Vjačeslavs Mitrohins ir krievu izcelsmes Latvijas mūziķis, komponists, aranžētājs, vokāli instrumentālo ansambļu “ARS”, Mitrokhin’s Master Band dibinātājs un vadītājs, grupas “Modo” un citu dalībnieks, skaņu režisors, skaņu ierakstu studijas īpašnieks, producents.

Mūziķa vecāki Vasīlijs un Ņina Mitrohini pēc Otrā pasaules kara no Krievijas PSR pārcēlās uz Latviju un apmetās Liepājā. V. Mitrohina vecākā māsa Jevgenija mācījās spēlēt klavieres, zēnu (1961) pieteica Liepājas Bērnu mūzikas skolas vijoles klasē (pedagogs Ludvigs Bertovskis). Vispārizglītojošos priekšmetus V. Mitrohins apguva Aleksandra Puškina Liepājas 2. vidusskolā (1960–1968), aizrāvās ar sportu, futbolu. 1968. gadā, pabeidzis Liepājas Bērnu mūzikas skolu, viņš iestājās Emiļa Melngaiļa Liepājas mūzikas vidusskolas vijoles klasē (1968–1972), turpinot mācības pie pedagoga L. Bertovska. 13 gadu vecumā tēvs viņam nopirka pirmo ģitāru.

Pašmācības ceļā apguvis ģitārspēli, V. Mitrohins muzicēja (1967–1968) Liepājas Lauksaimniecības mašīnbūves rūpnīcas kluba ansamblī ar Juri (Juriju) Širokovu, Genādiju Zaicevu, Juriju Gribovski.

1968. gadā Celtnieku kultūras namā V. Mitrohins izveidoja vokāli instrumentālo ansambli, kas ieguva neoficiālu nosaukumu “Stroncijs”; tā sastāvā muzicēja J. Širokovs, Aleksandrs Zaicevs, Jurijs Babenko un citi. No 1970. līdz 1972. gadam grupa kā “Stroncijs – 70” (neoficiāli) pārcēlās uz Liepājas kultūras un atpūtas parku, uzstājās Latvijā, toreizējās PSRS teritorijā, kā arī Klaipēdas, Palangas (Lietuva), Liepājas restorānu varietē programmās. 1971. gadā pašdarbības ansambļu skatē V. Mitrohina vadītā grupa ieguva 1. vietu, viņu atzina par labāko ģitāristu, solistu Aleksandru Taranovu – par labāko dziedātāju. “Stroncijs – 70” piedalījās festivālā “Liepājas dzintars ‘72”, kur ieguva 2. vietu. V. Mitrohins kļuva par labāko ģitāristu, A. Taranovs – labāko dziedātāju, tautasdziesmu apdaru konkursā uzvarēja grupas dalībnieka Ērika Ceļdoma “Upe nesa ozoliņu”.

1972. gadā pēc mūzikas vidusskolas beigšanas jaunekli iesauca obligātajā karadienestā, nosūtīja uz Dobeli, kur V. Mitrohins spēlēja karavīru ansamblī “Sprīdītis” (dibināts 1971). Tā sastāvā 1973. gada pavasarī ģitārists piedalījās republikas pašdarbības ansambļu skatē un konkursā Rīgā, kurā viņu atzina par labāko instrumentālistu. Skates žūrijas loceklis Raimonds Pauls pēc demobilizācijas (1974) uzaicināja V. Mitrohinu uz savu jaundibināto vokāli instrumentālo ansambli (“Modo”), kas darbojās LPSR Valsts filharmonijā. Līdztekus R. Paula koncertprogrammu izpildījumam Latvijā un ārpus tās, kopā ar grupas instrumentālistiem (G. Zaicevs, Boriss Bannihs, Vladimirs Boldirevs, Zigmars Liepiņš) V. Mitrohins izveidoja džeza stila programmu, ar kuru 70. gadu vidū uzstājās Rīgas kafejnīcā “Allegro” un citur.

70. gadu beigās pēc R. Paula no “Modo” aizgāja arī V. Mitrohins; no 1979. līdz 1980. gadam viņš strādāja Jūrmalas estrādes orķestru birojā.

