politika, kas tiek īstenota valodas un lingvistiskās identitātes veidošanai dažādos līmeņos Latvijas teritorijā, valsts līmenī nosakot latviešu valodai valsts valodas statusu 

Latviešu valodai mūsdienās ir piešķirts valsts valodas statuss. Šo statusu latviešu valoda ieguva pēc tam, kad dažādu režīmu apstākļos bija notikušas izmaiņas valodu hierarhijā. Valsts valoda pilda svarīgu lomu tautas identifikācijā un veido tās kultūras pamatu. Valodas politikai ir izteikta nozīme valsts lietvedības, izglītības, kultūras un sabiedriskajā sfērā. Līdz pat mūsdienām valstī pastāv dažādi uzskati un pretrunas par latviešu valodas statusu un pielietošanu daudzvalodu sabiedrībā.

Valodas politikas mērķis Latvijā ir nodrošināt latviešu valodas statusu oficiālajā un sabiedriskajā sfērā. Latvija ir vienīgā vieta pasaulē, kur var oficiāli lietot latviešu valodu, tā ir neatņemama latviešu nacionālās identitātes un sabiedrības kopējās sadzīves daļa. Tās statusu nodrošina gan Satversme, gan Valsts valodas likums, kā arī saistīti likumi dažādās lietvedības sfērās.

Latvijas īpašā valodas politika ir izpelnījusies ievērojamu starptautisko organizāciju uzmanību, kas izriet no 20. un 21. gs. sarežģītās demogrāfiskās un politiskās situācijas valstī ar izteiktām lingvistiskām minoritātēm.

Valodas politikas konflikti saistībā ar latviešu valodas lietošanu vispirms sāka veidoties 19. gs., Latvijas teritorijai atrodoties Krievijas Impērijas sastāvā. Sākotnēji dominējošā valoda lietvedībā un izglītībā bija vācu valoda. Kopš 1881. gada ar rusifikācijas politikas ieviešanu sākās trīspusējs konflikts starp joprojām ietekmīgo vācu valodu, krievu valodu, ko plašāk ieviesa skolās un administrācijā, un latviešu valodu, kuras lietotājiem kļuva pieejama arvien bagātāka literatūra un prese. Šajā konfliktā, lai mazinātu dominējošās vācu valodas ietekmi, daudzi latviešu politiskajā un kultūras elitē atbalstīja krievu valodas lomas palielināšanu.

Būtiskākās pārmaiņas norisinājās Pirmā pasaules kara un neatkarības iegūšanas laikā. Valodu hierarhija mainījās līdz ar režīmu maiņu, un jaunā Latvijas valsts tika dibināta izteiktā daudzvalodu sabiedrībā. Satversmes sapulcē 1920. gadā pieņēma vairākus ierosinājumus par krievu un vācu valodas ietekmes un lietošanas ierobežošanu: Satversmē neiekļāva latviešu valodu kā vispārēju valsts valodu, bet pieņemtie likumi vispirms bija mērķēti, lai sakārtotu valodas lietošanu valsts pārvaldē. Ja līdz tam liela daļa ierēdniecības bija izmantojusi krievu un daļēji vācu valodu, tad tagad ierēdniecībai bija pienākums iemācīties latviešu valodu lietvedības līmenī. Skolās kā mācību valodu ieviesa latviešu valodu, arī jaunajā Latvijas Augstskolā (no 1922. gada Latvijas Universitāte), kur gan atsevišķi mācībspēki kādu laiku turpināja lasīt lekcijas arī citās valodās (vācu, krievu, angļu u. c.).

Starpkaru periodā Latvijā, pirmajā Latvijas valsts demokrātiskajā posmā, līdzīgi kā Igaunijā kā svarīgu etnopolitikas soli ieviesa plašu kultūras autonomiju lielākajām mazākumtautībām; minoritāšu aizsargāšana bija arī noteikums, lai iestātos Tautu Savienībā. Mazākumtautībām bija sava izglītības sistēma ar skolām, kurās mācības notika dažādās valodās. Tomēr latviešu valodas statuss Latvijā šajā laikā joprojām nebija stabils un dominējošs, jo kultūru autonomija pieļāva relatīvi plašu un paralēlu minoritāšu valodu pielietojumu ļoti daudzās sfērās.

Kārļa Ulmaņa autoritārais režīms pirmo reizi sistemātiski pievērsās valodas statusa jautājumiem, ieviešot Valodas likumu (1935), kas bija īpaši mērķēts uz ierobežojumiem mazākumtautību skolās, nosakot to, ka šajās skolās var reģistrēties tikai bērni no attiecīgo mazākumtautību ģimenēm (ne latviešu vai jauktām ģimenēm).

