AizvērtIzvēlne
Sākums
Atjaunots 2025. gada 30. janvārī
Jānis Sarnovičs

Buļļi

viena no 58 Rīgas apkaimēm

Satura rādītājs

  • 1.
    Kopsavilkums
  • 2.
    Nosaukuma izcelšanās
  • 3.
    Robežas, administratīvā pakļautība
  • 4.
    Izveidošanās un attīstība
  • 5.
    Raksturīgās arhitektoniskās, sociālekonomiskās un kultūras iezīmes
  • 6.
    Mūsdienas
  • 7.
    Ievērojami arhitektūras pieminekļi, tūrisma objekti
  • 8.
    Ievērojamas personas
  • 9.
    Atspoguļojums
  • Tīmekļa vietnes
  • Ieteicamā literatūra
  • Kopīgot
  • Izveidot atsauci
  • Drukāt

Satura rādītājs

  • 1.
    Kopsavilkums
  • 2.
    Nosaukuma izcelšanās
  • 3.
    Robežas, administratīvā pakļautība
  • 4.
    Izveidošanās un attīstība
  • 5.
    Raksturīgās arhitektoniskās, sociālekonomiskās un kultūras iezīmes
  • 6.
    Mūsdienas
  • 7.
    Ievērojami arhitektūras pieminekļi, tūrisma objekti
  • 8.
    Ievērojamas personas
  • 9.
    Atspoguļojums
Kopsavilkums

Buļļu apkaimi veido divas apdzīvotas vietas – Rītabuļļi (Buļļu salas dienvidu daļā) un Vakarbuļļi (Buļļu salas dienvidrietumu daļā, netālu no Lielupes ietekas jūrā). Vēsturiski lielākā daļa Buļļu iedzīvotāju nodarbojušies ar zvejniecību, bet no 20. gs. sākuma Buļļos pamīšus zvejnieku namiem tika celtas galvenokārt vācbaltiešu vasarnīcas. Mūsdienās Buļļi arvien straujāk pārveidojas – tiek celtas savrupmājas, tomēr kopumā apkaime ir spējusi saglabāt Rīgas perifērijas miera ostas atmosfēru.

Buļļu kopējā platība ir 7,497 km² jeb 749,7 ha. Iedzīvotāju skaits 2023. gadā – 338. Demonīms – buļļenieki.

Nosaukuma izcelšanās

1495. gadā Vācu ordeņa Livonijā mestrs Volters fon Pletenbergs (vācu Wolter von Plettenberg, latīņu Gualterus Plettenbergius) izlēņoja zemi un pārceltuvi pie Buļļiem (Bullen) Johanam Bulderinkam (Johann Bulderink), kas līdz tam bija cita vasaļa Johana Bulles (Johann Bulle) pārraudzībā, kurš uz tās bija uzcēlis lēņu muižu. Pēc vienas no versijām nosaukums “Buļļi” ir veidojies korelācijā ar J. Bulles uzvārdu, kas turpmākajos gadsimtos dažādos atvasinājumos atspoguļojās vietējos toponīmos. Mūsdienās zināmākie ir Buļļupe un Buļļu sala, bet vēsturiski tie ir bijuši Bullēni un Buļļugals (mūsdienās – Rītabuļļi un Vakarbuļļi).

Robežas, administratīvā pakļautība

Buļļi ir Rīgas pilsētas daļa Pārdaugavā, Kurzemes rajonā. Apkaimes teritoriju veido lielākās no sauszemes atdalītās teritorijas Latvijā – Buļļu salas (13 km²) centrālā un dienvidrietumu daļa. Sauszemes robeža ir tikai ar Daugavgrīvu, no Kleistiem to atdala Buļļupe. Ziemeļu daļā apkaimi apskalo Rīgas līcis, bet no Jūrmalas pilsētas rietumu daļā to nodala Lielupe.

No 1924. gada līdztekus citām Pārdaugavas teritorijām Buļļi tika iekļauti Rīgas pilsētas administratīvajās robežās. Padomju okupācijas periodā Buļļi atradās Rīgas pilsētas Ļeņina rajona sastāvā, no 1969. gada – Rīgas pilsētas Ļeņingradas rajonā. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas Buļļi tika iekļauti Rīgas pilsētas Kurzemes rajonā. No 2008. gada ir Buļļu apkaime.

