Liela auguma, izteiksmīgs, ar viegli ierosināmu temperamentu, emocionalitāti un analītisku prātu – Uldis Pūcītis palicis latviešu teātra vēsturē ne tikai kā vīrišķības, bet arī kā sava laika aktiermākslas un modernā spēles stila etalons. Viņš lomas ne tikai izdzīvoja emocionāli, bet arī interpretēja intelektuāli. Pretrunu plosīts, neatkarīgs gars, straujš raksturs – U. Pūcītis grūti iekļāvās kolektīvā un necieta liekulību un izlikšanos. Aktieris bija lepna, nepakļāvīga, savrupa personība ar savu pasaules izjūtu un uztveri; dumpinieks, kurš atradās pastāvīgā konfliktā ar dzīvi un pats ar sevi un cīnījās ar savām vājībām. U. Pūcīša darbība teātrī padomju okupācijas laikā balstīta uz iekšēju un ārēju protestu. Tādēļ skatītājiem visvairāk atmiņā palikuši viņa teātrī un kino spēlētie traģiskie un dramatiskie varoņi – varoņi bez kompromisiem.

Būdams ļoti patstāvīgs aktieris un lielā mērā pats savu lomu režisors, U. Pūcītis sava laika teātrī izcēlās ar tēlu traktējuma laikmetīgumu. Arī viņa runas veids bija piezemēts un pietuvināts ikdienas valodai, taču ar skaidru, dzīvu, kaislīgu domu.

Bērnībā U. Pūcītis dzīvoja Rankā, Cēsu apriņķī. Viņa vecāki bija lauksaimnieki Jānis Pūcītis un Anna Līpāne. Viņš mācījās Rankas septiņgadīgajā skolā, kur spēlēja teātri un daudz lasīja. Pēc pamatskolas U. Pūcītis devās uz Rīgu un sāka mācīties Rīgas pedagoģiskajā skolā (1950–1954). Pēc tās beigšanas 17 gadu vecumā viņš tika nosūtīts darbā uz Aizputi, kur gadu bija 1. klases skolotājs Aizputes 1. septiņgadīgajā skolā. Tad U. Pūcītis iestājās Latvijas Valsts Universitātes Vēstures un filoloģijas fakultātē (1955), bet vēl pēc gada – Latvijas Valsts konservatorijas Teātra fakultātē (1956–1960).

Aktieris bija precējies ar Irinu Poselanovu (meita aktrise Milena Gulbe, mazdēls – tenisists Ernests Gulbis) un Olīviju Pūcīti.

U. Pūcītis debitēja Latvijas PSR Valsts Akadēmiskajā Jāņa Raiņa Dailes teātrī (Dailes teātris) ar Vitauta Kraula lomu Gunāra Priedes lugā “Pozitīvais tēls” (rež. Pēteris Pētersons, 1959). Pēc fakultātes beigšanas aktieri nozīmēja darbā Liepājas Drāmas teātrī. Tur viņš nostrādāja divas sezonas; viņa nozīmīgākās lomas bija režisora Nikolaja Mūrnieka režijās: šarmantais Petručio Viljama Šekspīra (William Shakespeare) “Spītnieces precībās” (“Spītnieces savaldīšana”, The Taming of the Shrew, 1961) un gudri viltīgais Mati Bertolta Brehta (Eugen Bertolt Friedrich Brecht) lugā “Lielkungs Puntila un viņa kalps Mati” (Herr Puntila und sein Knecht Matti, 1962).

1962. gadā sākās U. Pūcīša Latvijas PSR Valsts Jaunatnes teātra (Jaunatnes teātris) posms. No šī perioda par tuvu lomu aktieris atzinis Rūdi Ilzes Indrānes romāna “Lazdu laipa” dramatizējumā (1964, rež. Osvalds Krēsliņš). Kopš studiju gadiem U. Pūcīša sapnis bija nospēlēt Pēru Gintu, un 1964. gadā, kad šo izrādi Dailes teātrī iestudēja Eduards Smiļģis, aktieris pieteicās dublēt šajā lomā Eduardu Pāvulu – diemžēl šī iecere neīstenojās.

1965. gadā, P. Pētersona aicināts, U. Pūcītis atkal sāka strādāt Dailes teātrī. Aktieris cienīja P. Pētersona aso prātu un fantāzijas lidojumu un nospēlēja nozīmīgas lomas viņa režijās: Lauri Gunāra Priedes “Pa valzivju ceļu” (1965), Ņečajevu Edvarda Radzinska (Эдвард Станиславович Радзинский) “Filma top...” (Снимается кино, 1966). Deheroizēts un saistīts pie zemes bija U. Pūcīša Lāčplēsis Raiņa lugā “Uguns un nakts” (1965). Aktiera patiesības izjūta radīja arī pretrunu pilno un nesamierināmo patiesības meklētāju Piču Imanta Ziedoņa un P. Pētersona dzejas izrādē “Motocikls” (1967). 

