Niks Kazantzakis ir viens no nozīmīgākajiem un starptautiski pazīstamākajiem 20. gs. jaungrieķu literatūras rakstniekiem. Viņš rakstīja romānus, dzeju, lugas, esejas, ceļojumu piezīmes, publicistiku, darbus jaunatnei un kinofilmu scenārijus, kā arī tulkoja pasaules un sengrieķu literatūru. N. Kazantzaka darbos nozīmīga vieta ir Krētas vēsturei un sabiedrībai, sengrieķu mitoloģijai, kristīgajai tradīcijai un cilvēka brīvības, ticības, šaubu un izvēles jautājumiem. N. Kazantzakis rakstīja dimotiki (grieķu δημοτική, dimotiki ‘tautas [valoda]’), izmantojot Krētas dialektismus, frazeoloģismus un paša darinātus jaunvārdus. Viņa romānu tulkojumi, iestudējumi un ekranizācijas padarīja viņu pazīstamu ārpus Grieķijas.

N. Kazantzakis dzimis tirgotāja Mihala Kazantzaka (Μιχάλης Καζαντζάκης) un Marijas Hristodulaki (Μαρία Χριστοδουλάκη) ģimenē. Viņa bērnība pagāja laikā, kad Krētā notika sacelšanās pret Osmaņu varu. 1889. gadā ģimene uz sešiem mēnešiem devās bēgļu gaitās uz Pireju, bet 1897. gadā N. Kazantzaki nosūtīja uz Naksu, kur viņš mācījās franču katoļu mūku vadītajā Svētā Krusta komercskolā (École Commerciale Sainte-Croix). Tur viņš apguva franču un itāļu valodu un iepazina rietumu kultūru. Pēc atgriešanās Iraklijā viņš no 1899. līdz 1902. gadam mācījās Iraklijas ģimnāzijā, kuru pabeidza ar izcilību, un 1902. gadā devās uz Atēnām studēt jurisprudenci.

No 1902. līdz 1906. gadam N. Kazantzakis studēja jurisprudenci Nacionālajā Universitātē (Εθνικόν Πανεπιστήμιον) Atēnās, bet 1907.–1909. gadā Parīzē klausījās Anrī Bergsona (Henri Bergson) lekcijas un izstrādāja pētījumu par Frīdriha Nīčes (Friedrich Nietzsche) filozofiju. Atgriezies Grieķijā, viņš iesaistījās kustībā par tautas valodas jeb dimotiki ieviešanu izglītībā un 1910. gadā kļuva par vienu no Izglītības biedrības (Εκπαιδευτικός Όμιλος) dibinātājiem.

1919. gadā Kazantzaki iecēla par Grieķijas Labklājības ministrijas ģenerāldirektoru. Viņš vadīja Kaukāza grieķu repatriāciju un viņu izmitināšanu Maķedonijā un Trāķijā. 1945. gada nogalē īsu laiku bija ministrs bez portfeļa grieķu politiķa Temistokla Sofuļa (Θεμιστοκλής Σοφούλης) valdībā, bet 1947.–1948. gadā strādāja Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācijā (United Nations Educational, Scientific and Cultural Organization, UNESCO) par literatūras padomnieku pasaules literatūras klasikas tulkojumu programmā.

N. Kazantzakis daudz ceļoja pa Eiropu, Padomju Savienību, Tuvajiem Austrumiem, Ēģipti, Japānu un Ķīnu, rakstīja presē un tulkoja Dantes Aligjēri (Dante Alighieri), Johana Volfganga Gētes (Johann Wolfgang von Goethe), Viljama Šekspīra (William Shakespeare), Frīdriha Nīčes (Friedrich Nietzsche) un citu autoru darbus, kā arī sengrieķu literatūru.

