Pareizticīgā baznīca Latvijā vēsturiski pārstāv vienu no tradicionālajām kristīgajām konfesijām. Pareizticības pirmsākumi mūsdienu Latvijas teritorijā meklējami kontaktos starp Austrumlatvijas pilsnovadu valdniekiem un Polocku, kā arī ar Pleskavu un Novgorodu. Arheoloģiskās liecības norāda uz pareizticības izplatīšanos starp latgaļiem jau 11.–12. gadsimtā. 13. gs. pirmajā pusē pareizticīgo baznīcas esot bijušas Jersikā un Koknesē. Tirdzniecības kontakti veicināja austrumslāvu tirgotāju apmešanos uz dzīvi viduslaiku Livonijas pilsētās. Rakstītajos avotos “krievu sēta” Rīgā pirmo reizi minēta 1229. gadā. Šajā kvartālā atradās arī pareizticīgo Svētā Nikolaja baznīca, kas bija Polockas bīskapa pakļautībā. Livonijas kara laikā baznīca tika slēgta.

Latvijas Pareizticīgā baznīca mūsdienās ir autonoma baznīca Maskavas Patriarhāta (Московский Патриархат) sastāvā, tās juridisko statusu Latvijā regulē Latvijas Pareizticīgās Baznīcas likums (spēkā kopš 17.12.2008.). Administratīvi Latvijas teritorijā atrodas seši baznīcas apriņķi – Rīgas, Madonas, Liepājas, Valmieras, Rēzeknes un Daugavpils, kas iekļaujas Rīgas eparhijā ar Jelgavas vikariātu (dibināts 2014), kā arī Daugavpils un Rēzeknes eparhijā (dibināts 2013). Pareizticīgo baznīcu veido 134 draudzes (2014. gadā, Latvijas Republikas Tieslietu ministrijas, LR TM, dati) un ap 370 tk ticīgo (2015. gadā, Latvijas Pareizticīgās baznīcas dati), trīs pareizticīgo klosteri: Svētā Gara vīriešu klosteris Jēkabpilī, Svētās Trijādības un Svētā Radoņežas Sergija sieviešu klosteris Rīgā un tam pakļautais Kristus Apskaidrošanās Tuksnesis (sieviešu klosteris) Valgundē, Svētās Dievmātes piedzimšanas dievnams Ilūkstē (bijušais Ilūkstes klosteris, kopš 1996. gada – Rīgas klostera pārstāvniecība).

Pēc Rīgas un Vidzemes iekļaušanas Krievijas Impērijā (1710) pareizticīgo draudzes tika iekļautas Pleskavas eparhijā. Rīgā tika nodibināts Rīgas garīgais kantoris (1727), vēlāk – pārvalde (ap 1739; Рижская духовная кантора, Рижское духовное правление), kas koordinēja krievu armijas pulka baznīcu un civilo pareizticīgo draudžu darbību. 1836.–1850. gadā Pleskavas eparhijas pakļautībā pastāvēja Rīgas vikariāts. Svētā Pētera un Pāvila baznīcai tika piešķirts katedrāles statuss, tā bija pirmā pareizticīgo katedrāle Baltijas guberņās. Par pirmo Rīgas vikāro bīskapu kļuva Irinarhs (Popovs; Иринарх, Попов) kurš veica aktīvu misijas darbu latviešu zemnieku vidū, kā arī centās pievērst vecticībniekus vienticībai (единоверие).

Rīgas vikārā bīskapa Filareta (Gumiļevska; Филарет, Гумилевский) pārvaldes laikā (1841–1848) stihiski notika latviešu un igauņu zemnieku masveida pāriešana pareizticībā. Daļēji šo procesu izraisīja zemnieku smagais ekonomiskais stāvoklis pēc neražas 1839.–1841. gadā un viņu cerības, pateicoties “cara ticībai”, izceļot uz zemkopībai labvēlīgākām vietām Krievijas iekšējās guberņās. Cits svarīgs faktors bija pareizticīgo garīdzniecības pretimnākšana zemnieku garīgajām vajadzībām. No 1843. gada dievkalpojumu grāmatas sāka tulkot latviešu un igauņu valodā, Pleskavas Garīgajā seminārā sāka sagatavot garīdzniekus kalpošanai latviski un igauniski. 1846. gadā Krievijas imperators Nikolajs I (Николай I Павлович) apstiprināja Svētās Sinodes lēmumu par Rīgas Garīgās skolas dibināšanu. 1851. gadā tās vietā sāka darboties Garīgais seminārs (līdz 1918). 1845.–1848. gadā Vidzemes un Kurzemes guberņās pareizticību pieņēma ap 17 % zemnieku – 62 898 latviešu un 47 324 igauņu zemnieku. Ja 1843. gadā bija tikai 17 baznīcas ar 15 583 baznīcēniem, tad 1848 – jau 67 baznīcas.