Citas nozīmīgas lomas bija Inkvizitors Žana Anuija (Jean Marie Lucien Pierre Anouilh) “Cīrulītī” (L’Alouette, 1969, rež. Aina Matīsa), Noliņš Rūdolfa Blaumaņa “Indrānos” (1970, rež. Juris Strenga), Henrijs, Ričmondas grāfs, V. Šekspīra “Ričardā III” (Richard III, rež. Arnolds Liniņš).

1973. gadā sākās otrais U. Pūcīša Jaunatnes teātra periods, un tas bija ražīgs laiks aktiera daiļradē. Bieža partnerība viņam šajā laikā izveidojās ar aktrisi Dinu Kupli, kura arī bija aizgājusi no Dailes teātra. U. Pūcītim bija auglīga sadarbība ar režisoru P. Pētersonu, spēlējot gan paša P. Pētersona sarakstītajās lugās: Cilvēks “Mistērijā par cilvēku” (pēc Vladimira Majakovska (Владимир Владимирович Маяковский) darbiem, 1974), Mefodijs “Bastardā” (1978), arī Miķeļa lomā Māras Zālītes lugā “Pilna Māras istabiņa” (1983). Tomēr pa īstam U. Pūcīša talants uzplauka Ādolfa Šapiro (Адольф Яковлевич Шапиро) režijās. Viņi bija domubiedri, un Ā. Šapiro prata izmantot aktiera talanta īpatnības. Režisoram pats galvenais teātrī bija personība, un iespējams, ka tieši tāpēc viņam izveidojās laba sadarbība ar U. Pūcīti. Savukārt Ā. Šapiro bija tuvs aktiera mākslas izpratnei. Pie Ā. Šapiro U. Pūcītis nospēlēja vīrišķīgo, bet apkārtējās vides nomākto Ivanovu Antona Čehova (Антон Павлович Чехов) “Ivanovā” (Иванов, 1975), kā arī beidzot piepildīja sava mūža sapni, nospēlējot titullomu Henrika Ibsena (Henrik Johan Ibsen) “Pērā Gintā” (Peer Gynt, 1979). Sešas stundas garā izrāde, ko izrādīja divās daļās no rīta un vakarā, skanēja kā paša aktiera grēksūdze un slāpes pēc harmonijas. Nozīmīgas lomas Ā. Šapiro iestudējumos bija arī Borodins Viktora Rozova (Виктор Сергеевич Розов) lugā “Lido dzērves” (“Mūžam dzīvie”, Вечно живые, 1981) un traģiķis Ņeščastļivcevs Aleksandra Ostrovska (Александр Николаевич Островский) “Mežā” (Лес, 1984).

U. Pūcīša meklētāja gars rada izpausmi arī režijā, vēloties atrast jaunas formas un eksperimentējot ar telpu. Jaunatnes teātrī viņš iestudēja paša dramatizēto Miervalža Birzes “Rozā ziloni” (1977) – izrāde tika spēlēta vairākās vietās teātrī. Sekoja Andreja Upīša “Sūnu ciema zēni” (1978) teātra pagalmā ar īstiem dzīvniekiem, kā arī Ojāra Vācieša prozas dramatizējums “Tās dienas acīm” (1980).

1988. gadā U. Pūcītis atkal pārgāja uz Dailes teātri, nospēlējot tādas lomas kā Dzejnieks Aleksandra Čaka dzejas izrādē “Mūžības skartie” (1987, rež. Kārlis Auškāps; U. Pūcītis izrādē spēlēja pēc pirmizrādes), Sargs Stefana Caneva (Стефан Неделчев Цанев) lugā “Sokrāta pēdējā nakts” (Последната нощ на Сократ, 1988, insc. K. Auškāps, rež. J. Strenga), Augejs Frīdriha Dirrenmata (Friedrich Dürrenmatt) lugā “Herakls un Augeja lopu laidars” (Herkules und der Stall des Augias, 1990, rež. Aivars Līnis), Karalis Raiņa “Zelta zirgā” (1990, rež. Arnis Ozols), Ifreims Kebots Jūdžīna O’Nīla (Eugene Gladstone O’Neill) “Mīlā zem gobām” (Deside Under the Elms, 1993, rež. Juris Kalniņš), Sintrams Selmas Lāgerlēvas (Selma Ottilia Lovisa Lagerlöf) “Gesta Berlingā” (Gösta Berlings Saga, 1993, rež. Harijs Liepiņš), Lorenco V. Šekspīra “Romeo un Džuljetā” (Romeo and Juliet, 1994, rež. K. Auškāps). Aktieris viesojās Jaunajā Rīgas teātrī ar Matīsa lomu A. Čaka dramatiskajā poēmā “Matīss – kausu bajārs” (1993, rež. Juris Rijnieks).