No 1980. līdz 1986. gadam V. Mitrohins bija Rīgas estrādes koncertapvienības darbinieks, ar savu ansambli (neoficiāli Mitrohin Band, vēlāk “ARS”), kurā dziedāja Janīna Loska, Vjačeslava pirmā sieva, muzicēja Pēteris Stutāns, Ē. Ceļdoms, Nikolajs Podčepins un citi, uzstājās izklaides vietās viesnīcā “Rīga”, restorānā “Astorija”. Līdztekus no 1980. līdz 1983. gadam viņš strādāja par ģitāristu Latvijas Televīzijas un radio estrādes orķestrī, kas deva iespēju ierakstīties radio studijā, attīstījās skaņraža individuālais rokraksts. Ar paša sacerēto un dziedāto dziesmu “Vārdi, vārdi” V. Mitrohins piedalījās “Mikrofona” dziesmu aptaujā (1982), populāra kļuva dziesma “Ceļamaize” Viktora Lapčenoka priekšnesumā (1983). Instrumentālās kompozīcijas (“Gājputni”, “Gājēju motīvs”, “Lūgums”) izdotas skaņuplatē “Mūzika diskoklubos” (1983).

1986. gadā V. Mitrohins ar savu grupu “ARS” (J. Loska, Jūlijs Frīdmans, Aleksandrs Rodioņenko, Helvijs Stengrevics, Viktors Nakoņečnijs, Aleksandrs Ļišņevskis) pievienojās LPSR Valsts Filharmonijai, programma bija stilistiski raiba, liela vieta bija atvēlēta V. Mitrohina skaņdarbiem, piedalījās Allas Duhovas disko un estrādes deju kolektīvs. Koncertu plāna ietvaros “ARS” lielākoties uzstājās PSRS teritorijā, sniedzot pa pieciem priekšnesumiem (jaukta sastāva koncertos) dienā, 1986. gadā koncertēja Černobiļā. “ARS” ieskaņojusi vairākus magnetalbumus, kuri nenonāca brīvā tirdzniecībā.

No 1989. līdz 1990. gadam V. Mitrohins muzicēja kooperatīva restorānā “Nika” Jūrmalā. No 1990. līdz 1992. gadam ģitārists bija nodarbināts klubā Admiral Sanktpēterburgā, Krievijā. 1995. gadā V. Mitrohins izveidoja grupu Mitrokhin’s Master Band, ar kuru debitēja šī gada festivālā “Bildes” (ar solisti J. Losku), tā atskaņoja rietumu rokgrupu (Creedence Clearwater Revival, Led Zeppelin un citu) dziesmu kaverversijas – pats Mitrohins dziedāja, spēlēja ģitāru, grupas mainīgajā sastāvā spēlējuši Raimonds Kalniņš, Zigmunds Žukovskis, Ainis Zavackis, Aleksandrs Akimovs, A. Radioņenko, B. Bannihs, Deniss Dmitrijevs, Andrejs Malevskis, Gļebs Ļežaņins, Aleksandrs Kurdeko un citi. Mitrokhin’s Master Band piedalījās Lietuvas džeza festivālā, blūza un kantri festivālos, aktīvi muzicēja Rīgas un citu pilsētu klubos.

1996. gadā tika dibināta V. Mitrohina privātā skaņu ierakstu studiju MMB, kurā viņš ierakstīja savu, citu autoru, izpildītāju mūziku, veica pasūtījuma darbus reklāmām, fonogrammu izveidei un tamlīdzīgi. Togad mūziķis piedalījās R. Paula jubilejas koncertturnejā “Sirdij jau nevajag skaitu”, attīstījās sadarbība ar ģitāristu Aivaru Hermani koncertos, skaņu ierakstu un producēšanas jomā.

Kopš 1997. gada ģitārists ar dēlu Denisu Mitrohinu (1978–2013) – vijolnieku, ģitāristu – bieži uzstājās divatā Rīgas centra brīvdabas kafejnīcās. 1998. gadā par īpašiem nopelniem Latvijas labā V. Mitrohinam tika piešķirta Latvijas pilsonība.

Apvienojot jaunradi mūzikā ar aranžētāja, producenta darbu skaņu ierakstu studijā, V. Mitrohins turpināja priecēt ar virtuozu ģitārspēli, plašu repertuāru. 2003. gadā ģitārvirtuozs kopā ar draugiem skaļi atzīmēja 50. jubileju koncertā Dzintaru koncertzālē.

