Pirmā televīzija Latvijas vēsturē. Laikā no 31.03.1955. līdz 01.07.1991. ‒ vienīgā televīzijas raidorganizācija Latvijas teritorijā.

Sākotnējais nosaukums ‒ Rīgas televīzijas studija (plaši lietots saīsinājums “TV Rīga”). 26.01.1967. pārdēvēta par Latvijas televīziju, taču sākotnēji šis nosaukums (padomju okupācijas periodā parasti ar mazo “t” burtu) pilnā formā tika izmantots reti. 60. gadu beigās un 70. gadu sākumā publiskajā telpā dažkārt saukta arī par Latvijas televīzijas studiju. Turpmākajos gados paralēli lietots gan nosaukums “TV Rīga”, gan Latvijas televīzija (visbiežāk saīsināti ‒ Latvijas TV). Kopš 70. gadu beigām vairāk sāka nostiprināties nosaukums Latvijas televīzija. 90. gadu pirmajā pusē saīsināto formu Latvijas TV aizstāja saīsinājums LTV, bet pilnais nosaukums, parādoties arī citām televīzijām, turpmāk kļuva par īpašvārdu un tāpēc vārds “televīzija” tika rakstīts ar lielo burtu.

Kopš 18.10.1957. televīzijas darbību noteica “Nolikums par Latvijas PSR Ministru Padomes Radioraidījumu un televīzijas komiteju”. Tajā definētie darbības galvenie uzdevumi bija cieši saistīti ar Komunistisko partiju un komunistisko ideoloģiju: lai “vispusīgi apgaismotu ar [..] televīzijas līdzekļiem Komunistiskās partijas un Padomju valdības iekšējo un ārējo politiku, padomju tautas cīņu par mieru visā pasaulē, komunistiskās celtniecības uzdevumus un pieredzi, visu PSRS tautu sasniegumus [u.tml.., .. komiteja] organizē [..] televīzijas raidījumus Padomju Latvijas iedzīvotājiem”.

27.09.1990. to nomainīja “Nolikums par Latvijas Republikas Radio un televīzijas komiteju”. Tas par raidorganizācijas uzdevumiem noteica “veicināt Latvijas Republikas valstiskās neatkarības atjaunošanu un kultūras atdzimšanu; sniegt objektīvu informāciju par notikumiem Latvijā un pasaulē; garantēt vārda un jaunrades brīvību; propagandēt demokrātijas un cilvēktiesību principus; pārraidīt Latvijas Republikas Augstākās Padomes, Ministru Padomes un to preses dienestu oficiālos ziņojumus un informāciju; nodrošināt radio un televīzijas tehnisko sakaru līdzekļu attīstību atbilstoši laikmeta prasībām.” 18.06.1992. apstiprinātie valsts uzņēmuma statūti darbības pamatuzdevumu definēja šādi: “valsts pasūtījumu izpilde, sagatavojot un izplatot televīzijas programmas un informāciju par notikumiem Latvijā un ārzemēs, rūpējoties par latviešu tautas kultūras vērtību saglabāšanu un garantējot nacionālo minoritāšu interešu pārstāvību.” 04.12.1995. apstiprinātie kapitālsabiedrības statūti kā galveno uzdevumu noteica “īstenot nacionālo pasūtījumu, gatavojot un izplatot programmas, kas sastāv no informatīviem, izglītojošiem un izklaidējošiem raidījumiem, kā arī nodrošināt informācijas un izpausmes brīvību, objektivitāti un raidījumu dažādību.” 22.12.2023. apstiprinātie statūti par kapitālsabiedrības darbības mērķi noteica “sabiedrībai paredzēta plaša un daudzveidīga programmu un pakalpojumu kopuma (satura), kuru finansē un uzrauga sabiedrība, veidošanu un publisku izplatīšanu”.

