20. gs. 70. gados 10cc bija viena no savdabīgākajām un asprātīgākajām britu grupām, kas ar panākumiem darbojās ārtroka, ārtpopa un poproka žanros. Tās hiti I’m Not in Love; Things We Do for Love un Dreadlock Holiday arī 21. gs. ir dzirdami daudzu radiostaciju programmās un populārās filmās, kā arī tiek samplēti hiphopa un regetona mūziķu skaņdarbos.

10cc tika nodibinātā 1972. gadā Stokportā (Lielās Mančestras grāfiste, Anglija), taču grupas priekšvēsture sākās jau 1963. gadā, kad ģitārists un dziedātājs Ēriks Stjuarts (Eric Stewart) ar citiem mūziķiem izveidoja The Mindbenders (sākotnēji Wayne Fontana and the Mindbenders); 60. gadu vidū tā bija veiksmīga britu invāzijas grupa, bet mūsdienās galvenokārt pazīstama, pateicoties Ē. Stjuarta dziedātajam hitam A Groovy Kind Of Love (1965). 1968. gadā par Mindbenders basģitāristu un dziedātāju kļuva Greiems Gouldmens (Graham Gouldman) – jau pazīstams producents, The Yardbirds; The Hollies; Herman’s Hermits u. c. izpildītāju hitu autors. Pēc Mindbenders izjukšanas Ē. Stjuarts un G. Gouldmens kļuva par Stokportas ierakstu studijas Strawberry Studios līdzīpašniekiem, mūziķiem un skaņu inženieriem. 1969. gadā abi sāka sastrādāties ar bundzinieku Kevinu Gadliju (Kevin Godley) – G. Gouldmena bijušo kolēģi grupā The Mockingbirds – un viņa muzikālo partneri ģitāristu un taustiņinstrumentālistu, savulaik arī skolasbiedru Lolu Krīmu (Lol Creme). Sākotnēji šis kvartets darbojās kā studijas projekts, kura ieskaņojumi tika izdoti ar dažādu fiktīvu izpildītāju vārdiem – tostarp bija arī grupa Hotlegs, kuras singls Neanderthal Man (1970) guva necerētus panākumus, sasniedzot 2. pozīciju Apvienotajā Karalistē (AK).

1972. gadā Ē. Stjuarts, G. Gouldmens, K. Gadlijs un L. Krīms palīdzēja ieskaņot amerikāņu dziedātāja un dziesmu autora Nīla Sedakas (Neil Sedaka) albumu Solitaire, kas pēc ilgāka pārtraukuma atjaunoja mūzikas industrijas veterāna reputāciju; šī veiksmīgā sadarbība (nākamajā gadā viņi bija N. Sedakas partneri arī albumā The Tra-La Days Are Over) mudināja atteikties no anonīmajiem studijas projektiem un muzicēt kā pastāvīgai grupai. Vispirms interesi par to izrādīja bijušo The Beatles dalībnieku ierakstu kompānija Apple Records, taču, šīm pārrunām beidzoties nerezultatīvi, grupa vienojās ar dziedātāja un producenta Džonatana Kinga (Johnathan King) kompāniju UK Records.

Nosaukuma 10cc jēga (no angļu ‘10 ccm’ jeb ‘10 kubikcentimetri’) mūzikas presē un fanu starpā bieži interpretēta (bez pētnieciska pamatojuma) kā vidējais vienā vīrieša ejakulācijā noplūdušais spermas tilpums; nosaukuma autors Dž. Kings šo skaidrojumu noraidījis kā pārpratumu, apgalvojot, ka attiecīgo ciparu un burtu kombināciju redzējis sapnī bez jebkāda izskaidrojuma.

Grupas debijas singls – sentimentāla 20. gs. 50. gadu dūvapa mūzikas parodija Donna (1972) – ieņēma 2. vietu AK tabulā, līdz ar nākamā gada vasarā sekojušo albumu 10cc, bet jo īpaši ar singlu topa virsotni sasniegošo rokenrola stilizāciju Rubber Bullets (1973), nodrošinot ātru ievērību dažādu stilu mūzikas cienītāju publikā.

