Romiešu dzejnieka Pūblija Ovidija Nāsona (Publius Ovidius Naso) mīlestības rokasgrāmata elēģiskajā distihā izpelnījās atzinību uzreiz pēc publicēšanas ap 2. gadu p. m. ē. Darbs bija tik populārs, ka Ovidijs tam uzrakstīja turpinājumu “Zāles pret mīlestību” (Remedia Amoris).

Didaktiskas poēmas par dažādām tēmām grieķu un romiešu literatūrā bija pazīstamas jau pirms Ovidija, mīlas dzīves nozīmīgumu apcerējuši jau sengrieķu filozofi. Ovidijs bija pirmais, kas sistematizētām pamācībām mīlestībā veltījis veselu poēmu.

Elēģiskā distiha pantmērs didaktiskās dzejas žanrā ir jaunievedums, jo tradicionāli lietots daktilu heksametrs, piemēram, Vergilija (Vergilius) “Georgikās” (Georgica, 30. g. p. m. ē) un Lukrēcija (Lucretius) “Par lietu dabu” (De rerum natura, 1. gs. p. m. ē. ). Ovidijs “Mīlas mākslā” turpina attīstīt “Mīlas elēģijās” (Amores, 16. g. p. m. ē.) aizsākto rotaļīgās mīlestības tēmu un elēģiskā distiha formas pilnveidi. Satura atklāsmes un formas risinājumā “Mīlas māksla” sasniegusi dzejnieka daiļrades erotiski didaktiskā perioda virsotni. Mitoloģiskie sižeti, ar kuriem ilustrētas pamācības, iezīmē pārēju uz Ovidija daiļrades nākamo – zinātniski mitoloģisko – periodu.  

Iespējams, ka sabiedrības netikumību atmaskojošais “Mīlas mākslas” saturs varētu būt viens no iemesliem, kādēļ Ovidijs tika izsūtīts trimdā, tomēr apstiprinājumu šis pieņēmums nav guvis.

Saskaņā ar didaktiskās dzejas tradīciju autors sevi piesaka kā apskatītās tēmas – mīlestības un attiecību – speciālistu. Poēmas kompozīcija, tēmas un pantmēra izvēle parodē retorikas rokasgrāmatas. Mīlas mākslas pielīdzināšana runas mākslai ir Ovidija satīras pamatā. Pirmās grāmatas ievadrindās, piesakot pamācību adresātu, autors saka, ka, ja ir kāds, kas neprot mīlēt, lai lasa un mācās. Pieteikums slēpj ironiju par visiem zināmo, ka mīlestība nav apgūstama, bet ja nu tomēr ir, tad tai varētu pielāgot retorikas tehnikas.

Darba nosaukumam latīņu valodā ir vairāki varianti, kuru nozīmes ir ļoti tuvas – Ars amatoria, Ars amandi un De arte amandi. Tie norāda uz poēmas žanriskās piederības variācijām. Katrs nosaukuma variants ļauj tekstu saistīt ar citu filozofisko vai didaktisko tekstu grupu. Ar Ars latīņu valodā apzīmē prasmi, tāpēc darbu nosaukumos to var tulkot arī kā ‘rokasgrāmata’. Romiešu literatūrā bija zināma “Kauliņu spēlēšanas māksla/rokasgrāmata” (Ars aleae), “Peldēšanas māksla” (Ars nandi), “Karošanas māksla” (Ars pugnandi) arī “Runāšanas māksla” (Ars ornandi/Ars oratoria). Savukārt, retorikai veltītie Cicerona (Cicero) teksti ir dialogi “Par oratoru” (De Oratore, 55. g. p. m. ē.), “Par runas daļām” (De partitionibus oratoriae, 46. g. p. m. ē.).