No 03.1955. līdz 12.1956. Rīgas televīzijas studija bija PSRS Kultūras ministrijas padotības iestāde, savukārt no 01.1957. līdz 07.1957. atradās LPSR Kultūras ministrijas pakļautībā. 07.1957. kļuva par jaunizveidotas struktūras ‒ LPSR Ministru Padomes Radioraidījumu un televīzijas komitejas ‒ sastāvdaļu. Komiteja vairākkārt (1963, 1966, 1970, 1978, 1990) mainījusi nosaukumu un statusu; sākotnēji pārmantota arī atjaunotās Latvijas Republikas pārvaldes sistēmā, bet likvidēta līdz ar jauna tiesiskā regulējuma izveidošanu 06.05.1992.

Turpmākajos gados raidorganizācijas pārraudzība piesaistīta tiesiskā regulējuma attīstībai: 29.06.1992. reģistrētais valsts uzņēmums “Latvijas Televīzija” bija pakļauts Latvijas radio un televīzijas padomei (1992–1995), 07.12.1995. reģistrētā valsts bezpeļņas sabiedrība ar ierobežotu atbildību “Latvijas Televīzija” ‒ Nacionālajai radio un televīzijas padomei (1995–2010), bet 13.09.2010. reģistrētā valsts sabiedrība ar ierobežotu atbildību “Latvijas Televīzija” ‒ Nacionālajai elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei (2010–2021) un Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei (2021–2024).

Reāli funkcionējošs raidorganizācijas darbības likumiskais ietvars parādījās tikai līdz ar 06.05.1992. likumu “Par radio un televīziju”. 24.08.1995. to nomainīja “Radio un televīzijas likums”, bet 12.07.2010. ‒ “Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likums”. 19.11.2020. tika pieņemts “Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu un to pārvaldības likums”. Kopš 1992. gada, kad LTV darbojās kā valsts uzņēmums vai kapitālsabiedrība, tās darbību vienlaikus noteica arī komercdarbību regulējošie likumi, kā, piemēram, “Par uzņēmējdarbību”, “Par bezpeļņas organizāciju”, “Par sabiedrībām ar ierobežotu atbildību” u. tml.

Latvijas Televīzija dibināta 31.03.1955. kā Rīgas televīzijas studija. Tās vajadzībām tika pakāpeniski pielāgotas bijušā Jelgavas drāmas teātra telpas Āgenskalnā, Linarda Laicena ielā 62 (kopš 1992. gada ‒ Nometņu iela). Sākotnēji raidīja no 16 kvadrātmetru mazās B studijas, kopš 17.04.1956. ‒ galvenokārt no 315 kvadrātmetru lielās A studijas. Pirmā translācija, izmantojot Maskavas kolēģu pārvietojamo televīzijas staciju, notika 21.07.1955. no Dziesmu svētkiem Mežaparka estrādē.

