Nacionālās Operas nams Aspazijas bulvārī 3, celtais kā Rīgas Pirmais (vācu) pilsētas teātris (1860–1863, 1885–1887), pieder pie Eiropā 19. gs. eklektisma stila klasicizētās formās celtajām brīvstāvošām sabiedriskām celtnēm, kuru arhitektūrā parādās jau klasicisma laikmetā balstītie antīkā “mākslas tempļa” ideāla meklējumi. Galvenā fasāde tiek rotāta ar majestātisku lielā ordera portiku, ar skulptūrām un plastisko dekoru piesātinātu frontonu, greznu galvenās uzejas kāpņu kaskādi. Klasiska formu skaidrība vērojama visā būvapjoma kompozīcijā, skatītāju zāle aiz plaša vestibila no kādreizējā amfiteātra pārvēršas par vairākos stāvos izvietotājām balkonu un ložu rindām, kas apvij parteru un skatuvi visā tās augstumā. Iekštelpu interjeru greznās apdares paletē vērojamas gan renesanses, gan baroka, gan klasicisma stilu prasmīgs virknējums. Arhitektūras zinātnieks, profesors Jānis Krastiņš paudis viedokli, ka ēkas stilu var nosaukt arī kā ļoti vēlu klasicismu.

Pēc Vecrīgas cietokšņa bastionu un vaļņu norakšanas (1857–1863) bijušajā aizsargjoslā gar tagadējo kanālmalu parādījās plašas neapbūvētas teritorijas. Pankūku bastiona vietā, arhitektu Oto Dīces (Otto Dietze) un Johana Daniela Felsko (Johann Daniel Felsko) izstrādātajā (1856) un Jūliusa fon Hāgena (Julius August von Hagen) koriģētajā (1858) pilsētas centra rekonstrukcijas plānā tika iezīmēta vieta arī Rīgas Pilsētas teātrim (Rigaer Stadttheater). Rīgas Pilsētas teātri nodibināja 1782. gadā un tā telpas ar 500 skatītāju vietām atradās arhitekta Kristofa Hāberlanda (Christoph Haberland) celtajā ēkā tagadējā Riharda Vāgnera ielā 4 (agrāk Lielajā Ķēniņu ielā), ko sauca arī par “Muses namu” (mūsdienās – Vāgnera zāle) un tas toreiz skaitījās viens no labākajiem vācu teātriem ārpus Vācijas teritorijas. Ēka piederēja politiķim, mecenātam un kosmopolītam Oto Hermanim fon Fītinghofam-Šēlam (Otto Hermann von Vietinghoff genannt Scheel), kas par saviem līdzekļiem uzturēja arī teātra muzikālo trupu. 1837.–1839. gadā šeit par kapelmeistaru strādāja Rihards Vāgners (Wilhelm Richard Wagner) no kā vārda vēlāk cēlies gan zāles, gan ielas nosaukums.

