Karls Kautskis ir nozīmīgākais ortodoksālā marksisma pārstāvis pēc Frīdriha Engelsa (Friedrich Engels) nāves 1895. gadā līdz pat Pirmajam pasaules karam. K. Kautskis uzsvēra sociālo procesu stingro objektīvo determināciju un evolucionāro raksturu, subjektīvo, cilvēcisko faktoru atstājot otrajā plānā. Aizstāvot demokrātisko ceļu uz sociālismu, K. Kautskis nonāca asā konfrontācijā ar marksisma lieliniecisko interpretāciju Vladimira Ļeņina (Владuмир Ильuч Лeнин) darbos un politiskajā praksē. Mūsdienās K. Kautska idejas atdzimst dažādās kreisās kustībās, kas aizstāv demokrātisku ceļu uz sabiedrības sociālistisko pārveidošanu.

K. Kautskis dzimis čehu gleznotāja un scenogrāfa Johana Kautska (vācu Johann Kautsky, čehu Jan Václav Kautský) un viņa sievas Minnas Kautskas (dzimusi Vilhelmīne Jaiha, Wilhelmine Jaich) ģimenē. Grācā dzimusī čehu un austriešu izcelsmes aktrise Minna strādāja dažādos Čehijas, Austrijas un Vācijas teātros, bet 1861. gadā plaušu slimības dēļ bija spiesta darbu teātrī atstāt un pievērsties rakstniecībai. 1863. gadā ģimene pārcēlās uz Vīni. Vispirms K. Kautskis mācījās Melkas klostera ģimnāzijā (Stiftsgymnasium Melk), pēc tam elitārajā Vīnes Akadēmiskajā ģimnāzijā (Akademisches Gymnasium Wien), kur savas slāviskās izcelsmes dēļ pieredzēja skolasbiedru un arī skolotāju nicinošu attieksmi. No 1874. gada Vīnes Universitātē (Universität Wien) studēja vēsturi, filozofiju, ekonomiku un dabaszinātnes. Universitātes gados aizsākās K. Kautska interese par Čārlza Dārvina (Charles Robert Darwin) evolūcijas teoriju, kas būtiski ietekmēja viņa teorētisko darbību visa mūža garumā.

1875. gadā K. Kautskis kļuva par Austrijas Sociāldemokrātiskās partijas (Sozialdemokratische Partei Osterreichs, SPÖ) biedru. 1880. gadā viņš pievienojās vācu sociālistu grupai, kas darbojās Cīrihē, tur K. Kautskis sadraudzējās ar Eduardu Bernšteinu (Eduard Bernstein). E. Bernšteina ietekmē aizsākās K. Kautska interese par marksismu, un 1881. gadā viņš devās uz Londonu, kur iepazinās ar Kārli Marksu (Karl Marx) un F. Engelsu. 1883. gadā Štutgartē K. Kautskis nodibināja žurnālu Die Neue Zeit un bija tā redaktors līdz 1917. gada septembrim; līdz 1923. gadam tas bija nozīmīgākais sociāldemokrātijas teorētiskais žurnāls vācu valodā. 19. gs. 80. gadu otrajā pusē K. Kautskis dzīvoja Londonā, F. Engelsa vadībā strādāja Britu muzejā (British Museum) un kļuva par tuvu F. Engelsa draugu. K. Kautska kā ievērojama marksisma teorētiķa statuss tika apliecināts 1888. gadā, kad F. Engelss viņam uzticēja rediģēt daļu no apjomīgajiem K. Marksa 1861.–1863. gada ekonomiskajiem rokrakstiem, ko K. Kautskis izdeva 1905.–1910. gadā ar nosaukumu “Virsvērtības teorijas” (Theorien über den Mehrwert; mūsdienās to dažkārt dēvē arī par “Kapitāla”, Das Kapital, 4. sējumu). Tiesa, šim K. Kautska veikumam ir vairāk vēsturiska nozīme nekā pirmpublikācijai, jo redakcija neatbilst zinātniska izdevuma standartiem: daudzo K. Marksa piezīmju izkārtojumā K. Kautskis kā redaktors rīkojies visai patvaļīgi.

