AizvērtIzvēlne
Sākums
Atjaunots 2025. gada 5. septembrī
Ineta Salmane

suņu ērces

(angļu deer ticks, sheep ticks, vācu Gemeiner Holzbock, franču tiques du mouton, krievu собачьи клещи)
suņu ērču Ixodes ricinus suga pieder pie ganību ērču ģints (genus Ixodes), ganību ērču dzimtas (familia Ixodidae), ganību ērču kārtas (ordo Ixodida), parazītveida ērču virskārtas (superordo Parasitiformes), ērču apakšklases (subclassis Acari), zirnekļveidīgo klases (classis Arachnida), helicerātu apakštipa (subphylum Chelicerata), posmkāju tipa (phylum Arthropoda), kutikulāro dzīvnieku virstipa (superphylum Ecdysozoa), pirmmutnieku apakšnodalījuma (subcladus Protostomia), divpusēji simetrisko dzīvnieku nodalījuma (cladus Bilateria), dzīvnieku valsts (regnum Animalia)

Saistītie šķirkļi

  • divpusēji simetriskie dzīvnieki
  • dzīvnieki
  • ērces
  • ganību ērču dzimta
  • ganību ērču ģints
  • ganību ērču kārta
  • helicerāti
  • kutikulārie dzīvnieki
  • parazītveida ērces
  • pirmmutnieki
  • posmkāji
  • zirnekļveidīgie

Satura rādītājs

  • 1.
    Suņu ērču vispārīgs raksturojums
  • 2.
    Suņu ērču dzīves cikls
  • 3.
    Suņu ērču sastopamība
  • 4.
    Suņu ērču nozīme
  • Saistītie šķirkļi
  • Tīmekļa vietnes
  • Ieteicamā literatūra
  • Kopīgot
  • Izveidot atsauci
  • Drukāt

Satura rādītājs

  • 1.
    Suņu ērču vispārīgs raksturojums
  • 2.
    Suņu ērču dzīves cikls
  • 3.
    Suņu ērču sastopamība
  • 4.
    Suņu ērču nozīme
Suņu ērču vispārīgs raksturojums

