Nosaukums cēlies no latīņu valodas vārda saeculum ‘paaudze’, ‘mūžs’, ‘laikmets’, kas kristietības kontekstā ieguva nozīmi “pasaule” un funkcionēja kā pretstats Dievam un baznīcai. Sekulārais līdz ar to ir “pasaulīgais” jeb “laicīgais”. Sekularizācija ir pasaules padarīšana par laicīgu.

Sekularizācijas teorija tapa ap 20. gs. sākumu. Tās veidotāji novēroja reliģijas nozīmes mazināšanos Rietumu pasaulē un paredzēja, ka 20. gs. gaitā reliģija Rietumos paliks par izteikti privātu nodarbošanos un ka tās ietekme publiskajā telpā un politikā mazināsies. 20. gs. otrajā pusē šī teorija tika izaicināta vai transformējās. Daļa pētnieku nonāca pie secinājuma, ka sekularizācijas teorijas autoru prognozes nebija korektas. Citi pētnieki uzskatīja, ka sekularizācijas teorija reprezentē noteiktu reliģijpētniecības ideoloģijas un metodoloģijas posmu un ka prognozes ir piepildījušās tikai daļēji.

Sekularizācijas teorijas saknes ir meklējamas socioloģijas pamatlicēja, franču filozofa Ogista Konta (Auguste Comte) darbos. O. Konts bija arī pozitīvisma skolas dibinātājs. Saskaņā ar viņa priekšstatiem patiesās atziņas tiek iegūtas vienīgi ar maņu uztveres loģisku un racionālu interpretāciju. Tradicionālie reliģiskie priekšstati savukārt ir noraidāmi. O. Konts uzskatīja, ka cilvēces vēsture ir iedalāma trijās fāzēs. Teoloģiskajā fāzē ļaudis meklēja fenomeniem pārdabiskus skaidrojumus, turklāt iztēlojās cilvēkiem līdzīgas dievības. Nākamajā jeb metafiziskajā fāzē cilvēce abstraktus principus uzskatīja par lietu cēloņiem. Tam visam bija jāvainagojas “pozitīvajā” jeb zinātniskajā fāzē, kur, pēc O. Konta domām, sabiedrība uztvertu fenomenu patieso, racionālo iedabu. Tas nozīmēja atteikšanos no tradicionālās reliģijas, kaut arī pats O. Konts izstrādāja tā saukto “Cilvēces reliģiju”, kas bija balstīta pozitīvisma principos.

O. Konta idejas ietekmēja daudzus 19. gs. beigu un 20. gs. socioloģijas pētniekus, bet pati pozitīvisma ideja par trijām attīstības fāzēm ir pazīstama arī plašākajā Rietumu kultūras kontekstā. Daudzi autori ir novērojuši tradicionālās reliģijas ietekmes mazināšanos un zinātnisko atziņu un izgudrojumu ietekmi uz Rietumu pasauli. Franču sociologs Emils Dirkems (Émile Durkheim) uzskatīja, ka reliģija kādreiz pildīja sabiedrības integrācijas funkciju. Tā ir ietekmējusi politiku, ekonomiku un zinātni, bet šīs jomas ar laiku nodalījās. Modernajā sabiedrībā reliģija varētu kalpot par saliedētības pamatu. Vācu sociologs Makss Vēbers (Max Weber) novēroja sabiedrības racionalizācijas procesus, kuros reliģija, kas kādreiz tika skatīta kā racionāla pasaules uztvere, pārtapa par izteikti iracionālu spēku. 20. gs. otrajā pusē amerikāņu sociologs Tolkots Pārsonss (Talcott Parsons) sprieda, ka reliģija pakāpeniski pārtop par individuālu praksi, bet kristietības idejas sabiedrībā arvien vairāk tiek uzskatītas par neskaidrām, līdz ar to mazinās to ietekme.