1850. gadā dibināta patstāvīga Rīgas eparhija. Rīgas un Mītavas (Jelgavas) arhibīskapa Platona (Gorodecka; Платон, Городецкий) laikā (1848–1867) viens no galvenajiem misijas darba virzieniem bija draudžu skolu tīkla veidošana. Šajā pašā gadā tika izdoti “Pareizticīgo lauku tautskolu noteikumi Baltijas guberņās” (Правила для православных сельских народных училищ Прибалтийских губерний), kuri regulēja draudžu skolu dibināšanu un darbu. 19. gs. pēdējā trešdaļā Krievijas imperatora Aleksandra III (Александр III Алексaндрович) “nacionālo nomaļu” rusifikācijas politikas kontekstā skolu celtniecību finansēja valdība, tomēr draudžu skolām pietrūka telpu un finansiālā atbalsta.

19. gs. otrajā pusē Svētā Sinode finansiāli atbalstīja pareizticīgo baznīcu celtniecību. Rīgas bīskapa Arsēnija (Brjanceva; Арсений, Брянцев) pārvaldes laikā (1887–1897; no 1893. gada – arhibīskaps) Baltijas guberņās tika uzceltas 67 akmens baznīcas, lielākā to daļa ir saglabājusies līdz mūsdienām. 1892. gadā tika iesvētīta māsu Jekaterinas (Екатерина, схиигумения Сергия, Борисовна Мансурова) un Natālijas Mansurovu (Наталия, схимонахиня Иоанна, Борисовна Мансурова) dibinātā Svētās Trijādības mūķeņu draudze Rīgā pie meiteņu un nespējnieku patversmes, kas 1902. gadā tika pārveidota par Svētās Trijādības un Svētā Radoņežas Sergija sieviešu klosteri (Rīga, Kr. Barona iela 126). 1895. gadā pirmās mūķenes apmetās māsu dibinātajā “tuksnesī” – Kristus Apskaidrošanās klosterī Valgundē. 1896. gadā tika dibināts Aleksija, Dieva cilvēka, vīriešu klosteris (kopš 1923. gada – Svētās Marijas Magdalēnas katoļu baznīca Rīgā).

Ieguldījumu misijas un reliģiskās izglītības darbā sniedza pareizticīgo brālības, kuru dibināšanu Baltijas guberņās regulēja 1864. gadā apstiprinātie Noteikumi par brālību organizāciju (Правила об организации братств). Brālību galvenais uzdevums bija veicināt tautas izglītību, ar ziedojumiem atbalstīt draudžu skolas un bibliotēkas, dievnamu celtniecību, organizēt materiālo palīdzību nespējniekiem un bāreņu patversmēm. 1867. gadā Rīgā tika dibināta Baltijas guberņā pirmā Svētā Pētera un Pāvila pareizticīgā brālība (Петропавловское братство); brālības tika dibinātas arī citviet: Liepājā, Cēsīs, Kuldīgā. 19. gs. 70. gados darbojās vairākas Pēterburgas Baltijas Kristus Pestītāja un Dievmātes patvēruma brālības (Православное братство Христа Спасителя и Покрова Божией матери) nodaļas Valmierā, Jēkabpilī un citur. Baltijas brālības aizbildne bija lielkņaze Marija Aleksandrovna (Великая княгиня Мария Александровна).

20. gs. 20. gadu sākumā pareizticīgā baznīca Latvijas Republikā (LR) bija sarežģītā ideoloģiskā situācijā. Pareizticības klātbūtni daudzi politiķi uztvēra kā cariskās pagātnes paliekas un apdraudējumu Latvijas valstiskumam. 1919. gadā tika nacionalizēti ap 25 % pareizticīgās baznīcas īpašumu. Tomēr šai konfesijai piederīgo skaits bija ievērojams: 1920. gadā par pareizticīgajiem sevi atzina 138 803 Latvijas iedzīvotāji (8,7 %), 1930. gadā – 169 625 (8,9 %). Latvijas Pareizticīgās baznīcas koncils 1920. gadā par Rīgas arhibīskapu ievēlēja tolaik par kontrrevolucionāro darbību Maskavas cietumā ieslodzīto Penzas bīskapu Jāni Pommeru un lūdza Maskavas un visas Krievijas patriarha Tihona (Belavina; Тихон, Беллавин) svētību viņa iecelšanai šajā amatā. Pēc Rīgas arhibīskapa Jāņa lūguma patriarhs Tihons piešķīra Latvijas Pareizticīgajai baznīcai plašu autonomiju administratīvajā, saimnieciskajā un izglītības jomā, saglabājot Maskavas Patriarhāta kanonisko jurisdikciju.