Laikā no 1860. gada līdz 1863. gadam pēc Sanktpēterburgas arhitekta profesora Ludviga Bonšteta (Ludwig Bohnstedt) projekta pilsētas kanāla malā, agrākā bastiona vietā, tika uzbūvēta tiem laikiem grandiozu dimensiju ēka, kura ar savu klasiskajās formās ieturēto arhitektūru atbilda Eiropā plaši izplatītajam lielpilsētu operu teātru tipam. Tā bija pirmā tik liela brīvstāvošā sabiedriskā būve Rīgā un viena no senākajām šajā plašajā 19. gs. otrās puses Eiropas teātru klāstā. Būvdarbus vadīja arhitekti Heinrihs Šēls (Heinrich Karl Scheel) un Frīdrihs Hess (Friedrich Hess). J. Krastiņš paudis viedokli, ka arī uz Eiropas teātru būvniecības vēstures fona gan mākslinieciski stilistiskā, gan pilsētbūvnieciskā skatījumā ievērības cienīgs ir arī Latvijas nacionālās operas un baleta nams, kas celts 19. gs. vidū kā Rīgas Pilsētas Pirmais jeb Vācu teātris. Pret teātra skvēru pavērto greznāko ziemeļrietumu fasādi rotāja uz masīvas arkādes balstīts majestātisks sešu jonisko kolonnu portiks ar frontonā veidotu alegorisku mākslas tēlu grupu, kuras centrā atradās visu mākslu aizbildņa Apollona (Ἀπόλλων) skulptūra, frontona stūros tika novietotas spārnotas sfinksas, bet virs kores – spārnotā Mākslas Ģēnija apaļskulptūra. Zāles apjoma vainagojošu dzegu rotāja traģēdijas (drāmas) un komēdijas simboliskie tēli, kas bija aizgūti no sengrieķu mitoloģijas. Tēlniecības darbus veica ievērojami Berlīnes tēlnieki Heinrihs Vitigs (Hermann Wittig) un Hugo Hāgens (Hugo Hagen). Pēc L. Bonšteta norādījuma pilnplastikas figūras atlēja no cinka, bet daudzas dekoratīvās detaļas un pat kolonnas ar kapiteļiem tika darinātas tam laikam modernajā cementa lējumā. L. Bonštets bija projektējis arī pirmo dārza izkārtojumu teātra priekšā.

Jaunā ēka tika atklāta 1863. gadā ar Frīdriha Šillera (Johann Christoph Friedrich von Schiller) “Vallenšteina nometnes” (Vallenstein-Lager, 1798) un Ludviga van Bēthovena (Ludwig van Beethoven) “Fidelio” (Fidelio, 1814) iestudējumiem. Teātra zāles telpiskā uzbūve ar plašu parteru, beletāžu, perimetrāliem balkoniem un pret dienvidiem vērsto augsto skatuves apjomu tam laikam bija liela un neredzēta greznība. Zāles ieapaļā forma, skatuve ar priekšējo portālu, parters ar ložām un balkonu – šāds dalījums tika aizgūts no t. s. itāļu tipa teātra, kura košākais piemērs bija 1778. gadā Milānā celtais “La Scala” (Teatro alla Scala, Scala) teātris.

Jau 1869. gadā teātri pārdēvēja par Pilsētas teātri (Stadt-Theater) ar pilsētas ģerboni defises vietā. Lai nodrošinātu nepieciešamās teātra funkcijas, monumentālais un kompaktais ēkas apjoms tomēr jau drīz izrādījās par mazu, tam nepietika skatuves palīgtelpu. Tāpēc 19. gs. 70. gadu beigās pēc Rīgas galvenā arhitekta Reinholda Šmēlinga (Reinhold Schmaeling) projekta ēkai piebūvēja nelielu aizskatuves kabatu apsīdas veidā, fasāžu apdarē atkārtojot L. Bonšteta lietoto arhitektūras detaļu valodu. Mēģinājuma laikā 1882. gada 14. jūnijā teātra ēka nodega, palika tikai ārsienas. Uzreiz pēc ugunsgrēka, pēc arhitekta H. Šēla projekta, tuvāk Daugavai uzcēla liela apjoma pagaidu teātra ēku – “Interimteātri”, koka konstrukciju būvē atradās skatītāju zāle ar 1200 sēdvietām un 100 stāvvietām. Teātra darbība tanī norisinājās līdz 1887. gada 30. aprīlim. Nodegušā teātra atjaunošana sākās 1885. gadā arhitekta R. Šmēlinga vadībā. Darbus pabeidza 1887. gadā un 1. septembrī teātris atkal atguva nosaukumu – Pilsētas teātris. Rekonstrukcijas gaitā ēkas ārējā arhitektūra tika saglabāta bez izmaiņām. Būtiskas izmaiņas notika iekšpusē – skatītāju zāle kļuva augstāka, skatuves portāls dziļāks un ugunsdrošības dēļ izrāžu starplaikā skatuvi no zāles šķīra dzelzs priekškars. Zāles griestu dekoratīvo krāsaino vitrāžu plafonu ar gāzes apgaismojumu aizstāja kasešu griesti ar renesanses un baroka motīvu stilizāciju. Pēc R. Šmēlinga projekta 1886. gadā starp teātra ēku un kanālu sāka celt Rīgā pirmo ar tvaiku darbināmu elektroenerģijas ražotni, kurai vajadzēja nodrošināt teātra ēku ar elektrību, jo tika pieņemts lēmums atteikties no nedrošā gāzes apgaismojuma.