Tomēr 20. gs. beigu pusē citu autoru darbos sāka veidoties pretestība sekularizācijas teorijas piekritēju uzskatiem. Amerikāņu sociologs Pīters Ludvigs Bergers (Peter Ludwig Berger) sākotnēji piekrita sekularizācijas paradigmai un kā skaidrojumu tradicionālās reliģijas ietekmes norietam piedāvāja augošo reliģisko plurālismu. Līdz ar plašāku reliģiju klāstu Rietumu publiskajā telpā katras reliģijas apgalvojumi pakāpeniski zaudēja savu neapšaubāmo raksturu, jo tie atrodas kontaktā un konfliktā ar citu reliģiju uzskatiem. 20.–21. gs. mijā P. L. Bergers gan nonāca pie secinājuma, ka, pretēji sekularizācijas teorijas ieskatiem, konservatīvās un ortodoksālās kristietības kustības piesaista arvien vairāk piekritēju. Reliģiskā un idejiskā plurālisma apstākļos reliģiskās kustības, kas piedāvā viennozīmīgas atbildes uz metafiziskiem, ētiskiem un citiem eksistenciāliem jautājumiem, spēj piesaistīt sekotājus ar apgalvojumiem, kas runā par absolūtu un nemainīgu patiesību. P. L. Bergers norādīja uz Amerikas Savienoto Valstu (ASV) evanģelikāļu kristiešu augošajām kopienām, kas turklāt pastāv ekonomiski ļoti attīstītā valstī. Tāpat viņš vērsa uzmanību uz kristietības uzplaukumu ārpus Rietumu pasaules, kā arī uz islāma, hinduisma un citu reliģiju paliekošo ietekmi attīstības valstīs Āfrikā un Āzijā. Cits piemērs tam, kā saskatīt reliģijas paliekošo ietekmi un popularitāti, ir garīguma jēdziens. Ar saukli “garīgs, bet ne reliģisks” sevi identificē daudzi Rietumu sabiedrības iedzīvotāji, kuri ir zaudējuši interesi par tradicionālās reliģijas institūcijām, toties labprāt interesējas par reliģisko un garīgo tradīciju idejām, bieži vien selektīvi un eklektiski kombinējot vairākas to idejas. Tas norāda nevis uz reliģijas norietu, bet uz transformāciju sabiedrībā, kas tikai šķietami ir ateistiska un sekulāra. Šī pieeja akadēmiskā ziņā ir atstājusi ietekmi arī uz veselības aprūpes un uzņēmējdarbības vadību, kur garīguma jēdziens kalpo par instrumentu pacientu vai darbinieku izpratnei par pasauli, līdz ar to ir iespējams ar viņiem komunicēt un veicināt konkrētas iestādes darbību vai arī cilvēku ārstēšanu.

Sekularizācijas teorijas pētnieki pārsvarā atsaucas uz reliģijas socioloģijai raksturīgām metodēm. Tās pamatā ir aptaujas, lauka pētījumi. Arī vēstures pētniecības metodes ir aktuālas, sevišķi, ja pēta to, vai sekularizācijas teorijas pieņēmumi bijuši patiesi arī pagātnē. Plašākajā izpratnē uz to attiecas arī izplatītākās teksta pētniecības metodes, kā satura analīze, diskursa analīze, kas ļauj identificēt reliģiskās idejas un jēdzienus šķietami sekulāros tekstos.

Sekularizācijas teorija ietekmējusi galvenokārt reliģijpētniecību un tās apakšnozares, kas saistītas ar mūsdienu reliģiju, – reliģijas socioloģiju un jauno reliģisko kustību pētniecību. Tā ir pielietota arī teoloģijā. Sekularizācijas teorija, tās kritika un interpretācijas ir saistītas arī ar psiholoģiju. 20. gs. pirmajā pusē psiholoģijas teorijas, līdzīgi sekularizācijas teorijas paradigmai, reducēja reliģijas faktoru cilvēka psihes pētniecībā. Toties 20. gs. beigu autori, piemēram, Kenets Pargaments (Kenneth Pargament), līdzīgi reliģijpētniekiem, sāka novērtēt reliģijas nozīmi psihoterapijā. 

Sekularizācijas teorijas pamatlicēju idejas tika izmantotas arī pēc tam, kad radās vairāki iepriekš minētie tās kritikas piemēri. Piemēram, beļģu reliģijas sociologs Karels Dobelērs (Karel Dobbelaere) aizstāvēja teoriju, piedāvājot skaidrojumu, kur sekularizācijai ir trīs līmeņi. Viņa skatījumā sekularizācija Rietumos ir skārusi plašu sabiedrību. Tā ir ietekmējusi arī reliģisko organizāciju struktūru, kas kļuvusi specializēta un izteikti birokrātiska. Toties tai ir mazāka ietekme uz indivīda līmeni. K. Dobelērs arī atzina, ka Rietumeiropas konteksts ir specifiski atšķirīgs gan no ASV, gan no Āzijas un Āfrikas konteksta. Līdz ar to, viņaprāt, sekularizācija ir kontekstuāla, nevis vispārīga; tā ir nenovēršama vienīgi plašākas sabiedrības līmenī. Cits uzskatāms teorijas ietekmes piemērs ir postsekulārisma jēdziens. To ir ieviesis sociologs Jirgens Hābermāss (Jürgen Habermas). Postsekulārisma pamatā ir atziņa par to, ka reliģiskās idejas turpina ietekmēt politiskās un ētiskās diskusijas Rietumu sabiedrībā, līdz ar to reliģija nav zudusi un laicīgajai sabiedrībai ir jārēķinās ar tās ietekmi.