Pauls Stradiņš bija ievērojams ārsts, pedagogs, klīniskās onkoloģijas pamatlicējs Latvijā. Viņa pētījumi veltīti vēža agrīnās diagnostikas un onkoloģiskās palīdzības organizācijas jautājumiem. Medicīnas doktors, Latvijas Universitātes (LU) profesors. Dibināja Vēža slimnīcu (1939; tagad Latvijas Onkoloģijas centrs), Rīgas 2. medicīnas skolu (1939; tagad LU Paula Stradiņa Medicīnas koledža), Republikas asinspārliešanas staciju (18.03.1941.; tagad Valsts asinsdonoru centrs), kā arī Medicīnas vēstures muzeju (1944), kura kolekciju vāca visu savu mūžu. Padomju okupācijas laikā tas bija lielākais un vadošais medicīnas muzejs Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā (PSRS). Mūsdienās P. Stradiņu uzskata par izcilāko latviešu mediķi, jo viņa vārds simbolizē ārsta sūtības un būtības ētisku vispārinājumu.

P. Stradiņš dzimis Eķengrāvē (Āžu miestā) kā namdara Jāņa un viņa sievas Māres (dzimušas Vainauskas) pirmais bērns. P. Stradiņam bija trīs jaunākas māsas: Minna (Vitomska), Anna, Emīlija (Doliete). Arī māsas Minna un Anna kļuva par ārstēm, absolvējot LU un strādājot tajās pašās specialitātēs, kurās brālis (A. Stradiņa bija ķirurģe, bet M. Vitomska – onkoloģe). Vecāku uzņēmība bērnu skološanā bija ļoti liela. Neskatoties uz grūtībām, vecāku centieni pamazām ļāva sūtīt bērnus vidusskolā, pēc tam – augstskolā.

06.11.1923. Petrogradā P. Stradiņš salaulājās ar ārsti Ņinu Mališevu (Нина Федоровна Малышева). P. Stradiņa darbu medicīnā turpina jaunākā meita Asja Eglīte, vairāki mazbērni (Linda Sosāre, Andrejs Ērglis, Pēteris Stradiņš) un mazmazbērni. P. Stradiņa dēls Jānis Stradiņš bija ķīmiķis, zinātņu vēsturnieks, bijušais Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents.

P. Stradiņu 28.01.1896. Eķengrāves pagastskolā kristīja Stenderu dinastijas mācītājs Johans Stenders (Johann Stender), jo tuvākā baznīca atradās patālu (Sunākstē). 1901. gadā Stradiņu ģimene pārcēlās uz Ullu (Vitebskas guberņā, tagad Baltkrievija), kur mazais Pauls iemācījās krievu valodu. Taču cerības uz turīgāku dzīvi nepiepildījās un Stradiņi drīz atgriezās.

Pirmo izglītību P. Stradiņš ieguva Eķengrāves pagastskolā (1902–1905), būdams jaunākais savā klasē. Pēc tam, kad 1905. gada revolūcijas laikā pagastskola palika bez skolotāja, viņš turpināja mācības Biržu skolā, vēlāk – Jēkabpils tirdzniecības skolā pie Luda Bērziņa. Kad skola tika pārcelta uz Dubultiem un pārtapa par Bērziņa–Šmithena privātģimnāziju, Pauls devās līdzi un mācījās tajā vēl vienu gadu (1909–1910). No 1910. līdz 1914. gadam P. Stradiņš mācījās Aleksandra ģimnāzijā Rīgā, ko absolvēja ar izcilību. No 1914. līdz 1919. gadam P. Stradiņš studēja Kara medicīnas akadēmijā (KMA) Petrogradā (Императорская Военно-медицинская академия, tagad S. M. Kirova vārdā nosauktā Kara medicīnas akadēmija, Военно-медицинская академия имени С. М. Кирова, kas atrodas Sanktpēterburgā). Vasaras militārās prakses viņš pavadīja Rietumu frontē (1915), Persijas ekspedīcijas korpusā (1916) un Vladivostokas cietokšņa hospitālī kā Ķirurģijas nodaļas vadītājs (1917). 10.04.1919. P. Stradiņam piešķirts ārsta (лекарь) grāds ar izcilību. Līdz 1923. gadam P. Stradiņš papildināja zināšanas KMA profesora Sergeja Fjodorova (Сергей Петрович Федоров) Hospitālās ķirurģijas klīnikā un izstrādāja doktora disertāciju par perifērisko nervu bojājumu ārstēšanu (Поражения периферических нервов и их лечение), ko aizstāvēja 21.11.1923. Zinātniskā nolūkā 14.12.1922. P. Stradiņš veica pašeksperimentu – pleca artērijas periarteriālo simpatektomiju.

