Līdz šim senākās atrastās ganību ērču ģints fosilijas pieder sugai Ixodes antiquorum (Chitimia-Dobler, Mans, Dunlop, 2022), kas atrasta krīta perioda 99 miljonus gadu vecā Birmas dzintarā. Lielākā daļa Ixodes fosiliju atrastas miocēna un holocēna nogulās. Daļa zinātnieku uzskata, ka ganību ērču ģints ērces dzīvojušas pirms 240–250 miljoniem gadu. 

Ganību ērču ģints ērces ir cietās ērces (angļu hard ticks), jo to ķermeņa apvalkus veido hitīns. Ixodes ērcēm raksturīgs ovāli iegarens ķermenis, kas priekšgalā ir sašaurināts un muguras un vēdera virzienā – saplacināts. Šīs ērces ir dzeltenīgos, pelēcīgos, sarkanos vai brūnos toņos. Ixodes ērces, kas piesūkušās asinis, iegūst tumši pelēku vai iesarkanu krāsojumu. Pieaugušās ganību ērču ģints ērces ir 1–4 mm garas, bet, piesūkušās asinis, tās var sasniegt trīs un vairāk centimetru garumu. Ixodes ērcēm ķermeņa mīkstā daļa veido daudzas vertikālas rievas, kas izplešas ērces barošanās laikā. Ganību ērču ģints ērcēm gnatosoma ir izvirzīta uz priekšu un ir labi redzama no augšas. Tās pamatu veido pedipalpu pamata posmi un hipostoms, zem kura atrodas heliceras. Hipostoms ir plakans, ar maziem atpakaļ vērstiem 22–44 vai vairāk zobiņiem. Heliceru pirkstu galos atrodas āķveidīgi zobi, ar kuriem pārgriezt saimniekorganisma ādu. Ādas “caurduršana” aizņem ne vairāk kā vienu stundu. Kad ērce ir pārgriezusi saimniekorganisma ādu, tā ievada snuķīti brūcē. Hipostoma zobiņi palīdz tai noturēties. Ixodes ērču siekalu dziedzeri neizdala cementējošu vielu, ar ko nostiprināt ērces snuķīti saimniekorganisma brūcē. Šīm ērcēm uz ķermeņa mugurpuses ir biezs hitīna vairodziņš (skutums). Skutums nav ornamentēts. Uz tā atrodas sensorie matiņi. Tēviņiem skutums sedz ķermeņa mugurpusi gandrīz pilnībā. Tēviņi nespēj uzņemt lielu barības daudzumu, jo ķermenis nevar izplesties. Mātītēm, kāpuriem un nimfām skutums sedz tikai muguras priekšējo daļu. Ixodes ērcēm nav acu un festonu. Stigmas ir lielas un atrodas idiosomas vēderpusē aiz IV kāju pāra pie īpašām plātnītēm (peritrēmām). Peritrēmas veic elpošanas un ūdens apmaiņas funkcijas. Ganību ērču ģints imago un nimfām ir četri, bet kāpuriem – trīs kāju pāri. Ar I pāra kājām ērces parasti pieķeras pie saimniekorganisma, tāpēc to ķepiņām ir izteikti nadziņi un lieli piesūcekņi. Saimniekorganisma smaržu, vibrāciju un siltumu Ixodes ērces uztver ar Hallera orgānu uz I kāju pāra ķepiņām. Hallera orgāns ir padziļinājums, kurā atrodas sajūtu matiņi. Tie uztver ķīmiskus kairinājumus, gaisa temperatūras un mitruma, ogļskābās gāzes līmeņa izmaiņas. Ixodes ērču dzimumatvere atrodas idiosomas vēdera pusē III un IV kāju pāra koksu līmenī. Anālā atvere atrodas ķermeņa aizmugurējā daļā, un to sedz anālais vairodziņš. Atšķirībā no pārējām ganību ērču Ixodidae ģintīm, Ixodes ērcēm anālā rieva atrodas anālās atveres priekšpusē. Barošanās laikā ērces saimniekorganismā ievada siekalas, kas satur antikoagulantu un neļauj sarecēt saimniekorganisma asinīm. Siekalās ir anestezējoša viela, kas mazina sāpes brūces apvidū, kā arī vielas, kas nomāc saimniekorganisma imūnsistēmas darbību. 

