Jūdaisms ir ebreju etniskā reliģija. Citu tautu pārstāvji var iziet jūdaisma pieņemšanas procedūru (gijur), pēc kā saskaņā ar jūdaisma uzskatiem viņi kļūst par ebreju tautas sastāvdaļu. Jūdaisma vēsture Latvijā nesaraujami saistīta ar ebreju kopienas vēsturi, tāpēc termini “jūdu”, “mozusticīgo” un “ebreju” tiek lietoti kā sinonīmi.

Jūdaisma teoloģijas pamatā ir striktais monoteisms, ticība Dievam, kurš ir pasaules radītājs un izveda ebrejus no Ēģiptes un Sīnāja kalnā deva tiem baušļus. Kopš Jeruzalemes Tempļa sagraušanas 70. gadā jūdaismam nav vienota centra un vienotas dogmatikas. Draudžu pulcēšanās vietas tiek sauktas par sinagogām (no grieķu συναγω synago ‘sapulcēties’), bet tās neaizstāj Templi.

Jūdaisma sakrālais teksts ir TaNaH (תנ״ך) – Tora (senebreju תּוֹרָה, torah ‘mācība, likums’), Neviīm (Praviešu grāmatas), Ktuvim (Raksti). Toras tīstoklis tiek lasīts sinagogās pirmdienās, ceturtdienās un sestdienās. Sestdiena (sabats) ir arī jūdaisma svētā diena. Savā rituālajā un sadzīviskajā praksē jūdaisms balstās arī Talmudā (ivritā תלמוד ‘mācība’) – 2.–5. gs. pierakstītajā ebreju mutiskās tradīcijas iztirzājumu kodeksā. No Talmuda atvasināti reliģiskās likumdošanas un ikdienišķās uzvedības kodeksi, no kuriem līdz pat mūsdienām svarīgākais ir ievērojamā mistiķa Josefa Karo (Joseph ben Ephraim Karo) Šulhan Aruh (“Uzklātais galds”, 1563) ar Krakovas rabīna Mošes Iserlesa (poļu Mojżesz ben Israel Isserles) piezīmēm, ka arī cita t. s. komentāru literatūra.

Jūdaisma ikdienas liturģija ietver trīs lūgšanas (rīta, pusdienas un vakara), kurās jāpiedalās vīriešiem no 13 gadu vecuma. 10 vīrieši veido kvorumu (minjan), kas ļauj noturēt kolektīvo lūgšanu – tā tiek atzīta labāka par individuālo. Liturģija pamatā ir veidota no Bībeles fragmentiem senebreju valodā.

Latvijā jūdaisms ienāca ar jau noformējušos rituālu. Lūgšanu rits, kam seko Latvijā dzīvojošie ebreji, ir t. s. Vācu zemju liturģija (Nusah Aškenaz).

Ebreji parādījās Latvijā pēc 1561. gada, izveidojoties Kurzemes hercogistei. 1581. gadā Rīga saņēma no Stefana Batorija (ungāru István Báthory, poļu Stefan Batory) privilēģiju De non tolerandis Judaeis. No 1636. gada ebreji drīkstēja Rīgā uzturēties “Ebreju ērberģē” tagadējā Maskavas forštatē. Ārpus tās drīkstēja apmesties t. s. privileģētie ebreji. Pirmā pilsēta, kas ļāva ebrejiem apmesties uz dzīvi pastāvīgi, bija Jelgava 1692. gadā.

Kurzemē ebreji 17. un 18. gs. ienāca galvenokārt no Lietuvas un vācu zemēm; Latgalē – no Lietuvas un Baltkrievijas; administratīvi bija pakļauti Drujas kopienai (kahal). 1755. gadā viņi saņēma atļauju dibināt neatkarīgu kopienu ar centru Krāslavā, ar savu kapsētu un sinagogu. Savukārt Kurzemē 1751. gadā Piltenes Landtāgs nolēma nodibināt ebreju draudzi Aizputē, kurai būtu pierakstīti visi Piltenes apgabala ebreji, un atļāva uzcelt sinagogu.