1923. gadā Pirmajā Latvijas Pareizticīgās baznīcas koncilā tika pieņemti Statūti, kuri regulēja baznīcas dzīvi, nedalot draudzes pēc etniskā principa. 1926.–1931. gadā arhibīskaps kā Saeimas deputāts aktīvi aizstāvēja pareizticīgo un krievu minoritātes pārstāvju intereses. 08.10.1926. tika pieņemti Noteikumi par Pareizticīgās baznīcas stāvokli Latvijā, kas ar likuma spēku regulēja jautājumus par baznīcas īpašumiem, administratīvo pārvaldi, sabiedrisko organizāciju un mācību iestāžu dibināšanu. Pareizticīgajai baznīcai, līdzīgi citām tradicionālajām konfesijām, tika piešķirtas valdības subsīdijas.

1921.–1934. gadā tika uzcelti un iesvētīti 22 jauni dievnami. 01.12.1926. darbību sāka Rīgas Garīgais seminārs (līdz 1936. gadam, tad Teoloģijas institūts, 1937. gadā pareizticīgo nodaļa tika izveidota Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātē). 1927.–1934. gadā Latvijā aktīvi darbojās Krievu kristīgo studentu kustības (Русское студенческое христианское движение, dibināta 1923. gadā Prāgā) nodaļa – Krievu pareizticīgo studentu vienotne (Русское православное студенческое единение). Līdz 1931. gadam tai bija Latvijas Pareizticīgās baznīcas garīdzniecības atbalsts. Naktī no 11. uz 12.10.1934. arhibīskaps tika nogalināts savā vasarnīcā Ozolmuižā pie Rīgas. Noziegums netika atklāts. 1981. gadā arhibīskaps Jānis tika kanonizēts Krievu pareizticīgajā baznīcā ārzemēs, 2001. gadā Krievu pareizticīgās baznīcas Svētā Sinode iekļāva viņa vārdu Krievijas jaunmocekļu un apliecinātāju sarakstā; šajā pašā gadā Latvijas Pareizticīgās baznīcas koncils pieskaitīja viņu Latvijas svēto skaitam. 04.10.2003. svētie pīšļi tika pārcelti uz Rīgas Kristus Piedzimšanas katedrāli. 27.05.2006. Rīgas metropolīts Aleksandrs (Kudrjašovs; Александр Кудряшов) nodibināja svētmocekļa Rīgas Jāņa ordeni un medaļu.

Arhibīskapa Jāņa nāve aktualizēja Latvijas Pareizticīgās baznīcas jurisdikcijas jautājumu. Maskavas Patriarha pienākumu izpildītājs metropolīts Sergijs (Stragorodskis; Сергий, Стрaгородский) 27.05.1935. par Latvijas eparhijas pagaidu pārvaldnieku (līdz bīskapa vēlēšanām) iecēla Viļņas un Lietuvas metropolītu Elevferiju (Bogojavļenski; Елевферий, Богоявленский), tomēr Latvijas Pareizticīgās baznīcas Sinode neatzina viņa kanoniskās tiesības. 31.05.1935. Latvijas pareizticīgo garīdzniecības un baznīcēnu kongress vērsās pie Konstantinopoles patriarha Fotija II (Maniatisa; Maniatiss) ar lūgumu pieņemt Latvijas Pareizticīgo baznīcu ar autonomijas tiesībām Konstantinopoles Patriarhāta jurisdikcijā, 06.1935. lūgums tika apmierināts. 29.03.1936. ar Latvijas Pareizticīgās baznīcas koncila lēmumu Augustīns (Pētersons) tika ievēlēts par Rīgas un visas Latvijas bīskapu. Rīgas Kristus Piedzimšanas katedrālē Augustīns tika hirotonizēts par Rīgas un Latvijas bīskapu, tajā pašā dienā Konstantinopoles patriarhs iecēla viņu par Rīgas un visas Latvijas metropolītu (1936–1942).

