Lieldienas ir pavasara svētki, kas tradicionālajā gada ritumā ir viena no četrām nozīmīgākajām gadskārtām līdzās Ziemsvētkiem, Jāņiem un Miķeļiem. Lieldienas svin pavasara saulgriežos (saulstāvjos) jeb pavasara ekvinokcijā (parasti 20. vai 21. martā), kad diena un nakts ir vienādā garumā. Līdz pat 16. gs. daudzviet Eiropā un Āzijā Lieldienas uzlūkoja kā gada sākumu. Svin trīs dienas jeb “trejas Lieldienas”. Pavasara svētku un svinamo dienu ciklā Lieldienas ir pa vidu starp Meteņiem un Ūsiņiem. Latviešu tradicionālajā kultūrā Lieldienas simbolizē dabas atmodu, gaismas uzvaru pār tumsu un jauna cikla sākumu. Šo svētku raksturīgas tradīcijas ir saullēkta sagaidīšana, šūpošanās, olu krāsošana, olu kaujas un citas spēles, rotaļas. Svētkus svin saimē un plašākā kopienā.

Svētku nosaukums latviešu valodā, iespējams, darināts pirms 13. gs. pēc senkrievu великодень ‘lieldiena’, великъ день ‘lielā diena’ parauga.

Lieldienas atklājas latviešu folklorā – tautasdziesmās, ticējumos, paražās. Lieldienu tradīciju apraksti rodami Latvijas Universitātes (LU) Literatūras, folkloras un mākslas institūta Latviešu folkloras krātuvē, LU Etnogrāfisko materiālu krātuvē, Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Etnogrāfijas nodaļā un citās atmiņas institūcijās. Senākais latviešu Lieldienu apraksts publicēts teologa un literāta Paula Einhorna (Paul Einhorn) grāmatā “Latviešu vēsture” (Historia Lettica, 1649).

Pavasara saulgriežus ievada saullēkta sagaidīšanas rituāli. Lieldienu rītā cenšas pamosties pirms saullēkta un doties ārā mazgāties tekošā ūdenī – avotā, strautā vai upē –, kam šajos svētkos tiek piedēvēts dziedinošs spēks. Ūdenim, kas tek pret rītiem (austrumiem), t. i., pret sauli, tiek piedēvētas maģiskas īpašības, tajā mazgā seju, lai iegūtu skaistumu, mundrumu un veselību (Lieldienas rītā priekš saules jāmazgā mute strautā, kas tek pret rītiem, tad vasarā nenāk miegs no rītiem. LTT 17292). Uzskata, ka Lieldienu rīta saule “danco”, “lēkā” vai “šūpojas”, tādēļ ir svarīgi sagaidīt un vērot šo simbolisko gaismas uzvaru pār tumsu un jauna gada sākumu (Lieldienas rītā agri saule danco un visa zeme trīc. LTT 17172). Latviešu tradīcijā saule, kas lec Lieldienu rītā, ir sarkanā krāsā.

Ar rituālām darbībām pavasarī svinamajās dienās ļaudis palīdz zemei mosties pēc ziemas un laikus nodrošināt svētīgu, auglīgu gadu. Folklorā rodami dažādi svētības rituāli un norādes, piemēram, Lieldienās vajag kratīt ābeles, lai būtu laba ābolu raža; Lieldienu rītā mest zvejas tīklus, lai zivju tik daudz kā ļaužu baznīcā; lasīt skaidas, lai būtu nauda; sukāt matus zem koka, lai tie labi aug. Tāpat svētkos nodrošinās pret kaitējumu, nelabvēļiem, piemēram, vilkiem, vanagiem (Ja grib, lai vanagi cāļus nezog, tad vajaga pa Lieldienām ielikt olu kādā caurumā un tad ar mietu viņu sasist. LTT 17229), burvjiem (Ap Lieldienām ir burvju dienas, tad jāsargās no burvjiem. LFK 935, 11726).

