No 20. gs. 60. gadu otrās puses līdz 80. gadu sākumam Kapteinis Bīfhārts (arī Bīfhārts) muzicēja ar grupu Magic Band un bija ievērojams ar avangardisku blūza, džeza, folka un roka traktējumu un sirreāliem dziesmu tekstiem. Lai arī autora dzīves laikā viņa mūzikas atpazīstamība nepārsniedza visai ierobežotu publiku, tā viņam nodrošinājusi tālejošu ietekmi nākamo paaudžu alternatīvā roka mūziķu un klausītāju starpā.

Mūziķis bija odiozi ekscentriska personība un veicināja sagrozītu vai pilnībā fiktīvu biogrāfijas datu izplatību, tādēļ presē un literatūrā minētā informācija atšķiras un ne vienmēr vērtējama kā uzticama. 

Māksliniecisku talantu zēns apliecināja jau agrā bērnībā, kad aizrāvās ar glezniecību un tēlniecību, vietējā presē un televīzijā izpelnoties “brīnumbērna” slavu. Kad D. G. Vlītam bija 13 gadu, ģimene pārcēlās uz nomaļu Lankasteras mazpilsētu Mohaves tuksnesī (Kalifornijas pavalsts, ASV), kur viņš iekļāvās jaunu mūziķu sabiedrībā un aizrāvās ar blūzu un džezu, īpaši frīdžezu, kā arī bīta literatūru un dzeju. Kaut arī vēlāk viņš apgalvoja, ka skolā nav mācījies, ir zināms, ka Lankasterā D. G. Vlīts apmeklējis vidusskolu, kur sadraudzējies ar vienaudzi Frenku Zapu (Frank Zappa). Šīs attiecības bija svarīgas gan viņa agrīnajā muzikālajā izaugsmē, gan vēlākajā karjerā. 60. gadu sākumā abi veica pirmos mūzikas ierakstus, kuros F. Zapa spēlēja ģitāru, bet D. G. Vlīts dziedāja.

1965. gadā D. G. Vlīts iesaistījās blūza grupā Magic Band (no angļu ‘Maģiskā grupa’) un vispirms pieņēma skatuves vārdu Dons van Vlīts, ko drīzumā nomainīja uz Kapteinis Bīfhārts (no angļu beefheart – ‘buļļa sirds’). Kaut Magic Band pastāvēja arī pirms dziedātāja pievienošanās, 1967. gada pavasarī, sākot ieskaņot debijas albumu, viņš jau bija grupu pasludinājis par “savu” un nomainījis gandrīz visus dalībniekus – tās nosaukums turpmāk bija “Kapteinis Bīfhārts un viņa Maģiskā grupa” (Captain Beefheart and His Magic Band).

1967. gadā klajā laistais albums Safe as Milk ar kakofonisku blūza, džeza, folka, garāžroka un popmūzikas kombināciju izrādījās pārāk avangardisks masu publikas un daudzu kritiķu gaumei. Turklāt situāciju sarežģīja grupas līdera neprognozējamā un psiholoģiski nestabilā, smago narkotiku izraisītu panikas lēkmju novājinātā, bet ekspansīvā personība (pats mūziķis apgalvoja, ka jaunībā viņam diagnosticēta paranojāla šizofrēnija, bet vairāki līdzgaitnieki izteikuši aizdomas arī par disleksiju). Nespējot saprasties ar Bīfhārtu, neilgi pēc Safe as Milk izdošanas grupu pameta vēlāk prominentais ģitārists Rajs Kūders (Ry Cooder), kuram bija ievērojami nopelni albuma tapšanā. Viņa aiziešanas dēļ pēdējā brīdī nācās atcelt uzstāšanos Monterejas popfestivālā (Monterey Pop Festival), kas veicināja daudzu jaunu pagrīdes rokmūziķu atpazīstamību un potenciāli varēja izmainīt arī Captain Beefheart and His Magic Band statusu.

Nākamajās desmitgadēs Safe as Milk oriģinalitāte un mākslinieciskā vērtība tikusi pārvērtēta, un tas bieži minēts starp rokmūzikas spilgtākajām debijām, savukārt viena no pirmajām autoritātēm, kas albumu novērtēja jau tā iznākšanas laikā, bija angļu radiodīdžejs Džons Pīls (John Peel). Lielā mērā pateicoties viņa atbalstam Lielbritānijā un pēc tam arī citviet Eiropā, Bīfhārta un Magic Band reputācija ilgstoši bija augstāka nekā dzimtenē.