1936. gadā tika nodibināts Jelgavas vikariāts (1936–1943), par Jelgavas bīskapu 27.09.1936. ievēlēja Jēkabu/Jakovu (Karpu). 1938. gadā Latgales draudžu pārvaldīšanai tika nodibināts Jersikas vikariāts ar centru Daugavpilī, Svētā Borisa un Gļeba katedrālē. Par vikāro bīskapu tika hirotonizēts Aleksandrs (Vītols), no 1939. gada – Madonas bīskaps. Pēc bīskapa Aleksandra nāves Jersikas vikariāts netika atjaunots. 1939. gadā Latvijā bija 74 latviešu, 77 krievu, sešas latviešu un krievu, viena vācu un viena igauņu draudze.

Pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā Latvijas Pareizticīgo baznīcu skāra padomju režīma represīvā politika: tika arestēti un ieslodzīti baznīcas kalpotāji (virspriesteri Jānis Dobrotvorskis, Pēteris Gredzens, Sergijs Jefimovs u. c.), aizliegta ticības mācība izglītības iestādēs un augstākā teoloģiskā izglītība, likvidēti reliģiski izdevumi, baznīcas īpašumi tika atsavināti vai aplikti ar nodokļiem. Latvijas Pareizticīgā baznīca atgriezās Maskavas Patriarhāta jurisdikcijā. 02.04.1941. Rīgā ieradās Viļņas un Lietuvas metropolīts Sergijs (Voskresenskis; Сергий, Воскресенский), kurš tika iecelts par eksarhu (patriarha norīkoto vietvaldi) Latvijā un Igaunijā. Pēc publiskās šķeltniecības grēka nožēlošanas procedūras Maskavas Dieva Parādīšanās katedrālē (29.03.1941.) metropolīts Augustīns nodeva visas lietas eksarha pārvaldei (11.04.1941.).

Vācu okupācijas laika sākumā metropolīts Augustīns nesekmīgi centās ar okupācijas varas iestāžu atbalstu izraidīt eksarhu Sergiju no Latvijas, neizdevās arī atjaunot Konstantinopoles Patriarhāta jurisdikciju. Latvijas Pareizticīgā baznīca palika Maskavas Patriarhāta jurisdikcijā visu okupācijas laiku. 15.07.1942. Augustīnam aizliedza svētkalpošanu. 08.1942. okupācijas varas iestādes oficiāli reģistrēja Baltijas pareizticīgo eksarhātu, un līdz 1944. gadam Latvijas bīskapiju pārvaldīja metropolīta-eksarha ieceltais bīskaps ar padomi sešu garīdznieku sastāvā. Līdzās Baltijai eksarha Sergija garīgajā aprūpē nonāca arī vācu okupētie Krievijas Ziemeļrietumu reģioni (Pleskavas, daļēji Novgorodas, Ļeņingradas un Kaļiņinas apgabals). Lielu artavu humanitārajā palīdzībā un garīgajā aprūpē kara laikā sniedza arhibīskaps Jānis (Ioans) Garklāvs, kurš 1942. gadā tika ievēlēts par Rīgas bīskapu un 28.02.1943. hirotonizēts. 28.04.1944. pārbrauciena laikā no Viļņas uz Rīgu eksarhs Sergijs tika nogalināts. Eksarha vietnieka amatā saskaņā ar testamentu stājās Kauņas arhibīskaps Daniēls (Juzvjuks; Даниил, Юзвьюк).

Sarkanajai armijai tuvojoties, 1944. gada rudenī daudzi pareizticīgo garīdznieki devās bēgļu gaitās, to vidū bija bīskaps Jānis, garīdznieki Georgijs Benigsens, Nikolajs Perehvaļskis, Leonīds Ladinskis. Latvijā palikušie ar Pleskavas misiju saistītie garīdznieki cieta padomju režīma represijās pēc kara. Tomēr arī padomju okupācijas laikā pareizticīgā baznīca turpināja baznīcēnu garīgo aprūpi. Ievērojamākie garīdznieki: arhimandrīts Tavrions (Batozskis; Таврион, Тихон Батозский), virspriesteris Georgijs Tailovs (Георгий Иванович Тайлов), virspriesteris Serafims (Šenroks; Серафим Николаевич Шенрок), arhimandrīts Viktors (Mamontovs; Виктор, Виктор Авраамович Мамонтов).

