Ernsts Karpovics bija latviešu filozofs, augstskolu mācībspēks un politiskais darbinieks.

E. Karpovica tēvs bija Dundagas divgadīgās skolas skolotājs Jānis Karpovics, māte – Emma. Karpovicu ģimene bija sociāldemokrātiski noskaņota, viņu dzīves vietā Dundagā norisinājās marksistu grupas sanāksmes. E. Karpovica māsa, Jonatāna biedrības skolas vēstures un matemātikas skolotāja Klāra Ozola–Karpovica bija Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas (LSDSP) biedre. No 1907. gada līdz 1909. gadam K. Ozola–Karpovica bija ieslodzīta Rīgas Centrālcietumā, vēlāk izsūtīta uz Sibīriju. 1910. gadā K. Ozola–Karpovica emigrēja uz Amerikas Savienotajām Valstīm (ASV). Viņas dzīvesbiedrs bija viens no LSDSP dibinātājiem – Jānis Ozols.

Pēc mācībām Dundagas divgadīgajā skolā E. Karpovics 1907. gadā iestājās Odiņa tirdzniecības skolā Rīgā. 1909. gadā viņš uzsāka mācības Nikolaja Mironova komercskolā, ko absolvēja 1911. gadā. 1912. gadā E. Karpovics uzsāka studijas Rīgas Politehniskajā institūtā (RPI), Ķīmijas nodaļā, kur klausījās ķīmijas profesora Paula Valdena (Paul Walden) un neorganiskās ķīmijas lektora Andreasa fon Antropova (Andreas von Antropoff) lekcijas. Pirmā pasaules kara laikā RPI docētājus un studentus evakuēja uz Maskavu. E. Karpovics devās uz turieni, lai turpinātu studijas.

No 1927. gada līdz 1931. gadam E. Karpovics studēja Sarkanās profesūras institūta (Институт красной профессуры) Dabaszinātņu fakultātē. 1954. gadā viņš Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) Zinātņu akadēmijas Filozofijas institūtā (Институт философии Академии наук СССР) aizstāvēja disertāciju “Mendeļejeva filozofisko uzskatu nozīme, atklājot ķīmisko elementu periodisko likumu” (Значение философских взглядов Менделеева для открытия им периодического закона химических элементов) un ieguva filozofijas doktora grādu.

E. Karpovics iestājās LSDSP 1909. gadā, mācoties Rīgā. Tajā pašā gadā viņu arestēja un ieslodzīja Aizputes izmeklēšanas cietumā, taču pierādījumu trūkuma dēļ atbrīvoja. 1917. gadā E. Karpovics bija Valmieras Padomju izpildu komitejas loceklis. E. Karpovics kļuva par komisāra palīgu, vēlāk viņu iecēla par komisāru. E. Karpovics vadīja Finanšu nodaļu. Valmierā viņš bija revolucionārā tribunāla un LSDSP Vidienas organizācijas komitejas loceklis.

1916. gadā E. Karpovics strādāja par ķīmijas skolotāju Baltijas bēgļu palīdzības komitejas bērnu darbnīcās.

1918. gadā Maskavā E. Karpovics vadīja Ārkārtējās Komisijas cīņai pret kontrrevolūciju nodaļu. 1918. gadā viņš ieradās Ventspilī kā padomju varas pilnvarotais. E. Karpovics bija Ventspils Kara revolucionārās komitejas priekšsēdētājs. 1919. gadā E. Karpovicu ievēlēja par Apriņķa partijas un apriņķa padomju izpildu komitejas priekšsēdētāju. 1919. gadā viņš bija Padomju Latvijas kongresa delegāts un Latvijas Padomju valdības locekļa kandidāts. 1919. gadā E. Karpovics strādāja par izmeklētāju Rīgas pilsētas politnodaļā. Pēc lielas Latvijas daļas atbrīvošanas no lieliniekiem no 1919. gada līdz 1920. gadam E. Karpovics strādāja Ludzas un Rēzeknes apriņķos kā Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās Komitejas (LKP CK) pilnvarotais propagandists un organizators. Pēc tam, kad Latvijas Neatkarības kara beigās 1920. gadā arī visa Latgale tika atbrīvota, E. Karpovics kopā ar lieliniekiem atkāpās uz Krieviju.

Pēc evakuācijas uz Krieviju, 1920. gadā, E. Karpovics bija lektors LKP CK 15. armijas politnodaļā. No 1920. gada līdz 1924. gadam viņš bija Maskavas Latvju praktiskās izglītības institūta Strādnieku fakultātes vadītājs. No 1928. gada līdz 1930. gadam E. Karpovics vadīja Dialektiskā materiālisma katedru G. Pļehanova Tautsaimniecības institūtā Maskavā (Российский экономический университет имени Г. В. Плеханова). No 1930. gada līdz 1931. gadam filozofs bija docents Maskavas Enerģētikas institūtā (Московский энергетический институт). No 1931. gada līdz 1932. gadam viņš bija profesors V. Ļeņina Sverdlovskas Augstākajā komunistiskajā tautsaimniecības skolā (Свердловская высшая коммунистическая сельскохозяйственная школа имени Владимира Ленина). No 1933. gada līdz 1939. gadam E. Karpovics bija profesora vietas izpildītājs un Dialektiskā materiālisma katedras vadītājs Lomonosova Ķīmijas tehnoloģijas institūtā Maskavā (Московский институт тонкой химической технологии имени Ломоносова). No 1939. gada līdz 1941. gadam E. Karpovics bija K. Timirjazeva Bioloģijas muzeja Maskavā (Государственный биологический музей имени К. А. Тимирязева) direktora vietnieks zinātniskajā darbā. No 1943. gada līdz 1944. gadam viņš strādāja par lektoru Maskavas Aviācijas institūtā (Московский авиационный институт) un no 1944. gada līdz 1945. gadam pasniedza Dzelzceļa transporta inženieru institūtā Maskavā (Московский институт инженеров железнодорожного транспорта). Pēc Otrā pasaules kara E. Karpovics atgriezās padomju okupētajā Latvijā. No 1945. gada E. Karpovics strādāja Rīgas Pedagoģiskajā institūtā un LKP Rīgas pilsētas komitejas Marksisma-ļeņinisma universitātē. No 1957. gada līdz 1976. gadam E. Karpovics bija Latvijas Valsts universitātes (LVU, tagad Latvijas Universitāte, LU) profesors.

