Pētera Kundziņa daiļrade ir nozīmīga kultūras daļa Latvijas mākslas vēstures kontekstā. Viņš ir viens no Latvijas scenogrāfijas pamatlicējiem.

Kopš 20. gs. 10. gadiem mākslinieka vārds ir nozīmīgs ar savam laikam novatoriskiem skatuves glezniecības risinājumiem, kā arī ar grāmatu ilustrāciju un gleznu simbolisko saturisko risinājumu.

P. Kundziņš bija Saprašu māju saimnieku Kriša Kundziņa un Annas Kundziņas (dzimusi Zilpauša) ģimenes jaunākais dēls. Viņam bija četri brāļi un māsa. No 1896. gada K. Kundziņš mācījās Rauskas skolā, bet gadu vēlāk pārgāja uz Mazsalacas valsts elementārskolu. No 1902. līdz 1905. gadam P. Kundziņš mācījās Valmieras skolotāju seminārā, kurā kļuva skaidrs turpmākais profesionālās dzīves ceļš. Skolotāju seminārā par zīmēšanas skolotāju strādāja igauņu mākslinieks Georgs Jauss (Georg Jauss), kurš bija beidzis Štiglica Centrālo tehniskās zīmēšanas skolu (Центральное училище технического рисования им. А. Л. Штиглица) Pēterburgā. Ievērojis P. Kundziņa dotības zīmēšanā, viņš mudināja viņu turpināt mākslas studijas. Mācīties mākslas skolā tūlīt pēc skolotāju semināra absolvēšanas nebija iespējams līdzekļu trūkuma dēļ. Tāpēc P. Kundziņš gadu nostrādāja par skolotāju Ādažu pagasta skolā, un pēc tam, aizņēmies naudu no radiem, devās uz Pēterburgu un 1906. gadā iestājās Štiglica Centrālajā tehniskās zīmēšanas skolā, kur mācījās Pjotra Lambina (Петр Борисович Ламбин) vadītajā teātra dekorāciju klasē, kuru pabeidza 1912. gada decembrī, saņemot skatuves gleznotāja diplomu. 1922. gadā P. Kundziņš apprecējās ar Annu Kundziņu (dzimusi Lietiņa). Meita Ieva Kundziņa ir kino kostīmu māksliniece.

Pēc Štiglica skolas absolvēšanas P. Kundziņš no 1913. Līdz 1914. gadam strādāja Jaunajā Rīgas teātrī, paralēli no 1913.–1915. gadam viņš bija scenogrāfs Rīgas Pilsētas vācu teātrī (Rigaer deutsches Stadt-Theater, mūsdienās Latvijas Nacionālā opera un balets). Savā pirmajā sezonā viņš darināja dekorācijas vienai lugai un piecām operas izrādēm; raženo darbību pārtrauca Pirmais pasaules karš. No 1919. līdz 1921. gadam P. Kundziņš bija Latvijas Nacionālās operas dekorāciju darbnīcas vadītājs. Kopā ar Eduardu Brencēnu, Artūru Cimmermani viņš veidoja stingrus profesionālus pamatus latviešu skatuves glezniecībai. P. Kundziņš sāka veidot katrai lugai atbilstošu skatuvisko ietērpu; pamazām izzuda līdz tam sastopamie vienveidīgie dekorāciju šabloni, ko lietoja vairākām lugām. P. Kundziņa scenogrāfijai ir raksturīgs reālistisks skatījums, interese par dažādiem laikmetiem ar tieksmi uz poētisku pacēlumu. Reālisma izteiksmes valoda balstītā scenogrāfija ir asociatīva, reizēm balstīts uz iekšējām un ļoti subjektīvām sajūtām, uzsvars liekot uz metaforisku iekšējā pārdzīvojuma vēstījumu.