Otrais albums Sheet Music (1974) izcēlās ar smalkāku producējumu un vēl rūpīgāk izstrādātām kompozīcijām, tostarp pašironisko The Worst Band in the World un sarkastisko Rietumu sabiedrības ekonomiskās realitātes un patērnieciskuma komentāru The Wall Street Shuffle.

Par 10cc diskogrāfijas augstāko virsotni bieži atzīts albums The Original Sountrack (1975), kas pēc šķiršanās no finanšu problēmu apgrūtinātās UK Records radīts apgādā Mercury Records. Kritika sākotnēji lielāko uzmanību veltīja albumu ievadošajai minirokoperai Une nuit a Paris, taču 10cc melodiskā ārtpopa identitāti visspilgtāk iemieso I’m Not in Love – sapņaini melanholiska balāde, kas pēc ilgstošām mūziķu domstarpībām un vairākiem neveiksmīgiem mēģinājumiem ieskaņota tehnoloģiski komplicētā un novatoriskā procesā ar minimālistisku instrumentālo pavadījumu un daudzkārt dublētām vokālo partiju cilpām.

I’m Not in Love izvirzījās AK topa līderpozīcijā un ievērojami veicināja grupas atpazīstamību ārpus dzimtenes (tostarp Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV), kur tās 2. vieta Billboard singlu topā, tāpat kā The Original Sountrack 15. pozīcija albumu sarakstā, ir 10cc lielākais panākums). Mūsdienās I’m Not in Love joprojām ir pats pazīstamākais 10cc skaņdarbs, tas dzirdams daudzu radiostaciju programmās un populāros seriālos un filmās, to skaitā “Birojs” (The Office, autori Rikijs Džerveiss, Ricky Gervais, un Stīvens Merčants, Stephen Merchant, 2001); “Bridžita Džounsa. Saprāta robeža” (Bridget Jones: The Edge of Reason, režisore Bībena Kidrona, Beeban Kidron, 2004); “Galaktikas sargi” (Guardians of the Galaxy, režisors Džeimss Ganns, James Gunn, 2015) u. c.; arī 21. gs. to dažādos žanros interpretējuši tādi mākslinieki kā Torija Eimosa (Tori Amos); Kvīna Latifa (Queen Latifah); Daiena Krola (Diana Krall); Marks Kozeleks (Mark Kozelek); Riks Veikmans (Rick Wakeman); Bonija Tailere (Bonnie Tyler); Krisija Hainda (Chrissie Hynde) ar Brendonu Flauersu (Brandon Flowers); Adamo (Adamo) ar Džeinu Birkinu (Jane Birkin) u. c.

Pirmajos gados grupas māksliniecisko specifiku visvairāk noteica divu atšķirīgu mūziķu duetu savstarpējā sinerģija. Ē. Stjuarta un G. Gouldmena muzikālās personības balstījās popmūzikas estētikā un spilgtā melodismā, bet K. Gadlija un L. Krīma pamatintereses saistījās ar daudzveidīgāku un eksperimentālu muzicēšanu un studijas darbu. Dažos gados šīs atšķirības kļuva nepārvaramas, tādēļ pēc joprojām atzinīgi vērtētā albuma How Dare You! (1976) K. Gadlijs un L. Krīms grupu atstāja, lai turpmāk darbotos divatā.