No 1948. līdz 2000. gadam ar pārtraukumiem aktieris rakstīja dienasgrāmatu, kurā lasāmi ne tikai iespaidi par literatūru un mākslu, par cilvēka dabu, bet arī trāpīgi vērojumi par kolēģiem teātrī un kino: par režisoriem, pie kuriem aktieris strādāja Liepājas, Jaunatnes un Dailes teātrī, par studiju biedriem un kolēģiem, daudzi no kuriem jau paši kļuvuši par Latvijas teātra vēsturi. Tomēr visnesaudzīgākais aktieris bija pats pret sevi un savu dzīvi.

U. Pūcīša zemnieciskā konkrētība, dabiskā organika un intensīvais iekšējais process bija ļoti piemērotas īpašības kino. Aktierim piemita spilgts raksturotāja talants, ar skopiem ārējās izteiksmes līdzekļiem spējot panākt precīzu tēla traktējumu. U. Pūcītis debitēja kino ar epizodisku lomu spēlfilmā “Svešiniece ciemā” (1959, režisore Ada Neretniece). Jāpiemin tādas lomas kā Roberts (“Līdz rudenim vēl tālu”, 1964, rež. Aloizs Brenčs) un Alfons (“Akmens un šķembas” jeb “Es visu atceros, Ričard!”, 1966, rež. Rolands Kalniņš). Aktiera mūža loma kino bija Edgars filmā “Purva bridējs” (1966, rež. Leonīds Leimanis) – tēla enerģija, kaislība, neiegrožotais temperaments precīzi atbilda U. Pūcīša būtībai, radot tādu etalonu R. Blaumaņa varonim, ko nav iespējams pārspēt, un kanonizējot paša aktiera tēlu kino. Otra U. Pūcīša nozīmīgākā loma bija dziesmu autors Cēzars Kalniņš (“Elpojiet dziļi...” jeb “Četri balti krekli”, 1967, rež. R. Kalniņš; filma uzņemta pēc G. Priedes lugas “Trīspadsmitā” motīviem, un šo lugu dramaturgs rakstījis, lomu veltot U. Pūcītim).

Nozīmīgas lomas bija Pakrastiņš (“Kad lietus un vēji sitas logā”, 1967, rež. A. Brenčs), Steps (“Meldru mežs”, 1971, rež. Ēriks Lācis), Mārkalns (“Atspulgs ūdenī”, 1977, rež. Andris Rozenbergs), Vējš (“Īsa pamācība mīlēšanā”, 1982, rež. Imants Krenbergs), Pērs Gints (“Ibsena motīvs”, 1984, rež. Ansis Epners), vācu karagūsteknis filmā “Figūras” (1994, rež. Ilona Brūvere, Vācija). U. Pūcītis bija arī režisors un scenārija autors televīzijas filmai “Izpostītā ligzda” (1998) pēc Raimonda Trasuna stāsta motīviem.

Padomju okupācijas gados U. Pūcītis ieguva balvu par labāko aktieru duetu (kopā ar Viju Artmani) Kišiņevas kinofestivālā “Lielais dzintars” (Большой янтарь) par Edgara lomu filmā “Purva bridējs” (1967), Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (LPSR) Nopelniem bagātā skatuves mākslinieka goda nosaukumu (1983), LPSR Valsts prēmiju par izrādi “Mūžības skartie” (1989), Latvijas teātru skatē balvu par Sarga lomu lugā “Sokrāta pēdējā nakts” (1989). Pēc neatkarības atgūšanas – kino balvas “Lielais Kristaps” medaļu par vācu karagūstekņa lomu filmā “Figūras” (1996), balvu “Lielais Kristaps” par filmu “Izpostītā ligzda” (1998).

U. Pūcītis ir iekļauts Latvijas kultūras kanonā kā viens no spilgtākajiem dzīvā procesa aktieru tipa pārstāvjiem Latvijā. Par U. Pūcīti 2020. gadā tika uzņemta Latvijas Televīzijas dokumentālā filma “Purva bridējs – Uldis Pūcītis” (rež. Guntis Lēmanis, scenārija autore Ilze Strenga).