Latvijas Radio tika izveidots 1925. gadā un nodrošināja nacionāla līmeņa nozīmīgas informācijas sniegšanu sabiedrībai, dažkārt arī valstij kritiskos brīžos. 21. gs. tehnoloģisko un strukturālo pārmaiņu rezultātā Latvijas Radio ir notikušas izmaiņas ar mērķi piemēroties jaunajiem apstākļiem. Latvijas Radio veidotais saturs 20. un 21. gs. ir devis būtisku ieguldījumu politikas, kultūras attīstībā.

Latvijas Radio dibināts kā Rīgas Radiofons (1925–1937). 1937. gadā, kad Radiofons pārgāja no Satiksmes ministrijas Sabiedrisko lietu ministrijas pārziņā, tā nosaukums tika mainīts uz Latvijas Radiofons (līdz 1940. gadam).

1940. gadā, pēc tam, kad Latviju okupēja Padomju Sociālistisko Republiku Savienība (PSRS), radio ieguva jaunu nosaukumu – Latvijas PSR Radiofons. Tas atradās Radiofikācijas un radioraidījumu komitejas pakļautībā. 1941.‒1944. radio darbojās kā PSRS Tautas komisāru padomes Vissavienības radiofikācijas un radioraidījumu komitejas Latvijas redakcija.

Pēc nacistiskās okupācijas sākuma 1941. gadā radio pārdēvēja par Austrumzemes raidītāju grupas galveno Rīgas raidītāju ar raidītājiem Madonā, Kuldīgā un Liepājā (Sendergruppe Ostland, Hauptsender Riga mit Sendern-Madona, Goldingen un Libau). Tā bija daļa no Reiha raidītāja sabiedrības (Reichsfunk Gesellschaft GmbH). Pēc otrreizējās padomju okupācijas sākuma 1944.–1946. gadā radio atradās Latvijas PSR Tautas komisāru padomes Radiofikācijas un radioraidījumu komitejas pakļautībā, 1946.‒1953. gadā ‒ Latvijas PSR Ministru Padomes Radiofikācijas un radioraidījumu komitejas (no 1949. gada ‒ Radioinformācijas komiteja) pakļautībā. 1953.‒1957. gadā par radio bija atbildīga Latvijas PSR Kultūras ministrijas Galvenā raidoinformācijas pārvalde. 1957. gadā radio kļuva par LPSR Ministru Padomes Radioraidījumu un televīzijas komitejas sastāvdaļu. Komiteja vairākkārt (1963, 1966, 1970, 1978, 1990) mainījusi nosaukumu un statusu. 1990.‒1992. gadā radio atradās Latvijas Republikas Radio un televīzijas komitejas pakļautībā.

Pēc neatkarības atjaunošanas Latvijas Radio tika pārveidots no PSRS struktūras par valsts sabiedrisko raidorganizāciju. No 1992. līdz 2025. gadam tā nosaukums bija Latvijas Radio. No 2003. gada līdz 2025. gadam Latvijas Radio uzraudzīja Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (NEPLP). Kopš 2025. gada 1. janvāra radio ir Sabiedriskā elektroniskā plašsaziņas līdzekļa (SEPLP) jeb Latvijas Sabiedriskā medija daļa.

1924. gada 28. martā Saeimas budžeta komisija nolēma piešķirt 140 tūkstošus latu radiofona stacijas izveidei. Raidstacijas būvdarbus uzņēmās franču firma Société française radio-électrique. Raidstaciju izvietoja Rīgā (Aspazijas bulvārī) Galvenā pasta ēkas trešajā stāvā, spārnā uz kanāla malu. Vēlāk šo ielu gar kanālu nosauca par Radio ielu (iepriekš šim posmam nebija īpaša nosaukuma).

1925. gada 1. novembrī notika pirmā radiopārraide: satiksmes ministra Jāņa Pauļuka uzruna, tad – valsts himna. Pēc tam notika pieslēgšanās Nacionālajai operai, no kurienes translēja Džakomo Pučīni (Giacomo Antonio Domenico Michele Secondo Maria Puccini) operu “Madama Butterfly”. Pirmo Latvijas Radio (Latvijas Pasta un telegrāfa departamenta Rīgas Radiofona) raidījumu noklausījās 331 abonents.

