Dzeja un atdzeja tapusi aptuveni starp 1848. un 1854. gadu. Pirmos atdzejojumus J. Alunāns sacerējis, jau mācoties Jelgavas ģimnāzijā, kuras kurss paredzēja padziļinātu klasisko un moderno valodu apguvi. Pirmā daļa nāca klajā Tērbatā 500 eksemplāru lielā metienā un tika izdota par privātiem līdzekļiem, ko J. Alunāns savāca galvenokārt no paziņām iepriekšparakstīšanās ceļā. Šīs grāmatas papildinātu izdevumu, kurā iekļauti gan periodikā publicētā, gan rokrakstā palikusī dzeja, 1867. gadā pēc autora nāves izdeva J. Alunāna brālis Indriķis Alunāns. 1869. gadā, kad Krišjāņa Valdemāra arhīvā tika atrasts iepriekš par pazudušu uzskatītais manuskripts ar pārējiem J. Alunāna dzejoļiem, tie tika publicēti kā krājuma “Dziesmiņas” otrā daļa.

Krājuma vēsturisko kontekstu veido jaunlatviešu kustības veidošanās 19. gs. 50. gadu vidū, šīs kustības nostiprinātās idejas par latviešu līdzvērtību un nacionālo atmodu. Krājuma iznākšana iekļaujas diskusijās par vācu mācītāju aizbildniecību latviešu literārajā kultūrā un par limitiem, kādi raksturīgi agrākajai latviešu literatūrai (kas lielākoties ir estētiski ierobežota, adresēta zemniekiem). Tāpat krājums daļēji interpretējams kontekstā ar diskusijām par nepieciešamību izkopt latviešu valodu, stiprināt valodas kultūru. Krājuma literatūrvēsturisko kontekstu veido Gotharda Frīdriha Stendera (Gotthard Friedrich Stender) un Kārļa Hūgenbergera (Carl Hugenberger) tulkotās dzejas tradīcija, kā arī veclatviešu literatūra. Krājums iezīmē būtisku pagrieziena punktu jaunā estētiskā un idejiskā virzienā.

J. Alunānam bija racionāla izpratne par literatūras apgaismojošajiem mērķiem, tādēļ krājums ir samērā eklektisks, tajā dominē intelektuālie, nevis romantiskie impulsi. Mazākā mērā J. Alunānu interesē privāto emocionālo pārdzīvojumu atklāsme, vairāk – iespēja apliecināt savu estētisko meistarību, latviskojot daudzveidīgus tematus un formas. Formas ziņā krājumā dominē jambs, bet otrs biežāk lietotais pantmērs ir amfibrahijs. Krājums īpašs ar plašu klasisko strofu izmantojumu, piemēram, tajā lasāmi soneti, trioleta, Sapfo strofa, Alkaja strofa, Asklepiāda strofa, Asklepidāda kvarta, heksametrs, elēģiskais distihs un citi.

Par tā vadmotīvu uzskatāma vēlme pārliecināties par latviešu valodas estētisko potenciālu un līdzvērtību starp citu Eiropas nāciju valodām. Šī koncepcija (savam laikam revolucionārā ideja, ka latviskot iespējams jebko, kas sarakstīts klasiskajās un modernajās valodās) skaidro eklektiku. Tā konceptuāli pamatota arī krājuma priekšvārdā un noslēguma apcerējumā (kurā arī piedāvāta latviešu literārās valodas pāreja uz latīņu burtiem). Taču, tā kā krājumā publicētā dzeja un īpaši atdzeja sasniedz augstu māksliniecisko līmeni, tā nozīme neaprobežojas tikai ar valodniecisku manifestu – krājums uzskatāms par estētisku un idejisku programmu turpmākajai latviešu literatūrai, par nacionālās literatūras sākumu.

