ūz (piemēram, āz galda ‘aiz galda’, ūz ceļa ‘uz ceļa’).

Kursiskās izloksnes vairāk atšķiras no Vidzemes un Zemgales vidus izloksnēm. Tām raksturīgs, piemēram, tas, ka līdzskaņu v un b priekšā saglabāta u skaņa vārdos dube̹ns ‘dibens’, zuve ‘zivs’ u. c.; r priekšā tautosillabiskos savienojumos pagarināts patskanis vārdos dārbs ‘darbs’, dzē̦rt ‘dzert’, kūrpe ‘kurpe’ u. c.; nenoteiksmē gan vienzilbīgos, gan vairākzilbīgos vārdos raksturīgs plata e̹, ē̦ lietojums, piemēram, ce̹lties, dzē̦rt, ē̦st, spē̦lē̦ties; saglabāts mīkstinātais ŗ (piemēram, jūŗa, kaŗš, kŗupis); aiz līdzskaņiem l un r zudis v (piemēram, cilē̦ks ‘cilvēks’, dzēre ‘dzērve’, gāla ‘galva’); saglabājušies vārdi ar tautosillabisku senu n (piemēram, bezdelinga ‘bezdelīga’, de̹nkts ‘spēcīgs, stiprs, brašs, stalts, cienīgs’, sklanda ‘kārts’).

Līdzīgi kā fonētiskās iezīmes, arī visas gramatiskās iezīmes neaptver visu vidus dialektu.

Vidzemes vidus izlokšņu gramatikai raksturīgi, piemēram, deminutīva piedēkļi -īn-, -īt- ar stiepto intonāciju, piemēram, celīns ‘celiņš’, cerīc (deminutīvs no vārda ce̹rs), dēlīc ‘dēliņš’ (ģenitīvs dēlīna), meitīna ‘meitiņa’, vistīna ‘vistiņa’. Substantīvu atvasinājumiem raksturīga izskaņa -ē̦ns, ko lieto, arī runājot par pieaugušiem, vecākiem dzīvniekiem, piemēram, aitē̦nas ‘aitiņas’, vistē̦ni ‘vistiņas’, kā arī atvasinājumos no dažādu augu, priekšmetu u. tml. nosaukumiem. Šiem atvasinājumiem piemīt neliela pamazinājuma, nevērības vai nievīguma nokrāsa, ābuolē̦nc ‘āboliņš’, burkānē̦nc ‘burnāniņš’, sienē̦nc ‘sieniņš’ u. c. Izplatīti ir adjektīvi ar izskaņām -aiņš, -aiņa, piemēram, stilbaiņie zābaki, lietaiņa vasara ‘lietaina vasara’. Izloksnēs ap Ērģemi, Valmieru, Vijciemu saglabājies supīns aiz verbiem, kas izsaka virzību, piemēram, jāiet puķu lasītu, kruoņu pītu ‘jāiet lasīt puķes’, ‘vainagu pīt’, laulātuos gāja ‘laulāties gāja’, nāca dē̦t^u ‘nāca dēt’. Līdzīgi kā lībiskajā dialektā, atsevišķās Ziemeļvidzemes vidus izloksnēs ap Strenčiem un Valku izplatīts ir vīriešu dzimtes lietojums sieviešu dzimtes vietā, piemēram, viņš [vecāmāte] i liec adītāš ‘viņa ir liela adītāja’; es nau tur bīš, ne runāš [saka sieviete] ‘es neesmu tur bijusi, ne runājusi’.

Vidus dialekta zemgaliskajām izloksnēm raksturīgs deminutīva izskaņas -ele, -elis lietojums, piemēram, ruoķele, maišelis, zirģelis. Zemgaliskajās izloksnēs, iespējams, vislabāk saglabājušies u-celmi, tostarp sieviešu dzimtes daudzskaitlinieki ragus ‘ragavas’, pe̹lus ‘pelavas’, dzirnus ‘dzirnavas’.

Savukārt kursiskajām izloksnēm raksturīgs, piemēram, piedēklis -ij- adjektīvu darināšanai (mālijs ‘mālains’, sālijs ‘sāļš’ u. c.); darbības vārda vēlējuma izteiksmes formas ar tum- (es ietum ‘es ietu’); pagātnes formas ar -av- (piemēram, melava ‘meloja’, skalava ‘skaloja’); verbu pagātnes ē-celmi (piemēram, brauce ‘brauca’, nese ‘nesa’, vede ‘veda’); atgriezeniskās formas ar -sa- starp priedēkli un sakni (sasabrauca ‘sabrauca’, sasatiks ‘satiks’ u. c.); pamazināmo formu darināšanai lieto piedēkli -in- (piemēram, jūrina ‘jūriņa’, māsina ‘māsiņa’) un, līdzīgi kā zemgaliskajās izloksnēs, piedēkli -el- bez nievājuma nokrāsas (piemēram, kājele ‘kājiņa’, naželis ‘nazītis’). Sastop senas locījumu formas, piemēram, vienskaitļa datīvu (māti ‘mātei’, meiti ‘meitai’ pādīti ‘pādītei’), daudzskaitļa instrumentāli (deviņis ezerinis ‘[ar] deviņiem ezeriņiem’, sešis zaris ‘ar sešiem zariem’).

