Spēlfilma “Purva bridējs” (1966) ir Rīgas kinostudijā uzņemta režisora Leonīda Leimaņa melodrāma pēc rakstnieka Rūdolfa Blaumaņa darbu “Purva bridējs”, “Ugunī” u. c. motīviem. Filma ir Latvijas kultūras kanonā iekļauta kino vērtība, izcils Latvijas klasiskā kino paraugs. 2011. gadā filma ir digitāli restaurēta.

Režisors L. Leimanis, scenārija autori Jānis Sīlis un Antons Stankevičs, operators Mārtiņš Kleins, mākslinieks Herberts Līkums, kostīmu mākslinieks Jānis Laimonis Matīss, grima māksliniece Elita Rudzīte, komponists Marģeris Zariņš.

Vija Artmane (Kristīne), Uldis Pūcītis (Edgars), Juris Lejaskalns (Akmentiņš), Lūcija Baumane (Kristīnes māte), Elza Radziņa (Horsta madāma), Valentīns Skulme (barons), Eduards Pāvuls (Sutka), Ēvalds Valters (kodzinieks), Olga Dreģe (Matilde), Kārlis Sebris (Frišvagars), Alfons Kalpaks (Vīskrelis).

Spēlfilmas darbība notiek Latvijā 19. gs. beigās. Muižas zirgu puisis Edgars un muižas istabene Kristīne mīl viens otru, taču Edgara rakstura, dzīvesveida un alkohola atkarības dēļ Kristīnes māte – muižas veļas mazgātāja – negrib, lai meita precētos ar Edgaru. Māte par meitas cienīgu precinieku uzskata godprātīgo, turīgo un muižā labi ieredzēto saimnieku Akmentiņu, kurš arī bildina Kristīni. Iesākumā Kristīne viņam atsaka jūtu pret Edgaru dēļ. Kad Edgars Kristīnes mātei lūdz meitas roku, viņa izvirza jauneklim nosacījumu – ja viņš spēs gadu nodzīvot godīgi kā Akmentiņš, tad māte vairs laulībām ceļā nestāšoties. Edgars nosolās, tomēr pēc pāris mēnešiem vēlme pēc uzdzīves ņem virsroku, un Edgars dodas uz krogu, kurā pēc kāršu spēles un alkohola lietošanas izceļas liels kautiņš, kura rezultātā krogs tiek izdemolēts un barona zirgs gandrīz nospēlēts kārtīs. Par šādu pārdrošību barons padzen Edgaru no muižas. Pēc pāris mēnešiem Kristīne un Edgars satiekas muižas parka ballē, kur Akmentiņš uzlūdz Kristīni uz deju, bet Edgars, greizsirdības mocīts, metas trakulīgā dejā ar krodzinieka meitu Matildi. Šajā brīdī Kristīne pieņem lēmumu un solās Akmentiņam kļūt par viņa sievu. Kāzu dienā Edgars vēl pēdējo reizi runā ar Kristīni un lūdz viņus abus nepazudināt. Kristīnes jūtas pret Edgaru ir ļoti spēcīgas, un viņa atsakās no vieglās dzīves kopā ar Akmentiņu.

Vēlme redzēt uz ekrāna R. Blaumaņa literāro darbu varoņus un notikumus Latvijā bija vērojama jau 20. gs. 20. gadu sākumā. Pirmā R. Blaumaņa darba ekranizācija ir īsfilma “Indrāni” (1928, režisori Alfrēds Amtmanis-Briedītis un Aleksandrs Rusteiķis), bet par padomju okupācijas režīma “atkušņa” vēstnesi Rīgas Mākslas un hronikālo filmu studijā kļuva pēc R. Blaumaņa novelēm veidotā mākslinieciski augstvērtīgā filma “Salna pavasarī” (1955, režisori Pāvels Armands un L. Leimanis). Filmas “Salna pavasarī” nenoliedzamā piederība latviešu kultūrai, neņemot vērā atsevišķus sociālistiskā reālisma metodes uzspiestos kompromisus, kļūst par pamatu tam, ka arī turpmākās latviešu literatūras klasikas ekranizācijas gan filmu veidotāji, gan publika un pat padomju laika kino administrācija plānoja un vērtēja vairāk nacionālās kultūras, nevis padomju laika kino industrijas kontekstos. Turpmāk, jo īpaši tas redzams saistībā ar filmu “Purva bridējs”, latviešu literatūras klasikas ekranizācijas visbiežāk izraisīja īpašu sabiedrības interesi. 