Izveidošanās un attīstība

Buļļi sākotnēji veidojās kā divi zvejnieku ciemi tagadējos Rītabuļļos un Vakarbuļļos. Pirmās ziņas par Buļļu muižu (Bullenhof) ir minētas 15. gs. beigās. Buļļu muižas ēka atradās mūsdienu Rojas ielas 1 apkārtnē.

1617. gadā Kurzemes hercogs Vilhelms Ketlers (Wilhelm Kettler) Buļļu muižu izīrēja savam sekretāram Paulam Špankavam (Paul Spankau), kura tiesības uz īpašumu 1621. gadā apstiprināja Zviedrijas karalis Gustavs II Ādolfs (Gustav II Adolf). 

Zviedru laikā Vidzemē 1638. gadā veiktajā arklu revīzijā Buļļu muižā tika uzskaitīti 43 vīrieši (no tiem 19 jaunāki par 15 gadiem), 25 govis un 10 zirgi. Salīdzinoši lielais zirgu skaits ir izskaidrojams ar to, ka buļļinieki tos izmantoja pārceltuves darbos un ar zveju saistītas loģistikas nodrošināšanā. 

17. gs. beigās tagadējā Buļļu sala, kas šķīra Lielupi no jūras, bija ievērojami šaurāka, un ap 17.–18. gs. miju palu laikā Buļļupe pārrāva zemes strēli uz rietumiem no Daugavgrīvas cietokšņa, kas to šķīra no jūras, izveidojot sev jaunu ieteku jūrā – Ziemeļupi; tādējādi Buļļi tika pilnībā norobežoti no Daugavgrīvas. 18. gs. laikā atteka aizsērēja, un līdz mūsdienām ir saglabājies tikai Buļļupes līcis – Ziemeļupe, kas 20. gs. otrajā pusē vairākkārt tika mākslīgi padziļināta. 1755. gadā kārtējos pavasara palos Lielupe pārrāva kāpu joslu pie Vārnu kroga, kā rezultātā izveidojās mūsdienu Lielupes ieteka jūrā.

Ap 19. gs. Buļļupe turpināja veidoties par nozīmīgu upju transporta ceļu, jo tās dziļums bija pietiekams, lai pa to peldētu nelieli upju tvaikoņi. 1872. gadā Buļļos tika atklāta glābšanas stacija (Rettungsstationen), kas, iespējams, tika nopostīta Pirmā pasaules kara laikā.

1919. gada rudenī Buļļu apkārtnē norisinājās vairākas Latvijas armijas militāras operācijas, kurām bija izšķiroša nozīme Rīgas aizstāvēšanā pret Rietumu brīvprātīgo armiju. Latvijas armijai pilnībā izdevās atbrīvot Buļļu salu no Rietumu brīvprātīgo armijas vienībām 1919. gada 3. novembrī.

1924. gada 24. februārī Saeimā tika pieņemts “Likums par Rīgas pilsētas administratīvajām robežām”, kā rezultātā Rīgas pilsētas administratīvajā teritorijā tika iekļauti arī Buļļi līdz ar Daugavgrīvu, Bolderāju, Kleistiem un citām Pārdaugavas teritorijām. 1924. gadā Buļļuciema, kas atrodas otrpus Lielupei (Jūrmalas pilsētā), un Vakarbuļļu zvejnieki izveidoja biedrību, kas vēlāk pārtapa zvejnieku sabiedrībā “Neptūns”.

Starpkaru periodā sabiedriskā transporta infrastruktūra Buļļu apkaimē bija samērā vāji attīstīta. No Rīgas ar vilcienu varēja nokļūt tikai līdz Bolderājas dzelzceļa stacijai, bet ar autobusu – līdz Bolderājas tiltam. Neskatoties uz to, ka ūdens navigācijas sezonā 20. gs. 30. gados Buļļupe bija galvenais satiksmes ceļš starp Daugavu un Lielupes lejteci, tomēr centralizētus pasažieru pārvadājumus veica tikai viens upes kuģītis, kas kursēja maršrutā Sloka–Rīga, uz īsu brīdi pietauvojoties Buļļos.

1938. gadā Buļļos bija 146 iedzīvotāji, funkcionēja vairāki veikali un Rītabuļļos bija apmēram 70 vasarnīcas.

