Kārlis Šepko bija viens no pazīstamākajiem Latvijas Neatkarības kara ierindas komandieriem, starpkaru periodā ieņēma augstus amatus kājnieku pulku ierindā, 1924.–1929. gadā bija 9. Rēzeknes, 1935.–1939. gadā – 8. Daugavpils kājnieku pulka komandieris.

Dzimis māju un zemes nomnieka Ādama un Edes (dzimusi Bērziņa), Šepku ģimenē, kristīts Rūjienas Dienvidu evaņģēliski luteriskajā draudzē. 06.1911. beidzis Valkas reālskolas piecas klases. 07.06.–28.08.1915. mācījās un beidza 3. Pēterhofas kājnieku praporščiku sagatavošanas skolu (3-я Петергофская школа подготовки прапорщиков пехоты). 12.02.–04.08.1923. mācījās un beidza Latvijas armijas vecāko virsnieku kursus, 30.11.1928.–01.08.1929. – astoņu mēnešu kursus Kara akadēmiskajos kursos Rīgā, 30.05.–09.06. virsnieku strēlniecības kursus 11. Dobeles kājnieku pulkā Daugavpilī.

Precējies 09.1924. ar Emmu Balodi, dēli – Valdis un Egīls Ivars (abi dzimuši 1932. gadā), 14.06.1941. ģimene izsūtīta uz Novosibirskas apgabalu, Valdis miris 1944. gadā, Egīls atbrīvots 1946. gadā, Emma – 1956. gadā, atgriezās Latvijā.

03.10.1911. kā savvaļnieks iestājās obligātajā karadienestā Krievijas armijā, 112. Urālu kājnieku pulkā Kalvarijā. 03.10.1913. atvaļināts rezervē. Nodarbojies ar zemkopību Dukuru muižā pie Rencēniem. Sākoties Pirmajam pasaules karam, 02.08.1914. mobilizēts armijā, iedalīts 20. armijas korpusa intendantūrā, piedalījās kaujās ar Vācijas armiju Austrumprūsijā, pēc tam Polijā. Pēc praporščiku sagatavošanas skolas pabeigšanas no 28.08.1915. virsnieks (praporščiks) 179. rezerves kājnieku bataljonā Novgorodā, jaunākais virsnieks. 22.09.1915. pēc paša vēlēšanās pārcelts uz 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljonu, mācību komandas jaunākais virsnieks, pēc komandas izformēšanas – 1. rotas jaunākais virsnieks. Podporučiks (10.10.1916.), no 12.10.1916. bija rotas komandiera vietas izpildītājs (20.01.1917. apstiprināts amatā). 11.1916. bataljons pārformēts par pulku. Poručiks (04.1917.), štābkapteinis (10.08.1917.). Piedalījās visās pulka kaujās ar Vācijas armiju Ziemeļu frontes Rīgas iecirknī. Pēc lielinieku apvērsuma disciplīnas sabrukuma laikā armijā 28.11.1917. pēc pulka komandiera Frīdriha Brieža aicinājuma panāca pārcelšanu uz Daugavpils kara apgabala virsnieku rezervi Vitebskā (05.12. ieradās). 13.01.1918. pēc virsnieku rezerves izformēšanas piešķirts trīs mēnešu atvaļinājums slimības dēļ. Dzīvoja Maskavā kā privātpersona, 12.03.1918. atvaļināts no armijas pavisam. Darbojās pretlielinieciskajā virsnieku organizācijā, mēģināja neveiksmīgi organizēt pulkveža F. Brieža atbrīvošanu no Butirku cietuma. Pēc izsludinātās bijušo virsnieku mobilizācijas 04.10.1918. spiests “brīvprātīgi” iestāties Padomju Krievijas Sarkanajā armijā, 4. latviešu padomju strēlnieku pulka rotas, vēlāk bataljona komandieris. No 01.1919. Padomju Latvijas armijā. Pēc atkāpšanās no Rīgas 25.05.1919. dezertējis.