Pēc Kurzemes pievienošanas Krievijas Impērijai 1797. gada revīzija uzskaitīja Kurzemē 4581 ebreju vīrieti, no kuriem tikai 18 % dzīvoja pilsētās, t. sk. 642 – Jelgavā un 209 – Aizputē, bet pārējie mitinājās lauku novados. Šiem ebrejiem ar pēcnācējiem bija atļauts palikt Kurzemes guberņā uz dzīvi, savukārt ebrejiem no citām guberņām pārcelties uz Kurzemi bija aizliegts.

1797.–1802. gadā Rīgā darbojās pirmā Krievijas Impērijas ebreju grāmatu cenzūra. 17.12.1841. tika oficiāli nodibināta Slokas ebreju draudze Rīgā (517 cilvēki), bet pierakstīties pilsētā līdzīgi pārējiem iedzīvotājiem ebreji varēja tikai no 1858. gada.

1844. gadā ebreju “normalizācijas” nolūkos tika likvidētas autonomās ebreju kopienas un dibināta obligātās t. s. kroņa skolas, kurās paralēli laicīgiem priekšmetiem tika mācīts arī ierobežots reliģijas kurss.

1835. gadā tika ieviesta draudžu pārvaldes sistēma, kas bez īpašām izmaiņām pastāvēja līdz pat padomju okupācijai. Katrā pilsētā varēja būt neierobežots skaits lūgšanu namu (30 draudzes locekļi) un sinagogu (80 draudzes locekļi, atsevišķā ēka), un katra šāda dievnama draudze ievēlēja pārvaldi, kurā ietilpa zinātnieks (more) reliģiskās likumdošanas skaidrošanai, vecākais (gabai) un kasieris vai mantzinis (neeman). Ar šo nolikumu tika ieviests arī kroņa vai sabiedriskais rabīna institūts, kura pārraudzībā bija dzimtsarakstu grāmatas, kā arī bija jāpilda citas funkcijas.

19. gs. Latvijas teritorijā izplatījās hasīdisms – mistiskā kustība, kas radās 18. gs. 30. gados Centrālukrainā. Latvijā dominēja HaBaD novirziens, kura centrs atradās Ziemeļbaltkrievijā. Hasīdiem bija cits liturģijas rits, kas veicināja atsevišķu draudžu rašanos. Latgalē ievērojama ebreju daļa bija hasīdi; draudzes bija arī Rīgā, Liepājā, Bauskā, Jelgavā.

Kurzemes guberņā (ar Palangu) 1862. gadā bija 46 ebreju sinagogas un lūgšanu nami, bet 1880. gadā – jau 60; pirmo reizi parādījās ebreju draudzes Vidzemē ārpus Slokas un Rīgas. 1897. gadā ebreju skaits Latvijas teritorijā sasniedza 142 315 cilvēku (7,4 %), simts gadu laikā desmitkāršojoties. Modernizācijas ietekmē arvien mazāk ebreju ievēroja tradicionālo dzīvesveidu. Lielā mērā sekularizāciju sekmēja arī interese par sociālistiskām un liberālām idejām.

1913. gadā Latvijas teritorijā dzīvoja 170–180 tk ebreju, no tiem Rīgā 33 700, Daugavpilī – ap 50 tk. Pirmā pasaules kara laikā daudzi kļuva par bēgļiem, no Kurzemes guberņas ap 30 tk ebreju tika deportēti uz Iekškrieviju kā potenciāli nelojāla iedzīvotāju grupa. Pēc 1920. gada tautas skaitīšanas datiem jaundibinātajā Latvijas Republikā (LR) bija 79 644 ebreji, 1925. gadā – 95 675. Nākamajā desmitgadē šis skaits samazinājās.