N. Kazantzaka literārais devums aptver dzeju, romānus, dramaturģiju, esejas, ceļojumu piezīmes, publicistiku, darbus jaunatnei, kinofilmu scenārijus un tulkojumus. Par savu galveno darbu viņš uzskatīja filozofisko eposu “Odiseja” (Οδύσεια, 1938), kas sastāv no 24 rapsodijām un 33 333 septiņpadsmitzilbju rindām. Darbs turpina Homēra (Ὅμηρος) eposa “Odiseja” (Ὀδύσσεια, 8.–7. gs. sākums p. m. ē.) sižetu: pēc atgriešanās Itakā sengrieķu varonis Odisejs atkal pamet dzimteni un ģimeni un dodas jaunā ceļojumā.

Pazīstamākie N. Kazantzaka romāni ir “Alekša Zorbas dzīve” (Βίος και πολιτεία του Αλέξη Ζορμπά, 1946), “Kapteinis Mihalis” (Ο Καπετάν Μιχάλης, 1953), “Kristus vēlreiz krustā” (Ο Χριστός ξανασταυρώνεται, 1954), “Pēdējā kārdināšana” (Ο Τελευταίος πειρασμός, 1955) un “Dieva nabags” (Ο Φτωχούλης του Θεού, 1955). Pēc autora nāves publicēts romāns “Brāļu slepkavas” (Οι Αδερφοφάδες, 1963) un garīgā autobiogrāfija “Atskaitoties Greko” (Αναφορά στον Γκρέκο, 1961).

N. Kazantzaka domu pasauli vistiešāk atklāj eseja “Askēze. Salvatores Dei” (Ασκητική. Salvatores Dei; pirmpublicējuma nosaukums Salvatores Dei. Ασκητική, 1927). No N. Kazantzaka lugām minama triloģija “Prometejs” (Προμηθέας, 1955), kā arī “Kapodistrijs” (Καποδίστριας, 1946), “Buda” (Βούδας, 1956) un “Kristofors Kolumbs jeb Zelta ābols” (Χριστόφορος Κολόμβος ή Το χρυσό μήλο, 1956). Ceļojumu iespaidi apkopoti ciklā “Ceļojot” (Ταξιδεύοντας, 1927–1956).

Kopā ar klasisko filologu Joanni Kakridi (Ιωάννης Θ. Κακριδής) N. Kazantzakis sagatavoja Homēra “Īliadas” (Ἰλιάς, 8.–7. gs. sākums p. m. ē.)  tulkojumu jaungrieķu valodā (1955).

N. Kazantzaka daiļrades sākumpunkts ir dzimtā Krēta – tās zeme, valoda, vēsture, cilvēki un tradīcijas. Rakstot par sacelšanos pret osmaņu varu, salas sabiedrību un pareizticīgo vidi, viņš parāda, kā vardarbība, bailes, ticība un pienākuma apziņa ietekmē cilvēka izvēli. Lai risinātu 20. gs. cilvēkam būtiskos jautājumus, N. Kazantzakis savos darbos izmantoja sengrieķu mitoloģijas un kristīgās tradīcijas tēlus un motīvus, kā arī pievērsās Bizantijas un Krētas vēstures tēmām. Odisejs, Prometejs, Kristus, Francisks no Asīzes un Krētas brīvības cīnītāji šaubās, izdara izvēli un uzņemas atbildību par savu rīcību. Esejā “Askēze. Salvatores Dei” N. Kazantzakis meklē spēku, kas virza cilvēku un pasauli: “Izteikti tiecos pēc viena: uztvert, kas slēpjas aiz parādībām, kas ir tas noslēpums, kurš mani rada un nogalina un vai aiz pasaules redzamās kustības slēpjas vēl kāda neredzama esība.”

N. Kazantzaka valodā dimotiki savijas ar Krētas dialektismiem, frazeoloģismiem un paša darinātiem jaunvārdiem. Šādi viņš bagātināja jaungrieķu literāro valodu un parādīja, ka, rakstot tautas valodā, arī ir iespējams izteikt sarežģītas filozofiskas idejas un radīt apjomīgus episkus darbus.

N. Kazantzaka romānu tulkojumi, iestudējumi teātrī un ekranizācijas padarīja N. Kazantzaki par vienu no pasaulē pazīstamākajiem jaungrieķu rakstniekiem.