1891. gadā K. Kautskis kopā ar Augustu Bēbelu (August Bebel) un E. Bernšteinu izstrādāja Vācijas Sociāldemokrātiskās partijas (Sozialdemokratische Partei Deutschlands, SPD) Erfurtes programmu, kurā tika pasludināta neizbēgama kapitālisma bojāeja un tā nomaiņa ar sociālistisko iekārtu, taču šo mērķi plānoja sasniegt legālas politiskās cīņas, nevis vardarbīgas revolūcijas ceļā. 1892. gadā K. Kautskis uzrakstīja oficiālu Erfurtes programmas komentāru, kas līdz Pirmajam pasaules karam tika tulkots 16 valodās, ieskaitot latviešu. Šis K. Kautska komentārs kļuva par vispāratzītu un populāru marksisma teorijas apkopojumu, kas tālaika sabiedrībai bija pat vairāk pazīstams nekā K. Marksa un F. Engelsa pašu darbi. K. Kautska komentārs kļuva par vienu no svarīgākajiem tekstiem t. s. Otrās Internacionāles marksismā, tas noteica toni tālaika sociāldemokrātiskajā kustībā, pirms tā sašķēlās saistībā ar revolucionāriem notikumiem, kuri 1917. gadā sākās Krievijā. K. Kautskis kļuva plaši pazīstams kā marksisma teorētiķis un popularizētājs un par centieniem kodificēt un aizstāvēt klasiskā marksisma idejas pat tika dēvēts par “marksisma pāvestu”.

Kopā ar A. Bēbelu K. Kautskis pārstāvēja centrisko spārnu Vācijas sociāldemokrātijā, kas, no vienas puses, nostājās pret E. Bernšteina centieniem revidēt K. Marksa teoriju, apgalvojot, ka šķiru antagonisma laiks ir pagājis. No otras puses, K. Kautskis oponēja galēji kreisajiem sociālistiem, kuri uzskatīja, ka partijas galvenais uzdevums ir sagatavošanās vardarbīgai varas pārņemšanai izdevīgā brīdī.

Pirmā pasaules kara sākumposmā K. Kautskis uzskatīja, ka Vācija īsteno aizsardzības karu pret carisko Krieviju, taču vēlāk nostājās pretkara pozīcijās, kaut arī neatbalstīja V. Ļeņina un viņa sabiedroto priekšstatu Vācijas sociāldemokrātijas galēji kreisajā spārnā, ka tieši zaudējums karā paver valstij ceļu uz proletārisko revolūciju. Savas pretkara pozīcijas dēļ K. Kautskis 1917. gadā atstāja SPD un iestājās Neatkarīgajā Vācijas Sociāldemokrātiskajā partijā (Unabhängige Sozialdemokratische Partei Deutschlands, USPD).

Pēc 1917. gada Oktobra apvērsuma Krievijā K. Kautskis kļuva par vienu no asākajiem lielinieku īstenotā vardarbīgā apvērsuma un mazākuma komunistiskās diktatūras politikas kritiķiem. Tas noveda pie asas polemikas starp K. Kautski un V. Ļeņinu. Uz K. Kautska 1918. gada augustā publicēto brošūru “Proletariāta diktatūra” (Die Diktatur des Proletariats) V. Ļeņins tā paša gada nogalē atbildēja ar darbu “Proletāriskā revolūcija un renegāts Kautskis” (Пролетарская революция и ренегат Каутский), kurā savu oponentu nosauca ne tikai par renegātu, bet arī par K. Marksa mācības falsificētāju un revolūcijas principu nodevēju. V. Ļeņina darbs kļuva plaši pazīstams, – 1919. gadā tas tika izdots Vācijā, Austrijā, Itālijā, Lielbritānijā un Francijā, pēc tam arī vēl citās valstīs.