12.1923. P. Stradiņš atgriezās Latvijā, kur Viesītē tēvs cēla namu slimnīcas vajadzībām (ar ārsta dzīvokli; tagad Raiņa ielā 55), taču komisija to neatzina par piemērotu un māju izīrēja pamatskolai. P. Stradiņš drīz pārcēlās uz Rīgu.

Pēc īslaicīga darba Latvijas armijas 6. Rīgas kājnieku pulka ārsta amatā 1924. gadā P. Stradiņš sāka strādāt LU Medicīnas fakultātes Ķirurģijas klīnikā profesora Jēkaba Alkšņa vadībā kā asistents. 1925. gadā pēc LU Medicīnas fakultātes padomes ieteikuma P. Stradiņam kā vienam no pirmajiem Rokfellera fonda (The Rockefeller Foundation) stipendiātiem Latvijā radās iespēja doties pusotra gada ilgā ārzemju komandējumā uz Amerikas Savienotajām Valstīm (ASV) un Angliju. Pirmo pusgadu 1925./1926. mācību gadā P. Stradiņš strādāja sava laika pazīstamākajā ķirurģiskajā klīnikā – Ročesterā pie brāļiem Maijo (Mayo Clinic), kur ieguva priekšstatu par modernas klīniskās slimnīcas darbības principiem. Tā kā Latvijā neatzina pēc Oktobra apvērsuma Krievijā iegūto izglītību, P. Stradiņš 30.11.1927. LU aizstāvēja medicīnas doktora disertāciju par spontāno gangrēnu (“Par tā saucamās gangraena spontanea etioloģiju, kliniku un terapiju”), kas tika apbalvota ar Latvijas Kultūras fonda prēmiju. 1928. gadā P. Stradiņu ievēlēja par LU Vispārīgās ķirurģijas katedras vadītāju (līdz 1944. gadam). 1931. gadā LU viņu iecēla par Rīgas pilsētas 2. slimnīcas medicīnas direktoru. 1939. gadā P. Stradiņš izveidoja Vēža slimnīcu (Talsu ielā 7), kuras zinātniskais vadītājs bija līdz 1942. gadam.

Pie Rīgas pilsētas 2. slimnīcas 1939. gadā P. Stradiņš nodibināja žēlsirdīgo māsu un pirmās šķiras mācītu sanitāru skolu, ko sākotnēji arī vadīja. Šajā laikā viņš izstrādāja grandiozu slimnīcas pārveides plānu, un 1939. gadā tika uzsākta pirmā (no četriem) sešstāvu korpusa būve, kas netika pabeigta politisko pārmaiņu dēļ (pabeidza tikai 1957. gadā). 1941. gadā vācu okupācijas iestādes P. Stradiņu īslaicīgi apcietināja saistībā ar apvainojumiem Sarkanās armijas karavīru un ebreju ārstēšanā slimnīcā un atlaida no medicīnas direktora amata.

Klīnikā P. Stradiņš ieviesa sava laika modernākās diagnostikas un ārstniecības metodes, pilnveidoja operatīvo tehniku, sekmēja tolaik jaunus virzienus (onkoloģija, asinspārliešana, sirds un asinsvadu ķirurģija, plaušu ķirurģija, anestezioloģija un reanimatoloģija, ķīmijterapija u. c.). 

P. Stradiņu atjaunoja slimnīcas vadītāja amatā 1944. gadā (tolaik – Valsts klīniskā slimnīca, tagad Paula Stradiņa klīniskā universitātes slimnīca, PSKUS), šajā laikā viņš kļuva arī par Latvijas Valsts universitātes (LVU) Medicīnas fakultātes dekānu. Tomēr 1947. gadā P. Stradiņu atbrīvoja no šiem amatiem saistībā ar padomju okupācijas iestāžu aizdomām par viņa politisko uzticamību (slimnīcas un fakultātes vadību pārņēma no Ļeņingradas atbraukušais Ernests Burtnieks). Pret P. Stradiņu tika vērstas vairākas apmelojošas kampaņas; savu apogeju tās sasniedza 10.1949. 