1957. gadā izveidota kino uzņemšanas grupa (kopš 1966. gada ‒ “Telefilma–Rīga”). 19.03.1958. ēterā nonāca pirmais vakara ziņu raidījums ‒ “Pēdējās ziņas” (kopš 01.03.1962. ‒ “Televīzijas panorāma”, vēlāk ‒ “Panorāma”). 1962. gadā tika sākta regulāra (Maskavas) Centrālās televīzijas programmas retranslācija (tā sauktā otrā programma). Šajā pašā gadā Rīgas televīzijas studija pirmoreiz raidīja Austrumeiropas skatītājiem “Intervīzijas” (PSRS un sociālistisko valstu TV raidījumu apmaiņas sistēmas, Intervision) tīklā. 1968. gadā sākta regulāra C studijas izmantošana Mārupes ielā 14, kura bija iekārtota agrākās baptistu baznīcas telpās. 05.04.1969. veikts pirmais melnbaltais videoieraksts uz magnētiskās lentes ‒ fragments no Mihaila Šatrova (Михаил Филиппович Шатрoв, īstajā vārdā Mihails Maršaks, Михаил Филиппович Маршaк) lugas “Sestais jūlijs” (Шестое июля) LPSR Akadēmiskā drāmas teātra iestudējumā (ēterā ‒ 21.04.1969.) 1971. gada beigās izveidota Liepājas redakcija (pirmie tās sagatavotie raidījumi pārraidīti 26.01.1972., pēdējais ‒ 27.12.1973.), likvidēta 01.01.1974. Pirmā krāsainā TV pārraide (SECAM standarts) 28.01.1974. ‒ apvienības “Telefilma–Rīga” koncertfilma “Dzintariņš”, pirmā krāsainā translācija ‒ Oktobra revolūcijas gadadienas demonstrācija Rīgā 07.11.1974. Krāsainās pārraides no A studijas sāktas 1976. gadā, pilnīga pāreja uz krāsaino televīziju pabeigta 1981. gadā. 22.05.1979. Zaķusalā svinīgi iedzīts pirmais jaunā TV kompleksa pālis un iemūrēta piemiņas kapsula. 22.12.1985. pirmais publiskais pasākums Zaķusalas kompleksā ‒ “Mikrofona 85” noslēguma koncerta ieraksts ar publikas piedalīšanos. 09.04.1988. notika jaunā TV kompleksa oficiālā atklāšana. 11.12.1988. ‒ pēdējie raidījumi un atvadas no TV nama Āgenskalnā. 19.08.1991., sākoties Augusta pučam Maskavā, LTV ēku ieņēma un raidījumus pārtrauca OMON (Отряд милиции особого назначения) vienības, kuras uzturējās tajā līdz 21.08. vakaram, šajā laikā nodarot lielus postījumus infrastruktūrai, zogot raidorganizācijas un darbinieku personīgo īpašumu. 25.01.1992. notika sabiedriskās organizācijas “Glābiet bērnus!” un LTV kopīgi organizētais žēlsirdības (labdarības) maratons “Bērni grūtajā ziemā”, kas bija pirmā labdarības akcija LTV vēsturē. 1992. gadā, mainot raidorganizācijas juridisko statusu, īstenota daudzu ilggadējo darbinieku atlaišana, izraisot paliekošas nesaskaņas kolektīvā.

1993. gadā LTV kļuva par Eiropas Raidorganizāciju savienības (European Broadcasting Union) dalīborganizāciju, tā iekļaujoties starptautiskajā (Rietumvalstu) apritē un iegūstot tiesības satura apmaiņai ar citām dalīborganizācijām, tostarp “Eirovīzijas” (Eurovision) tīklā. 30.01.1998. LTV pārgāja uz raidīšanu PAL (iepriekš SECAM) standartā. 2000. gadā LTV pirmoreiz piedalījās starptautiskajā Eirovīzijas dziesmu konkursā (Eurovision Song Contest). 2003. gadā tika izveidotas divas konceptuāli atšķirīgas programmas: LTV1 un LTV7 (iepriekš LTV2). Pirmā kalpoja kā iespējami plaša un daudzveidīga satura avots un raidīja tikai latviešu valodā, savukārt otra tika paredzēta gados jaunākai auditorijai, raidīja daudz sporta notikumu translāciju, kā arī saturu krievu valodā. Pēc dziedātājas Marijas Naumovas uzvaras Eirovīzijas dziesmu konkursā 25.05.2002., LTV 2003. gadā organizēja konkursa norisi Rīgā, ko uzskatīja par ļoti nozīmīgu raidorganizācijas spēju pārbaudījumu. Naktī uz 01.06.2010. notika pāreja no analogās uz virszemes ciparu (digitālo) TV apraidi Latvijā. 03.02.2013. darbu sāka sabiedrisko mediju (LTV un Latvijas Radio) ziņu portāls “lsm.lv”. 2014. gadā aizsākts sabiedrisko mediju labdarības maratons “Dod pieci!”. 2015. gadā izveidots sabiedrisko mediju satura atskaņotājs “replay.lv”. 01.01.2021. sabiedriskie mediji izgāja no reklāmas tirgus. Sākot ar 19.05.2021., notika pāreja uz raidīšanu HD (high-definition) izšķirtspējā. 18.01.2024. Saeima galīgajā lasījumā nolēma ar 01.01.2025. apvienot sabiedriskos medijus, tā juridiski izbeidzot LTV kā atsevišķas raidorganizācijas pastāvēšanu, taču saglabājot tās zīmolu.