Lai aptvertu ne tikai Rīgu, bet arī plašāku Latvijas teritoriju, tika būvētas jaunas raidstacijas – Liepājā un Madonā (1932), Kuldīgā (1934). Tehniskās rekonstrukcijas darbi noslēdzās 1936. gadā, tad raidījumus simboliski sāka ar uzrunu “Hallo, Latvija ‒ Rīga, Madona, Kuldīga, Liepāja!”.

Pirmie raidījumi bija ziņas, biržas jaunumi, lekcijas un dzīvie koncerti. Radio raidīja divas stundas dienā. 1927. gada beigās radiofons raidīja septiņas stundas darbdienās un deviņas stundas svētdienās. 1938. gadā radiofons raidīja vidēji 11,5 stundas dienā, uz 1000 iedzīvotājiem bija 60 radioabonentu, 1940. gadā – 88, 1940. gada maijā bija 156 568 abonenti.

Padomju okupācijas un nacistiskās okupācijas apstākļos 1940. gadā Radio kļuva par nozīmīgu propagandas rīku. Pēc padomju okupācijas varas atjaunošanās (1945‒1990) radio tika integrēts PSRS radioraidījumu nodrošināšanas sistēmā un pakļauts Latvijas PSR Tautas komisāru padomei (vēlāk Ministru padomei). Apzinoties radio ideoloģisko nozīmīgumu un potenciālo ietekmi uz sabiedrību, radio tika īstenota konsekventa ideoloģizēta kadru politika. Piemēram, radio vadītāji vienmēr tika deleģēti no Komunistiskās partijas struktūrvienībām. 1957. gadā tika nodibināta Latvijas PSR Televīzijas un radioraidījumu komiteja, to vadīja priekšsēdētājs ar diviem vietniekiem, no kuriem viens atbildēja par radio, otrs – par televīziju.

Otrreizējās padomju okupācijas sākumposmā Radiokomitejā darbojās piecas redakcijas: Sabiedriski politiskā, Literārā, Pēdējo ziņu, Bērnu raidījumu un Mūzikas raidījumu redakcija.

Ar LPSR Ministru Padomes un Komunistiskās partijas centrālās komitejas 1946. gada 24. maija lēmumu bijušais Latvijas Kredītbankas nams tika nodots Radiofikācijas un radioraidījumu komitejai kā republikāniskais radionams.

Padomju okupācijas laikā radio tika stingri kontrolēts, darbojās priekšcenzūra, ko īstenoja Galvenā pārvalde valsts noslēpumu aizsardzībai presē (Главное управление по охране государственных тайн в печати, ГУОГТП ), vadoties pēc PSRS atklātajos iespieddarbos, radio un televīzijas raidījumos publicēšanai aizliegto datu saraksta.

Radio, līdzīgi kā citos informācijas resursos, bija daudz padomju propagandas raidījumu, taču vairāki raidījumi, kuros cenzūra atļāva lielāku saturisku brīvība, pārauga propagandas funkciju. Tāds bija, piemēram, raidījums jaunatnei “Dzirkstele”, bet it īpaši ‒ “Mikrofona” aptauja (1968–1994), kas tika dibināts kā pretpropagandas raidījums, jo skanēja tajā pašā laikā, kad “Amerikas balss” latviešu redakcijas raidījumi. “Mikrofona” aptauja bija pirmā latviešu mūzikas aptauja Latvijā ar milzīgu klausītāju līdzdalību vēstulēs un “Mikrofona” aptaujas koncertu kā gada notikumu latviešu populārajā mūzikā. 20. gs. 80. gados Latvijas Radio ēterā skanēja Arvīda Mūrnieka vadītais raidījums “Būsim pazīstami”, kas bija pirmais tāda rakstura ārzemju mūzikas jaunumu raidījums PSRS. 

Svarīga nozīme bija literāri dramatiskajiem, bērnu un jaunatnes raidījumiem. 20. gs. 60., 70. un 80. gadu radio programmā bija tādi raidījumi kā “Jāņonkulis piktojas” (1987‒1992), “Atbildam, jums kāpēcīši” (1969‒2001). Viens no vecākajiem raidījumiem, kas skan arī mūsdienās, ir “Labu nakti pasakas” (kopš 1964. gada). Pasakas ierunājuši pazīstami latviešu aktieri, piemēram, Harijs Misiņš, Anta Klints, Pēteris Liepiņš.