Poēmā, mīlas elēģijas žanra noskaņās, attēlotas Romas augstākās sabiedrības izklaides un ikdienas novērojumi. “Mīlas māksla” pārdefinē vīriešu un sieviešu attiecības, atsakoties no sengrieķu mitoloģijā iepazītā modeļa, kurā vīrietis ir pakļāvējs un sieviete – pakļaujamā. Ovidijs stāsta par heteroseksālām attiecībām kā abpusējas baudas gūšanas avotu.

Darbam ir trīs daļas. Pirmās divas grāmatas veltītas vīriešiem, trešā – sievietēm. Pirmajā grāmatā atrodami padomi kā un kur iepazīties ar sievietēm, otrajā – kā nosargāt attiecības. Trešajā grāmatā ir padomi sievietēm, par to, kā iekarot un noturēt vīriešu uzmanību. Pamācības ilustrētas ar piemēriem no mitoloģijas. Pirmajā grāmatā attēlots mīts par Persifaju, Bahu un Aridani, Ahilleju un Skiru, otrajā par Daidalu un Ikaru, Odiseju un Kalipso, Marsu un Veneru, trešajā par Kefalu un Prokrīdu.

Sievietei, Ovidijaprāt, vienmēr jādomā par savu izskatu, tāpēc doti daudzi padomi skaistumkopšanā. Trešās grāmatas beigās Ovidijs sniedz mīlēšanās pozu aprakstus, sakot, ka sievietei jāizvēlas tāda pozīcija, kurā viņa vislabāk izskatās. Gan iepazīšanās padomos, gan mīlēšanās pozu aprakstos velkamas paralēles ar retorisko paņēmienu un vārdu figūru aprakstiem.

Pilnvērtīga latīņu valodas apguve nav iedomājama bez Ovidija darbu lasīšanas. Tādēļ līdz mūsu dienām saglabājušies ļoti daudzi Ovidija darbu noraksti. Visvairāk manuskriptu saglabājušies ar “Varoņu” (Heroides, ~ 5. g. p. m. ē.) un “Mīlas mākslas” tekstiem, senākie no tiem tapuši 9. gs. Pirmais zinātniskais teksta izdevums ir Franciska Putelāna (Franciscus Puteolanus) 1471. gadā Boloņā izdotais, kas kalpojis par avottekstu lielākajai daļai renesanses tulkojumu. Tajā pašā gadā Romā izdots arī Andrea de Buksi (Andreas de Buxis) sakārtotais teksts, kurš pēc mūsdienu pētnieku domām ir precīzāks.

Līdzās latīņu tekstiem saglabājušies arī tulkojumu manuskripti. Vecfranču valodā no 13. gs. saglabājušies četru dažādu autoru atdzejojumi un viens tulkojums prozā. Ir ziņas par tulkojumiem, kas nav saglabājušies, piemēram, Kretjēns de Truā (Chrétien de Troyes) kurtuāzajā romānā “Kližē” (Cligès, 1176) piemin, ka tulkojis Ovidija “Mīlas mākslu”.

Pirmais publicētais Ovidija darba tulkojums angļu valodā ir “Ovidija spārnotās frāzes par mīlestības mākslu” (The Flores of Ovide de Arte Amandi, 1513). Šis izdevums ir bilingvāls frāžu un aforismu sakārtojums ar komentāriem, kuru skolu vajadzībām sagatavoja izdevējs Vinkins de Vords (Wynkyn de Worde). Šī publikācija ir nozīmīga, jo izdota drukas laikmeta sākumā, uzreiz padarot tekstu plaši pieejamu. Pirmais pilna apjoma tulkojums dzejā ir angļu dramaturga Tomasa Heivuda (Thomas Heywood) "Mīlas mākslas" (Love's School) atdzejojums, kas tapis ap 1609.–1613. gadu. Šo tulkojumu 17. gs. sākumā Amsterdamā publicēja izdevējs Nikolass Janss Vishers (Nicholas Jansz Visscher). Vēlāk tapuši un publicēti vairāki fragmentāri tulkojumi. Nozīmīgākais ir Restaurācijas periodā 1709. gadā izdotais krājums “Ovidija mīlas māksla trīs grāmatās” (Ovid's Art of Love in Three Books), kurā pirmo grāmatu tulkojis Džons Draidens (John Dryden), otro – Tomass Jaldens (Thomas Yalden) un trešo – Viljams Kongrīvs (William Congreve).

