Emīls Melderis ir viens no Latvijas tēlniecības pamatlicējiem. Kopš 20. gs. 20. gadiem Latvijas tēlniecības vēsturē mākslinieka vārds ir nozīmīgs ar savam laikam novatorisku skulptūru saturisko un jo īpaši formas risinājumu. E. Melderis bija ilggadējs Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (LPSR) Mākslas akadēmijas (mūsdienās Latvijas Mākslas akadēmijas) pasniedzējs un profesors. Mākslinieks no 20. gs. 20. gadiem ir piedalījies izstādēs gan Latvijā, gan ārzemēs.

Tēlnieks piedzima Speļģu saimnieku Jēkaba un Edas Milleru ģimenē. Kad 1826. gadā zemniekiem Latvijā deva uzvārdus, dzimtas pārstāvji – dzirnavnieka (meldera) Viļuma dēli – tēva piemiņai viņa amata vācisko nosaukumu Mȕller (Melderis) pieņēma par dzimtas uzvārdu. Vāciskojums ar latvisko uzvārdu “Melderis” tika nomainīts 20. gs. 20. gados.

Pēc Rencēnu pagasta skolas absolvēšanas 1901. gadā  E. Melderis mācījās Valmieras apriņķa skolā, kuru pabeidza 1907. gadā; viņš ir viens no skolas izcilākajiem absolventiem. No 1905. gada viņa zīmēšanas skolotājs bija Teodors Ūders, kura ietekmē E. Melderis sāka sistemātiski gleznot un zīmēt arī ārpus klases darbiem skolā. T. Ūders bija arī E. Meldera sievas Hermīnes (Hermas) Melderes (dzimušas Krēsliņas) zīmēšanas skolotājs. Pēc pedagoga T. Ūdera ieteikuma E. Melderis no 1908. līdz 1909. gadam mācījās Venjamina Blūma (Вениамин Иосилевич Блюм) privātajā zīmēšanas un gleznošanas skolā Rīgā, bet no 1909. gada – Štiglica Centrālajā tehniskās zīmēšanas skolā (Центральное училище технического рисования им. А. Л. Штиглица) Pēterburgā, kur mācījās tēlniecību pie mākslinieka reālista Matveja Čižova (Матвей Афанасьевич Чижов) un plastiskās veidošanas pedagoga Gustava Šķiltera. Pirmais pasaules karš liedza iespēju pilnvērtīgi pabeigt mācības un kandidēt konkursā, lai iegūtu stipendiju ar ceļojuma tiesībām tālākām mākslas studijām ārzemēs, kā arī izjauca nodomu iestāties un mācīties Pēterburgas arheoloģijas institūtā (Петербургский археологический институт).

1915. gadā E. Melderi mobilizēja dienestam Krievijas armijā. 1916. gadā viņš Pēterburgā beidza Pāvila kara skolas (Павловское военное училище) četru mēnešu saīsināto kursu, iegūstot praporščika dienesta pakāpi. Pēc tam kā jaunākais virsnieks piedalījās pulku apmācībās Jekaterinburgā, Urālu centrālajā daļā.

1918. gada beigās E. Melderis atgriezās Latvijā un 1919. gada pirmajā pusē Valmierā iesaistījās Ziemeļvidzemes mākslinieku apvienības “Baltā vārna” organizētajā mākslas dzīvē, kā arī bija Valmieras Tautas augstskolas tēlniecības studijas vadītājs un zīmēšanas skolotājs vidusskolā. No 1919. līdz 1920. gadam viņš bija Latvijas armijas virsnieks. 20.06.1919. E. Melderi ievainoja Cēsu kaujās, cīņās ar landesvēru Raunas krastos.