Suņu ērces Ixodes ricinus (Linnaeus, 1758), tāpat kā visas ganību ērces, ir cietās ērces (angļu hard ticks). To ķermeņa apvalku veido hitīns. Suņu ērču ķermenis ir ovālas formas, priekšgalā sašaurināts, muguras un vēdera virzienā saplacināts, 2–3 mm garš un parasti sarkanbrūnā krāsā. Tēviņi ir mazāki par mātītēm. Mātītes, kas piesūkušās asinis, var sasniegt trīs un vairāk centimetru garumu, tās iegūst tumši pelēku vai iesarkanu krāsojumu. Tēviņiem visu ķermeņa mugurpusi, bet kāpuriem, nimfām un mātītēm mugurpuses pirmo trešdaļu sedz plati ovāls skutums. Tas ir hitinizēts, ciets vairodziņš krāsā no tumši brūnas līdz melnai. Skutums ir vienmērīgi punktēts. Tēviņiem uz tā atrodas vienmērīgi izkārtoti, gaiši matiņi. Mātītēm matiņi ir ļoti reti. Tām ir labi izteikta skutuma plecu daļa. Poru laukumi ir no ovāliem līdz bumbierveida. Mātītēm ķermeņa mugurpusē ir izteiktas divas sānu rievas. Suņu ērcēm nav festonu. Matiņi uz alloskutuma ir izvietoti četrās paralēlās rindās. Ķermeņa vēderpusi arī sedz nelieli matiņi. Nimfām alloskutumu sedz gari, galos šķelti matiņi. Suņu ērču gnatosoma (snuķītis) ir izvirzīta uz priekšu, gara un labi redzama no augšpuses. Gnatosomas pamata daļa ir plata un īsa. To veido pedipalpu pamata posmi un hipostoms, zem kura atrodas heliceras. Hipostoms ir plakans un plats, ar daudziem atpakaļ vērstiem zobiņiem. Īpaši labi attīstīti un lieli zobiņi ir hipostoma sānos. Mātītēm hipostomam ir saplacināta virsotne. Pedipalpas ir platas, mātītēm – garas, bet tēviņiem – īsas. Heliceru pirkstu galos atrodas āķveidīgi zobi, ar kuriem pārgriezt saimniekorganisma ādu. Ādas “caurduršana” aizņem ne vairāk kā vienu stundu. Kad ērce ir pārgriezusi saimniekorganisma ādu, tā ievada snuķīti brūcē. Hipostoma zobiņi palīdz noturēties. Ixodes ērču siekalu dziedzeri neizdala cementējošu vielu, ar ko nostiprināt ērces snuķīti saimniekorganisma brūcē. Suņu ērču imago un nimfām ir četri, bet kāpuriem ir trīs kāju pāri. Ar I pāra kājām ērces parasti pieķeras pie saimniekorganisma, tāpēc to ķepiņām ir izteikti nadziņi un piesūcekņi ir lielāki nekā pārējām kājām. Uz kājām ir dzelkņi un izaugumi, kas palīdz noturēties pie saimniekorganisma. Tēviņiem uz I kāju pāra koksām ir plēvains izaugums un garš iekšējais dzelknis. Mātītēm I kāju pāra koksai ir iekšējais un ārējais dzelknis. Suņu ērcēm pārējo kāju pāru koksām ir viens ārējais dzelknis, bet nav iekšējo dzelkņu. Suņu ērču dzimumatvere atrodas idiosomas vēdera pusē IV kāju pāra koksu līmenī. Mātītēm tā ir pusmēness formā. Anālā atvere atrodas ķermeņa vēderpuses aizmugurējā daļā, un to sedz anālais vairodziņš. Suņu ērcēm anālā rieva atrodas anālās atveres priekšpusē. Stigmas atrodas idiosomas vēderpusē aiz IV kāju pāra uz īpašām plātnītēm (peritrēmām). Peritrēmas ir lielas, nevienmērīgi ovālas formas. Peritrēmas veic elpošanas un ūdens apmaiņas funkcijas. Suņu ērcēm nav acu, saimniekorganisma tuvošanos, smaržu, vibrāciju, siltumu tās uztver ar Hallera orgānu. Tas atrodas uz I kāju pāra ķepiņām. Hallera orgāns ir padziļinājums, kurā atrodas sajūtu matiņi. Tie uztver ķīmiskus kairinājumus, gaisa temperatūras un mitruma, ogļskābās gāzes līmeņa izmaiņas.

Morfoloģiski suņu ērces ir līdzīgas taigas ērcēm Ixodes persulcatus, Ixodes kazakstani un Ixodes scapularis.

