Aleksandrs Lasmanis starpkaru periodā Latvijas armijā ieņēma administratīvus amatus, būdams par karaklausībai pakļauto pilsoņu reģistrāciju, iesaukšanu u. c. atbildīgs kara apriņķa priekšnieks, ilgstoši bija Rīgas kara apriņķa priekšnieks, iesaistīts sabiedriski politiskajā dzīvē, izpildot arī reprezentatīva rakstura funkcijas.

Dzimis Vācijā dzimuša dārznieka Kārļa Frīdriha un Annas (dzimusi Pulsta; no Dauguļu, vēlāk Lugažu, pagasta) Lasmaņu ģimenē. Kristīts Repinas evaņģēliski luteriskajā vācu draudzē. No 1892. gada ģimene dzīvoja Valkā, kur tēvs bija dārznieks un vēlāk namīpašnieks, beidza Valkas draudzes skolu, 06.1907. – Valkas pilsētas skolu, Pleskavas kadetu korpusā (Псковский кадетский корпус) nokārtoja savvaļnieka zināšanu pārbaudījumu. 09.1907.–09.1910. mācījās Viļņas karaskolā (Виленское военное училище) un ar I šķiru beidza to.

Precējies 04.1922. ar kara apriņķa pārvaldes kancelejas ierēdni Paulīni Sproģi (pēc kara līdz nāvei 1961. gadā dzīvoja Kanādā), bērni Helēna, Vilma Karlīne, Raimonds Mārtiņš. Pēc kara meitas dzīvoja Ziemeļamerikā (ASV un Kanādā), dēls – Zviedrijā.

Jaunākais brālis Bruno Johans Lasmanis – Latvijas armijas pulkvedis-leitnants.

26.09.1907. brīvprātīgi iestājās karadienestā Krievijas armijā (karaskolā). Mācību laikā, 03.1909., paaugstināts par jaunāko portupejjunkuru (junkuru rotas jaunāko unteroficieri). Pēc skolas beigšanas no 01.09.1910. – virsnieks (podporučiks) 33. Jeļecas kājnieku pulkā Poltavā, no 09.1910. – rotas jaunākais virsnieks. 07.11.–23.12.1911. atradās komandējumā 7. sapieru bataljonā Harkivā iepazīšanās nolūkā ar sakaru dienestu. Vairākkārt īslaicīgi bija komandas priekšnieka, rotas komandiera vietas izpildītājs. Poručiks (27.11.1913.). 03.1913. un 03.1914. bija komandējumā Kijivas kara apgabala štābā uz pirmo iestājeksāmenu kārtu Nikolaja Ģenerālštāba akadēmijā (Николаевская академия Генерального штаба; 03.1914. sekmīgi nokārtoja, iegūstot tiesības kārtot tiešos iestājpārbaudījumus Pēterburgā vasarā, atcelti sakarā ar kara norisēm). Pirmā pasaules kara sākumā, 05.08.1914., mobilizācijas gaitā iecelts par sakaru nodaļas priekšnieku, 07.08.1914. pulka sastāvā izbrauca uz Dienvidrietumu fronti, piedalījās kaujās ar Austroungārijas armiju Galīcijā, pie Peremišļas (tagad Pšemisla Polijā). 07.–22.09.1914. piekomandēts 9. kājnieku divīzijas štābam, taču pēc paša vēlēšanās atkomandēts uz savu pulku kaujas līnijā. Sākot ar 09.1914., pārmaiņus ieņēma sakaru komandas priekšnieka, rotas komandiera, bataljona komandiera, mācību komandas priekšnieka amatus. Pulka sastāvā 02.1915.–07.1917. piedalījās kaujās Rietumu frontē pie Sanas upes, Baranavičiem, Molodečno. 28.05.1916. ievainots galvā ar artilērijas lādiņa šķembu. Štābkapteinis (16.08.1916.). No 21.04.1917. – pastāvīgi 1. bataljona komandieris (amatā līdz 02.1918.). 08.1917. pulks pārvietots uz Rumānijas fronti, kaujās piedalījās līdz 08.12.1917. Piešķirts atvaļinājums uz septiņām nedēļām, aizbrauca no Rumānijas uz Tveru, kur bēgļu gaitās dzīvoja māte un māsas. 22.02.1918. armijas demobilizācijas gaitā atvaļināts Tverā, dzīvoja bez nodarbošanās. 17.–24.09.1918. bija lielinieku apcietinājumā virsnieku grupas sastāvā, atbrīvots. 09.02.1919. bijušo virsnieku mobilizācijā Sarkanajā armijā atbrīvots no iesaukšanas veselības stāvokļa dēļ. 04.1919. atgriezās Latvijā, Rīgā. Pēc Sarkanās armijas atkāpšanās no Rīgas 22.05. palika pilsētā. 27.05.1919. Rīgā brīvprātīgi iestājās Anatola Līvena (krievu Анатолий Павлович Ливен, vācu Anatol Leonid von Lieven) komandētajā landesvēra Krievu nodaļā, jaunākais virsnieks, no 24.07.1919. bija 2. rotas komandieris. 27.07. nodaļas sastāvā no Rīgas izbrauca uz Narvu Igaunijā, 02.08.1919. nodaļas sastāvā iedalīts Nikolaja Judeņiča (Николай Николаевич Юденич) komandētajā Krievijas Ziemeļrietumu armijā, 2. kņaza Līvena strēlnieku pulkā, no 07.08.1919. bija 1. bataljona komandieris. No 15.08. piedalījās kaujās ar Sarkano armiju. 11.11.1919. veselības stāvokļa dēļ iecelts par 18. Rīgas kājnieku pulka štāba adjutantu. Pēc armijas internēšanas Igaunijā 12.01.1920. atvaļināts.

