Pirmā pasaules kara laikā Jānis Vītols bija viens no vecākajiem virsniekiem – latviešu strēlnieku pulku komandieriem, Latvijas Neatkarības kara noslēgumā viens no Lietuvas armijai piekomandētajiem Latvijas armijas pieredzējušajiem virsniekiem, 1924.–1931. gadā bija Latvijas armijas kājnieku pulka komandieris.

Dzimis saimnieka Miķeļa un Lavīzes Vītolu ģimenē. Kristīts Neretas evaņģēliski luteriskajā draudzē. Beidzis Onušķu miesta skolu Kauņas guberņā, 11.1902. nokārtoja II šķiras savvaļnieka pārbaudījumu Somijas topogrāfu kadetu korpusā Haminā (arī Fredrikshamna, Somijā). 07.1903. ar II šķiru nokārtoja virsnieka pārbaudījumus Pēterburgas kājnieku junkurskolā (Санкт-Петербургское пехотное юнкерское училище). 10.1917.–08.1918. Krievijas Ģenerālštāba akadēmijā (Академия Генерального штаба), beidza jaunāko un daļu no vecākā kursa.

Precējies 1911. gadā Harkivā ar Mariju Stakenu, meita Sebastiana Biruta (precējusies Bērziņa, vēlāk Ozoliņa). Mazdēls dzejnieks Uldis Bērziņš, māsasdēls Jānis Ērenpreiss – medicīnas doktors, Latvijas Zinātņu Akadēmijas īstenais loceklis.