Sākoties Pirmajam pasaules karam, 1915. gadā P. Kundziņš devās uz Krieviju, kur strādāja par pedagogu Soboļevas Skolotāju seminārā (Учительский семинар) netālu no Smoļenskas. 1916. gadā viņu iesauca Krievijas armijā. 1918. gada otrajā pusē viņš atgriezās Latvijā, un 1919. gada pirmajā pusē Valmierā aktīvi iesaistījās E. Brencēna izveidotās Ziemeļvidzemes mākslinieku apvienības “Baltā vārna” organizētajā mākslas dzīvē, kā arī strādāja par pedagogu Valmieras ģimnāzijā, reālskolā un 1. pamatskolā. P. Kundziņš ir Ziemeļvidzemes mākslinieku apvienības emblēmas vizuālā tēla autors. No 1921. līdz 1922. gadam viņš strādāja par zīmēšanas skolotāju Rūjienas vidusskolā, bet 1922./1923. mācību gadā – Daugavpilī. Pēc atgriešanās Rīgā P. Kundziņš bija zīmēšanas skolotājs Rīgas 2. ģimnāzijā un Rīgas 2. arodskolā (1923–1927), neilgu laiku arī Rīgas pilsētas Viļa Olava komercskolā (1924–1925). No 1925. gada līdz aiziešanai pensijā 1938. gadā viņš strādāja Rīgas pilsētas amatniecības skolā. No 1945. gada līdz 1951. gadam P. Kundziņš bija Latvijas PSR Skolotāju kvalifikācijas celšanas institūts metodiķis.

Savā pedagoģiskā darbā gūtās atziņas P. Kundziņš apkopoja un sagatavoja izdošanai vairākās mākslas pedagoģijas grāmatās. No 1923. līdz 1940. gadam P. Kundziņš bija Neatkarīgo mākslinieku vienības aktīvais biedrs, bet no 1946. gada bija Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas Mākslinieku savienības biedrs. No 1951. līdz 1958. gadam P. Kundziņš strādāja kā mākslinieks kombinātā “Māksla” Rīgā.

P. Kundziņa agrīno glezniecību no 1913. līdz 1920. gadam caurstrāvo simbolismam raksturīga vides, mistikas un pārvērtību tēma. Viņš nav ierobežojis sevi un savu fantāziju, tēlojot grūti atšifrējamus simboliskus sižetus. No 20. gs. 20. gadu sākuma P. Kundziņš gleznoja klasiskā reālisma stilā ar vizuāli skaidru redzējumu tikai viņam raksturīgā izteiksmē. Viņa darbi rūpīgi veidoti, izmantojot tradicionālās eļļas tehnikas, kas ļauj atklāt smalkas krāsas tonālās nianses un radīt dziļu emocionālu telpu. P. Kundziņš galvenokārt pazīstams kā ainavists. Šo gleznu kompozīcijā galvenā vieta ir debesīm ar fantastiski lieliem debesu mākoņu klajumiem, zemei ir atstāta pavisam niecīga vieta. Gleznās  ir attēloti saules apspīdēti viegli un balti vasaras mākoņi un rudens pelēkie, kā arī daudzveidīgi zilie mākoņi un  negaisa mākoņi. Kā mākoņu gleznotājs P. Kundziņš arī galvenokārt zināms plašākam mākslas cienītāju lokam – viņu dēvēja par “mākoņu Kundziņu”. Gleznu sižetos emocionāli simpātiskākā un tuvākā māksliniekam bija Vidzemes daba, gleznaini pakalni, ezeri, zilgmojošas mežu zilās tāles, vakara saules rotaļa ar mākoņiem, lauku sētas ar ēkām un zemei pieplakušām vecajām rijām  un lieli laukakmeņi. Darbu pamatā ir liela iekšējā enerģija, jo ainavu glezniecībai viņa daiļradē bija teju kulta statuss. Mākslinieka daiļradei īpaši raksturīga ir glezna “Cūkgans” (1928, Latvijas  Nacionālais mākslas muzejs): necils sižets ar mazo ganiņu, kurš uz akmens stāv klajā laukā cūku bara vidū un raugās krāšņos rudenīgo mākoņu vālos.

Mākslinieka daudz strādājis arī grāmatu grafikā un lietišķā grafikā. P. Kundziņš zīmējis dažādu grāmatu un kalendāru vākus, vinjetes, ielūgumu kartes, firmas zīmes un emblēmas. Viņš bija arī karikatūrists un šaržu meistars.

Sākot ar Otro latviešu mākslinieku izstādi Rīgā 1912./1913. gadu mijā P. Kundziņš ir piedalījies gandrīz piecdesmit grupu izstādēs.