Lai gan filmas titros tas nav redzams, filmas režisors L. Leimanis aktīvi piedalījās arī filmas literārā scenārija pilnveidošanā, izveidojot to atbilstoši saviem estētiskajiem principiem. Lineāra dramaturģija ar kāpinājumiem un atslābumiem, kontrasta princips vidē un raksturos, izsvērtas, simetriskas, ap varoņiem centrētas vizuālas kompozīcijas, kas mijas ar kustībā filmētām, dažkārt personāža subjektīvo sajūtu fiksējošām ainām, montāža kā filmas sižeta un varoņu attiecību uzbūves svarīgs instruments – tie ir klasiskā kino paņēmieni, kurus L. Leimanis prasmīgi izmantoja filmā. Atbilstoši melodrāmas žanram filmas personāži ir pozicionēti vienlaikus gan kā reālistiski raksturi, gan kā noteiktas ētiskas vērtības reprezentējoši tēli.

Par sensāciju Rīgas kinostudijā tolaik kļuva ziņa, ka L. Leimanis filmēt uzaicinājis operatoru M. Kleinu, kuram “Purva bridējs” kļuva par pirmo patstāvīgi uzņemto pilnmetrāžas filmu. M. Kleins saprata un spēja profesionāli uz ekrāna īstenot “Leonīda Leimaņa temperamentam” (M. Kleina piedāvāts termins Latvijas kino vēsturei) atbilstošu pasauli, kam raksturīgs precīzs laikmeta raksturojums, spilgtas kaislības, dinamika un ar kameras kustību atveidotas varoņu sajūtas un mentālie stāvokļi. Pēc tam M. Kleins bijis operators arī citām latviešu literatūras klasikas ekranizācijām.

Auditorijas emociju virzīšanā ļoti liela nozīme ir arī filmas mūzikai. Komponists M. Zariņš stāstījis, ka L. Leimanim mūzika nozīmēja garīgu attīrīšanos, katarsi, tai bija jāpauž filmas ētiskās vērtības. Visvairāk no visiem instrumentiem L. Leimanim patika ērģeles, tāpēc ērģeļmūzika izmantota arī filmas “Purva bridējs” sākuma un beigu epizodēs, kurās redzamas Trikātas Sv. Jāņa baznīcas ērģeles, ko spēlē ērģelnieks Nikolajs Vanadziņš.

Daļa filmas epizožu uzņemtas dabiskā vidē – Straupes pilī un krogā, Cēsu parkā, Līgatnes mežos, tomēr L. Leimanis īpašu uzmanību veltīja arī Rīgas kinostudijā būvētajām dekorācijām, kas tika kombinētas ar dabisko vidi un interjeriem. Katrai dekorācijas detaļai vajadzēja sniegt izteiksmīgu liecību par laiku, kā arī kļūt par ideālu telpu, kurā aktieri netiktu pakļauti tehnikas diktātam, bet varētu brīvi pārvietoties, netraucēti iejūtoties atveidojamo raksturu emocijās. Filmas mākslinieks H. Līkums stāstījis: “Barona pilī izveidojām veselas kombinācijas – sākām ar muižas kāpnēm, tālāk – gaitenis, galerija, ēdamistaba, kabinets. Doma bija panākt, lai aktieri varētu justies brīvi un tēlot”.