Šūpoļu kāršana un šūpošanās ir viena no spilgtākajām Lieldienu tradīcijām. Tās simbolisko nozīmi mēdz skaidrot ar pavasara atdzimšanu un saules kustību, pacelšanos augstāk debesīs. Šūpošanās nodrošina veselību, labklājību cilvēkiem un lopiem, aizsardzību pret ļauniem gariem, kā arī kukaiņiem vasarā (Kas vienreiz kāris šūpotnes, tam jākar arī citās Lieldienās, jo citādi lopiem neklājas labi. LTT 17193; Jo augstāk Lieldienās šūpojas, jo garāki aug lini. LFK LiepU 13, 10013; Kad Lieldienās šūpoles neceļ, ļauns gars iet kūtē. LFK 1225, 33166; Lieldienās jāšūpojas, lai odi nekož. LFK 32, 3516).

Šūpošanās rituālā piedalās visa saime. Parasti puiši aicina šūpolēs meitas, par to pretī saņemot krāsotu Lieldienu olu. Tradicionāli Lieldienu šūpoles tika būvētas no koka un pēc svētkiem izjauktas vai sadedzinātas, lai tajās nešūpotos raganas.

Raksturīga Lieldienu tradīcija, kas pazīstama daudzās tautās, ir olu vārīšana un krāsošana. Ola ir saules simbols, un ar Lieldienu olām saistītie rituāli cēlušies no seniem priekšstatiem pat olas maģiskajām īpašībām dzīvības un auglības veicināšanā. Latviešu tradīcijās vistu olas krāso, izmantojot sīpolu mizas un citus dabas materiālus. Olu rotājumus veido, gan ieskrāpējot čaumalā ornamentus, gan ar nelielu augu, dzijas dzīparu nospiedumiem u. c. Ticējumos uzsvērts, ka olas ēdamas ar sāli (sāls senos priekšstatos – līdzeklis pret ļauniem gariem). Arī ticējumi un paražu pieraksti vēstī, ka Lieldienu olas veicina lopu un mājputnu veselību, auglību. Iecienītas ir olu kaujas jeb sišanās ar olām, kā arī olu ripināšana un citas rotaļas. Vārītas olas Lieldienās ir galvenais svētku ēdiens, bet mielojas arī ar alu, plāceņiem, raušiem (Par olām ļot daudz ticējum ir: ka ol jāēd ar sāli, bez sāls – tad melos. LFK LiepU 26, 982; Kad olas vāra, tad nevajag uguni pūst, lai tās neiet pušu. LTT 17197; Lieldienās bērniem vajag ēst daudz olu, lai augtu apaļi kā olas. LTT 17202; Lieldienās jāvāra olas, lai telītes apaļas barojās. LFK 464, 504; Olas ēdot, čaumalas jāsadrupina labi smalki, lai vistas labi dēj. LFK 464, 505).

Tradicionālajā kultūrā svētkiem un svinamajām dienām ir izteikts cikliskums. Tāpat kā citus svētkus Lieldienas ļaudis sagaida, sapošoties paši un sakārtojot vidi (arī karot šūpoles), un pavada (Pavadu Lieldienu / Pār augstu kalnu, / Pār augstu kalnu, / Caur zaļu birzi, / Caur zaļu birzi / Upītes malā. / Guli nu, Lieldiena, / Līdz citam gadam, / Līdz citam gadam / Upītes malā. LD 32292).

Lieldienu tradīcijas ir samērā līdzīgas visā Latvijā. Tautas mūzika – Lieldienu un šūpoļu dziesmu melodijas pierakstītas galvenokārt Latgalē. Savdabīga ir putnu dzīšanas tradīcija, kas konstatēta dažos Lejaskurzemes apvidos, sevišķi ap Užavu. Tai tuva ir putnu saukšanas jeb modināšanas tradīcija lībiešu apdzīvotajā Kurzemes ziemeļu un ziemeļrietumu piekrastē: Lieldienu rītā pirms saullēkta gājuši uz jūras krastu vai kalniņu modināt sīkos putniņus.