Valodas statusu, sākot ar 1940. gadu, mainīja turpmākie okupācijas režīmi. Pirmā padomju okupācija īsajā laikposmā (1940–1941) nepaspēja būtiski ietekmēt valodas lietošanu un tās statusu. Arī vācu okupācija (1941–1944/1945), ņemot vērā kara apstākļus, neveica būtiskas izmaiņas, tomēr krievu valodas iecerēto dominanci nomainīja vācu valoda. Padomju otrreizējās okupācijas laikā (1944/1945–1990/1991) krievu valodas nostiprināšana un latviešu valodas statusa zaudēšana tika panākta gan ar juridiskām normām, krievu valodai pakāpeniski nomainot latviešu valodu dažādos lietvedības līmeņos un dažādās nozarēs, kā arī ar radikālām demogrāfiskām izmaiņām, ieplūdinot simtiem tūkstošu imigrantu no citām Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) valstīm. Šis process noveda pie plašas, bet nekad oficiāli neatzītas rusifikācijas, krievu valodai pārņemot dominējošo lomu Latvijas teritorijā.

Tika ieviestas atsevišķas krievu plūsmas skolas, kurās latviešu valoda bija maznozīmīga un mazefektīva, savukārt latviešu skolās krievu valodas apmācība bija obligāta un intensīva. Arvien vairāk lietojot krievu valodu lietvedībā un publiskajā sfērā, strauji veidojās divkopienu sabiedrība un asimetriskā divvalodība, kur latviski runājošiem bija obligāti jāpārvalda krievu valoda, bet krieviski runājošajiem nebija jāpārvalda latviešu valoda.

Izteiktas politiskas prasības par latviešu valodas nostiprināšanu valsts valodas statusā sākās ar neatkarības atjaunošanas procesu. Pirmo Valsts valodas likumu pieņēma 1988. gadā, kas noteica, ka latviešu valoda līdzās krievu valodai obligāti jāpārvalda visiem darbiniekiem valsts pārvaldē. Likums noteica visiem, kuri nebija ieguvuši vidējo izglītību latviešu plūsmas skolās un kam profesijā ir saskarsme ar sabiedrību, jānokārto latviešu valodas zināšanu pārbaude. Šo atestāciju plašā mērogā ieviesa darbavietās pēc neatkarības atgūšanas, sākot ar 1992. gadu. Pēc atestāciju pabeigšanas valodas pārbaudījumu sekmīgi nokārtoja vairāk nekā 300 000 darbinieku.

Kopš neatkarības atgūšanas Latvijas valodas politikai ir bijuši gan ārēji, gan iekšēji izaicinājumi. Ārēji, līdzīgi kā 20. gs. 20. gados drīz pēc neatkarības atjaunošanas, valodas politika Latvijā piesaistīja starptautisku uzmanību. Īpašs fokuss bija uz lielo krieviski runājošo kopienu. Starptautiskajās organizācijās bieži valdīja uzskats, ka etniski un valodu konflikti ir novēršami ar pretimnākošu valodas politiku, uzsverot mazākumtautību tiesības lietot savu valodu bez diskriminācijas. Starptautisko organizāciju bažas par krievu valodas statusu un brīdinājumi par etnisko konfliktu iespējamību noveda pie Latvijas īstenotās valodas politikas monitoringa. Īpaši tas izpaudās Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas (EDSO; Organization for Security and Co-operation in Europe, OSCE) darbībā saistībā gan ar valodas jautājumiem, gan ar 1994. gadā pieņemto pilsonības likumu. Sākotnējos ieteikumos starptautiskās organizācijas bieži uzsvēra nepieciešamību piešķirt krievu valodai vienlīdzīgu statusu ar latviešu valodu, un sākās nemitīga kaulēšanās ar EDSO. To bieži ietekmēja Krievijas Federācijas retorika par krievu diskrimināciju Latvijā. Tomēr 1998. gadā Saeima papildināja Satversmi ar jaunu 4. pantu, kurā noteica, ka latviešu valoda ir Latvijas Republikas valsts valoda.

Diskusijas par Valsts valodas likumu kļuva intensīvākas, 90. gadu beigās Latvijai sākot pievienošanās procedūras Eiropas Savienībai (ES; European Union, EU) un Ziemeļatlantijas līguma organizācijai (North Atlantic Treaty Organization, NATO). Starptautiskās organizācijas nebija apmierinātas ar klauzulām, kas skāra privāto sektoru, un 2000. gadā pieņemtajā likumā tās daļēji tika atceltas.