09.1893. brīvprātīgi iestājās kara dienestā Krievijas armijā, Unteroficieru mācību bataljonā Rīgā, 09.1895. beidza apmācību kursu, jaunākais unteroficieris 1. Somijas strēlnieku pulkā Helsinkos (arī Helsingforsa, Somijā). 09.1896. paaugstināts par vecāko unteroficieri, 10.1896. – par feldfēbeli. 08.1899. atvaļināts rezervē, bet 01.1901. atkal brīvprātīgi iestājās armijā, virsdienestā 115. kājnieku Vjazmas pulkā Rīgā. 08.1901. un 08.1902. nesekmīgi kārtoja iestāšanās pārbaudījumus Vilņas kājnieku junkurskolā (Виленское пехотное юнкерское училище), tāpat 08.1902. nenokārtoja virsnieka zināšanu pārbaudījumu Pēterburgas kājnieku junkurskolā. 02.–07.1903. sakarā ar gatavošanos iestājpārbaudījumiem junkurskolā piekomandēts Leibgvardes grenadieru pulkam Pēterburgā, pēc tam atgriezās 115. kājnieku pulkā Rīgā. Pēc virsnieka pārbaudījuma nokārtošanas 12.1903. sakarā ar luterticīgo skaita ierobežojumiem Rīgas garnizonā pārvietots uz 179. Daugavgrīvas kājnieku pulku Panevēžā, Lietuvā, no 01.1904. podpraporščiks, pārceļot uz 116. kājnieku Malojaroslavļas pulku Rīgā. Podporučiks (06.1904.), poručiks (12.1908.), štābkapteinis (10.1912.), kapteinis (07.1916.), apakšpulkvedis (11.1917.). Ieguva balvas šaušanas sacensībās. 06.11.1904. piekomandēts 99. Ivangorodas kājnieku pulkam Daugavpilī, kura sastāvā nosūtīts uz Krievijas–Japānas karu. 19.07.1905. iedalīts 2. kājnieku Sofijas pulka papildināšanai. Jau pēc kara noslēguma 14.09.1905. pulka sastāvā pārbraucis Mandžūrijas robežu, 01.03.1906. oficiāli pārvietots uz 2. kājnieku pulku. No 07.1907. izlūku komandas priekšnieks 11. Austrumsibīrijas (no 09.1910. Sibīrijas) strēlnieku pulkā Vladivostokā. No 02.1911. darba rotas komandieris. No 04.1914. virsnieks 3. Sibīrijas strēlnieku divīzijas štābā Vladivostokā, divīzijas Intendanta pārvaldes vezumu (transporta) priekšnieka vietas izpildītājs (divīzijas transporta līdzekļu un hospitāļa mantu pārzinis). Pirmā pasaules kara laikā 10.1914. divīzijas sastāvā devas uz Rietumu fronti pret Vācijas armiju Polijā, 16.10.1914. iecelts par divīzijas vezumnieku vada (posma) komandieri. Piedalījās kaujās pret Vācijas armiju, no 23.07.1915. divīzijas vezumu komandiera vietas izpildītājs, no 23.07.1916. divīzijas Rekvizīcijas komisijas priekšsēdētājs. 09.09.1916. pārcelts uz 7. Bauskas latviešu strēlnieku bataljonu Ziemeļu (Rīgas) frontē, 6. rotas komandieris. 11.1916. bataljons pārveidots par pulku, 11.–12.1916. pārzināja latviešu strēlnieku 1. un 2. brigādes intendantūras apgādes jautājumu sakārtošanu. No 07.12.1916. bija 1. bataljona komandiera vietas izpildītājs (no 18.03.1917. komandieris). Ziemassvētku kaujās 05.01.1917. pie Ložmetējkalna ar bataljonu zem apšaudes pārrāva vairākus vācu aizžogojumus, ieņēma vācu pozīciju pirmo līniju, ielauzās 3 km dziļumā, kur noturējās trīs dienas. Naktī uz 07.01.1917. pēc savas ierosmes veda vienības triecienā pret blakusdaļām uzbrūkošo ienaidnieku, nodrošinot savu spēku spārnus un aizmuguri. Kauju laikā un to starplaikos 09.–16.01., 18.–28.01., 20.–26.02., 17.–21.03., 07.–12.04.1917. pulka komandiera vietas izpildītājs. 14.10.1917. komandēts uz Krievijas Ģenerālštāba akadēmiju Pēterburgā, uzsāka mācības. Beidza jaunāko kursu. 08.1918. izsaukts no akadēmijas un iecelts par Sarkanās armijas Permas aizmugures bāzes priekšnieku, 09.1918. – par 3. armijas zirgu sastāva uzlabošanas punkta priekšnieku, 20.11.–06.12.1918. – 3. armijas sugas zirgu saudzēšanas un zirgu sastāva uzlabošanas kolēģijas saimniecības priekšnieks. 06.12.1918. no Permas izsaukts Sarkanās armijas virspavēlnieka Jukuma Vācieša rīcībā uz Serpuhovu. 01.1919. iecelts par Kurskas guberņu ieņēmušo vienību apgādes priekšnieku, no 29.01.1919. Ukrainas frontes militāro sakaru priekšnieku (05.02.1919. ieņemta Kijiva). 28.02.1919. pēc paša vēlēšanās iecelts par Ukrainas Sarkanās armijas štāba priekšnieku, taču amatu nepieņēma, iedalīts rezervē. 07.1919. pārbēga pāri frontes līnijai Krievijas Dienvidu bruņoto spēku (Dienvidkrievijas Brīvprātīgo armijas) pusē, pēc darbības izmeklēšanas 09.1919. mobilizēts šajā armijā, virsnieku triecienbataljona rotas komandiera palīgs. Piedalījās kaujās ar Sarkano armiju. Pulkvedis (01.10.1919.; par kaujas nopelniem Kijivas atbrīvošanas laikā). No 01.11.1919. aizmugures sevišķās virsnieku reģistrācijas un iesaukšanas komisijas priekšsēdētājs. 23.01.1920. pēc pārciestā tīfa piešķirts divu mēnešu atvaļinājums, cauri Turcijai (Konstantinopolei), Grieķijai, Austrijai, Serbijai, Polijai devies uz Latviju (Rīgā ieradies 06.03.1920.).