Radio arī tapa pirmais seriāls Latvijā “Māras Silenieces dienasgrāmata” (26 raidījumi, kas izskanēja no 1963. līdz 1965. gadam). To veidoja Voldemārs Sauleskalns un Valentīna Freimane, bet galvenajās lomās bija aktieri Antra Liedskalniņa un Arnolds Liniņš. 

Latvijas Radio darbībā būtiska loma ir bijusi ierakstu kolekcijai. Ieraksti, kas tika uzkrāti neatkarīgās Latvijas laikā līdz 1940. gadam, tika glabāti Melngalvju namā, bet bombardēšanas rezultātā tika sagrauta visa ēka un radio ieraksti sadega. 1945. gadā tika izveidota fonotēka, bet magnētisko lenšu krātuvi sāka veidot no 1947. gada. Fonotēkā mūsdienās ir ap 120 000 fizisko informācijas nesēju (magnētisko lenšu, skaņuplašu un kompaktdisku) vienību un ap 1 000 000 skaņas failu. 

1948. gada 5. novembrī pabeigti būvdarbi 1. studijā, kas tika nodota Latvijas PSR Radiokomitejas simfoniskā orķestra (mūsdienās Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris) rīcībā. 1949. gadā viss nams bija gatavs radio vajadzībām, tajā bija septiņas studijas ar sešām režijām.

Pēc PSRS Bruņoto spēku uzbrukuma Lietuvas televīzijas tornim Viļņā, 1991. gada 13. janvāra naktī ar uzrunu radio uzstājās Latvijas Tautas frontes pirmais priekšsēdētājs Dainis Īvāns. Lai aizstāvētu valstiski svarīgos objektus, Rīgā tika celtas barikādes. Viens no svarīgākajiem objektiem barikāžu apstākļos bija Latvijas Radio ēka. Barikādes turpinājās līdz 27. janvārim. Latvijas Radio bija būtiska loma sabiedrības informēšanā par notiekošo. Tieši barikāžu laikā radio sāka raidīt visu diennakti.

1991. gada augusta puča laikā radio ēku ieņēma OMON (Īpašās nozīmes milicijas vienība, Отряд Милиции Особого Назначения) kaujinieki (21.‒22. augusts). Šajā laikā radio raidīja no pagrīdes studijas Salaspilī, Gaismas ielā (tolaik tur atradās “Latvenergo” sakaru centrs). Šī pagrīdes studija sāka raidīt 20. augusta naktī un turpināja darbu līdz 21. augusta vakaram, kad Latvijas Radio ēka tika atbrīvota un atsāka savu ierasto darbību. 2006. gadā pie šīs ēkas tika atklāta piemiņas plāksne.

1992. gadā sabiedriskajam radio tika atjaunots nosaukums Latvijas Radio. No 1993. gada 1. janvāra Latvijas Radio ir Eiropas Raidorganizāciju savienības (European Broadcasting Union, EBU) biedrs.

Latvijas Radio rada un raida sešas programmas: Latvijas Radio 1, Latvijas Radio 2 (dziesmas latviešu valodā), Latvijas Radio 3 “Klasika” (vienīgais klasiskās mūzikas kanāls Latvijā), Latvijas Radio 4 “Doma laukums” (kanāls mazākumtautību valodās), jauniešu multimediālā platforma Latvijas Radio 5 “Pieci.lv” un Latvijas Radio 6 “Naba” (sadarbībā ar Latvijas Universitāti).

Kopš 21. gs. paša sākuma radio ir dzirdams internetā. Latvijas Radio ir aizsācis vairākas nacionāla līmeņa regulāras norises: 2000. gadā pirmo reizi notika rokmūzikas un populārās mūzikas dziesmu aptauja “Muzikālā banka”, 2014. gadā tika aizsākta labdarības akcija “Dod pieci!”.

Kopš 2016. gada darbojas Latvijas Radio Latgales multimediju studija Rēzeknē.