Teātra interjeru dekoratīvo apdari veidoja tobrīd Rīgas slavenākās Augusta Folca (August Volz) tēlniecības darbnīcas meistari. Skatītāju zāles grezno ietvaru, sākot ar skatuves apmalēm, jaunizveidotām ložām, balkoniem un augstiem kupola griestiem, piepildīja greznu zeltīto ziedu vītņu, graciozo putti figūriņu, simbolisko teātra masku plastiskie veidojumi. Virs skatuves tika izvietoti četru pasaules slavenu mākslinieku – komponista R. Vāgnera, dzejnieku F. Šillera, Viljama Šekspīra (William Shakespeare) un Johana Volfganga fon Gētes (Johann Wolfgang von Goethe) – portretciļņi. Sienu un griestu plaknes rotāja renesanses manierē gleznoti krāšņie dekoratīvie panno. Glezniecības darbus veica R. Pētersona dekoratīvās glezniecības darbnīca Rīgā. Šādā izskatā zāle saglabājusies līdz mūsdienām. Mākslas vēsturnieks, profesors Ojārs Spārītis uzskatīja, ka visā 19. gs. tika likts uzsvars uz nacionālās piederības etiķetes piešķīrumu, vienai vai otrai parādībai, procesam vai kultūras simbolam, piemērojot epitetu – krievu, vācu, vēlāk arī latviešu. Un šādā visai asā garīgās konkurences situācijā Rīga auga par modernu lielpilsētu un nežēloja nedz pūļu, nedz līdzekļu savu namu rotas izveidei.

Pēc teātra darbības atsākšanas turpinājās nelielas pārbūves, piemēram, paplašināja biļešu kases. Līdz 1888. gadam atjaunoja arī kanālmalas apstādījumus, kas cieta ugunsgrēka laikā – zemākajā terasē pie teātra izveidoja regulāru parteru, pieskaņojot kompozīciju ēkas arhitektūrai. Parterā no teātra puses varēja nokļūt pa četrām akmens kāpnēm. Teātra priekšā izveidotajā skvērā uz atjaunotās ēkas galvenās fasādes ass 1888. gadā uzstādīja A. Folca darināto strūklaku “Nimfa” ar dinamisku cinka lējuma skulpturālo grupu. Kanālmalā, blakus atjaunotājam teātrim uzbūvēja tam laikam lielāko ar centrālapkures katla māju apvienoto elektrostacijas ēku. Tai pieslēdza arī apkārtējo pilsētas apbūvi 300 metru rādiusā. 19. gs. beigās celtās katlumājas skurstenis vēl šodien akcentē teātra piebūves apjomu. 1900. gadā pie Operas ēkas, pāri kanālam, atklāja jaunu tiltiņu. “Timma tiltiņu” uzbūvēja pēc civilinženiera Ivana Krapivjanska (Иван Крапивянский) projekta, būvi pabeidza 1899. gadā, bet naudas līdzekļus tam piešķīra Pēterburgas Mākslas akadēmijas (Императорская Академия художеств) un Prūsijas Karaliskās Mākslas akadēmijas (Königlich Preußische Akademie der Künste) profesora, rīdzinieka Georga Vilhelma Timma (Georg Wilhelm Timm, arī Василий Фёдорович Тимм) atraitne Emīlija Nikolīna Timma (Emilie Nikoline Timm (Pfab)), tāpēc tiltiņš ieguva “Timma tilta” nosaukumu. Pie Timma tiltiņa mūsdienās redzams arī igauņu tēlnieku, profesoru Jāna Tomika (Jaan Toomik) un Jiri Ojavera (Jüri Ojaver) veidotais slavenā latviešu baletdejotāja Māra Liepas piemineklis.