Nākamais albums – psihedēlisks blūzroka darbs Strictly Personal (1968) tapa sarežģītā un haotiskā procesā. Kad ieskaņotā materiāla formālā īpašniece, ierakstu kompānija Buddah Records to atteicās izdot kā nepietiekami komerciālu, grupa albumu ieskaņoja vēlreiz un izdeva sava menedžera Boba Krasnova (Bob Krasnow) jaundibinātā apgādā Blue Thumb Records. Mūsdienās arī Strictly Personal iemantojis tā dēvēto kulta aprindu atzinību, taču savā laikā tāpat palika nenovērtēts.

1968. gadā Kapteinis Bīfhārts saņēma neierobežotu radošo brīvību garantējošu sadarbības piedāvājumu no F. Zapas jaunās ierakstu kompānijas Straight Records. Sākot darbu šajā apgādā, viņš atkal nomainīja vairākus Magic Band dalībniekus, izvēloties gados jaunus mūziķus un vēl vairāk nostiprinot savu autoritāro pozīciju, ko vairāki kolēģi vēlāk raksturojuši kā tirāniski diktatorisku.

Nākamos astoņus mēnešus grupa striktā Bīfhārta uzraudzībā mitinājās pieticīgā īres namā Losandželosā, kur apguva un izstrādāja viņa jaunos sacerējumus. To neparastā struktūra, arī neordinārie melodiskie, ritmiski un harmoniskie risinājumi reizēm raksturoti kā spontānas ansambļa improvizācijas rezultāts, taču ilggadējais Magic Band dalībnieks, bundzinieks Džons “Drambo” Frenčs (John “Drumbo” French) žurnālam Mojo 2019. gadā stāstīja, ka mūzika tapusi ilgos un intensīvos mēģinājumos, un gan ierakstu studijā, gan koncertos Bīfhārts pieļāvis vien minimālas atkāpes no iepriekš apgūtās formas un izpildījuma rāmjiem. Grupas sadzīves apstākļi bijuši askētiski, mūziķi dzīvojuši lielā nabadzībā, turklāt Bīfhārts tos regulāri pakļāvis psiholoģiskām manipulācijām, pazemojumiem un fiziskai ietekmēšanai.

Šā procesa rezultāts bija F. Zapas producēts dubultalbums Trout Mask Replica (1969). Tā īpašo statusu rokmūzikas vēsturē apliecina arī 21. gs. neatslābusi kritiķu un melomānu diskusija, kurā Trout Mask Replica izpelnījies radikāli pretējus hiperbolizētus vērtējumus no “neklausāmi pretenciozs” un “spīdzināšanas mūzika” līdz “izcils” un “pārlaicīgs”. Angļu laikraksts The Guardian 2023. gadā to raksturoja šādi: “54 gadus vēlāk tas joprojām ir pret klausītāju visprasīgākais darbs ikvienā visu laiku labāko albumu reitingā, ieraksts, kurā katrs instruments šķiet dzīvojam savā universā, un tikai izretis stājas attiecībās ar pārējiem. Noliedzēji to ar grūtībām atzīst par mūziku. Cienītājiem tas ir nesalīdzināma un neatkārtojama ģēnija darbs.”

Avangarda roka klasikai pieskaitāms arī albums Lick My Decals Off, Baby (1970), taču, apsīkstot Straight Records darbībai, Bīfhārts un The Magic Band bija spiesti strādāt ar ierakstu kompānijām, kuru repertuāra politiku daudz lielākā mērā diktēja komerciāla motivācija. Šie apsvērumi noteica albumu The Spotlight Kid; Clear Spot (abi 1972); Unconditionally Guaranteed un Bluejeans & Moonbeams (abi 1974) muzikālo ievirzi, kurā dominē nosacīti tradicionālāka blūzroka, ārtroka un poproka stilistika. Pamazām zaudējot māksliniecisko specifiku un prestižu, kā arī turpinoties nesaskaņām ar izdevējiem un pastāvīgi mainīgajiem grupas dalībniekiem, kuri bieži saņēma vien minimālu samaksu vai arī bija spiesti iztikt bez tās, 1974. gadā Kapteinis Bīfhārts pēdējos kopīgos albumus pasludināja par “briesmīgiem un vulgāriem” un grupu likvidēja.