Daudzu ganību ērču ģints sugu bioloģija ir maz pētīta. Uzskata, ka visām Ixodes sugām ir trīs saimnieku attīstības cikls, kas ilgst vidēji trīs gadus. Kāpuri, nimfas un imago uz katra saimniekorganisma barojas tikai vienu reizi. Kāpuri piestiprinās pie saimniekorganisma un 3–6 dienas sūc asinis. Paēduši tie nokrīt, iziet diapauzi un novilkšanos (ķermeņa apvalka maiņu) augsnes virskārtā vai zemsedzē un sasniedz nimfu stadiju. Nimfas barojas ar asinīm 3–6 dienas, tad nokrīt, iziet diapauzi un novilkšanos un sasniedz imago stadiju. Pieaugušas Ixodes ērces var būt aktīvas arī ziemā, ja temperatūra nav zemāka par +4º C. Ixodes ērču pārošanās notiek uz saimniekorganisma. Mātītes pēc tam barojas, nokrīt no saimniekorganisma, dēj olas augsnes virskārtā vai zemsedzē un iet bojā. Mātītes dēj 2000–8000 olu. No olām izšķiļas kāpuri, un cikls sākas no jauna. Tēviņi var pāroties atkārtoti. 

Ganību ērču ģintī Ixodes (Latreille, 1795) (Linnaeus, 1758) pašreiz ir zināmas 245 sugas.

Dažas bieži sastopamas sugas:

 Daži autori ģintī Ixodes izdala apakšģintis:

Ganību ērču ģints ērces ir plaši izplatītas visā pasaulē, sastopamas arī Arktikā un Antarktīdā, kur parazitē uz pingvīniem (Ixodes uriae) (White, 1852). Tās sastopamas zālājos, krūmājos, lapkoku mežos, mežmalās, galvenokārt ēnainās, mitrās dzīvotnēs. Ganību ērču ģints ērces saimniekorganismus gaida uz zāles stiebriem, nelieliem krūmiem; kāpuri arī zemsedzē. Ixodes ērču izplatība notiek ar to saimniekorganismu palīdzību.

Latvijā sastopamas suņu ērces Ixodes ricinus, taigas ērces Ixodes persulcatus, Ixodes apronophorus, Ixodes trianguliceps, Ixodes vulpicola un Ixodes lividus. Pirmās divas sugas ir bieži sastopamas, nav saimniekorganismiem specifiskas un barojas ar mugurkaulnieku (cilvēku ieskaitot) asinīm. Ixodes apronophorus parazitē uz sīkajiem zīdītājiem, galvenokārt ūdensžurkām. Ixodes vulpicola ir plēsēju parazīts, galvenokārt sastopama uz lapsām, āpšiem un jenotsuņiem. Ixodes lividus ir krasta čurkstu parazīts, un to dzīves cikls notiek šo putnu ligzdās. Ixodes trianguliceps parazitē uz peļveidīgajiem grauzējiem un kukaiņēdājiem. 

Visas Ixodes ērces ir sauszemes mugurkaulnieku asinssūcēji parazīti. Tās pārnēsā dažādu cilvēka un dzīvnieku slimību izraisītājus. Izplatītas slimības ir laimborelioze, ērču encefalīts, ērlihioze, granulocitārā anaplazmoze, babezioze, Kolorādo ērču drudzis, Q drudzis, Klinšaino kalnu plankumainais drudzis, tularēmija u. c. Inficēšanās ar slimību izraisītājiem var notikt caur koduma vietu ādā vai arī, kad ērces organisma šķidrumi nonāk uz savainotas saimniekorganisma ādas. Ixodes holocyclus siekalās atrasti neirotoksīni, kas izraisa paralīzi. Ixodes ērces kodums un piesūkšanās saimniekorganismam var radīt ādas iekaisumu, ja piesūcas lielā skaitā – arī asins zudumu.

Līdz šim pasaulē zināmas divas parazītisko lapsenīšu sugas, Ixodiphagus hookeri un Ixodiphagus texanus (Hymenoptera, Encyrtidae), kuras parazitē Ixodes ērcēs. Ar Ixodes ērcēm barojas putni, grauzēji un bezmugurkaulnieki. Samazināt inficēšanās risku ar slimību izraisītājiem var, piemēroti saģērbjoties, kad apmeklē iespējamās ērču atrašanās vietas. Var arī izmantot repelentus (atbaidītājus), regulāri apskatīt sevi un dzīvniekus un noņemt ērces.