14.01.1920. no Tallinas atgriezās Latvijā, Strenču etapa komandantūrā, nosūtīts uz Armijas virspavēlnieka štābu Rīgā, ieradās 21.01., saslima ar tīfu. Pēc izveseļošanās 22.03.1920. brīvprātīgi iestājās Latvijas armijā (kapteinis), komandēts Vidzemes–Latgales komandantūras rīcībā Cēsīs, no 23.03. bija Cesvaines iecirkņa komandants (līdz 03.04.), no 11.04. – Ludzas apriņķa komandants, no 29.04. – arī apriņķa apsardzības priekšnieks, apriņķa kara cenzors Ludzā. 11.05.–16.10.1920., vēl vairākkārt īslaicīgi bija arī Ludzas garnizona priekšnieks. Pulkvedis-leitnants (31.03.1921.; par nopelniem Latvijas neatkarības labā). 01.04.1921. komandantūra izformēta, no 29.05.1921. – Ludzas kara apriņķa priekšnieks. Bija arī Latviešu jaunatnes savienības Ludzas nodaļas vadītājs, Ludzas valsts ģimnāzijas militārās audzināšanas un vingrošanas skolotājs. No 01.04.1925. – Jaunlatgales kara apriņķa priekšnieks Balvos. Pulkvedis (22.06.1925.). 10.01.1927. iecelts par Rīgas kara apriņķa priekšnieku. 29.–30.06.1930., Zviedrijas karaļa Gustava V (Gustaf V) vizītes laikā Latvijā, bija viņa vilciena komandants Latvijas teritorijā. Bija Virsnieku ģimeņu apvienības bēru fonda priekšnieks, Latvijas Aviācijas veicināšanas biedrības valdes loceklis, kara ministra pārstāvis Kara invalīdu palīdzības fondā, darbojās Latviešu–zviedru un Latviešu–igauņu tuvināšanās biedrībās un citās sabiedriskās organizācijās.

Pēc valsts okupācijas kara apriņķa pārvalde pārcelta no Abrenes ielas uz Grīziņkalna apkārtni, A. Lasmanis bija spiests noslēgt tās izformēšanu, 30.10.1940. nododot dokumentāciju Padomju Savienības Sarkanās armijas Latvijas PSR kara komisariātam. 11.1940. atvaļināts. No 10.03.1941. strādāja par grāmatvedi čugunlietuvē “Vezuvs”. Vācu okupācijas laikā strādāja par kasieri tajā pašā uzņēmumā, no 1942. gada –  trikotāžas un zeķu fabrikas “Māra” direktors. 12.1943. mobilizēts Latviešu leģionā, no 04.12.1943. bija Ģenerālinspektora štāba Mobilizācijas daļas, no 02.1944. arī Papildinājumu pārvaldes priekšnieks, kara karaklausības virskomisijas priekšsēdētājs. 08.1944. no Rīgas devās uz Kurzemi. No 26.10.1944. bija leģiona ģenerālinspektora Rūdolfa Bangerska vietnieks, kara pēdējos mēnešos pildīja Vācijā esošā R. Bangerska pienākumus Kurzemē, Liepājā. 08.05.1945. izbrauca kuģī no Liepājas uz Vāciju (10.05. iebrauca Ķīles ostā). Pēc Otrā pasaules kara atradās Rietumu sabiedroto (Lielbritānijas) gūstā, bija Putlosas karagūstekņu nometnē Vācijā, vēlāk – Zēdelgemas karagūstekņu nometnē Beļģijā. Nometnē piedalījās organizācijas “Daugavas vanagu fonds” dibināšanā. Pēc atbrīvošanas 12.1946. pārcēlās uz Zviedriju. Strādāja tekstiluzņēmumā un Stokholmas apriņķa pašvaldības uzņēmumos. Bija Stokholmas Svētā Jāņa latviešu evaņģēliski luteriskās draudzes priekšnieks, Latviešu evaņģēliski luteriskās baznīcas pārvaldes Zviedrijā valdes loceklis. Dzīvoja Stokholmā, dēla ģimenē.

A. Lasmanis, lielā mērā pateicoties viņa trimdā uzrakstītajai nozīmīgajai atmiņu grāmatai, ir viens no pazīstamākajiem latviešiem – bijušajiem profesionālajiem Krievijas armijas un augstākajiem Latvijas armijas virsniekiem (atmiņas uzskatāmas par nozīmīgu avotu gan Latvijas un arī Krievijas vēsturē, gan Latvijas kara apriņķu pārvalžu sistēmas darbības vēsturē). A. Lasmanim bija būtiska loma arī Otrā pasaules kara perioda Latviešu leģiona un pēckara trimdas vēsturē.

Par kaujas nopelniem Krievijas armijas sastāvā Pirmā pasaules kara laikā A. Lasmanis apbalvots ar Svētā Vladimira ordeni (IV šķira), Svētā Staņislava ordeni (II šķira; III šķira, abi ar šķēpiem), Svētās Annas ordeni (II šķira; III šķira, abi ar šķēpiem; IV šķira, ar uzrakstu “Par drošsirdību”); par dienesta nopelniem Latvijas armijā apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni (III šķira; IV šķira), Aizsargu Nopelnu krustu, Zviedrijas Vāsas ordeni (III šķira).