Literārie varoņi Kristīne un Edgars (tāpat arī citi tēli no noveles “Purva bridējs” un lugas “Ugunī”), pateicoties Latvijā spēcīgajai R. Blaumaņa darbu lasīšanas tradīcijai un daudzkārtējām interpretācijām teātrī, filmas tapšanas laikā daudzu cilvēku apziņā bija nostiprinājušies jau gluži kā ikonas ar noteiktām ārējām pazīmēm un rīcību. Tāpēc diskusijas un interese par to, kas uz ekrāna atveidos R. Blaumaņa varoņus, vērojama jau filmas tapšanas sākumposmā, piemēram, žurnāliste Inga Jēruma 1966. gada martā laikrakstā “Padomju Jaunatne” iepazīstināja ar visu filmas radošo grupu un aktieriem: “Kristīne būs Vija Artmane, Edgars — Uldis Pucītis. Daudzi no Jums droši vien Edgara lomā cerēja ieraudzīt mūsu “pirmā lieluma kinozvaigzni” Eduardu Pāvulu. Redzēsim arī viņu, tikai. . . pavisam citā ampluā! Viņš tēlos sīkumaino, liekulīgo nevīžu Sutku.”

Pirms filmas “Purva bridējs” U. Pūcītis kino bija spēlējis vien dažas nelielas lomas un epizodes, tāpēc viņa kā faktiski vienīgā kandidāta izraudzīšana un tālāk arī apstiprināšana Edgara lomai bija apliecinājums radošās grupas drosmei un spējai domāt ārpus stereotipiem. Attiecībā uz Kristīnes tēlotāju notika atšķirīgi – lomai tika mēģinātas vairākas aktrises, un L. Leimanis par atbilstošāko uzskatīja Ievu Mūrnieci. Tomēr tā laika Rīgas kinostudijas mākslas padome izvēlējās V. Artmani kā “drošāku” kandidāti, ņemot vērā, ka aktrise toreiz jau bija ar lielu ekrāna darba pieredzi galvenajās lomās, kā arī bija pazīstama visā Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā (PSRS), kur bieži tika uztverta kā latviešu vai baltiešu sievietes simbols. Kontrasts, kas izveidojās starp U. Pūcīša kaislīgo, ekspresīvo un V. Artmanes distancēto tēlojuma manieri un viņu vizuālajām izpausmēm uz ekrāna, rezultātā padarīju filmu labāku, padziļinot ar varoņu jūtām saistīto filmas konfliktu un kāpinot filmas stāsta traģismu.

Filmas “Purva bridējs” kopējās izmaksas bija 305 000 rubļu (35 000 sagatavošanas periodā, 270 000 – filmēšanas periodā), filmēšanas periods ilga no 04.1966. līdz 09.1966.

Filmas pēcapstrādes procesā scenāriju redakcijas kolēģijas galvenais redaktors Arvīds Grigulis teica, ka filmas “Purva bridējs” svarīgākais sasniegums ir tas, ka saglabāts R. Blaumaņa darbu raksturs. Tomēr 11.1966., kad filmu sāka rādīt kinoteātros, tieši L. Leimaņa interpretācija – norisēm piešķirtais jutekliskums un dinamika – izraisīja vislielāko kritikas, arī dažu kino un citu mākslas jomu profesionāļu sašutumu. Piemēram, rakstniece Regīna Ezera rakstīja: “Aizstājiet Kristīnes meitenīgo atturību ar sievietes juteklību, lieciet viņai, skaidrajai, lepnajai, vārtīties ar Edgaru barona gultā, ļaužu priekšā apskauties ar to, mīlināties tepiķu aizsegā, atteikties no Akmentiņa publiski ar teatrālu efektu – un vairs nebūs Blaumaņa Kristīnes ...”

Lai gan par filmu bija kritiski raksti, tomēr “Purva bridējs” Latvijā izraisīja skatītāju aktīvu interesi. Jau pirmajās sešās nedēļās filmu kinoteātros bija noskatījušies 452 000 skatītāju, bet gada laikā filmai Latvijas kinoteātros bija 622 000 skatītāju, tā padarot to par vienu no visu laiku populārākajām Latvijas filmām. 

Ārpus Latvijas filma tika rādīta ar nosaukumu “Edgars un Kristīne” krievu valodā. PSRS kinoteātros to noskatījās 22,5 miljoni skatītāju, kas ir viens no labākajiem Rīgas kinostudijas filmu sasniegumiem. Filmu rādīja arī ārpus PSRS, taču par tās panākumiem nav precīzas informācijas.

1967. gadā Baltijas republiku, Baltkrievijas un Moldāvijas filmu festivālā (Кинофестиваль республик Прибалтики, Белоруссии и Молдавии) filmai tika piešķirts diploms par labāko aktieru duetu.