Ielu tīklojums pastāvēja tikai Rītabuļļos, kur 30. gadu otrajā pusē tika paredzēta arī jaunprojektēto ielu tīkla izveide teritorijā starp Rītabuļļu apbūvi un Buļļupes līci (Ziemeļupi). Iespējams, ka šī projekta realizācija netika uzsākta 1940.–1941. gada padomju okupācijas dēļ.

1939.–1941. gadā izceļojušo vācbaltiešu vasarnīcas līdz ar zemes gabaliem 1941. gadā tika piešķirtas Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) kara flotes virsniekiem.

Buļļu iedzīvotāji, kuri necieta 1940.–1941. gada PSRS okupācijas un nacistiskās Vācijas okupācijas periodos, daļēji devās bēgļu gaitās, lai izvairītos no politiskajām represijām PSRS otrreizējās okupācijas periodā, taču daļa palikušo buļļinieku (galvenokārt zvejnieki) tomēr tika represēti.

Pēc Otrā pasaules kara daļa Buļļu teritorijas tika atsavināta, lai izvietotu PSRS Rīgas kara flotes bāzes un kara flotes virsnieku ģimenes.

1952. gadā Buļļus iekļāva Ļeņina rajonā, bet 1969. gadā no Ļeņina rajona atdalīja ziemeļu daļu un izveidoja Ļeņingradas rajonu, kurā iekļāvās arī Buļļi.

20. gs. 50. gadu vidū Ilmeņa ielā 6 tika uzcelts ēku komplekss, kurā tika izvietota PSRS kara jūrnieku atpūtas bāze “Buļļi”. Teritorijā atradās divstāvu dzīvojamā ēka, ēdnīca, sporta zāle, katlumāja, bumbu patvertne un citas ēkas.

20. gs. 60.–80. gados vairākkārt tika veikta Buļļupes un Lielupes gultnes padziļināšana, lai iegūtu smiltis, kas bija nepieciešams izejmateriāls, lai ražotu būvmateriālus Bolderājas silikātķieģeļu rūpnīcā. Smilšu ieguves rezultātā Buļļupes un Lielupes padziļināšana izsauca to, ka tika apbērtas palieņu pļavas un pārveidoti krasti, tādējādi izjaucot ekoloģisko līdzsvaru un ieviešot būtiskas izmaiņas Buļļu apkārtnes ainavā.

1990. gadā, īsi pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, Ļeņingradas rajons, kurā atradās arī Buļļi, tika pārsaukts par Kurzemes rajonu.

2003. gadā tika pabeigts pirmais no jauna celtais tilts atjaunotajā Latvijas Republikā, kas savieno Buļļu salā esošās Buļļu un Daugavgrīvas apkaimes ar Bolderājas apkaimi.

Raksturīgās arhitektoniskās, sociālekonomiskās un kultūras iezīmes

No 19. gs. otrās puses Buļļos, kā arī salīdzinoši netālajā Daugavgrīvā un Bolderājā norisinājās aktīva sabiedriskā un kultūras dzīve, ko veicināja dažādas nevalstiskās organizācijas. Bez dažādām biedrībām, kuru centri atradās Daugavgrīvā un Bolderājā, 20. gs. sākumā un līdz Pirmā pasaules kara beigām Buļļos pastāvēja “Buļļumuižas peldu vietas vasarnieku biedrība” (1914–1917). 

Starpkaru periodā pastāvēja “Buļļu muižas labierīcības biedrība” (23.08.1923.–02.04.1941.), kas atradās Dzintara ielā 27 un regulāri organizēja dažādus sabiedriski izglītojošus un kultūras pasākumus. 30. gadu otrajā pusē tā tika pārsaukta par “Buļļu labierīcības biedrību”, kas vairākkārt rīkoja zvejnieku motorlaivu sacīkstes Lielupē un Buļļupē. 1938. gada sacīkstēs piedalījās 28 dalībnieki no Buļļiem un toreizējās Rīgas Jūrmalas. 

Rojas ielas un Vētras ielas apkārtnē līdz mūsdienām ir saglabājušās atsevišķas Buļļu muižas kompleksa ēkas. Piemēram, muižas saimniecības ēka Vētras ielā 8A.

Viena no retajām Rītabuļļu vasarnīcām, kas saglabājusies līdz mūsdienām, ir “Villa-Dora”, kas atrodas Dzelmes ielā 12. “Villa-Dora” ir uzbūvēta 19.–20. gs. mijā. 

