Žanis Bulavs ir viens no talantīgākajiem lielizmēra figurālo kompozīciju meistariem Latvijas naivajā mākslā. Ž. Bulava radošo sniegumu raksturo savdabīgs gleznotāja talants, radot naivi poētisku un monumentāli cēlu tēlu piepildītu pasauli, kurā patiesais un gudrais savijas ar atbruņojoši naivu un sirsnīgu pasaules redzējumu.

Ž. Bulavs bija plostnieka Jāņa Bulava, kurš pa Ventu uz Ventspils ostu pludināja stutmalku Anglijas ogļu raktuvēm un slīperus, un strādnieces Annas Matildes Bulavas ģimenē otrais bērns; Bulavu dzimta ir cēlusies no Kuldīgai netālā Snēpeles pagasta. Dzimtā bija interese par mākslu, piemēram, vijoli spēlēja gan Ž. Bulavs, gan viņa tēvs.

Sākoties Pirmajam pasaules karam un bēgot no Vācijas karaspēka iebrukuma Kurzemē, ģimene 1915. gada aprīlī devās bēgļu gaitās uz Krievijas iekšieni. Maskavā Ž. Bulavs un māsa Anna mācījās Latviešu bēgļu apgādāšanas centrālkomitejas izveidotā skolā. Latvijā ģimene atgriezās 1918. gadā, kad Kuldīga aizvien bija Vācijas armijas pakļautībā, un Ž. Bulavs uzsāka mācības vienā no Kuldīgas pamatskolām, kur mācības notika vācu valodā. 1919. gadā Kuldīga pārmaiņus atradās lielinieku, landesvēra un Rietumu brīvprātīgo armijas rokās, un 1919. gada 21. novembrī pilsētu atbrīvoja Latvijas armija. 1920. gada 15. februārī darbu uzsāka Kuldīgas pilsētas vidusskola, kurā pēc pamatskolas absolvēšanas mācījās Ž. Bulavs (1923–1927). Vidusskolā Ž. Bulavs ieguva labas zināšanas kultūras vēsturē. Vizualizēts atmiņu veltījums senajām skolas gaitām ir glezna “Sapnis vasaras naktī” (1983, privātkolekcijā); tā ir veltīta vidusskolā sastaptajai klasesbiedrenei Verai Podniecei, kura viņam kļuva par sievietes skaistuma ideālu. Meitenes sejas vaibsti ar smalkajiem melno uzacu lokiem redzami vairākos meistara darbos. Gleznā Ž. Bulavs aizved skaista sapņa pasaulē, kurā viņš sarunājas ar savām atmiņām naivi romantiskos tēlos un simbolos. Darbā dominē intensīva zilā ultramarīna krāsas saskaņa ar baltu, zaļu, pelēku un nedaudz gaišāk zilu toni. Tēlu risinājumā lielu nozīmi iegūst roku žestu atveidojums naivi izteiksmīgā ritmā, un tēliem bagātīgais darbs atbilst viņa iztēlei, kur figurē pašam gleznotājam vien saredzamas asprātīgas sakarības. Centrālais tēls ir viņa skolas gadu mīlestība, kura gleznā ir attēlota divreiz: vispirms pretskatā, stāvot ar pieliektu galvu un rokā saņemtiem matiem ar sarkanu rozes ziedu, bet fonā ir mežs ar mēness ripu; un otrreiz profilā sēdus, piespiedusi muguru bērzam un lasot grāmatu ar uzrakstu “Dante 1927”. Darba kompozīcijas priekšplānā ir zemē atlaidies jaunietis ar formas cepuri uz krūtīm, pagalvī grāmatas, kuru nosaukumi stāsta par viņa garīgo pasauli. Blakus tam, gleznas labajā stūrī, mākslinieks attēlojis sevi pensijas gados.

Pēc vidusskolas absolvēšanas (1928) Ž. Bulavs kādā no Rīgas arodskolām apguva ceļa būvētāja profesiju. 1931. gadā pēc skolas absolvēšanas un amata pamatiemaņu apgūšanas Ž. Bulavs sāka strādāt Alsungā par ceļa meistaru. Septiņpadsmit Alsungā pavadītos gadus Ž. Bulavs uzskatīja par savas dzīves laimīgāko laiku, kas atspoguļots gleznās “Spulgace un Muris” (1968, Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā), “Triāda” (1971) un “Alsungas madonna” (1973, abas Latvijas Naivās mākslas muzejā). Šie darbi veido to Ž. Bulava gleznu pamatlīniju, kuru pamatā ir dzīvē pieredzētais un pārdzīvotais.