1921. gadā Latvijā bija 165 mozusticīgo draudzes ar 60 rabīniem. Draudžu iekārtu nostiprināja 17.01.1923. “Instrukcija” un 1923.14.12. “Paskaidrojums”. 1920. un 1934. gadā tika pieņemti regulējumi par košergaļas apriti. 20. gs. 20.–30. gados radās jaunas draudzes, bet samazinājās kopējais draudžu locekļu skaits. 1939. gadā par oficiāliem draudžu locekļiem skaitījās vairs tikai 17,6 % Latvijas ebreju.

Sekularizācija nenozīmēja pilnīgu atiešanu no reliģiskās dzīves. Liela nozīme bija filantropisko organizāciju darbībai, kas balstījās reliģisko brālību tradīcijās un bieži vien tieši turpināja to darbību. Tādas bija slimnieku kopšanas biedrības Bikur Holim, kas atradās daudzās pilsētās, bezprocenta aizdevumu biedrības Gmiles Hesed un citas. Paralēli sekularizācijas procesiem notika arī ebreju kopienas konservatīvi reliģiskā spārna konsolidācija. To vadīja partija “Israēla savienība” (Agudas Isroel), kam Satversmes sapulcē un Saeimā bija stabils vēlētāju atbalsts. Pēc Kārļa Ulmaņa apvērsuma šī partija paplašināja savu ietekmi, it īpaši izglītības un kultūras jomā. Pēc padomu okupācijas ebreju draudžu īpašumi tika nacionalizēti, tika plānota dievnamu pārveidošana citām vajadzībām. Tika apcietinātas un ieslodzītas vairākas ievērojamas personības, piemēram, Agudas Isroel vadītājs Mordehajs Dubins un reliģisko cionistu partijas Mizrahi līderis rabīns Mordehajs Nuroks (Markuss). Holokausta sākumā pēc nacistu karaspēka iebrukuma tika nopostītas un iznīcinātas sinagogas. Bieži vien pašus ebrejus piespieda publiski dedzināt relikvijas, iekārtojuma elementus, reliģiskās grāmatas. Rīgas Lielās sinagogas dedzināšana 04.07.1941. tika filmēta kinohronikai Deutsche Wochenschau. Sinagogas dedzināšanai bija jākļūst par ilustrāciju šajā pašā dienā publicētajam uzsaukumam stāties t. s. Arāja komandā. Nacistu propaganda aktīvi izmantoja antisemītiskus mītus, t. sk. par jūdaisma kā reliģijas naidīgumu pret visām tautām un par kristiešu asins izmantošanu jūdaisma rituālos. Kopumā holokausta laikā no apmēram 92 tk ebreju, kas dzīvoja Latvijā 1941. gadā tika noslepkavoti 70–73 tūkstoši.

Padomju okupācijas režīmam atjaunojoties, izdzīvojušie vai no evakuācijas atgriezušies ebreji mēģināja atjaunot reliģisko dzīvi. 1945. gadā bija septiņas draudzes – Daugavpilī, Rēzeknē, Ludzā, Krāslavā, Tukumā un divas Rīgā (Peitavas ielā 6/8 un HaBaD draudze Suvorova, mūsdienās Marijas, ielā 13).

1950. gadā Latviju sasniedza t. s. cīņa pret kosmopolītiem, kurai lielā mērā bija antisemītisks raksturs. Tika apcietināti vairāki ievērojami ebreju kultūras darbinieki – žurnālisti, vēsturnieki, literāti, vienlaikus notika represijas arī pret reliģisko draudžu amatpersonām. Gandrīz visu padomju okupācijas laiku samazinājās draudžu un to locekļu skaits. 1952. gadā oficiāli likvidēja Suvorova ielas draudzi Rīgā; tās locekļi pārcēlās uz Peitavas ielas sinagogu. 1954. gadā tika slēgta Krāslavas draudze, 1961. gadā – Tukuma draudze. It īpaši draudžu locekļu skaits samazinājās pēc 1970. gada, kad sākās ebreju masveida izceļošana no Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS). 1959. gadā Latvijā bija 36 584 ebreji, 1979. gadā – 28 318, 1989. gadā – 22 897. Būtisks bija arī reliģiskā personāla (rabīnu, lopu kāvēju, apgraizīšanas veicēju) trūkums. Arvien lielāku nozīmi ieguva keiveroves tradīcija – radinieku kapu apmeklēšana mēnešos pirms ebreju Jaunā gada.