Padomju propagandas spiests, 1948. gada maijā kinožurnālā “Padomju Latvija” (Nr. 21/143) P. Stradiņš uzrunāja tautiešus svešumā un aicināja viņus atgriezties dzimtenē, jo īpaši zinātniekus.

P. Stradiņš bija Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (LPSR) Zinātņu akadēmijas Bioloģijas un eksperimentālās medicīnas zinātniski pētnieciskā institūta (tagad LU Eksperimentālās un klīniskās medicīnas institūts) direktors (1946–1951). LPSR Veselības aizsardzības ministrijas galvenais ķirurgs (1945–1949) un galvenais onkologs (no 1948. gada). 

1955. gadā P. Stradiņu ievēlēja par LPSR Augstākās padomes deputātu. 

Nemitīgi pakļauts pārslodzei, P. Stradiņš pēkšņi mira ceļā no darba uz Jūrmalu. Viņa pēdējā atdusas vietā Meža kapos Rīgā uzstādīta igauņu tēlnieka Antona Starkopfa (Anton Starkopf) skulptūra “Gals ir klusums” (1960). Kapavieta labiekārtota 2020. gadā (arhitekts Jānis Dripe). Stradiņu dzimtas kapavietā pārabedīts (no Torņakalna kapiem) P. Stradiņa tēvs, apglabāta dzīvesbiedre Ņina, meitas Irēna un Maija, kā arī dēls Jānis Stradiņš ar dzīvesbiedri Laimu.

P. Stradiņš dibināja un vadīja Vēža apkarošanas biedrību (1934–1937) un Veselības veicināšanas biedrību (1937–1940). Piedalījies Medicīnas vēstures muzeja (1944) dibināšanā. LPSR Zinātņu akadēmijas akadēmiķis (1946), PSRS Medicīnas zinātņu akadēmijas (Академия медицинских наук СССР) korespondētājloceklis (1945). Pēc P. Stradiņa ierosinājuma 11.1953. dibināta Medicīnas vēsturnieku zinātniskā biedrība (tagad Latvijas Medicīnas vēsturnieku asociācija). LPSR Veselības aizsardzības ministrijas Medicīnas zinātniskās padomes priekšsēdis (1940–1941, 1944–1948).

Pētījumi par nozīmīgiem ķirurģijas, neiroķirurģijas, onkoloģijas, transfuzioloģijas, uroloģijas, dietoloģijas, veselības aizsardzības organizācijas un citiem jautājumiem. Pētīja Baltijas medicīnas vēsturi. Pēc P. Stradiņa ierosmes iznāca ikgadējs Tautas veselības kalendārs (1936–1940). Priekšstatu par P. Stradiņa pētījumiem palīdz veidot apjomīga trīssējumu darbu izlase, kas izdota pēc viņa nāves Rīgā krievu valodā (Избранные труды, “Darbu izlase”, I–III, 1963–1965).

1957. gadā P. Stradiņa redakcijā LPSR Zinātņu akadēmijas izdevniecībā sāka iznākt rakstu krājums “Iz istorii medicini” (Из истории медицины, “No medicīnas vēstures”) krievu valodā. Krājuma pirmais sējums tika komplektēts no 1953. līdz 1956. gadam, tas bija pirmais Latvijā iznākušais rakstu krājums par medicīnas vēsturi. 1992. gadā tas pārtapa principiāli jaunā izdevumā Acta Medico-Historica Rigensia.

P. Stradiņš darbojās daudzās nozarēs un specialitātēs, visvairāk – ķirurģijā, onkoloģijā un medicīnas vēsturē. Ķirurģija bija viņa pamatspecialitāte, onkoloģijā P. Stradiņš lika tās klīniskos un organizatoriskos pamatus Latvijā, uzmanību veltot agrīnai vēža diagnostikai, bet vaļasprieks bija medicīnas vēsture ar tās vainagojumu – Medicīnas vēstures muzeju, kas P. Stradiņa vārdu darīja pazīstamu pasaulē. Nežēlojot enerģiju, laiku un personiskos līdzekļus, viņš savāca unikālu kolekciju, uz kuras pamata muzejs izveidots 1944. gadā, bet patstāvīgas valsts iestādes statusu ieguva 1957. gadā. Pēc pārvākšanās no slimnīcas uz namu pilsētas centrā, Leona Paegles (tagad Ukrainas neatkarības) ielā 1, muzeja atklāšana notika 20.07.1961.