Krājuma pirmo daļu ar vienu izņēmumu veido atdzejojumi, savukārt tā papildinātajā izdevumā un otrajā daļā līdzās atdzejai iekļauts arī plašs oriģināldzejas klāsts. Krājumā ievietoto dzejoļu tēmas aptver plašu spektru: racionālu un refleksīvu apceres liriku, mīlas liriku, hedonisku un anakreontisku liriku, sentences un epigrammas, patriotisku un uz cīņu aicinošu dzeju, kas iedvesmu guvusi no Napoleona kariem un 1848. gada revolūcijām. Pirmais krājums ir sociālās un nacionālās dzejas aspektā neitrālāks. Tajā vairākkārt atdzejotas balādes un sižetiski dzejojumi. Īpaši jāizceļ J. Alunāna interese par Veimāras klasiku un ar kariem un revolūcijām saistīto cīņas dzeju, kā arī dzejoļiem, kas cildina zemkopību. Šie motīvi apvienojas ar satīru par privileģētajām sabiedrības grupām, sociālo netaisnību, konservatīvās elites (arī garīdznieku) kritiku. Raksturojot oriģināldzeju, atzīmējami arī veltījumi K. Hūgenbergeram un Elkulejas Indriķim, dzeja, kas veltīta pārvācošanās kritikai, atsevišķi dzejoļi, kuru centrā ir latviešu pirmskristianizācijas senatne un folkloras motīvi (Līgo svētki). J. Alunāns tomēr izvēlas balstīt dzeju nevis folklorā, kā vēlāk dara nacionālā romantisma dzejnieki (Auseklis, Andrejs Pumpurs), bet gan Rietumeiropas (galvenokārt vācu) un krievu dzejas virsotnēs.

J. Alunāns ievieš jaunvārdus, bet vienlaikus viņa dzejā saglabājas virkne agrākajai dzejai raksturīgu trūkumu – apostrofētas galotnes, ģermānismi. Tomēr to ir ievērojami mazāk nekā agrāk.

Pirmajā krājumā no 38 dzejoļiem 22 pievienots oriģinālvalodas teksts, tikai viens dzejolis ir oriģinālsacerējums. Pirmā krājuma otrajā izdevumā un otrajā krājumā oriģināldzejas skaits ir lielāks. Tematiski otrajā izdevumā un otrajā krājumā vairāk uzmanības atvēlēts nacionāliem tematiem un sociālai kritikai, kaut visi dzejoļi tapuši apmēram vienā un tajā pašā laikā.

Raksturojot atdzejojumu avotu izvēli, jānorāda, ka galvenokārt J. Alunāna uzmanības lokā atrodas vācu dzeja – tieši sava laika lielākie sasniegumi. Šai ziņā J. Alunāns nav konsekvents: viņš pirmajā krājumā apiet tolaik populāro Frīdrihu Šilleru (Friedrich Schiller), bet izvēlas latviskot virkni par margināliem uzskatītu dzejnieku. Tas liecina par J. Alunāna personiskajā literārajā gaumē balstītiem apsvērumiem atdzejojamās lirikas izvēlē, kā arī daudzveidību kā vienu no galvenajiem krājuma mērķiem.

Par izcilākajiem J. Alunāna atdzejojumiem tiek uzskatīti Heinriha Heines (Heinrich Heine) “Laura” un Johana Volfganga Gētes (Johann Wolfgang Goethe) “Meža tēvs” un “Gājēja dziesma naktī”, Georga Hervēga (Georg Herwegh) “Dzīvība un nāve”, Ludviga Ūlanda (Ludwig Uhland) “Kapsēta” un “Pļāvēja” un citi. Ne viscaur J. Alunāns uzskatāms par jaunu ceļu gājēju, piemēram, H. Heines dzeju jau pirms viņa tulkojis K. Hūgenbergers. Atdzejojot J. Alunāns, sekojot jau iepriekšējos gadsimtos nostiprinātai tradīcijai, dod priekšroku lokalizācijai (H. Heines Loreleja un Reina pārtop Laurā un Daugavā, Ovidija (Ovidius) Baukida un Filemons – par Maiju un Jāni kā liepu un ozolu Lietuvā, dažos citos tulkojumos mainīts arī saturs, pieskaņojot to agrākajai didaktiskajai dzejas tradīcijai). Taču vienlaikus ar saturiskām izmaiņām J. Alunāns precīzi tiecas ievērot oriģinālā pantmēra, alterāciju, asonanšu saglabāšanu.