Suņu ērču dzīves cikls

Suņu ērcēm ir trīs saimnieku attīstības cikls. Tas ilgst 2–4 gadus. Suņu ērcēm ir četras attīstības stadijas: ola, kāpurs, nimfa un imago. Suņu ērču pārošanās parasti notiek uz saimniekorganisma. Partnera atrašanā būtiska loma ir feromoniem. Pārošanās notiek vairākas dienas. Tēviņš ievada spermu mātītes dzimumatverē. Pēc pārošanās mātītes barojas ar saimniekorganisma asinīm 6–14 dienas. Pēc tam mātītes nokrīt no saimniekorganisma un uzmeklē piemērotu vietu augsnes virskārtā vai zemsedzē olu dēšanai. Mātītes pēc 4–27 dienām izdēj aptuveni 2000 olu. Pēc olu dēšanas tās iet bojā. Tēviņi var pāroties atkārtoti. No olām pēc 25–400 dienām izšķiļas kāpuri. Katra no attīstības stadijām barojas uz saimniekorganisma vienu reizi. Lai sasniegtu nākamo attīstības stadiju, suņu ērcēm ir jābarojas ar asinīm. Kāpuri un nimfas pārsvarā barojas uz sīkiem un vidēja izmēra dzīvniekiem, bet imago – uz lielākiem dzīvniekiem. Suņu ērces izmanto gaidīšanas tehniku. Tās uzrāpjas veģetācijā, parasti augstāk atrodas imago, bet nimfas un kāpuri – zemāk. Suņu ērces izstiepj uz priekšu I pāra kājas, uz kurām atrodas Hallera sajūtu orgāns, un gaida garām ejošos dzīvniekus vai cilvēkus. Gaidīšanas laikā suņu ērču ķermenis atūdeņojas, tāpēc tām jāatgriežas zemsedzē, augsnes virskārtā, lai atgūtu zaudēto ūdeni. Līdz ar to šo ērču uzvedību būtiski ietekmē gaisa temperatūra un mitruma daudzums. Suņu ērces, īpaši to kāpuri, horizontāli tālu nepārvietojas. Suņu ērču kāpuri uzmeklē saimniekorganismu, piestiprinās pie tā un 3–6 dienas sūc asinis. Paēduši tie nokrīt, iziet diapauzi, novilkšanos (ķermeņa apvalka maiņu) augsnes virskārtā vai zemsedzē un sasniedz nimfu stadiju. Nimfas atrod saimniekorganismu un barojas uz tā 3–6 dienas. Tad tās nokrīt, iziet diapauzi, novilkšanos un sasniedz imago stadiju. Barošanās laikā suņu ērču izdalītās siekalas, kas nonāk saimniekorganismā, satur dažādus peptīdus un olbaltumvielas, kas darbojas kā antikoagulanti un novērš asins sarecēšanu. Siekalās atrodas vielas, kas mazina sāpes, nomāc saimniekorganisma imūnsistēmas darbību, kavē neitrofilu, limfocītu un makrofāgu aktivāciju. Pieaugušas suņu ērces var būt aktīvas arī ziemā, ja temperatūra nav zemāka par +4º C. Labvēlīgi vides apstākļi, silts, mitrs un garš veģetācijas periods veicina straujāku suņu ērču attīstību. Tāpat šīm ērcēm labvēlīgas ir siltas, ar sniegu bagātas ziemas, kas uzlabo pārziemošanas iespējas. Labāk pārziemo nepaēdušās stadijas, nevis ar asinīm piesūkušās ērces. Suņu ērču attīstības ciklu lielā mērā ietekmē saimniekorganismu un atbilstošu dzīvotņu pieejamība un klimatiskie apstākļi. Parasti lielākais suņu ērču blīvums novērojams pavasarī un rudenī, bet to ietekmē konkrētie vides apstākļi. Ik gadu blīvums var būt atšķirīgs. 

Suņu ērču sastopamība

Suņu ērces ir plaši izplatītas Eiropas, Āzijas un Ziemeļāfrikas ieleju un kalnainajos reģionos. Tās parasti sastopamas zālājos, krūmājos, lapkoku un jauktajos lapkoku mežos, mežmalās, dārzos, parkos, galvenokārt ēnainās, mēreni vēsās dzīvotnēs ar augstu gaisa mitrumu. Pastāv uzskats, ka, notiekot klimata pārmaiņām, suņu ērču izplatības areāls paplašinās. Līdz ar lapkoku mežu izplatīšanos tālāk uz Eiropas ziemeļiem notiek arī tālāka suņu ērču izplatība. Sava izplatības areāla ziemeļu daļā suņu ērces sastopamas arī sausākās dzīvotnēs. Izplatības areāla rietumu daļā, piemēram, Apvienotajā Karalistē, kur ir izteikts piejūras klimats, suņu ērces apdzīvo arī viršu tīreļus un krūmainas pļavas. Kserofītiskajos mežos Eiropas dienvidos sastopamas reti. Suņu ērces ir bieži sastopamas, tās nav saimniekorganismiem specifiskas. Suņu ērces barojas ar vairāk nekā 300 sugu savvaļas dzīvnieku un mājdzīvnieku asinīm, cilvēku ieskaitot.

Latvijā suņu ērces sastopamas visā teritorijā.