Teātra pārbūves turpinājās arī 20. gs. sākumā. 1900. gadā izbūvēja telpas galdnieku darbnīcām, veica kārtējo jumta remontu, 1913. gadā ierīkoja grozāmo skatuvi. 1911. gada decembrī kārtējo reizi mainījās teātra nosaukums – Rīgas Pilsētas vācu teātris (Rigaer deutsches Stadt-Theater). Pirmā pasaules kara laikā teātris tika slēgts, savu darbību Pilsētas vācu teātris atsāka 1917. gadā. 1918. gadā bermontiešu iebrukuma laikā teātrī izcēlās ugunsgrēks, sāka degt dekorāciju noliktava, bet ugunij pa visu ēku neļāva izplatīties skatuves dzelzs priekškars. Izdegušās telpas ātri vien atjaunoja. 1919. gadā teātra ēka nonāca Latviešu operas trupas rīcībā un teātris ieguva Latvijas Nacionālās operas nosaukumu. 1919. gada 2. decembrī Latvijas Nacionālajā operā uzveda R. Vāgnera operas “Tanheizers” (Tannhäuser, 1845) izrādi, un šo datumu pieņemts svinēt kā Latvijas Nacionālās operas un baleta teātra izveidošanās dienu. 1934. gadā teātrī bija 1240 sēdvietas un 140 stāvvietas. No 1920. līdz 1940. gadam Latvijas Nacionālā opera kļuva par Rīgas un visas Latvijas muzikālo centru. Ik gadu tā sniedza līdz astoņu operu jauniestudējumiem, no 1923. gada sāka iestudēt arī baleta izrādes. 20 gadu laikā notika vairāk nekā 300 izrādes, kuras katru gadu noskatījās vidēji 220 000 skatītāji.

Padomju varas laikā, no 1940. gada augusta līdz 1941. gada jūnijam, operteātris tika pārdēvēts par Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (LPSR) Valsts operas un baleta teātri. Mainoties politiskajām varām notika kārtējā nosaukumu maiņa – 1941. gadā sezonas sākumā to pārdēvēja par Rīgas operas namu (Rigaer Opernhaus), bet 1944. gada oktobrī atkal par LPSR Valsts operas un baleta teātri. 1957. gadā ēkas remontam un restaurācijas darbiem tika piešķirti gandrīz pieci miljoni rubļu. Darbu apjoms bijis plašs – nomainīja un mehanizēja skatuves iekārtas un apgaismojumu, uzlaboja vēdināšanas sistēmu, zem zāles izbūvēja plašu bufetes telpu, uzlaboja zāles apgaismojumu. Atjaunoja fasāžu apdari un iekštelpās restaurēja skatītāju zāles dekoratīvo krāsojumu. Visus darbus pabeidza 1958. gada 10. decembrī.