K. Kautskim bija taisnība attiecībā uz lielinieku īstenotās brīvo vēlēšanu, demokrātijas un vārda brīvības demontāžas stratēģiskajām sekām. Viņš pamatoti norādīja, ka rezultāts neizbēgami būs sabiedrības birokratizācija un militarizācija, kas galu galā novedīs pie autokrātiska līdera diktatūras. Tomēr, ņemot vērā, ka revolucionārie notikumi Krievijā un lielinieku panākumi strauji vairoja V. Ļeņina popularitāti un ļāva viņam tālaika apstākļos lielā mērā monopolizēt K. Marksa doktrīnas interpretāciju, bet sociāldemokrāti, norobežojoties no komunistisko ideju paudējiem, arvien vairāk zaudēja interesi par K. Marksa idejām. V. Ļeņina uzbrukums spēcīgi iedragāja K. Kautska autoritāti sociālistiskajā kustībā. Lai gan 20. gs. 20. gadu sākumā K. Kautskis atgriezās SPD rindās un viņam kā programmas komisijas priekšsēdētājam bija nozīmīga loma SPD Heidelbergas programmas (1925) sagatavošanā, viņa 1927. gadā publicētais fundamentālais vēstures materiālistiskās izpratnes izklāsts tā arī neatrada savu lasītāju.

Mūža nogalē K. Kautskis dzīvoja Vīnē, no kurienes īsi pirms Austrijas anšlusa aizbēga uz Prāgu, bet pēc tam – uz Amsterdamu, kur mira 1938. gada rudenī.

K. Kautska publikācijas aptver visus svarīgos jautājumus, kas nodarbināja viņa laika marksismu un sociālistisko kustību. Viņa grāmata “Kārļa Marksa ekonomiskās mācības” (Karl Marx’ ökonomische Lehren, 1887) – patiesībā “Kapitāla” 1. sējuma izvērsts konspekts – uz vairākiem gadiem kļuva par nozīmīgāko ievadtekstu marksisma ekonomiskajā teorijā. K. Kautska teorētiskās darbības stiprākā puse bija pagātnes notikumu, sociālo konfliktu un ar tiem saistīto ideju aplūkojums K. Marksa teorijas gaismā, īpašu uzmanību piešķirot sociālistisko ideju un agrīnās kristietības vēsturei. K. Kautskim marksisms bija galvenokārt zinātniska, deterministiska, integrāla sociālo parādību izpratne, saskaņota teorētiska sistēma, ar kuras palīdzību var aptvert un izskaidrot vēsturi uz vienotu principu un paņēmienu pamata. Tika uzsvērta sociālo procesu stingra objektīvā determinācija, subjektīvo, cilvēcisko faktoru atstājot otrajā plānā. Par vēsturisko procesu izpratnes galveno principu kļuva evolucionisms, cilvēka darbības garīgo noteiksmju nozīmes nenovērtēšana. K. Kautskim bija sveša filozofijas problēmu, arī marksisma filozofiskā potenciāla, izpratne, – viņš pilnībā pieņēma F. Engelsa vēlīno darbu scientisko un pozitīvistisko marksisma interpretāciju.

K. Kautska idejas un politiskā darbība lielā mērā veidoja priekšstatu par marksismu līdz pat Pirmajam pasaules karam, tomēr 20. gs. 20.–30. gados viņa centriskā pozīcija zaudēja ietekmi, tā kļuva par upuri konfrontācijai starp sociāldemokrātisko un komunistisko novirzienu sociālistiskajā kustībā. Pēc Otrā pasaules kara K. Kautska idejas par demokrātisko ceļu uz sociālismu atkal kļuva par debašu tematu dažādās kreisajās politiskajās kustībās, kas aizstāv demokrātisko ceļu uz sociālismu – sākot ar eirokomunismu Rietumeiropā 20. gs. 70.–80. gados un beidzot ar Amerikas demokrātiskajiem sociālistiem (Democratic Socialists of America) mūsdienu Amerikas Savienotajās Valstīs.