Kaut arī 10cc jaunrades nozīmīgākais periods saistīts ar četriem oriģinālkvarteta albumiem, pirmajos gados pēc sašķelšanās grupa turpināja veiksmīgu darbību dažādos sastāvos Ē. Stjuarta un G. Gouldmena vadībā. Albumā Deceptive Bends (1977), kas ieskaņots trijatā ar bundzinieku Polu Bērdžesu (Paul Burgess, koncertturnejās piedalījās arī agrāk) turpināta agrākā stilistika, turklāt tajā dzirdama vēl viena no 10cc slavenākajām dziesmām The Things We Do for Love. Cita starpā Deceptive Bends grupas vēsturē ievērojams arī kā pirmais albums, kas nav ieskaņots tās agrākajā “mājas studijā” Strawberry Studios, bet L. Stjuarta un K. Gouldmena jaunizveidotajā Strawberry Studios South Dorkingā (Sari grāfiste, Anglija).

Savukārt, nākamais albums Bloody Tourists (1978) tika ieskaņots sešu mūziķu sastāvā un bija ieturēts uz inteliģentu popmūziku orientētā stilistikā. Par spīti joprojām augstiem popularitātes rādītājiem, kā arī grupas trešajam un pēdējam AK Nr. 1 singlam – stilizēta regeja dziesmai Dreadlock Holiday – Bloody Tourists saņēma neviennozīmīgas, tostarp arī klaji noliedzošas, kritikas atsauksmes, kas gan vēlāk nereti skaidrotas nevis ar mākslinieciskās vērtības mazināšanos, bet neatbilstību tobrīd aktuālajām un mūzikas mediju vidē par progresīvām un laikmeta noskaņojumu precīzāk izsakošām pankroka un jaunā viļņa tendencēm.

Izšķirošu pavērsienu aizsāka E. Stjuarta autoavārija 1979. gada sākumā. Mūziķis guva smagas traumas, kuru dziedēšana aizkavēja albuma Look Hear? (1980) tapšanu, savukārt piespiedu dīkstāve veicināja G. Gouldmena un pārējo dalībnieku iesaistīšanos dažādos blakusprojektos, mazinot kopējās jaunrades sinerģiju un savstarpējo saskaņu. Astotais studijas albums Ten Out of 10 (1981) pirmo reizi nespēja iekļūt AK albumu tabulā, bet pēc nākamā darba Windows in the Jungle E. Stjuarts un G. Gouldmens 10cc darbību izbeidza.

1987. gadā AK albumu tabulas 4. vietu sasniedza izlases albums Changing Faces – The Very Best of 10cc and Godley & Creme. Šis panākumus gan mūziķus, gan ierakstu kompāniju Polydor mudināja apsvērt grupas darbības atsākšanu. Iecere īstenojās 1991. gadā, kad no jauna apvienojās 10cc dibinātāju kvartets. Tomēr K. Gadlija un L. Krīma loma šoreiz bija daudz mazāk nozīmīga nekā slavas gados. Kopējais albums ...Meanwhile (1992) tika ieskaņots, piedaloties ievērojamiem amerikāņu sesijmūziķiem un Steely Dan producentam Gerijam Kacam (Gary Katz), bet visas tā dziesmas sacerēja Ē. Stjuarts ar G. Gouldmenu (vienīgais izņēmums ir Don’t Break the Promises, kuras trešais līdzautors ir Pols Makartnijs, Paul McCartney). Neattaisnojot prognozes, ar lielām cerībām gaidītais albums izpelnījās vien minimālu rezonansi.

Grupas pēdējā albumā Mirror Mirror (1995) K. Gadlijs un L. Krīms vairs dzirdami tikai jaunieskaņotā I’m Not in Love akustiskajā versijā. Savukārt, Ē. Stjuarts un G. Gouldmens studijā bieži strādāja atsevišķi, tādēļ presē tas reizēm dēvēts nevis par kolektīvu darbu, bet abu grupas veterānu “apvienoto soloalbumu”.

21. gs. nosaukumu 10cc lieto G. Gouldmens, kurš grupas klasisko repertuāru izpilda ar koncertgrupu – tajā ietilpst arī 70. un 80. gadu 10cc ģitārists Riks Fenns (Rick Fenn); ilgstošs tās dalībnieks bija arī P. Bērdžess.