J. Alunāna atdzejoto autoru loks ir plašs. Tas iedalāms vairākās grupās – vācu “Vētras un dziņu” (Sturm und Drang) dzejnieki, kā arī Veimāras klasikas pārstāvji (Gotfrīds Augusts Birgers (Gottfried August Bürger), J. V. Gēte, F. Šillers, Johans Gotfrīds Herders (Johann Gottfried Herder)), austriešu un šveiciešu dzejnieki (Jozefs Kristiāns fon Cedlics (Joseph Christian von Zedlitz), Aloizs Blūmauers (Aloys Blumauer), Johans Martins Usteri (Johann Martin Usteri)), vācu romantisma dzejnieki (Vilhelms Haufs (Wilhelm Hauff), Johans Kristiāns Frīdrihs Helderlīns (Johann Christian Friedrich Hölderlin), Šamiso (Adelbert von Chamisso), Vilhelms Millers (Wilhelm Müller), Nikolauss Lēnavs (Nicolaus Lenau)), apgaismības laikmeta dzejnieki (Ludvigs Kristofs Heinrihs Heltijs (Ludwig Christoph Heinrich Hölty) un satīriķi (Augusts Frīdrihs Ernsts Langbeins (August Friedrich Ernst Langbein)), vācu minzingeri (Valters fon der Fogelveide (Walther von der Vogelweide), revolucionārie un patriotiskie dzejnieki (H. Heine, G. Hervēgs, Karls Teodors Kerners (Carl Theodor Körner), Frīdrihs Rikerts (Friedrich Rückert), Ludvigs Ūlands (Ludwig Uhland)), antīkās klasikas dzejnieki (Horācijs (Quintus Horatius Flaccus), Lūkiāns (Λουκιανὸς), Ovidijs), krievu tautiskie un romantisma dzejnieki (Gavriila Deržavins (Гавриил Романович Державин), Aleksejs Koļcovs (Алексей Васильевич Кольцов), Vasilijs Žukovskis (Василий Андреевич Жуковский), Mihails Ļermontovs (Михаил Юрьевич Лермонтов), Aleksandrs Puškins (Александр Сергеевич Пушкин)), čehu dzejnieks Františeks Čelakovskis (František Čelakovský), itāliešu, vācu, krievu tautasdziesmas. Atsevišķos tekstos izmantoti arī Bībeles psalmi un orientāli motīvi.

Saglabājies daļējs krājuma manuskripts – klade, ko I. Alunāns 1881. gadā dāvinājis Matīsam Kaudzītem. Vēlāk tā nokļuvusi Filologu biedrībā, mūsdienās – Latvijas Universitātes Zinātniskās bibliotēkas Reto grāmatu un rokrakstu nodaļā. Kladē fiksētie labojumi, atšķirības no publicētā sniedz ieskatu J. Alunāna daiļrades procesā, atklāj, ka atdzejojot viņš sākumā cieši ievērojis oriģinālu, pēcāk latviskojis.

Krājums izraisīja sprādzienam līdzīgu reakciju Baltijas vācu konservatīvajā sabiedrībā, tiek uzskatīts par jaunlatviešu kustības sākumu. Izmantojot paralēli ar “Jaunās Vācijas” kustību, krājuma rezonanse piešķīra latviešu nacionālās atmodas pirmajam vilnim jaunlatviešu apzimējumu. Krājums veicināja to, ka didaktiski izklaidējošo mērķu vietā latviešu literatūrā dominanti ieguva mākslinieciski mērķi un literārā jaunrade kļuva par daļu no nacionālās atmodas procesa. Tas iekļāva latviešu dzeju kultūrnāciju literatūras kontekstā, proponēja jaunu attieksmi pret cittautu literatūru, traktēja dzeju kā vārda mākslu, saradoja dzeju ar kultūrpolitiskiem uzdevumiem, kaut turpmākā dzejas tradīcija daudz vairāk balstījās folklorā. J. Alunāna krājums kā pagrieziena punkts literārajā procesā pa īstam tika novērtēts vien 20. gs. sākumā, kamēr laikabiedru vidū krājums nebaudīja plašu popularitāti lasītāju masās.