N. Kazantzaka darbi Grieķijā izpelnījās gan atzinību, gan asu nosodījumu. 1945. gadā N. Kazantzakis kandidēja uz Atēnu Akadēmijas (Ακαδημία Αθηνών) īstenā locekļa jeb akadēmiķa vietu, taču ievēlēšanai viņam pietrūka divu balsu. Romānus “Kapteinis Mihalis” un “Pēdējā kārdināšana” kritizēja baznīcas aprindas – Grieķijas Pareizticīgā baznīca apsprieda autora nosodīšanu, bet Romas katoļu baznīca “Pēdējo kārdināšanu” 1954. gadā iekļāva aizliegto grāmatu sarakstā. N. Kazantzakis vairākkārt tika izvirzīts Nobela prēmijai literatūrā (Nobelpriset i litteratur). 1956. gada 28. jūnijā Vīnē N. Kazantzakis saņēma Pasaules Miera padomes (World Peace Council) Starptautisko miera prēmiju (International Peace Prize) par ieguldījumu miera idejas aizstāvēšanā. Rakstnieka bēres Iraklijā izvērtās par plašu sabiedrisku notikumu. Uz viņa kapa iegravēts citāts no esejas “Askēze. Salvatores Dei”: “Ne uz ko neceru. Ne no kā nebaidos. Esmu brīvs.”

N. Kazantzaka darbi ir ekranizēti un iestudēti teātrī, pēc to motīviem radītas operas, baleti un mūzikli. Romānu “Kristus vēlreiz krustā” amerikāņu kinorežisors Žils Dasēns (Jules Dassin) ekranizēja spēlfilmā “Tam, kuram jāmirst” (Celui qui doit mourir, 1957), savukārt čehu komponists Bohuslavs Martinū (Bohuslav Martinů) pēc tā motīviem radīja operu “Grieķu pasija” (The Greek Passion, 1961). Nosaukumā vārds “pasija” apzīmē Kristus ciešanas un nāvi.

Plašāko ievērību guva grieķu kinorežisora Mihala Kakojanna (Μιχάλης Κακογιάννης) spēlfilma “Aleksis Zorba” (Αλέξης Ζορμπάς; Zorba the Greek, 1964) ar amerikāņu aktieri Entoniju Kvinu (Anthony Quinn) Alekša Zorbas lomā un grieķu komponista Mika Teodoraka (Μίκης Θεοδωράκης) mūziku. Filmas noslēguma ainu pavada M. Teodoraka skaņdarbs “Zorbas deja” (Ο Χορός του Ζορμπά). Šai ainai horeogrāfs Jorgs Provja (Γιώργος Προβιάς) radīja sirtaki – deju, ko izpilda, nostājoties līdzās garenā rindā, uzliekot rokas blakus stāvošajiem dejotājiem uz pleciem, krustojot soļus uz priekšu un atpakaļ un pakāpeniski paātrinot dejas tempu. Tās pamatā ir tradicionālās grieķu tautas dejas hasapiko lēnie un ātrie soļi. Pēc filmas panākumiem sirtaki izplatījās visā pasaulē – filmai radīto deju sāka uztvert kā grieķu tautas deju, mūsdienās sirtaki ir viens no pazīstamākajiem Grieķijas kultūras simboliem.

Romānu “Pēdējā kārdināšana” amerikāņu kinorežisors Mārtins Skorsēze (Martin Scorsese) ekranizēja filmā “Kristus pēdējais kārdinājums” (The Last Temptation of Christ, 1988).

Netālu no Iraklijas, Mirtijā, atrodas N. Kazantzaka muzejs. Tajā glabājas rokraksti, vēstules, N. Kazantzaka darbu izdevumi, fotogrāfijas un personīgās lietas. Atsevišķa N. Kazantzaka kolekcija izveidota arī Krētas Vēstures muzejā (Ιστορικό Μουσείο Κρήτης) Iraklijā.