Bīskaps Jānis, evakuējoties no Rīgas, izglāba Vissvētās Dievmātes brīnumdarošo Tihvinas ikonu, kas ir pasaules kultūras vērtība un liels svētums visiem ticīgajiem. Viņš paņēma to līdzi uz Vāciju, vēlāk uz Amerikas Savienotajām Valstīm (ASV). Ikonas glabāšanu pēc savas nāves bīskaps uzticēja audžudēlam virspriesterim Sergijam Garklāvam – ikona bija jāglabā līdz laikam, kad no jauna atvērs Tihvinas klosteri Krievijā. Klosteri atvēra 2004. gadā. Šajā gadā ikona no ASV tika vesta arī caur Rīgu. Svinīgajā dievkalpojumā piedalījās arī Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga.

1989. gadā tika atjaunots Daugavpils vikariāts (kādreizējais Polockas eparhijas Dvinskas vikariāts) ar centru Daugavpilī un Svētā Borisa un Gļeba katedrāli, par vikāro bīskapu 23.07.1989. tika hirotonizēts Aleksandrs (Kudrjašovs; Александр, Кудряшов), kurš 27.10.1990. tika iecelts par Rīgas un visas Latvijas bīskapu, 25.02.2002. – par metropolītu.

2006. gadā ar Maskavas un visas Krievijas Patriarha Aleksija II (Алексий II) un Svētās Sinodes lēmumu par Daugavpils bīskapu tika iecelts igumens Aleksandrs (Matrjoņins; Александр, Матрёнин). 2013. gadā Daugavpils vikariāts tika pārveidots par patstāvīgu Daugavpils un Rēzeknes eparhiju. Mūsdienās šajā eparhijā ir ap 60 dievnamu. 19.03.2014. arhimandrīts Ioans (Sičevskis; Иоанн, Сичевский) tika iecelts (hirotonizēts 24.03.2016.) par Rīgas eparhijas Jelgavas vikāro bīskapu.

1993. gadā darbību atjaunoja Rīgas Garīgais seminārs (Rīga, Katoļu iela 10), tā rektors kopš 1997. gada ir metropolīts Aleksandrs. Aktīvi darbojas draudžu svētdienas skolas. Kopš 2002. gada Latvijas Pareizticīgā baznīca ar Rīgas domes atbalstu rīko ikgadējo starptautisko konferenci “Baznīca, ģimene un skola” – kristīgo pedagoģisko forumu, kas veltīts ētiskās audzināšanas un izglītības jautājumiem. Plašas publikas un profesionāļu atzinību guvis Rīgas Pareizticīgo kamerkoris “Blagovest”, kuru 1990. gadā dibināja Aleksandrs Brandavs. 2014. gadā Pasaules koru olimpiādē “Blagovest” ieguva zelta un sudraba medaļas. Kopš 11.2013. Latvijā un ārzemēs aktīvi koncertē Latvijas Pareizticīgās baznīcas koris “Logos” (vadītājs virspriesteris Ioans Šenroks, Иоанн Шенрок).

“Rižskij jeparhiaļnij ļistok” (Рижский епархиальный листок; 1880–1887, Rīgas eparhija, Rīga; 1888.–1917. gadā – “Rižskije jeparhijaļnije vedomosti”, Рижские епархиальные ведомости), “Ticība un Dzīve: garīgs mēnešraksts” (1923–1940, Pareizticīgo draudžu kooperatīvs, Rīga; 1923.–1931. gadā ar paralēliem rakstiem krievu valodā – “Vera i žiznj”, Вера и жизнь), “Pravoslavnaja žiznj”, Православная жизнь (kopš 1993. gada, Latvijas Pareizticīgās baznīcas Daugavpils baznīcas apriņķa, kopš 2013. gada – Daugavpils un Rēzeknes eparhijas izdevums, Daugavpils), “Vinogradnaja loza”, Виноградная лоза (kopš 1998. gada, Latvijas Pareizticīgās baznīcas izdevums, Rīga), Pareizticīgās baznīcas kalendārs (1953.–1988. gadā latviešu un krievu valodā, Rīgas eparhijas padome, Rīga), “Pravoslavnij cerkovnij kaļendarj”, Православный церковный календарь (kopš 1991; kopš 1998. gada arī latviešu valodā – Latvijas Pareizticīgās baznīcas kalendārs, Latvijas Pareizticīgās baznīcas Sinodes izdevums, Rīga).