Lai piemērotu vēsturiskās operas ēkas arvien sarežģītākai skatuves tehnikai, 20. gs. 70. gados daudzās Padomju Sociālistisko Republiku Savienības pilsētās sākās to rekonstrukcijas darbi. Rīgas Operas teātra rekonstrukcijas projektēšana tika uzsākta 1975. gadā arhitekta Imanta Jēkabsona vadībā. Teātra ēku vajadzēja gan paplašināt, piebūvējot jaunu apjomu, gan pilnībā pārbūvēt un modernizēt skatuvi. Diskusiju laikā apsprieda arī jautājumu, vai nebūtu labāk uzbūvēt jaunu, modernu Operas ēku. 1978. gadā tika apspriesti pirmie jaunas piebūves projekta priekšlikumi, darbs stipri ieilga. Tikai 1993. gadā tika saskaņots I. Jēkabsona izstrādātais projekts, kas atbilda visām modernizācijas prasībām. Pēc autora nāves viņa darbu turpināja SIA “A.G. birojs” arhitekta Jura Gertmaņa vadībā. Pēc 1995. gada J. Gertmaņa birojs (piedaloties arhitektam Mārim Dakterim) turpināja Operas teātra piebūves projektēšanu. Saistoša bija arhitekta I. Jēkabsona izstrādātā un jau daļēji realizētā piebūves konstruktīvā shēma. Tikai 1999. gada sākumā arhitekta J. Gertmaņa birojs sāka izstrādāt projektu samazinātam operas piebūves variantam. Būvdarbus pabeidza 2001. gadā, ekspluatācijā tika nodots mūsdienīgs teātra piebūvju komplekss, kur atrodas telpas tehniskajam un radošajam personālam, kā arī Jaunā zāle ar 300 skatītāju vietām.

1989. gadā teātris atkal tika pārdēvēts par Latvijas Nacionālo operu. Plaši restaurācijas un rekonstrukcijas darbi, vienlaicīgi veicot arī projektēšanu, vēsturiskajā teātra ēkā notika laikā no 1990. gada līdz 1995. gadam. Lai koordinētu šo sarežģīto procesu ģenerāluzņēmējs projekta realizācijas laikā bija Kultūras ministrijas dibinātā Latvijas Nacionālās Operas celtniecības direkcija, kuru vadīja būvinženieris Eduards Raubiško. Operas skatītāju telpu interjeru projektu ar mērķi papildināt vēsturisko interjeru, lai iegūtu stilistiski vienotu ansambli, izstrādāja arhitekte Liesma Markova (SIA “Arhitektoniskā izpētes grupa”). Darba procesā atklājas jauna vērtīga informācija, piemēram, Lielās zāles lustras sākotnējo izskatu izdevās ieraudzīt R. Šmēlinga pārbūves projekta griezumā iezīmētās lustras skicē un atrastajā 20. gs. sākuma skatītāju zāles fotogrāfijā. Izpētes laikā atklājās, ka t. s. “Baltajā zālē” zem 20. gs. sākumā uzlīmētajām balti krāsotajām (vairākas reizes pārkrāsotajām) linkrusta tapetēm ir saglabājusies 1887. gada sienu apdare – piesātinātos toņos krāsotu paneļu imitācijas. Restaurējot oriģinālās detaļas, dekoratīvos krāsojumus un gleznojumus, skatītāju daļas interjeri tika papildināti ar eklektikas stilam atbilstošiem jauninājumiem – tapetēm, dekoratīviem krāsojumiem, parketiem, durvju furnitūru, drapērijām, mēbelēm, ievedot skatītāju 19. gs. beigu interjerā. Nozīmīgākos nama rekonstrukcijas un restaurācijas darbus veica a/s “Būvuzņēmums Restaurators”. 1995. gada 29. septembrī atjaunotā Latvijas Nacionālās operas ēka tika atklāta un Operas kolektīvs ar simfoniskās mūzikas koncertu sēriju un Jāņa Mediņa operas “Uguns un nakts” jauniestudējumu atgriezās uz teātra skatuves. Skatītāju zāle ir paredzēta 1240 sēdvietām un 150 stāvvietām.

2015. gada 1. jūnijā teātris ieguva savu jauno nosaukumu – Latvijas Nacionālā opera un balets. Latvijas Nacionālās operas un baleta ēka ir viena no Rīgas vizītkartēm, kas apliecina Rīgas kultūrvēsturisku tradīciju pēctecību, augstvērtīgas arhitektūras un muzikālās kultūras nozīmi Latvijā.