Krievu valodā pirmie tulkojumi publicēti 20. gs. sākumā. Prozā poēmu 1904. gadā tulkojis filologs un antīkās literatūras tulkotājs Vasilijs Aleksejevs (Василий Алексеевич Алексеев), dzejā 1905. gadā – filologs un komponists Ipolits Manns (Ипполит Александрович Манн). V. Aleksejeva prozas tulkojums piedzīvojis atkārtotu izdevumu 1992. gadā. Dzejā tapuši vairāki tulkojumi, nozīmīgākais no tiem – 1973. gadā publicētais un vēlāk atkārtoti izdotais klasiskā filologa un literatūrzinātnieka Mihaila Gasparova (Михаил Леонович Гаспаров) atdzejojums.

Latviešu valodā poēma nav tulkota. Divi citāti (II, 669. un III 63.–64.) Jāņa Lezdiņa tulkojumā iekļauti Tamāras Fominas un Lijas Čerfases mācību grāmatā “Antīkās literatūras vēsture” (1968)

Antīkajā pasaulē Ovidija erotisko pamācību tematiku turpināja Marciāls (Martialis), epigrammās asprātīgi ironizējot par mīlas dzīves neveiksmēm. Poēmas tematika nav bijusi noteicošais faktors darba popularitātei un recepcijai. “Mīlas māksla” bijusi skolu programmās, sākot ar viduslaikiem. Pirmkārt, tāpēc, ka viduslaikos mācībām tika izmantoti tie teksti, kas bija pieejami. Rakstītā vārda izplatīšanu stipri ierobežoja ilgais un dārgais grāmatu pārrakstīšanas process. Otrkārt, Ovidija valoda un izteiksme ir izsmalcinātas latīņu valodas paraugs un “Mīlas mākslai” piemīt visas Ovidija izcilākā darba “Pārvērtības” (Metamorphoses, ~ 8. g. m. ē.) kvalitātes, bet tas ir īsāks un vieglāk uztverams. “Mīlas māksla” apvieno mitoloģiskus sižetus, satīru, politiskus zemtekstus un spēcīgu retorikas tehniku. Skolas izdevumu komentāri rāda, ka uzmanība, galvenokārt, veltīta gramatikai, leksikai un sintaksei, nevis alegoriju meklēšanai vai moralizēšani par poēmas saturu.

“Mīlas mākslas” klātbūtne un nozīme izglītībā rezultējas vairāku līmeņu alūzijās viduslaiku un renesanses autoru darbos. Poēmas recepcija viduslaikos ir spēcīgi ietekmējusi kurtuāzās literatūras žanra attīstību. Andreass Kapelāns (Andreas Capellanus) 12. gs. latīņu valodā sarakstītajā darbā “Par bruņinieka mīlestību” (De arte honesti amandi) no “Mīlas mākslas” aizguvis gan kompozīcijas uzbūves elementus, gan atziņas. Līdzīgi arī senfranču valodā 13. gs. tapušajā Gijoma de Lorisa (Guillaume de Lorris) un Žana de Mēna (Jean de Meung) bruņinieku romānā  “Romāns par Rozi” (Le Roman de la Rose) atrodamas Ovidija domas un izteiksme. Kurtuzās literatūras un Ovidija oriģinālu sintēze iedvesmojusi Džefriju Čoseru (Geoffrey Chaucer), Danti Aligjēri (Dante Alighieri), K. de Truā un citus.

Mūsdienās “Mīlas māksla” saglabājusi nozīmi kā būtisks resurss latīņu valodas apguvē. Literatūras un kultūras studijas apskata poēmu intertekstualitātes, dzimtes studiju, naratoloģijas un recepcijas kontekstā.