20. gs. 60.–80. gados bija izveidojušās nelielas, bet diezgan aktīvas jauniešu grupas, kas mēģināja “atgriezties pie tradīcijas”, redzot jūdaismā pretstatu padomju ideoloģijai un psiholoģisko balstu. Daļēji viņi bija saistīti ar ebreju nacionālo kustību, piedalījās nelegālās literatūras izplatīšanā, holokausta piemiņas pasākumos, cīņā par iespēju emigrēt no PSRS. Daļa šo cilvēku piedalījās ebreju kopienas oficiālas atjaunošanas kustībā neatkarības atjaunošanas gados.

Ebreju reliģiskā dzīve atdzima ar neatkarības atjaunošanas sākumu. 2018. gadā ebreju kopienas pastāvēja Rīgā, Liepājā, Daugavpilī, Ventspilī, Jelgavā, Jēkabpilī, Jūrmalā, Ludzā un Rēzeknē; ne visas no tām ir reģistrētas kā reliģiskās draudzes. Rīgā dzīvo absolūtais vairākums Latvijas ebreju. Ebreji, kas dzīvo vietās, kur nav ebreju kopienu, piedalās reliģiskajā dzīvē Rīgā vai citās pilsētās. Pilns dienas lūgšanu cikls notiek Rīgā, Peitavas ielas sinagogā un HaBaD-Ļubavič draudzē, savukārt citās pilsētās notiek sabata un svētku lūgšanas. Neskatoties uz Latvijai tradicionāli relatīvi zemu ikdienišķās reliģiozitātes līmeni, Latvijas ebreji uzskata jūdaismu par svarīgu savas identitātes sastāvdaļu. Jaunā gada (Roš ha-Šana) un Tiesas dienas (Jom Kippur) svētkos Rīgas Peitavas ielas sinagogā uz lūgšanu sanāk līdz 450 cilvēku. Pēc Iedzīvotāju reģistra datiem ebreju skaits 2007.–2016. gadā samazinājies no 10 336 uz 8659 cilvēkiem (16,3 % kritums), bet mozusticīgo draudžu locekļu skaits pēc Tieslietu ministrijas apkopotiem datiem samazinājies no 638 uz 315 cilvēkiem. Kopumā jūdaismam kā konfesijai nav aktīvas nozīmes Latvijas sabiedriskajā dzīvē, galvenokārt nelielā piekritēju skaita dēļ. Sabiedrības uzmanības lokā jūdaisms nonāk tikai konfliktsituācijās – tā 2011. gada Saeimas vēlēšanās pēc jūdaisma piekritēju lūguma tika pagarināts vēlēšanu iecirkņu darbalaiks, dodot iespēju ticīgajiem nobalsot pēc sabata beigām. Vissarežģītākais jautājums saistāms ar padomju okupācijas režīma nacionalizēto īpašumu atgūšanu. Tā kā jūdaismam nebija “reliģiskā centra” likuma “Par īpašumu atdošanu reliģiskajām organizācijām” izpratnē un vairākumā Latvijas pilsētu pēc holokausta vairs nebija ebreju draudžu, tad bieži vien tiesas atteica īpašumu atgriešanu; citās situācijās tās aizbildinājās ar “reliģiskā komponenta trūkumu”. 25.02.2016. Saeima, “lai ebreju draudzēm un biedrībām mazinātu vēsturiskās netaisnīgās sekas, kas radušās nacistiskā totalitārā režīma īstenotā holokausta un komunistiskā totalitārā režīma darbības rezultātā Latvijas Republikas teritorijā”, Latvijas ebreju draudžu un kopienu īpašumā nodeva piecas ēkas, t. sk. Dubultu un Kandavas sinagogas un reliģiskās skolas ēku Rīgā. 2008.–2009. gadā tika renovēta Rīgas Peitavas ielas sinagoga. 2015.–2016. gadā tika restaurēta Rēzeknes Zaļā sinagoga un Ludzas Lielā sinagoga. Abās ēkās tika izveidotas ekspozīcijas par vietējo ebreju kopienu vēsturi un ebreju tradīcijām.