Programmu izplatīšana notiek FM diapazonā, Latvijas Radio tīmekļa vietnē, lielākajās raidierakstu (podkāstu) vietnēs un Latvijas Radio mobilajā lietotnē.

Kopš 2025. gada janvāra Latvijas Radio kopā ar Latvijas Televīziju un interneta platformu “lsm.lv” veido Latvijas Sabiedrisko mediju.

Jau 1926. gada 17. decembrī radio notika Edvarda Vulfa viencēliena lugas “Pielūdzēji” pirmizrāde. Tomēr pirmais īpaši tolaik jaunajam mākslas žanram – radioteātrim ‒ radītais viencēliens ir Rūdolfa Blaumaņa luga “Pēc pirmā mītiņa” (1919), kas ēterā izskanēja 1927. gada 17. augustā, tāpēc tieši šis datums tiek uzskatīts par Radioteātra aizsākumu. Pastāvīgs Radioteātra darbs sākās 20. gs. 50. gadu vidū, darbojoties režisoriem Irēnai Cērmanei, Oļģertam Šalkonim, Oļģertam Dunkeram, Borisam Praudiņam, Andrejam Miglam, Antonijai Apelei u. c.

Latvijas Radio 1. studija, kas dibināta 1948. gada 5. novembrī, ir koncertstudija, kuras īpašā akustika ļauj veikt augstvērtīgus mūzikas ierakstus, kā arī koncertu tiešraides. 1. studijā veidojušies arī vairāki mūziķu kolektīvi ‒ Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris, Latvijas Radio koris (sākotnēji Radiofona koris, Teodora Kalniņa koris), kuru vadījuši diriģenti Teodors Kalniņš, Imants Kokars, Edgars Račevskis, Juris Kļaviņš, Sigvards Kļava un Kaspars Putniņš), bērnu vokālais ansamblis “Dzeguzīte” (vadītājas Alda Stade, Daila Martinsone un Zigda Martinsone), Latvijas Radio bigbends. 

Rīgas Radiofona pirmais direktors bija diriģents un spīkers (diktors) Arvīds Pārups (1925‒1930), pēc tam par direktoru tika iecelts dzejnieks Jānis Akuraters (1930‒1934), kuram pēc Kārļa Ulmaņa apvērsuma nācās atstāt amatu. J. Akuratera vietā par radio vadītāju kļuva literāts Arveds Smilga (1934‒1940).

Sākoties pirmajai padomju okupācijai, 1940. gadā par radio vadītāju kļuva rakstnieks Indriķis Lēmanis, kurš vadīja radio 1940.‒1941. un 1945.‒1960. gadā.

Kopš 1957. gada radio vadītājs bija Radioraidījumu un televīzijas komitejas priekšsēdētāja vietnieks (radio). Padomju okupācijas periodā tie bija Pāvels Paško (1960‒1962), Nikolajs Neilands (1962‒1963), Pēteris Jērāns (1963–1981), Velta Aizupīte (1981‒1989), Jānis Ozols (1990‒1992)

Latvijas neatkarības atjaunošanas 1992. gadā par Latvijas Radio pirmo ģenerāldirektoru kļuva muzikologs Arnolds Klotiņš (1992‒1995), tad ‒ diktors un Radio 2 vadītājs Dzintris Kolāts (1995‒2005), Aigars Semēvics (vietas izpildītājs), vēlreiz Dzintris Kolāts (2009‒2011), pēc tam ‒ Jānis Siksnis (2011‒2014).

No 2014. gada radio vada valde ‒ valdes priekšsēdētājs – Aldis Pauliņš (valdē ‒ Sigita Kirilka (Roķe) un Uldis Lavrinovičs (2015‒2017). Pēc Alda Pauliņa atkāpšanās no amata un neuzticības izteikšanas U. Lavrinovičm Latvijas Radio vada valdes locekle Sigita Roķe (2017); Una Klapkalne (valdē ‒ Mārīte Tukiša un Sanita Dika-Bokmeldere) (2017‒2023). 2024. gadā valsts bezpeļņas uzņēmuma “Latvijas Radio” valde bija U. Klapkalne (priekšsēdētāja), Ieva Aile un Ģirts Helmanis. Šāds valdes sastāvs vadīja radio līdz 2025. gada 1. janvārim.