Suņu ērču nozīme

Suņu ērces ir sauszemes mugurkaulnieku asinssūcēji parazīti. Tās pārnēsā dzīvnieku un cilvēku slimību izraisītājus: ērču encefalīta vīrusu, laimboreliozes baktērijas Borrelia burgdorferi s.l., granulocitāro anaplazmozi izraisošās Anaplasma phagocytophilum baktērijas, ērlihiozi izraisošās Ehrlichia chaffeensis vai Ehrlichia muris baktērijas, tularēmiju izraisošās Francisella tularensis baktērijas, kā arī Rickettsia helvetica, Rickettsia monacensis, Babesia divergens, Babesia microti un citus. Inficēšanās ar slimību izraisītājiem var notikt caur koduma vietu ādā vai arī, kad ērces organisma šķidrumi nonāk uz savainotas saimniekorganisma ādas. Suņu ērces kodums un piesūkšanās saimniekorganismam var radīt ādas iekaisumu, bet, ja piesūcas lielā skaitā, arī asins zudumu. Dažas dzīvnieku sugas, piemēram, truši un aitas, ir rezistenti pret suņu ērcēm. Ja ērces barojas ar rezistentu dzīvnieku asinīm, tām zarnās veidojas patoloģiski bojājumi un tiek kavēta asins sagremošana. Līdz šim pasaulē zināmas divas parazītisko lapsenīšu sugas – Ixodiphagus hookeri un Ixodiphagus texanus (Hymenoptera, Encyrtidae) –, kuras parazitē Ixodes ērcēs. Ar suņu ērcēm barojas putni, grauzēji un bezmugurkaulnieki. Samazināt inficēšanās risku ar slimību izraisītājiem var, piemēroti saģērbjoties, kad apmeklē iespējamās suņu ērču atrašanās vietas. Var arī izmantot repelentus (atbaidītājus), regulāri apskatīt sevi un dzīvniekus un noņemt ērces. 

Saistītie šķirkļi

  • divpusēji simetriskie dzīvnieki
  • dzīvnieki
  • ērces
  • ganību ērču dzimta
  • ganību ērču ģints
  • ganību ērču kārta
  • helicerāti
  • kutikulārie dzīvnieki
  • parazītveida ērces
  • pirmmutnieki
  • posmkāji
  • zirnekļveidīgie

Autora ieteiktie papildu resursi

Tīmekļa vietnes

  • Gray, J., Kahl, O., and Zintl, A., ‘What do we still need to know about Ixodes ricinus?’, Ticks and Tick-borne Diseases, 12/3, 2021.
  • Raksts par ērcēm, internetaptieka.lv tīmekļa vietne
  • Suņu ērces, ecdc.europa.eu tīmekļa vietne
  • Suņu ērces, theguardian.com tīmekļa vietne
  • Suņu ērču nimfas, video
  • Suņu ērču vairošanās, video

Ieteicamā literatūra

  • Hillyard, P.D., Ticks of North-West Europe, Linnean Society of London, Estuarine and Coastal Sciences Association, 1996.
  • Horak, I.G., Camicas, J.L., and Keirans, J.E., ‘The Argasidae, Ixodidae and Nuttalliellidae (Acari: Ixodida): a world list of valid tick names’, Experimental and Applied Acarology, 28/1–4, 2002, pp. 27–54.
  • Salmane, I. un Čapligina, V., ‘Vairāk izcirtumu – vairāk ērču’, Vides Vēstis, 2, 2012, 44.–47. lpp.
    Skatīt bibliotēku kopkatalogā
  • Померанцев, Б.И., Фауна СССР, Иксодовые клещи (Ixodidae), Москва, Ленинград, Издательство Академии наук СССР, 1950.
    Skatīt bibliotēku kopkatalogā

Ineta Salmane "Suņu ērces". Nacionālā enciklopēdija. https://enciklopedija.lv/skirklis/265911-su%C5%86u-%C4%93rces (skatīts 26.09.2025)

Kopīgot


Kopīgot sociālajos tīklos


URL

https://enciklopedija.lv/skirklis/265911-su%C5%86u-%C4%93rces

Šobrīd enciklopēdijā ir 0 šķirkļi,
un darbs turpinās.
  • Par enciklopēdiju
  • Padome
  • Nozaru redakcijas kolēģija
  • Ilustrāciju redakcijas kolēģija
  • Redakcija
  • Sadarbības partneri
  • Atbalstītāji
  • Sazināties ar redakciju

© Latvijas Nacionālā bibliotēka, 2025. © Tilde, izstrāde, 2025. © Orians Anvari, dizains, 2025. Autortiesības, datu aizsardzība un izmantošana