1951. gadā, padomju otrreizējās okupācijas laikā, Alsungā mākslinieks tika apcietināts un aizvests uz Liepājas cietumu. No Liepājas Ž. Bulavu pārveda uz Rīgas Centrālcietumu, tad uz Ventspils cietumu, kur viņš tika notiesāts Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas Augstākās tiesas izbraukumā, piespriežot astoņus gadus darba nometnē. Pēc notiesāšanas Ž. Bulavs nokļuva Rīgas Centrālcietuma darba zonā, bet 1952. gada rudenī viņu pārveda uz uz nometni Urālos, Krievijā. Pēc Josifa Staļina (Иосиф Виссарионович Джугашвили/Сталин, იოსებ სტალინი) nāves Ž. Bulavs iesniedza apžēlošanas lūgumu, ko apstiprināja. Pēc atbrīvošanas Ž. Bulavs atgriezās Latvijā 1956. gada rudenī un sāka strādāt par ceļu meistaru Kuldīgā. Sodāmības dēļ viņu pārcēla uz darbu Kabilē, tad Aizputē, līdz atlaida bez iespējām atjaunoties darbinieka statusā; kādu laiku Ž. Bulavs dzīvoja bez ienākumiem. Rezutātā Ž. Bulavs viltoja savas pases datus, lai priekšlaicīgi tiktu pensijā. Taču pēc neilga laika viņš tika pieķerts un notiesāts uz pieciem gadiem par dokumentu viltošanu; pēc pusotra gada Ž. Bulavs tika apžēlots un izlaists no apcietinājuma.

Mākslai Ž. Bulavs pievērsās 1968. gadā, izveidojot no stikla gabaliņiem mozaīkas pūcīšu rakstu. 20. gs. 70. gadu sākumā Ž. Bulavs no sasista stikla gabaliņiem darināja “vitrāžas” savas dzīvojamās mājas istabas un verandu logiem. Ž. Bulava darinātās “vitrāžas” tādas nebija klasiskajā izpratnē, jo viņš neizmantoja vitrāžas izgatavošanas tehnoloģiju. Bieži šīs “vitrāžas” tika veidotas, uzliekot uz finiera uzgleznota darba tāda paša izmēra sasista stikla plāksni. Šajos darbos krāsas vienlaikus kalpoja arī kā saistviela, lai piestiprinātu stiklu pie finiera bez līmes, piemēram, darbā “Leda ar gulbi. Karavadžo” (bez datējuma, Latvijas Naivās mākslas muzejā).

1975. un 1976. gadā Bulavs veidoja savas istabas griestu apjomīgus gleznojumus: darba pamatā ir stāsts par sievietes bērnību, jaunību, spēka gadiem un vecumu. Ž. Bulavs ir arī gleznojis Kuldīgas ainavas un žanra kompozīcijas ar atpūtu pludmalē. Visus savus darbus mākslinieks reģistrēja īpašā kladē, katram darbam piešķirot kārtas numuru. Darbu numuri blakus signatūrai ir uzrakstīti arī uz gleznām, kļūstot par kompozīcijas elementu.

Ž. Bulavam glezniecība bija kā durvis uz ideālo un ļaušanās skaistumam pēc tam, kad mūžs tika pavadīts starp iedomātiem ideāliem un īstenības diktēto iespēju izvēli un to īstenošanu. Par paveikto glezniecībā viņš gribēja saņemt arī atzinību, bet nesaņēma, jo padomju okupācijas laikā mākslinieks varēja būt tikai tad, kad bija akceptēts oficiālās iestādēs, guvis atbilstošu izglītību un darbojās saskaņā ar noteiktajiem režīma kanoniem, tāpēc Ž. Bulavam gūt mākslinieka statusu un panākumus bija gandrīz neiespējami. Lielformāta glezna “Atestācija” (1984, privātkolekcijā) ir kā skats uz visskaistāko sapni, piesakot sevi uz populāra un tautā iecienītā mākslinieka godu. Darbā ir uz Ventas fona uzgleznota antīkai dievietei līdzīga, nedaudz koķeta sievietes figūra vieglā tērpā ar kailu labo krūti, otu kreisajā rokā un sarkanu atzinības diplomu kā goda grāmatu tautas meistaram ar dzeltenu uzrakstu “Maestro Populi” uz priekšu pastieptā labajā rokā. Uz tēla muguras ir uzgleznots kas līdzīgs spārniem ar dievišķiem stariem, bet blakus uz priekšu paliktajai labai kājai zied vientuļa sarkana tulpe. Uzgleznotās figūras robustā vienkāršība atklāj fatālu būtni, kura it kā paredz, ka Ž. Bulavs gleznos vēl divdesmit gadus un kļūs par vienu no kolorītiem Latvijas naivās mākslas līderiem, iegūstot arī gribēto slavu un atzinību.

Būtiska Ž. Bulava gleznu sižetu līnija ir tautas vēsture (“Kuršu sardzes postenis”, 1970, privātkolekcijā), kurā tiek izmantoti folkloras un etnogrāfijas motīvi, kā arī paša ieraudzītais un saprastais no latviešu tautas vēstures. Saistoša gleznu līnija ir tā saucamās vecmeistaru darbu “uzlabotās” kopijas, kurās attēloti pazīstami mākslas vēstures (visbiežāk renesanses) darbi, kas nedaudz “uzlaboti”, tiem piegleznojot, viņaprāt, trūkstošās detaļas, piemērām, glezna “Mona Liza un Leonardo” (1983, Latvijas Naivās mākslas muzejā), kur Monai Lizai piegleznotas kājas un blakus uzgleznots Leonardo da Vinči (Leonardo da Vinci). No 1982. gada Ž. Bulava gleznas ir eksponētas gandrīz trīsdesmit izstādēs. Nozīmīgākā bija personālizstāde Latvijas Mākslinieku savienības galerijā 1999. gadā, pēc kuras Ž. Bulavs tika uzņemts par Latvijas Mākslinieku savienības biedru.

Ž. Bulavs 2001. gadā tika apbalvots ar Kuldīgas pilsētas Goda balvu.