Radioinženieris Jānis Linters tiek uzskatīts par Latvijas Radio dibinātāju. Viņš bija Rīgas radiofona raidītāju izbūves iniciators, Latvijas Pasta un telegrāfa departamenta radio daļas priekšnieks (1921‒1940).

Kopš 1993. gada darbojas Lintera fonds. Par ieguldījumu elektronisko sakaru nozares attīstībā pasniedz Lintera apbalvojumu. To saņēmuši vairāki Latvijas Radio tehniskie darbinieki, kā arī Latvijas Radio valdes priekšsēdētāja U. Klapkalne.

Latvijas Radio kvalitāti nodrošina gan radošie, gan tehniskie darbinieki. Īpaša loma ir Latvijas Radio skaņu režisoriem, to vidū ‒ Augustīnam Dellem, Rasmītei Daņiļevskai, Varim Kurmiņam, Ģirtam Bišam, Normundam Slavam u. c.

Pazīstamākās radio balsis sākumā bija diktori (radio pirmsākumos tos sauca par spīkeriem) – Mirdza Ķempe, Lauma Amatniece, Dzidra Liepiņa, Māra Eglīte, Sandra Glāzupa, Pārsla Zemīte, Dz. Kolāts.

Pazīstamākie Latvijas Radio darbinieki – sporta žurnālists Gunārs Jākobsons, žurnālisti Lia Guļevska, Eduards Liniņš, Aidis Tomsons, Tatjana Zandersone, Raitis Kalniņš, diskžokejs Toms Grēviņš, muzikoloģe Daiga Mazvērsīte, radiospēles “Lieliskais piecinieks” veidotājs Ivo Krumholcs, mūzikas arhivārs, autors raidījumam “Mūzikas stunda visiem” Oļģerts Šusts, Radio 3 “Klasika” vadītāja Gunda Vaivode, “Klasikas” programmu vadītāji Inga Saksone, Orests Silabriedis, Liene Jakovļeva, Anete Ašmane-Vilsone, Anna Veismane. Nozīmīgi bija Ivara Mazura veidotie raidījumi par džezu. Komponists Raimonds Pauls izveidojis un vadījis vairākus radio muzikālos kolektīvus – sekstetu, “Remix”, daudz rakstījis bērnu ansamblim “Dzeguzīte”. Nozīmīga Latvijas Radio personība ir arī laika ziņu veidotājs Toms Bricis.

Latvijas Radio visos laikos ir bijusi būtiska ietekme uz sabiedrību un tāpēc radio. Dažkārt vēsturiski kritiskos brīžos radio ir bijis vienīgais līdzeklis informācijas nodošanai sabiedrībā, tajā pašā laikā totalitārie režīmi okupāciju apstākļos to plaši izmantoja savu ideoloģisko mērķu sasniegšanai. Radio bija būtiska loma Latvijas neatkarības atjaunošanā. 

Mūsdienās Latvijas Radio sniedz pārbaudītas ziņas visu diennakti. To izmanto arī iedzīvotāju apziņošanai ārkārtas situācijās.

Latvijas Radio nodrošina žurnālistiku un pētniecību (raidījums “Atvērtie faili”, aktuālo jautājumu raidījums “Krustpunktā” ar brīvo mikrofonu), viedokļu dažādību un kultūras pieejamību (koncertu tiešraides un kultūras raidījumi, piemēram, “Kultūras rondo”, mūzikas recenziju raidījums “Post factum”). Latvijas Radio ir būtiska nozīme latviešu valodas izkopšanā. 

Latvijas Radio vēsturei veltīti vairāki radioraidījumu cikli – “Reiz Radio” (2020), “Klasikas kurmis” (2020), ”Rada un raida jau simts gadus”(2025). Par Latvijas Radio 1. studiju ir uzņemta Latvijas Televīzijas dokumentālā filma “Latvijas Radio 1. studija” (2021).

Mākslinieciskā formā Latvijas Radio ēka un laukums paradās Viestura Kairiša filmā “Janvāris” (2022).

Latvijas Radio atainots Aigara Graubas filmā “Baiga vasara” (2000).

Sporta žurnālistam G. Jākobsonam veltīta Ināras Kolmanes veidotā dokumentālā filma “Ētera personība Gunārs Jākobsons” (2022).