Pēc dažu gadu pārtraukuma Bīfhārts sapulcēja jaunu Magic Band sastāvu un 1978. gadā laida klajā negaidīti pārliecinošu albumu Shiny Beast (Bat Chain Puller). Tam sekoja ne mazāk intriģējošie Doc at the Radar Station (1980) un Ice Cream for Crow (1982), kuros viņa labāko darbu eksperimentālisms ietērpts salīdzinoši demokrātiskākā un vieglāk uztveramā skanējumā. Šis viņa jaunrades periods nereti vērtēts kā pārliecinošākais kopš Trout Mask Replica, turklāt tas vairoja mūziķa slavu pankroka, postpanka un jaunā viļņa paaudzē, veicinot interesi arī par viņa senākajiem ieskaņojumiem.

Pēc Ice Cream for Crow Bīfhārts muzikālo darbību neturpināja, ar vārdu D. van Vlīts pilnībā atgriežoties glezniecībā un tēlniecībā – šīs intereses viņš nebija zaudējis arī muzikālās karjeras laikā (vairāku albumu noformējumā izmantotas viņa gleznas). Kaut arī jau kopš 20. gs. 90. gadu sākuma multiplās sklerozes dēļ piesaistīts ratiņkrēslam, gleznot D. van Vlīts turpināja līdz nāvei 2010. gadā.

Viena no pirmajām lielajām viņa darbu ekspozīcijām notika 1986. gadā Sanfrancisko Modernās mākslas muzejā (San Francisco Museum of Modern Art), bet dzīves nogalē un pēc nāves D. van Vlīta darbi regulāri izstādīti daudzu valstu mākslas galerijās un muzejos.

Ārpus ierobežotas avangarda mūzikas cienītāju publikas lielāko atpazīstamību Kapteinim Bīfhārtam nodrošināja sadarbība ar jaunības draugu F. Zapu. 1969. gadā viņš kā viesvokālists iedziedāja F. Zapas kompozīciju Willie the Pimp. Šī deviņas minūtes ilgā dziesma par suteneru Villiju ir vienīgais vokālinstrumentālais skaņdarbs savulaik lielu ievērību guvušajā F. Zapas albumā Hot Rats (1969).

1975. gadā Bīfhārts un F. Zapa veica kopīgu koncertturneju, kurā ieskaņoja albumu Bongo Fury (1975) – Bīfhārts šajos koncertos un albumā dziedāja, kā arī spēlēja mutes harmonikas un saksofonu.

Pēc F. Zapas nāves iznākušās arhīva ieskaņojumu izlasēs The Lost Episodes (1996) un Mystery Disc (1998) iekļauti vairāki ieraksti, ko abi veikuši no 20. gs. 50. gadu beigām līdz 60. gadu nogalei, tostarp arī īss runāts monologs The Birth of Captain Beefheart (no angļu ‘Kapteiņa Bīfhārta dzimšana’) – tiek uzskatīts, ka tas ierakstīts 1964. gadā, vairākus gadus pirms pseidonīma Kapteinis Bīfhārts pieņemšanas.

Savukārt pēc Kapteiņa Bīfhārta nāves F. Zapas ģimenes fonda pārvaldīta ierakstu kompānija izdeva iepriekš oficiāli nepubliskotu albumu Bat Chain Puller, ko Bīfhārts ar F. Zapas atbalstu ieskaņojis 1976. gadā.

2003. gadā vairāki Magic Band veterāni grupu atjaunoja bez bijušā līdera, galvenā vokālista lomu uzņemoties Dž. “D”. Frenčam. Tā pastāvēja līdz 2006. gadam, un, atkal izpelnoties Dž. Pīla atzinību, kā Bīfhārta mūzikas izpildītājkolektīvs uzstājās vairākos festivālos, veica Eiropas koncertturneju un ieskaņoja divus albumus. Grupa apvienojusies arī vēlāk, taču turpmāk lietoja no Bīfhārta dziesmas aizgūtu nosaukumu The Best Batch Yet.