No 08.03.1920. Latvijas armijā (pulkvedis), virsnieks Armijas virspavēlnieka štāba Inspekcijas daļas rezervē, piekomandēts administratīvu jautājumu risināšanai Armijas apgādības pārvaldei. 26.07.1920. saskaņā ar abu pušu virspavēlniecību līgumu kā militārais speciālists piekomandēts Lietuvas armijas Ģenerālštābam, no 05.08. Lietuvas Apsardzības ministrijas Projektu komisijas loceklis. 21.02. atbrīvots no dienesta Lietuvas armijā, 25.02.1921. atgriezās Latvijā. Galvenā štāba Apmācības daļas Reglamentu un instrukciju nodaļas priekšnieks. No 21.03.1922. bija 6. Rīgas kājnieku pulka 2. bataljona komandieris Rīgā (ieradās 21.08.1922., jo no 08.10.1921. bija piekomandēts Kara tiesai kā tās pagaidu loceklis). Pulkvedis-leitnants (09.09.1922.; ieskaitīts šajā pakāpē, jo par pulkvedi paaugstināts eksteritoriālā armijā). No 12.02.1923. pulka saimniecības priekšnieka vietas izpildītājs, no 12.08.1923. – 2. bataljona komandieris. Pulkvedis (07.04.1924.). 19.04.1924. iecelts par 8. Daugavpils kājnieku pulka komandieri Cēsīs. Darbojās arī kā Latvijas Skautu centrālās organizācijas (LSCO) Cēsu novada patronāta priekšnieks Cēsīs. 17.09.1929. pēc konflikta ar Latgales divīzijas komandiera vietas izpildītāju Kazimiru Olekšu dienesta subordinācijas jautājumos pārcelts par 9. Rēzeknes kājnieku pulka komandieri Rēzeknē (arī attiecīgo pilsētu garnizonu priekšnieks), atstājot kara dienestā līdz 09.08.1932., neskatoties uz maksimālā vecuma sasniegšanu. No 01.1930. arī LSCO Latgales vidienas novada patronāta priekšnieks. 28.05.1931. atvaļināts sakarā ar dienesta pakāpei pieļaujamā maksimālā vecuma sasniegšanu, līdz 25.07.1931. turpināja darbu pulka štābā, noslēdzot dienesta dokumentāciju. 17.07.1931. izteikta armijas komandiera pateicība par teicamu dienesta pienākumu izpildi. Dzīvoja Rīgā. 10.1931. kandidēja Saeimas vēlēšanās no Latgales latviešu apvienības un zemes arāju saraksta (netika ievēlēts). No 09.1931. studēja Latvijas Universitātes Tiesību zinātņu nodaļā (beidza studijas vācu okupācijas laikā 1943. gadā). Darbojās Latviešu veco strēlnieku biedrības padomē, bija biedrības 7. Bauskas latviešu strēlnieku pulka sekcijas prezidija loceklis. Studentu korporācijas “Vendia” filistrs. Saimniekoja piešķirtajā jaunsaimniecībā Pēternieku pagasta Siliņos, 1938. gadā pabeidza nama izbūvi savā īpašumā Rīgā, Latgales ielā 54.

Padomju okupācijas laikā 1940.–1941. gadā kancelejas ierēdnis AS “Aldaris” grāmatvedībā Rīgā. Vācu okupācijas laikā uzņēmuma vadītājs Rīgā. 07.1944. kopā ar ģenerāli Jāni Kureli un pulkvedi-leitnantu Edvīnu Medni saņēma Rīgas apriņķa policijas priekšnieka rīkojumu veidot aizsardzības vienības no pilsētas un apriņķa aizsargiem, iecelts par Rīgas pilsētas aizsargu pulka komandieri (vienību izveidot izdevās vienīgi J. Kurelim). No 1944. gada rudens bēgļu gaitās Vācijā (ģimene palika Latvijā), pēc kara latviešu bēgļu centrālajā nometnē Vircburgā, no 12.1945. darbojās kā lektors Vircburgas tautas augstskolā (lekcijas par “seno latviešu kara mākslu”). 01.1952. pārcēlās no Vācijas uz Lielbritāniju, Londonu. Dzīvoja Kensingtonas veco ļaužu mītnē.

Par nopelniem Krievijas armijas dienestā un Pirmā pasaules kara kaujās J. Vītols apbalvots ar Svētā Vladimira ordeni (IV šķira, ar šķēpiem), Svētā Staņislava ordeni (II šķira; III šķira, ar šķēpiem), Svētās Annas ordeni (II šķira; III šķira, abi ar šķēpiem; IV šķira, ar uzrakstu “Par drošsirdību”), par kaujas nopelniem Ziemassvētku kaujās ar Svētā Jura ordeni (IV šķira); par tiem pašiem nopelniem Ziemassvētku kaujās apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni (III šķira), par dienesta nopelniem un sabiedrisko darbību ar Triju Zvaigžņu ordeni (III šķira), skautu pateicības zīmi “Svastika”, Lietuvas neatkarības 10 gadu jubilejas piemiņas medaļu.