Ē. Stjuarts izdevis vairākus soloalbumus, kā producents un dziesmu autors sadarbojies ar grupu Sad Café un bijušo ABBA dziedātāju Agnētu Feltskūgu (Agnetha Fältskog). 20. gs. 80. gados bija arī regulārs P. Makartnija līdzautors un muzicēja vairākos P. Makartnija albumos. 90. gados kā viesvokālists piedalījās Alana Pārsonsa (Alan Parsons) un viņa grupas The Alan Parsons Project ieskaņojumos.

G. Gouldmens pēc 10cc pirmās izjukšanas 80. gadu otrajā pusē darbojās jaunā viļņa duetā Wax ar amerikāņu mūziķi Endrū Goldu (Andrew Gold), bet 21. gs. izdevis vairākus soloalbumus, kā arī spēlējis Ringo Stāra (Ringo Starr) grupā Ringo Starr & His All-Starr Band.

K. Gadlijs un L. Krīms 1977.–1988. gadā muzicēja ārtpopa un jaunā viļņa duetā Godley & Creme, kā arī specializējās mūzikas videoklipu režijā un producēšanā, uzņemot daudzus klasiskus tā dēvētās “MTV video ēras” klipus: Fade to Gray (izpilda Visage); Rockit (Hērbijs Henkoks, Herbie Hancock); Girls on Film (Duran Duran); Every Breath You Take (The Police); Don’t Give Up (Pīters Geibriels, Peter Gabriel, un Keita Buša, Kate Bush) u. c.

90. gadu nogalē L. Krīms iesaistījās avangarda sintpopa grupā Art of Noise, bet vēlāk kopā ar citu tās dalībnieku Trevoru Hornu (Trevor Horn) izveidoja grupu Producers. K. Gadlijs ieskaņojis minialbumu EP–1 (2008) ar G. Gouldmenu – abu seno kolēģu duets saucās GG/06.

10cc, īpaši oriģinālais kvartets, bija neparasta grupa ar savrupu vietu britu mūzikas kopainā. Visi četri dalībnieki bija jau pieredzējuši mūziķi un ne tikai spēlēja katrs savu instrumentu, bet arī dziedāja un sacerēja dziesmas, kurās muzikāls smalkums un ambiciozitāte sabalansēti ar viegli uztveramu, plašai publikai saprotamu popmūzikas mentalitāti – grupas dalībnieku komentējuši, ka to visvairāk veidojušas Beatles melodisma un eksperimentālisma, The Beach Boys balsu harmoniju un Steely Dan izsmalcinātā popdžeza ietekmes

Muzikālā erudīcija un studijas pieredze ļāva iekļauties 70. gadu ārtroka tradīcijā, savukārt, humora izjūta un vispārējā inteliģence (visi četri dalībnieki bija mācījušies mākslas koledžās), tāpat iepriekšējo desmitgažu mūzikas tendenču izpratne ļāva šo tradīciju paplašināt ar daudzveidīgām stilizācijām (dūvaps, kalipso, regejs, rokenrols, glamroks, poproks), individuālu, nereti teatralizētu, izpildījuma manieri un sarkastiskiem, eksistenciālām un sabiedriski nozīmīgām tēmām veltītiem tekstiem.

10cc piešķirtas piecas Britu dziesmu autoru, komponistu un autoru akadēmijas (British Academy of Songwriters, Composers and Authors) Aivora Novello balvas (Ivor Novello Award).

G. Gouldmens uzņemts Dziesmu autoru slavas zālē (Songwriters Hall of Fame, 2014) un par sasniegumiem mūzikā saņēmis Britu Impērijas izcilības ordeni (2025).

Art for Art’s Sake; Donna; Dreadlock Holiday; From Rochdale to Ocho Rios; Good Morning Judge; I’m Mandy Fly Me; I’m Not in Love; Johnny Don’t Do It; Life is a Minestrone; Rubber Bullets; Silly Love; The Things We Do for Love; The Wall Street Shuffle; The Worst Band in the World