1924. gadā E. Melderis ar Kultūras fonda stipendiju pirmo reizi devās uz Parīzi, lai pievērstos Rietumeiropas modernās mākslas un franču avangarda studijām. Viņš sastapās ar pūrisma virziena ietekmēto modernisma arhitektu un dizaineru Lekorbizjē (pseidonīms Le Corbusie, īstajā vārdā Šarls Eduārs Žanerē Grī, Charles-Édouard Jeanneret-Gris), māksliniekiem Žaku Lipšicu (Jacques Lipchitz), Amedē Ozanfānu (Amédée Ozenfant) un poļu izcelsmes gleznotāju Luī Markuzī (franču Louis Marcoussis), kuru darbos tēlnieku saistīja interese par racionāli pamatotas, lakoniskas līnijas un ģeometriski tīras formas plastisko izteiksmi. Otrreiz E. Melderis zināšanas Parīzē papildināja 1928. gadā.

E. Melderis daudz laika veltīja pedagoga darbam, strādādams par zīmēšanas skolotāju vispārizglītojošās skolās (1918–1940). No 1930. līdz 1931. gadam un no 1933. līdz 1934. gadam viņš vadīja Rīgas Tautas augstskolas tēlniecības studiju un vienlaicīgi no 1931. līdz 1934. gadam – savu privāto tēlniecības studiju. No 1940. līdz 1941. gadam un no 1944. līdz 1979. gadam viņš bija Latvijas PSR Valsts Mākslas akadēmijas Zīmēšanas katedras vadītājs, bet no 1945. līdz 1946. gadam un no 1958. līdz 1971. gadam – Tēlniecības katedras vadītājs. No 1947. gada viņš bija akadēmijas profesors. Viņa mācīšanas metodika balstījās atziņā par uzbūves principu noteicošo lomu tēlniecības trīsdimensionālā uztverē. E. Melderis kopš 1919. gada piedalījās izstādēs Rīgā un ārzemēs.

No 1930. līdz 1938. gadam viņš bija Rīgas mākslinieku grupas biedrs un piedalījās grupas izstādēs: Oslo (1933), Stokholmā (1934), Maskavā, Ļeņingradā (mūsdienās Sanktpēterburga, 1934), Briselē (1935), Parīzē, Londonā (1939). No 1944. gada E. Melderis bija LPSR Mākslinieku savienības biedrs.

E. Melderis strādāja stājtēlniecībā, monumentālajā, memoriālajā tēlniecībā un grāmatu grafikā. Viņš veidojis žanriskas figūras, portretus un kapu pieminekļus. Agrīno darbu spektrā būtisks ir 1921. gadā kubisma ietekmē melnā slīpētā granītā kaltais rakstnieka Pāvila Rozīša portrets (Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, LNMM), kas ir uzskatāms par hrestomātiski klasisku kubisma stila paraugu latviešu mākslā.

Radikāli vienkāršodams un ģeometrizēdams formas, lai panāktu kubisma stilam raksturīgu ģeometrisko formu izteiksmību, mākslinieks veidoja ciļņus “Smēde” (pēc 1920), “Rijnieka piederumi” (1925), “Bitenieka piederumi” (1925), visi darbi atrodas LNMM.

Šķautņaini konstruktīvā kubisma manierē 1922. gadā kopā ar tēlnieku akmeņkali Vilhelmu Treiju (pilnā vārdā Vilhelms Vilis Jānis Treijs) granītā tika izcirsts Neatkarības karā kritušo 4. Valmieras kājnieku pulka karavīru pieminekļa senlatviešu karavīra tēls Valkā (pieminekli demontēja un kapus nolīdzināja 1951. gadā, bet abus atjaunoja no 1988. līdz 1990. gadam).

20. gs. 20. gadu beigās E. Meldera tēlniecības tēlos Senās Ēģiptes skulptūras ietekmē dominē vienkāršotas formas apaļojumi stingras kompozicionālas uzbūves ietvaros, kā, piemēram, darbos “Puika” (arī ”Sēdošais zēns”, 1933, LNMM) un “Portrets” (arī ”Sievas portrets”, 1927, LNMM). Vienkāršodams formas, viņš allaž ievēroja figūru proporciju dabīgos samērus.