E. Karpovica pētniecība norisinājās padomju totalitārās zinātnes ierobežojumu apstākļos, kad jebkura zinātniskā darbība tika pakļauta marksisma-ļeņinisma ideoloģiskajam ietvaram. 

E. Karpovics publicēja rakstus par dialektiskā materiālisma teorētiskajiem jautājumiem. 1935. gadā publicētajā rakstā “Vai matērija ir mūžīga?” E. Karpovics kritizēja mehānistiskā materiālisma pārstāvju meklējumus pēc pirmvielas. Viņš uzskatīja, ka katra – arī mazākā – domājamā matērijas daļa ietver neizsmeļamu izpētes lauku zinātnēm un, kā to paredz dialektiskais materiālisms, eksistē daudzi un dažādi matērijas veidi.

No 1968. gada līdz 1970. gadam E. Karpovics publicēja sešu brošūru sēriju ar nosaukumu “Dialektiskais materiālisms”, kas bija paredzēta augstskolu studentiem. Viņš skaidroja ideālisma, materiālisma un dialektiskā materiālisma virzienu atšķirības. E. Karpovics nošķīra matēriju kā filozofisku kategoriju un kā dabaszinātņu pētījumu objektu, norādīja, ka filozofiem vajag pārzināt jaunākos dabaszinātņu atklājumus un pamatot atklājumu relatīvo raksturu, lai nodrošinātu zinātnes attīstību. Marksisma filozofijai ir jāattīstās kopā ar citām zinātņu disciplīnām, tāpēc, saskaņā ar E. Karpovicu, tās svarīgākā īpašība ir radošais raksturs. 

E. Karpovics publicēja rakstus par materiālistu Ludvigu Andreasu fon Feierbahu (Ludwig Andreas von Feuerbach), renesanses laika domātāju Roterdamas Erasmu (Desiderius Erasmus Roterodamus) un empīriķi Frānsisu Bēkonu (Francis Bacon). E. Karpovica nozīmīgākais darbs filozofijas vēsturē bija 1963. gadā publicētā grāmata “Klasiskā vācu filozofija”. Monogrāfijā E. Karpovics raksturoja jauno laiku, apgaismības laikmeta un vācu ideālisma filozofisko domu. Viņš izvērtēja filozofu uzskatus, balstoties marksisma-ļeņinisma principos. Kā nozīmīgāko Gotfrīda Vilhelma Leibnica (Gottfried Wilhelm Leibniz) ieguldījumu vācu filozofijā E. Karpovics atzina dialektiskā domāšanas stila aizsākšanu. Arī Imanuels Kants (Immanuel Kant), saskaņā ar E. Karpovicu, turpināja attīstīt dialektisko metodi, lai gan E. Karpovics viņam pārmeta agnosticismu. Raksturojot Georga Vilhelma Frīdriha Hēgeļa (Georg Wilhelm Friedrich Hegel) uzskatus, E. Karpovics, tāpat kā Frīdrihs Engelss (Friedrich Engels), nošķīra filozofa pieeju no viņa sistēmas. E. Karpovics secināja, ka G. V. F. Hēgeļa dialektika, kas paredz konstantas pārmaiņas, nav savienojama ar paša metafizisko sistēmu, kas kā noslēgts veselums vairs neparedz attīstību. E. Karpovics uzskatīja, ka padomju filozofiskajai domai ir jāpievēršas G. V. F. Hēgeļa loģikas izpētei, risinot marksisma-ļeņinisma jautājumus par dabaszinātņu metodoloģiju.

1946. gadā E. Karpovicam piešķīra medaļu “Par pašaizliedzīgu darbu Lielajā Tēvijas karā”.

1950. gadā E. Karpovicu apbalvoja ar Latvijas PSR 10. gadadienas krūšu nozīmi “Teicamnieks izglītības darbā”. 1967. gadā viņu apbalvoja ar ordeni “Goda zīme”. Tajā pašā gadā E. Karpovicam piešķīra Latvijas PSR Nopelniem bagātā zinātnes darbinieka goda nosaukumu. 1969. gadā E. Karpovicu apbalvoja ar Oktobra revolūcijas ordeni.

1972. gadā E. Karpovicu apbalvoja ar Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija goda rakstu.

20. gs. 80. gados LVU Vēstures un Filozofijas fakultātes auditorijas telpa bija nosaukta par E. Karpovica piemiņas auditoriju. 70. un 80. gados fakultātē organizēja E. Karpovica zinātniskos lasījumus.