Sākotnēji raidorganizācijas tiešais vadītājs bija direktors (1955–1956), bet kopš 1957. gada ‒ Radioraidījumu un televīzijas komitejas priekšsēdētāja vietnieks (televīzijā). Padomju okupācijas periodā tie bija Kazimirs Jalinskis (1955–1963), Visvaldis Albins (1963–1969), Nikolajs Neilands (1969–1972), Jāzeps Barkāns (1972–1986; 1988–1990), Aigars Misāns (1986), Jānis Leja (1986–1987). Pārejas periodā pēc Latvijas Republikas valstiskās neatkarības atjaunošanas 04.05.1990. raidorganizāciju vadīja J. Barkāns (1990) un Imants Rākins (1990–1992).

Galvenā kontrole raidorganizācijā bija Radioraidījumu un televīzijas komitejas priekšsēdētājam. Padomju okupācijas periodā šajā amatā bija Indriķis Lēmanis (1957–1960), Valentīns Pūriņš (1960–1962), Rihards Zandersons (1962–1972), Ilmārs Īverts (1972–1976), Leonards Bartkevičs (1976–1985), Ivars Ķezbers (1985–1987) un J. Leja (1987–1990). Pārejas periodā komitejas priekšsēdētājs bija Rišards Labanovskis (1990–1992).

Pēc agrākās pārvaldības sistēmas likvidēšanas 06.05.1992. un juridiskās personas izveidošanas 29.06.1992. raidorganizāciju tās ģenerāldirektora vai valdes priekšsēdētāja amatā vadīja I. Rākins (1992–1995), Olafs Pulks (1995–1998), Rolands Tjarve (1998–2002), Uldis Grava (2002–2004), Jānis Holšteins (2004–2007), Edgars Kots (2008–2012), Ivars Belte (2013–2018) un Ivars Priede (2019–2024).

Pirmajos piecos darbības gados izšķiroša nozīme bija raidorganizācijas vadītājam K. Jalinskim. Rīgas televīzijas studijas kadra kultūras un mākslinieciskā rokraksta veidotāji bija galvenais režisors Kārlis Piesis, režisores Irīna Liepa un Milda Puķe, galvenais operators Jevgēņijs Fedorenko. Ziņu raidījumu pamatlicējs ‒ redaktors Leons Rudzišs, nozīmīgākais komentētājs ‒ Emīls Meškuns. Nozīmīgākā dramatisko raidījumu režisore ‒ Aina Zariņa, nozīmīgākā muzikāli izklaidējošo raidījumu režisore ‒ Svetlana Rudzīte.

Padomju okupācijas periodā televīzijas publiskā seja ar vispārēju atpazīstamību bija raidījumu vadītāji jeb diktori: Gerda Riekstiņa (vēlāk Sinkēviča), Valdis Čukurs, Laimdota Rone, Uldis Deisons, Zaiga Vīnerte, vēlāk arī Juris Lapiņš, Anta Rugāte, Uldis Štokmanis, Velta Sēle, Gunta Lejiņa, Igors Polkovņikovs un Mārtiņš Hofmanis. Salīdzinoši plaši pazīstami bija arī autorraidījumu veidotāji Aldis Ermanbriks (“TV varavīksne”) un Mihails (Miks) Savisko (“Kino un mēs”), tāpat arī bērnu muzikālo raidījumu vadītāja Liene Lūse jeb krustmāte Lienīte.

Neatkarības atjaunošanas gados (1987–1991) par redzamiem televīzijas darbiniekiem kļuva Ojārs Rubenis, Edvīns Inkēns, Jānis Šipkēvics (visi trīs – raidījuma “Labvakar!” vadītāji), Velta Puriņa, Andrejs Volmārs, Arta Andersone u. c.