20. gs. 30. gados agrīnā kubisma posma tektoniskie principi pārauga klasiskam reālismam raksturīgā izteiksmē. Skulptūru izteikti konstruktīvā formu uzbūves plastika ieguva vijīgi mīkstinātas virsmas veidojumu stingrā smagnēju masu tektonikā. Tēmu spektrā tika izcelta cilvēka un darba attiecību spriedze vizionāri smagu darba ainu attēlojumā tēlnieciskajā masā. Darba prototipi bija vienkārši lauku darbu darītāji – maisa cēlāji, akmeņu lasītāji, linu sukātāji –, kā, piemēram, darbos “Maisa cēlāji” (1939, LNMM), “Pie lokomobiles” (1938, LNMM), kā arī tika tēlotas lauku sadzīves ainas – “No pirts” (1940, privātkolekcijā).

Pēc Otrā pasaules kara, 20. gs 50. gados, E. Melderis no modernista kļuva par vienu no stingrākajiem sociālistiskā reālisma ieviesējiem, ļaujot daiļradē dominēt padomju okupācijas ideoloģijai atbilstošiem tēlniecības paraugiem ar detalizētu skulptūras naturālismu, piemēram, darbā “Jaunais naturālists” (1950–1960, LNMM). E. Melderis apzināti veidoja gan ideoloģijai atbilstošas skulptūras, gan citus darbus, kā, piemēram, “Tēlnieks” (1967, LNMM), kapa pieminekli T. Ūderam (1968, Valmieras pilsētas centra kapos).

Kopš 20. gs. 60. gadiem E. Meldera daiļradē būtisks bija portreta žanrs. Ievērības cienīgi ar interesi par attēlojamo personu garīgo pasauli ir mākslas un kultūras darbinieku portreti, piemēram, “Mākslinieka T. Ūdera portrets” (1959, LNMM), “LPSR Tautas mākslinieka Ģederta Eliasa krūšutēls” (1974, LNMM), “Tēlnieka Teodora Zaļkalna portrets” (20. gs. 70. gadi, LNMM). Daudz tika veidoti strādnieku (“Darba pirmrindnieka A. Kaškura portrets”, 1949–1960, LNMM) un arī padomju varas ideologu, kā Vladimira Ļeņina (Владuмир Ильuч Лeнин), Pētera Stučkas un Friča Roziņa portreti. No 1962. līdz 1991. gadam Pils laukumā Rīgā bija uzstādīts E. Meldera veidotais P. Stučkas piemineklis. Izcils daiļrades beidzamā posma darbs ar noteiktību formu attiecībās un samēros uzbūves pamatojumā ir skulptūra “Māte” (1973, LNMM).

20. gs. 30. un 40. gados E. Melderis pievērsās arī grāmatu ilustrācijām. Viņš darināja ilustrācijas Andreja Pumpura eposam “Lāčplēsis” (“Valters un Rapa”, Rīga, 1936), Aleksandra Grīna grāmatai “Zemes atjaunotāji” (“Latvju grāmata”, 1942) un vairākiem Antona Austriņa stāstiem (“Vecās dzirnavas”, 1944, papīrs, tuša, LNMM). Tušas spalvas tehnikā izpildītajos zīmējumos mākslinieks atainojis konkrētas norises neatkārtojami spēcīgās un savrupās tēloto personāžu raksturu un vides noskaņās. Kopā ar sievu mākslinieks ilustrēja latviešu tautas pasaku “Lapsa māca vilku zvejot” (“Latvju grāmata”, 1941).

Latvijas mākslas vēsturē E. Melderis bija vērienīgs tēlniecības reformators. Mākslinieka daiļrade un mākslas pedagoga darbs Latvijā starpkaru periodā veicināja specifiski latviskas profesionālās mākslas izveidošanos par patstāvīgu un neatkarīgu mākslu ar ievērojamu 20. gs. modernisma ietekmi.

Kultūras fonda godalga (1928), IV šķiras Viestura ordenis (1938), LPSR Augstākās padomes prezidija Goda raksts (1949, 1970), medaļa “Par izcilu darbu” (1956), LPSR Nopelniem bagātais mākslas darbinieks (1959), LPSR Tautas mākslinieks (1964), Darba Sarkanā Karoga ordenis (Орден Трудового Красного Знамени, 1971), I prēmija projektu konkursā par P. Stučkas pieminekli Rīgā (1957).