Šie svētki kopš kristietības izplatīšanās Latvijas teritorijā kļuvuši sinkrētiski. Saulgriežu svinēšanu mēdz pielāgot kristīgajam liturģiskajam gadam un Lieldienu paražu īstenošanu pielāgot Gregora kalendāram (vai Jūlija kalendāram Austrumu pareizticīgās baznīcas tradīcijā). Tāpat dažādās kristīgajās konfesijās vērojama pagānisko elementu iekļaušana baznīcas Lieldienās. Tas izpaužas, piemēram, priekšstatos par Lieldienās smeltā ūdens svētumu, olu svētīšanā baznīcā – ola simbolizē gan atdzimšanu dabā, gan Kristus augšāmcelšanos. Daudzveidīgi tautas ticējumi un tradīcijas saistās ar gada periodu, kas iezīmē sagatavošanos kristīgajām Lieldienām: Pelnu dienu, gavēni, Kluso nedēļu, Zaļo ceturtdienu un Lielo Piektdienu. Šo divu tradīciju saplūšana Latvijā ir radījusi bagātīgu Lieldienu svinību kultūru, kurā pagāniskie rituāli un kristīgie simboli ir savstarpēji saistīti.

Olu krāsošana Lieldienās un sišanās ar olām aizvien ir dzīvas tradīcijas. Šūpošanās Lieldienās ir kļuvusi par jautru un ģimenisku izklaidi, šai Lieldienu rituālā daļēji saglabājot senāko simbolisko nozīmi (aizvien šūpojas, lai vasarā nekož knišļi un odi).

Mūsdienās latvisko Lieldienu svinēšanu sekmē pirmsskolas izglītības iestādes, skolas, interešu kopienas – tradīciju klubi un folkloras kopas, kā arī Latvijas pašvaldības. Rīgā ierasta ir valstspilsētas pašvaldības atbalstīta Lielās dienas sagaidīšana un svinēšana Arkādijas parkā, Lucavsalā, Zaķusalā un citviet galvaspilsētā, kā arī Lieldienu svinības Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja teritorijā.

Aptaujās kā būtiska 21. gs. Lieldienu svinēšanas daļa minēta svētku maltīte – brokastis, pusdienas vai vakariņas šaurākā vai plašākā ģimenes lokā. Vēl 20. gs. 20.–30. gados, kā arī 90. gados iecienīts veids, kā apsveikt Lieldienās, bija apsveikuma kartītes. Apsveikšanu pa pastu mūsdienās aizstājusi saziņa internetā, tai skaitā sociālajos medijos daloties ar Lieldienu olu fotogrāfijām un citām vizuālām svētku liecībām. Šajos svētkos vērojama arī atvērtība citzemju Lieldienu tradīcijām: populārs ir Lieldienu zaķa tēls (no vācu folkloras), arī paslēptu olu meklēšana zālājā (no Amerikas Savienotajām Valstīm). Līdztekus Lieldienas piedzīvo komercializāciju – veikali piedāvā Lieldienu atlaides, svētku rotājumus, šokolādes olas un Lieldienu zaķu figūras, rūpnieciski ražotus materiālus olu krāsošanai u. tml.

Lieldienas ir vieni no nozīmīgākajiem tradicionālajiem svētkiem Latvijas sabiedrībā, par pavasara saulgriežiem populārāki ir tikai vasaras saulgrieži – Jāņi un ziemas saulgrieži – Ziemsvētki. Ģimenes un atsevišķi indivīdi Lieldienas svin (vai nesvin) atkarībā no pasaules uzskata, nereti kombinējot pagāniskās un kristīgās ieražas.

Padomju okupācijas periodā Lieldienas Latvijā svinēja klusināti – ģimenēs un baznīcā. Tās bija oficiālās varas neatzīti, nevēlami svētki.

Lieldienas latviešu literatūrā tēlotas autobiogrāfiskos tēlojumos: Jāņa Jaunsudrabiņa “Baltajā grāmatā” (1914) un Vizmas Belševicas “Billē” (1992). Margaritas Stārastes “Lieldienas! Lieldienas!” (1944) ir grāmata bērniem – pasaka ar autores ilustrācijām. “Lieldienas” ir Ingas Gailes sestais dzejoļu krājums (2018).

Lieldienas atspoguļotas režisora Andra Slapiņa dokumentālajā filmā “Latviešu folklora” (1983, scenārija autors Knuts Skujenieks; piedalās folkloras kopa “Savieši”) un Latvijas Televīzijas filmā “Saules ceļš” (1998; piedalās folkloras kopa “Grodi”), kas veltītas tradicionālajām gadskārtām.