Kapteiņa Bīfhārta jaunrades fundaments bija blūzs un džezs, taču viņam ar saviem līdzgaitniekiem izdevās radīt spilgtu un oriģinālu muzikālu identitāti, ko raksturo šķietami arhaiski primitīvs un haotisks, taču savdabīgi izsmalcināts skanējums, neparasti ritmiskie zīmējumi, abrazīvi disonantas ģitāras un čerkstoši ķērcošs plaša diapazona vokāls.

Būdams autodidakts, Bīfhārts spēlēja klavieres, mutes harmonikas, saksofonu un oboju, kā arī citus pūšaminstrumentus, taču viņa spēle vairāk balstījās izjūtā, nevis izkoptā tehnikā. Arī viņa mūzikas teorijas izpratne bija ļoti ierobežota, tādēļ dziesmu tapšanā nozīmīga loma bija atsevišķiem Magic Band dalībniekiem, kuri grupas līdera bieži abstraktās un nekonkrētās ieceres palīdzēja pārvērst neparasti strukturētās dziesmās, kurās izmantotas avangarda mūzikai raksturīgas tehnikas un paņēmieni (poliritmija, politonalitāte, disonanse, atonālisms).

Bīfhārta sirreāli absurdajos dziesmu tekstos (albumos dzirdami arī dzejas lasījumi un runāti teksti) ir daudz specifiska humora, ezotērisku motīvu un paradoksālu vārdu spēļu. Mūziķa vokālo manieri visvairāk ietekmējis Haulins Vulfs (Howlin’ Wolf), savukārt viņa paša bieži uz rečitēšanas robežas balansējošais dziedājums inspirējis Dr. Džonu (Dr. John), Tomu Veitsu (Tom Waits), kurš reizēm minēts kā viņa tuvākais sekotājs, un citus.

Kapteiņa Bīfhārta jaunrade ir iedvesmojusi daudzus nākamo paaudžu mūziķus: Buzzcocks; The Clash; Devo; Pere Ubu; Talking Heads; Magazine; The Tubes; XTC; Sonic Youth; Gang of Four; The Fall; Keitu Bušu (Kate Bush); Marku Lanegenu (Mark Lanegan); P. Dž. Hārviju (PJ Harvey); Pixies; The Black Keys; The Kills; The White Stripes un citus.

Trout Mask Replica divreiz minēts žurnāla Rolling Stone 500 visu laiku ievērojamāko albumu sarakstā (500 Greatest of All Time) – 2003. gadā 58., bet 2012. gadā 60. vietā. Doc at the Radar Station ierindots šā paša izdevuma 100 labāko 80. gadu albumu saraksta (100 Best Albums of the Eighties, 1989) 61. pozīcijā. 

Trout Mask Replica kā “kulturāli, vēsturiski vai estētiski nozīmīgs” darbs iekļauts ASV Kongresa bibliotēkas (Library of Congress) Nacionālajā ierakstu reģistrā (National Recording Registry, 2010).

Abba Zaba; Ah Feel Like Ahcid; Doctor Dark; Electricity; Ella Guru; Moonlight on Vermont; Pachuco Cadaver; Run Paint Run Run; Safe as Milk; Some Old Blues; Space-Age Couple; Telephone; The Past Sure Is Tense; The Smithsonian Institute Blues (Or the Big Dig); Tropical Hot Dog Night; Zig Zag Wanderer

Safe as Milk (Buddah, 1967); Strictly Personal (Blue Thumb, 1968); Trout Mask Replica (Straight, 1969); Lick My Decals off, Baby (Straight, 1970); Mirror Man (Buddah, 1971); The Spotlight Kid (Reprise, 1972); Clear Spot (Reprise, 1972); Unconditionally Guaranteed (Mercury/Virgin, 1974); Bluejeans & Moonbeams (Mercury/Virgin, 1974); Bongo Fury* (DiscReet, 1975); Shiny Beast (Bat Chain Puller) (Warner Bros./Virgin, 1978); Doc at the Radar Station (Virgin, 1980); Ice Cream for Crow (Virgin, 1982); Bat Chain Puller (VaulTernative, 2012)

* koncertieraksti ar Frenku Zapu