31.05.1919. Rīgā brīvprātīgi iestājās Latvijas Pagaidu valdības bruņotajos spēkos (kapteinis), dienēja Rīgas Jaunformējamo spēku 4. rotā, no 02.07.1919. – 5. atsevišķā bataljona 3. rotā (04.09. iecelts par bataljona komandiera palīgu), 09.09.1919. bataljona sastāvā iedalīts 8. Daugavpils kājnieku pulkā, iecelts par 1. bataljona komandieri. Kaujās ar Bermonta armiju, 03.11.1919. no Daugavgrīvas uzbrūkot ienaidniekam Bolderājas kāpās, ieņēma svarīgu augstieni un, sekodams pretiniekam, šķērsoja klajo Spilves pļavu, iebrūkot galvenajās pozīcijās pie Dreimaņu un Pinkšu mājām, apgāja pretinieka grupējuma labo spārnu un galīgi salauza pretestību, ieņemot Dammes muižu (trofejas – divi mīnmetēji, septiņi ložmetēji), savukārt 10.11.1919. kaujās par Torņakalnu, vadīdams bataljonu zem spēcīgas uguns, ieņēma Skultes muižu un sasniedza nocietināto Šampētera–Pleskodāles–Bieriņu muižas līniju, ieguva trofejas un veicināja Torņakalna atbrīvošanu (par to apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeņa II un III šķiru). Pulkvedis-leitnants (30.12.1919.; par kaujas nopelniem). 03.03.–10.04., 05.–21.05., 06.–12.07. Latgales frontē pulka komandiera vietas izpildītājs. Pēc Latvijas Neatkarības kara noslēguma 06.11.1920. pulks no robežas pārvietots uz Rēzekni, 01.1921. – uz Daugavpili. 03.03.1921. arī saskaņā ar miera laika štatu sarakstu apstiprināts par 1. bataljona komandieri, 11.11.1921. pārcelts uz 9. Rēzeknes kājnieku pulku Rēzeknē, bataljona komandieris. 09.01.1922. pārvietots uz Latgales partizānu pulku Cēsīs, bataljona komandieris. 10.03.1922. pēc pulka izformēšanas uz tā bāzes izveidotā Latgales partizānu bataljona sastāvā iekļauts 9. Rēzeknes kājnieku pulkā, šī bataljona komandieris (05.12.1923. bataljons nosaukts par 3. partizānu bataljonu). 30.09.1924. iecelts par 9. Rēzeknes kājnieku pulka komandieri. Pulkvedis (22.06.1925.). Pēc apsūdzību izvirzīšanas par dienesta pārkāpumiem (“varas pārsniegšana” un “varas bezdarbība”, divas reizes nepareizi reģistrējot malkas pārpalikumu pulka vienībās Zilupē un Rēzeknē) 17.09.1929. “pēc paša vēlēšanās” iecelts par 7. Siguldas kājnieku pulka komandiera palīgu Alūksnē. 03.02.1930. Kara tiesa daļā apsūdzību pierādījumu trūkuma un lietas noilguma dēļ saskaņā ar 12.1928. Amnestijas likumu lietu izbeidza, nododot aizmirstībai, daļā – attaisnoja, daļā – atzīts par vainīgu, bet sods dzēsts saskaņā ar amnestiju, piedzenot 510,63 latu valsts labā (tiesa pārkvalificēja apsūdzību varas pārsniegšanā par varas robežu neizprašanu). 10.03.1931. pārvietots uz 6. Rīgas kājnieku pulku, no 24.03. pulka komandiera palīgs. 22.05.1935. iecelts par 8. Daugavpils kājnieku pulka komandieri Cēsīs. 29.11.1939. atvaļināts pēc paša vēlēšanās. Dzīvoja Rīgā, bija piešķirta jaunsaimniecība “Idus māja” Naukšēnu pagastā.

Pēc valsts okupācijas 1940.–1941. gadā strādāja par grāmatvedi celtniecības artelī Rīgā. 14.01.1941. ģimene izsūtīta no tai piederošā nama Ernestīnes ielā 24, pats slēpās (bija apcietināmo sarakstos, nenakšņoja mājās). Vācu okupācijas laikā noraidīja aicinājumus iestāties Latviešu leģionā. 1944. gadā devās bēgļu gaitās uz Kurzemi, pēc kara dzīvoja Dundagā. Miris Dundagas slimnīcā.

Bijušais latviešu strēlnieku virsnieks K. Šepko bija viens no pazīstamākajiem Latvijas Neatkarības kara ierindas komandieriem, viens no 16 ar Lāčplēša Kara ordeņa II šķiru apbalvotajiem Latvijas armijas karavīriem. Starpkaru periodā ieņēma augstus amatus kājnieku pulku ierindā.

Par kaujas nopelniem Krievijas armijas sastāvā K. Šepko apbalvots ar Svētā Staņislava ordeni (III šķira, ar šķēpiem), Svētās Annas ordeni (IV šķira, ar uzrakstu “Par drošsirdību”); par kaujas un dienesta nopelniem Latvijas armijā – ar Lāčplēša Kara ordeni (II šķira; III šķira), Triju Zvaigžņu ordeni (III šķira), Viestura ordeni (II šķira, ar šķēpiem), Aizsargu Nopelnu krustu.