Mūsdienu Buļļu apbūvi veido 19.–20. gs. mijā būvētās vasarnīcas (lielākoties tās tika nojauktas pēc Otrā pasaules kara un 20. gs. 90. gadu sākumā) un starpkaru, otrreizējās padomju okupācijas periodā un mūsdienās celtās vasarnīcas un privātmājas.

Buļļu sociālā vide ir vairākkārt piedzīvojusi nozīmīgas pārmaiņas. Līdz 19. gs. beigām Buļļus galvenokārt apdzīvoja zvejnieki, pamīšus zvejnieku mājām tika celtas greznas vācbaltiešu vasarnīcas. Pēc Latvijas Neatkarības kara daļa vasarnīcu palika vācbaltiešu īpašumā, bet daļu gan bijušo, gan jaunuzcelto vasarnīcu apdzīvoja dažādi ierēdņi un rūpnieki. 1947. gadā lielu daļu Rītabuļļu vasarnīcu nodeva Baltijas flotes Sevišķā jūras aizsardzības rajona garnizonam, un tajās tika izmitināti PSRS Jūras kara flotes virsnieki un to ģimenes. Mūsdienās Buļļos vēl dzīvo to dzimtu pārstāvji, kuru vēsture ir cieši saistīta ar šo apkaimi, kā arī ienācēji, kuri gan atjauno vēsturiskās celtnes, gan ceļ mūsdienīgas privātmājas. 

Mūsdienas

Buļļu apkaimes maģistrāle ir Dzintara iela, kas savienojas ar Ilmeņa ielu, Dzelmes ielu, Rojas ielu, Zēģeļu ielu un citām mazākām ielām. Saikne ar pārējo Rīgas teritoriju tiek nodrošināta caur Daugavgrīvas apkaimi, šķērsojot tiltu pāri Buļļupei.

2024. gadā sabiedriskā transporta satiksmi ar citām Rīgas apkaimēm nodrošina Rīgas pašvaldības SIA “Rīgas satiksme” 36. autobusu maršrutu kustība, kas Buļļu apkaimi savieno ar Daugavgrīvu, Bolderāju, Kleistiem un Imantu. Ik gadu vasaras periodā atpūtnieku ērtībām 30. autobusa maršrutā tiek atklāta kustība brīvdienās, organizējot to no Centrālās stacijas līdz Daugavgrīvai un Vakarbuļļiem. Savukārt 36. autobusa maršrutā tiek ievērojami palielināts reisu skaits no Imantas līdz Vakarbuļļiem.

Buļļu apkaimē neatrodas neviens no sociālās infrastruktūras objektiem.

Ievērojami arhitektūras pieminekļi, tūrisma objekti

Apmeklētākais atpūtnieku objekts ir Zilā karoga jeb Vides izglītības fonda kritērijiem atbilstošā Vakarbuļļu pludmale, kuras garums ir apmēram 300 metri. Peldsezonas laikā pludmalē tiek nodrošināta pludmales glābšanas dienesta darbība. Pludmales infrastruktūra ir pielāgota cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. No 2016. gada apmeklētājiem ir pieejama plaša bezmaksas autostāvvietā, kurā paredzētas vietas arī invalīdu transportam. Vasaras periodā pludmalē ir atvērtas vairākas kafejnīcas. Apmeklētājiem ir pieejami batuti, dažādas piepūšamās atrakcijas un ūdens velosipēdi, iespējams iznomāt arī pludmales krēslus. Atbilstošos laikapstākļos pludmali apmeklē ievērojams skaits kaitsērfinga, vindsērfinga un citu ūdens sporta veidu pārstāvju. Neatkarīgi no gadalaika pludmale ir piemērota pastaigām un nūjošanai gan pa liedagu, gan pa kāpās izvietotajām koka laipām.

Buļļu apkaime iekļaujas dabas parkā “Piejūra”, kas ir daļa no Eiropas Savienības valstu aizsargājamo teritoriju tīkla Natura 2000, kura apmeklētāji var doties pastaigā pa vairākām labiekārtotām koka laipām, izzinot Buļļu apkaimes floras un faunas dažādību.