Ar 1995. gada Reliģisko organizāciju likumu Rīgas ebreju reliģiskā draudzei tika atzīts baznīcas statuss, faktiski pildot jūdaisma centrālās institūcijas funkcijas. Šo statusu apstiprināja 2007. gada Rīgas Ebreju reliģiskās draudzes likums. Kopš 2003. gada darbojas Latvijas Ebreju draudžu un kopienu padome, kas apvieno 36 reliģiskās, kultūras, izglītības un filantropiskās organizācijas.

1994.–2001. gadā Rīgas ebreju reliģiskā draudze publicēja mēneša biļetenu Gešarim (“Tilti”) krievu valodā, kas ietvēra plašu materiālu klāstu – reliģisko publicistiku, materiālus par ebreju svētkiem, rakstus par Latvijas ebreju vēsturi. Darbojas Latvijas Ebreju draudžu un kopienu padomes tīmekļa vietne “Jews.lv”.

Ievērojamākie jūdu reliģiskie darbinieki ir Ābrams Īzaks Kūks (angļu Abraham Isaac Kook) – Bauskas rabīns (1896–1904), viens no reliģiskā cionisma pamatlicējiem un ievērojamiem jūdaisma reliģiskās filozofijas pārstāvjiem, pirmais Palestīnas aškenāzu virsrabīns;

Meirs Simha Kacs-Kagans, Daugavpils rabīns (1888–1926), sarakstījis svarīgus komentārus izcilā viduslaiku ebreju filozofa un teologa Maimonīda darbiem, viens no sava laika reliģiskās likumdošanas autoritātēm. Viņa galvenā darba Or Sameah (“Līksmā gaisma”, 1909; 1926) vārdā nosauktas vairākas ješivas (ivritā ‏יְשִׁיבָה‏‎, burtiski ‘sapulce’) – augstākās reliģiskās mācību iestādes – Izraēlā, Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) un Dienvidāfrikā;

Josifs Rozins (arī Ģēnijs no Rogačevas) – Daugavpils hasīdu līderis (no 1889), nozīmīgu Maimonīda darbu komentāru autors, sarakstījis arī apcerējumus un komentārus Torai un Talmudam. J. Rozins pats kļuvis par populāru hasīdu folkloras varoni;

Zālamans Puhers (vācu Salomon Pucher) – Jelgavas kroņa rabīns (1861–1893), pēc tam kroņa rabīns Rīgā; aktīvi polemizējis ar luterāņu “Misiju pie jūdiem”, aizstāvot ebreju emancipāciju; sarakstījis vienu no pirmajiem darbiem par dzīvnieku aizsardzību jūdaismā;

M. Dubins – partijas Agudas Isroel vadītājs, Tautas padomes, Satversmes sapulces, Saeimas un Rīgas domes deputāts. Pēc K. Ulmaņa apvērsuma viņš faktiski vadīja ebreju sabiedrisko dzīvi Latvijā. Apcietināts padomju okupācijas laikā, miris ieslodzījumā;

Nātans “Note” Barkans – nelegālās reliģiskās dzīves aktīvists padomju okupācijas apstākļos līdz izbraukšanai uz Izraēlu 1969. gadā; pēc atgriešanās 1989. gadā – Rīgas un Latvijas virsrabīns, ievērojams sabiedriskais darbinieks un publicists.