Iekšēji konflikti izcēlās izglītības jomā, kur pāriešana uz mācībām latviešu valodā vairākās pakāpēs radīja protestus, īpaši saistībā ar pāreju uz latviešu valodas apmācību vidusskolās 2006. gadā. Tomēr reformas turpinājās, un arvien vairāk krievu plūsmu skolu izbeidza darbību. Protesti nerimās un sasniedza kulmināciju 2012. gadā ar valodas referendumu, kad tika savākts pietiekams skaits parakstu tautas nobalsošanas ierosināšanai par krievu valodu kā otro valsts valodu. Šis referendums izraisīja viedokļu sadursmes: no latviešu puses sašutumu, ka referenduma noteikumi atļāva rīkot šādu referendumu ar samērā mazu ierosinājuma parakstītāju skaitu, savukārt referenduma ierosinātāji vērsās tiesā par to, ka notāri atteicās pieņemt parakstus par trūkumiem referenduma administrēšanā un aģitācijas ierobežojumos. Referenduma iznākums bija pārliecinošs – pret krievu valodu kā otro valsts valodu nobalsoja 74,8 % referenduma dalībnieku.

Nākamais valodas politikas posms saistīts ar Krievijas arvien lielāku agresivitāti reģionā un plaša mēroga iebrukumu Ukrainā 2022. gadā. Tā rezultātā tika uzsāktas vairākas iniciatīvas, kuru mērķis bija vēl vairāk nodrošināt latviešu valodas kā valsts valodas statusu: 2022. gadā tika pieņemts ilgi gatavotais lēmums par pilnīgu pāreju uz mācībām latviešu valodā visā izglītības sistēmā. Skolās tika noteikts, ka papildu apmācāmās svešvalodas var būt divas citas ES oficiālās valodas. Tiem iedzīvotājiem, kuri bija pieņēmuši Krievijas pilsonību, bija jāiztur valodas pārbaude, lai turpinātu dzīvot Latvijā. Šie lēmumi izraisīja salīdzinoši nelielus protestus un starptautisku uzmanību.

Valodas politikas nospraustajiem mērķiem – latviešu valodas kā vienojošam un kopējam pamatam saliedētā sabiedrībā – pastāvīgi bijuši sarežģījumi. Valodas likums joprojām saduras ar plašu krievu valodas pielietojumu un pieprasījumu komerciālajā sfērā, kā arī veselības aprūpē un sociālajā palīdzībā. Jauniem izglītotiem profesionāļiem, kuri bieži neprot krievu valodu, jāsaskaras ar klientiem, kuriem ir vājas vai vispār nav latviešu valodas zināšanu. Mūsdienās tieslietās ES likumi nosaka, ka tiek izmantoti tulku pakalpojumi, ja kāda no partijām nepārvalda valsts valodu, bet šī prakse nav ieviesta medicīnā un sociālajā darbā.

Kopumā valodas politika Latvijā ir sekmējusi izmaiņas valodu hierarhijā. Mūsdienās latviešu valoda ir dominējošā valoda visā publiskajā sfērā, daudzās, bet ne visās sabiedriskajās sfērās un lingvistiskajā ainavā: tā ir nostiprināta izglītības sistēmā, un mūsdienās jaunieši ar citu dzimto valodu var pabeigt pilnu izglītības kursu valsts valodā. Tomēr krievu valoda privātajā un komerciālajā sfērā turpina saglabāt lielu lomu Latvijas sabiedrībā.

Latvijā ir izveidotas vairākas iestādes, kuru ikdienas darbības galvenais uzdevums ir rūpes par valsts valodas stiprināšanu. Valsts valodas centrs, dibināts 1992. gadā, rūpējas par valsts valodas ievērošanu, par valodas lietošanu ES iestādēs, par terminoloģiju un oficiālo tulkošanas standartizēšanu, kā arī par valodas kontroli (inspekciju), kura izmeklē Valsts valodas likuma pārkāpumus. Latviešu valodas aģentūra veicina latviešu valodas mācīšanu gan Latvijā, gan ārzemēs un izdod izziņas un metodikas materiālus un pētījumus par valodas stāvokli Latvijā. Dažādas komisijas ministrijās un Valsts prezidenta institūcija sniedz ieteikumus valodas politikas jautājumos.