Iepriekš dziedājis lielākoties angļu valodā, 21. gs. otrajā desmitgadē V. Mitrohins arvien biežāk dziedāja latviski, pievērsās latviešu autoru skaņdarbu interpretācijām blūza stilā. Šīs daiļrades apkopojums izdots albumā “Latviešu blūzi”, kurā skan R. Paula, Imanta Kalniņa, Zigmara Liepiņa, Ulda Stabulnieka, A. Hermaņa, paša ģitārista skaņdarbi (“Gājputni”, “Ceļš uz mājām”, “Sarkanā buss’a blūzs”), tie atskaņoti arī koncertos Latvijā, pašam spēlējot pavadījumu uz ģitāras. Akustisko ģitāru duetā “Divi no pilsētas, kurā piedzimst vējš” jeb “2 no PKPV” V. Mitrohins uzstājās kopā ar A. Hermani.

Albumā “Ceļš uz mājām” (2020) bija apkopotas senākas un jaunradītas ceļa tēmai veltītās mūziķa dziesmas (“Ceļamaize”, “Ceļinieka dziesma”, “Gulivera ceļojums” un citi), tika atskaņoti daži koncerti, bet skatuves darbību pārtrauca Covid-19 pandēmija. Atjaunojoties koncertēšanas iespējai, V. Mitrohins Latvijā regulāri uzstājies ar dažādu nosaukumu (“Lai iet”, “Latviešu blūzi”, “Ziemassvētku rokenrols”) programmām, dziedot un spēlējot pavadījumu uz ģitāras.

2024. gadā maijā mūziķis atklāja jaunu skaņu un video ierakstu studiju “Vjacheslav Mitrokhin Music studija” (MMBand Studio). 2024. gada beigās digitāli tika publicēts albums Rock Christmas.

Viens no labākajiem un artistiskākajiem Latvijas rokģitāristiem V. Mitrohins savu muzikālo talantu īstenoja dziedot, komponējot, aranžējot, producējot, sadarbojoties ar daudziem izciliem Latvijas mūziķiem. Būdams uz skatuves vairāk nekā 50 gadu, viņš savos koncertos atskaņojis bagātīgu repertuāru: roka, blūza klasiku, paša sacerējumus, latviešu autoru darbus. V. Mitrohins spējis izveidot un vadīt veiksmīgus kolektīvus (“Stroncijs”, “ARS”, MMBand), to repertuāru nepakļaujot konjunktūrai, politiskajai gaisotnei, spēlējot un dziedot paša izraudzītus skaņdarbus. Mūziķa skaņraža devums lielākoties saistīts ar instrumentālo mūziku, arī dziesmas žanru, kur izceļas viņa virtuozā ģitārspēle.  

Uzmanību piesaistošs ir V. Mitrohina ārējais izskats, tā līdzība Elisam Kūperam (Alice Cooper) raisījusi apzīmējumu “muzikālais bandīts”, kas lietots saistībā ar mūziķa daiļradi. Viņa neordināro personību, temperamentu latviešu publikai ne vienmēr bija viegli pieņemt, kas bija pretēji lieliem panākumiem PSRS 20. gs. 80. gados ar grupu “ARS”, tomēr kādreizējais liepājnieks ar latviešu blūza dziesmām cītīgi meklēja ceļu pie klausītājiem. Izveidojusies cieša sadarbība ar Latvijas mūziķiem, daudzi spēlējuši viņa grupā Mitrokhin’s Master Band.

V. Mitrohina studijā ir strādājuši A. Hermanis, R. Pauls, Marija Naumova, Raimonds Macats, Ieva Akuratere, aktieri Ivars Kalniņš, Varis Vētra, grupas “Remix”, “Keksi” un citi. V. Mitrohins aktīvi veicis mūzikas un mākslas festivāla “Bildes” muzikālā un vizuālā materiāla apstrādi un saglabāšanu. V. Mitrohina pēdās iet meita Alisa Mitrohina (dzimusi otrajā laulībā ar sievu Annu).  

MC*, “Мой путь”, Nezināms, 1993.

MC, “Blūzs pusnaktī”, Balss, 1996.

MC, “Manas ģitāras”, Balss, 1996.

CD**, “Summertime. Mitrokhin’s Master Band”, Passadena, 2002.

CD, “Первый. Mitrokhin’s Master Band (live concert) ”, Upe, 2012.

CD, “Cover Album. Mitrokhin’s Master Band”, Upe, 2015.

CD, “Latviešu blūzi”, MMBand Studio, 2015.

CD, “Ceļš uz mājām”, MMBand Studio, 2020.

Digitāli, “Rock Christmas”, digitāli, Studija M, 2024.

* magnētiskā kasete

** kompaktdisks

***Skatīt arī grupas “Modo” diskogrāfiju.