Galvenie latviešu valodas izlokšņu, tostarp vidus dialekta izlokšņu, pētnieki 20. gs. pirmajā pusē ir J. Endzelīns, Kārlis Mīlenbahs. 20. gs. vidū un otrajā pusē lielu ieguldījumu latviešu valodas dialektu pētniecībā devusi M. Rudzīte, kura 1964. gadā publicēja pētījumu “Latviešu dialektoloģija”, kas ir fundamentāls pētījums latviešu dialektoloģijā un aplūko visu trīs latviešu valodas dialektu svarīgākās pazīmes.

Vidzemes vidus izlokšņu pētniecībai vairāk uzmanības pievērsušas Silvija Raģe un Elga Kagaine, kas sagatavojušas arī apjomīgu trīs sējumu “Ērģemes izloksnes vārdnīcu” (1977–1983), kā arī publicējušas vairākus rakstus par atsevišķu Vidzemes vidus izlokšņu (piemēram, Ērģemes, Lugažu, Valkas, Vijciema izloksnes) fonētiku, morfoloģiju, kā arī leksiku cilmes aspektā. 21. gs. atsevišķām Vidzemes vidus dialekta izloksnēm uzmanību veltījusi Latvijas Universitātes Latviešu valodas institūta pētniece Anete Daina.

Vidus dialekta zemgaliskās Bēnes izloksnes pazīmes 20. gs. 30. gados aprakstījis Jānis Tambergs, Blīdienes izloksni – Miervaldis Danēvičs, bet zemgaliskajām izloksnēm ar augšzemnieku pazīmēm (Skaistkalnes, Bārbeles, Valles un Stelpes izloksnei) uzmanību pievērsusi Velta Zubkāne-Krīģere. Savukārt Džūkstes, Šķibes un Sesavas intonācijas analizējusi Zelma Birzniece. 20. gs. vidū un otrajā pusē Z. Birzniece turpināja analizēt Džūkstes un tās tuvējo izlokšņu fonētiku, kā arī ir sagatavojusi visai plašu izlokšņu tekstu krājumu: “Zemgalisko izlokšņu teksti: Džūkste” (1983).

Kurzemes zemgaliskās izloksnes (tā laika Gramzdas draudzes izloksnes – Aizvīķu, Gramzdas, Kalētu un Purmsātu pagasts) 20. gs. 30. gados analizējusi Anna Ābele. 21. gs. tās aplūkojusi Benita Laumane, Ieva Ozola, Liene Markus-Narvila.

Vidus dialekta kursiskajām izloksnēm uzmanība pievērsta jau kopš 20. gs. sākuma, kad tajās ieskatu sniedz K. Mīlenbahs un J. Endzelīns. 20. gs. 20. gados Rucavas izloksni analizēja A. Ābele, 20. gs. 30. gados Pērkones izloksni – Emma Valtere. 20. gs. otrajā pusē Skrundas izloksni pētīja skolotāja Mirdza Pīrāga. 20. gs. beigās, pateicoties Liepājas Universitātes pētniekiem un mācībspēkiem un sadarbojoties ar Latvijas Universitātes Latviešu valodas institūta pētniekiem, tika aktualizēta Dienvidrietumkurzemes izlokšņu – Aizvīķu, Bārtas, Gramzdas, Nīcas, Priekules, Purmsātu, Rucavas, Virgas u. c. – pētniecība, ko veicināja B. Laumanes un Brigita Bušmanes pētījumi un ko turpina I. Ozola un L. Markus-Narvila.

Nīcas izloksni, kas saskaņā ar M. Rudzītes izstrādātā latviešu valodas dialektu karti pieskaitāma gan pie kursiskajām, gan zemgaliskajām izloksnēm, plašāk analizējusi B. Bušmane monogrāfijā “Nīcas izloksne” (1989). Savukārt 21. gs. B. Bušmane sagatavojusi un elektroniski publicējusi “Nīcas izloksnes vārdnīcu”. Līdz šim publicēti trīs sējumi – A–I (2017), J–Ķ (2020), L–O (2021).