2023. gadā tika atklāta Veselības taka, kurā dažāda vecuma cilvēki ar atšķirīgu fizisko sagatavotības līmeni var nodoties fiziskām aktivitātēm, atrodoties dabā, vienlaikus mazinot apmeklētāju antropogēno slodzi uz Eiropas nozīmes aizsargājamiem biotopiem. Veselības takā pieejami dažādi vingrošanas un bērnu rotaļu elementi, soliņi un izveidotas velosipēdu novietnes, uzstādīti informatīvi stendi, kas ir kā pieturas punkti, kuros ir norādīti viegli saprotami, uz vietas izpildāmi un visām vecuma grupām pielāgoti vingrinājumi. Gar taku izvietoti arī informatīvi stendi, kuros iekļauta informācija par dabas parku “Piejūra”.

Rītabuļļos atrodas uzņēmums “Buļļu laivas”, kur ir iespējams iznomāt SUP dēļus, dažādas laivas, kajakus, katamarānus un citu ūdenstransportu, lai dotos braucienā uz Lielupes ieteku jūrā, Lielupes krastā esošo Balto kāpu un citviet.

Vakarbuļļos atrodas starptautiski atzītā tēlnieka Paula Jaunzema Akmens skulptūru parks. 

Ievērojamas personas

Buļļu apkaimē dzimuši un dzīvojuši Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri Jēkabs Kajaks, Dāvids Riekstiņš un Ludvigs Robežnieks, kā arī dvīņubrāļi kordiriģenti Imants un Gido Kokari.

Atspoguļojums

Buļļu apkaimes vārdā nosaukta iela (1923–1963; 1990–), kas mūsdienās, šķērsojot Imantas apkaimi, savieno Dzegužkalna apkārtni Iļģuciema apkaimē ar mežu Kleistu apkaimē. Tipisks Buļļu 20. gs. pirmā ceturkšņa arhitektūras piemērs ir attēlots latviešu grafiķa Riharda Zariņa zīmējumā “Zvejnieku māja Buļļos”. Vakarbuļļi un to iedzīvotāji epizodiski ir atspoguļoti Jāņa Zariņa atmiņu romāna “Kāvu gados” (1971–1973)  2. daļā (1972). Dažādi Buļļu apkaimes vēstures fakti un pagātnes notikumu interpretācijas ir aprakstītas novadpētnieka Arvja Popes retrospektīvā darbā “Rīgas galvenā nomale” (2005). Buļļu apkaimes daba, iedzīvotāji un arhitektūra ir atspoguļoti LTV ilggadējā raidījumā “Ielas garumā” (“Rītabuļļi un Vakarbuļļi”, 2004) un dokumentālu video stāstu ciklā par Latvijas upēm – sērijā “Buļļupe”.

Autora ieteiktie papildu resursi

Tīmekļa vietnes

  • Buļļu apkaime tīmekļa vietnē apkaimes.lv

Ieteicamā literatūra

  • Caune, A., Rīgas Pārdaugava pirms 100 gadiem, Rīga, Zinātne, 1998.
    Skatīt bibliotēku kopkatalogā
  • Jakovičs, A., Rīgas piejūra, 1. daļa, Rīga, Jumava, 2016.
    Skatīt bibliotēku kopkatalogā
  • Pope, A., Rīgas galvenā nomale, Rīga, Zelta grauds, 2005.
    Skatīt bibliotēku kopkatalogā
  • Zalcmanis, R., Rīgas ielas, Rīga, Priedaines, 2001.
    Skatīt bibliotēku kopkatalogā

Jānis Sarnovičs "Buļļi". Nacionālā enciklopēdija. https://enciklopedija.lv/skirklis/241533-Bu%C4%BC%C4%BCi (skatīts 26.09.2025)

Kopīgot


Kopīgot sociālajos tīklos


URL

https://enciklopedija.lv/skirklis/241533-Bu%C4%BC%C4%BCi

Šobrīd enciklopēdijā ir 0 šķirkļi,
un darbs turpinās.
  • Par enciklopēdiju
  • Padome
  • Nozaru redakcijas kolēģija
  • Ilustrāciju redakcijas kolēģija
  • Redakcija
  • Sadarbības partneri
  • Atbalstītāji
  • Sazināties ar redakciju

© Latvijas Nacionālā bibliotēka, 2025. © Tilde, izstrāde, 2025. © Orians Anvari, dizains, 2025. Autortiesības, datu aizsardzība un izmantošana