P. Stradiņa vietu Latvijas medicīnā nosacīja darbošanās 1944.–1958. gadā (viņa mūža sabiedriskās darbības virsotne bija 1944.–1947. gads), nemitīga cīņa par medicīnu Latvijā, par tradīciju saglabāšanu, organizējot, reorganizējot, pielāgojoties, radot. Tajā pašā laikā P. Stradiņa traģiskākais mūža posms bija 1947.–1953. gads, kad viņu gribēja salauzt, pārveidot, sovetizēt. Kampaņa pret P. Stradiņu sākās 1947. gadā, kad ar Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas (LKP CK) sekretāra Arvīda Pelšes rakstu avīzē “Cīņa” Latvijā sākās vēršanās pret zinātniekiem un augstskolu mācībspēkiem, īpaši vecajiem darbiniekiem. Viņi tika apsūdzēti nacionālismā. P. Stradiņam pārmeta, ka viņš vērsies pret tendenci veselības aprūpē un zinātniskajā darbā plašāk iesaistīt iebraucējus no pārējām republikām. Viņš bija padomju iekārtai lojāls darbinieks, kurš jebkuros apstākļos centās veikt savu darbu godprātīgi un bija tāls no politiskām ambīcijām (P. Stradiņš bija bezpartejisks).

P. Stradiņa vārdā nosaukts muzejs (1958), slimnīca (1958), medicīnas koledža Jūrmalā (1989), kā arī trīs ielas Latvijā – Ventspilī (1958), Jūrmalā (1986) un Viesītē (1987). Dzimtas vārdā nosaukta Rīgas Stradiņa universitāte (RSU; 1998). Viesītē vecajā skolas ēkā iekārtots muzejs “Sēlija” (2011). Liela daļa no ekspozīcijas 1. stāvā veltīta Stradiņu dzimtai.

No 1960. līdz 2005. gadam (parasti janvārī, kad dzimis P. Stradiņš) notika ikgadēji Stradiņa lasījumi. 1982. gadā muzejs iedibināja Paula Stradiņa balvu (tēlnieks Jānis Strupulis). To kopš 1983. gada piešķir par pētījumiem medicīnas vēsturē, bet no 1991. gada (kopā ar Latvijas Zinātņu akadēmiju un kopš 2014. gada arī ar RSU līdzdalību) – par pētījumiem medicīnas zinātnē un tās vēsturē, arī par ievērojamu veikumu praktiskajā medicīnā.

P. Stradiņa krūšutēli atrodas Rīgā, Pilsoņu ielā 13, slimnīcas dārzā (atklāts 11.07.1963., tēlniece Aleksandra Briede), arī Viesītē, skvērā pie vidusskolas (atklāts 01.11.1987., tēlnieks Kārlis Jansons, arhitekts Edvīns Vecumnieks).

Piemiņas plāksnes Viesītē, skvērā pie nama Raiņa ielā 6, piemiņas akmens dzimtās mājas vietā (1978); Rīgā, pie nama Ventspils ielā 19, kurā P. Stradiņš dzīvoja no 1932. līdz 1958. gadam (1981); Jūrmalā, pie vasarnīcas Meža prospektā 50, kurā viņš atpūtās (1986); Viesītē, pie nama Rīgas ielā 14, kurā profesors dzīvoja bērnībā (1986).

Atzīmējot P. Stradiņa simtgadi, Latvijas Pasts 1996. gadā izdeva viņam veltītu pastmarku (mākslinieks Miervaldis Polis).

P. Stradiņš saņēma Atzinības krustu (1938, III šķira), Latvijas Tuberkulozes apkarošanas biedrības Goda zīmi (1934). Latvijas PSR Nopelniem bagātais zinātnes darbinieks (1945). Ieguva Darba Sarkanā Karoga ordeni (1956).